Nakts bija tumša un vētraina, pa debesi joņoja melni mākoņi, aizsegdami zvaigžņu mirdzumu; mēnesim vajadzēja parādīties tikai ap pusnakti.
Reizēm, kad pie apvāršņa uzzibsnīja, bija saredzams gaišais, tukšais ceļš, kas aizvijās tālē, un tad atkal viss iegrima tumsā.
D'Artanjans ik brīdi izrāvās nelielajam pulciņam priekšgalā, un Atoss viņu allaž apsauca, vedinādams jāt ierindā, bet jau atkal itin drīz jauneklis to pameta, jo viņam bija tikai viena doma: traukt uz priekšu, un viņš trauca.
Klusēdami viņi izjāja cauri Festibērai, kur bija palicis ievainotais sulainis, un tad apmeta līkumu ap Rišbūras mežu. Kad viņi sasniedza Erliē, Planšē, kas vadīja kavalkādi, nogriezās no ceļa.
Vairākkārt gan lords Vinters, gan Portoss, gan Aramiss bija mēģinājuši uzsākt sarunu ar cilvēku sarkanajā apmetnī, bet viņš uz visiem jautājumiem atbildēja tikai ar palocīšanos. Tad ceļinieki saprata, ka nepazīstamajam ir kāds dibināts iemesls klusēt, un viņi to vairs neuzrunāja.
Negaiss aizvien tuvojās, zibsnīja aizvien biežāk, sāka rūkt pērkons, un vējš, šis negaisa vēstnesis, jātniekiem svilpoja gar ausīm, vēcinādams viņu matus un spalvas pie cepurēm.
Kawlkāde paātrināja gaitu.
Netālu no Fromelas uznāca negaiss; jātnieki ietinās apmetņos; viņiem vēl atlika trīs ljē, un tos viņi nojāja, lietum gāžot aumaļām.
Vienīgi d'Artanjans noņēma platmali no galvas un neietinās apmetnī: lietus gāzma viņam atveldzēja degošo pieri un drudžaini trīsošo ķermeni.
Kad kavalkāde, pametusi aiz muguras Goskalu, tuvojās pasta stacijai, kāds vīrs, kas bija patvēries zem koka, atdalījās no stumbra, ar kuru tumsā bija pavisam saplūdis kopā, un, pielikdams pirkstu pie lūpām, panācās līdz ceļa vidum.
Atoss redzēja, ka tas ir Grimo.
— Kas noticis? — iesaucās d'Artanjans. — Vai viņa aizbraukusi no Armantjēras?
Grimo apstiprinoši pamāja ar galvu. D'Artanjans sāka griezt zobus.
— Klusē, d'Artanjan! — Atoss viņu apsauca. — Esmu uzņēmies visu atbildību, un Grimo izjautāšu es pats.
— Kur viņa ir? — Atoss jautāja.
Grimo izstiepa roku Lisas virzienā.
— Vai tālu no šejienes? — Atoss turpināja izjautāšanu.
Grimo parādīja savam kungam saliektu rādītāja pirkstu.
— Viena? — Atoss vaicāja.
Grimo piekrītoši pamāja.
— Kungi, viņa ir viena, — Atoss sacīja, — viņa atrodas pusljē no šejienes, uz upes pusi.
— Labi, — atsaucās d'Artanjans, — ved mūs, Grimo.
Grimo devās taisni pāri laukiem, un jātnieku pulciņš viņam
sekoja.
Pēc kādiem piecsimt soļiem viņi sasniedza nelielu upīti, ko pārbrida.
Kad atkal uzzibsnīja, viņi ieraudzīja savā priekšā Angenge- mas ciemu.
— Vai tur, Grimo? — Atoss jautāja.
Grimo noliedzoši papurināja galvu.
— Klusāk, kungi! — Atoss teica.
Un mazais pulciņš devās tālāk.
Atkal zibens šautra šķēla izplatījumu; Grimo izstiepa roku, un ugunīgās čūskas zilganajā gaismā viņi ieraudzīja vientuļu mājiņu upes krastā, simt soļu no pārceltuves.
Viens logs bija apgaismots.
— Mēs esam galā, — Atoss sacīja.
Sai mirklī pacēlās kāds vīrs, kas bija gulējis grāvī — tas bija Musketons. Ar pirkstu viņš parādīja uz apgaismoto logu un teica:
— Viņa ir tur.
— Un Bazēns? — Atoss jautāja.
— Kamēr es sargāju logu, viņš sargā durvis.
— Labi, jūs visi esat uzticami kalpotāji, — Atoss uzslavēja.
Nolēcis no zirga, viņš pameta pavadu Grimo un, pamājis pārējiem, lai tie jāj mājai apkārt līdz durvīm, devās uz loga pusi.
Namiņš bija apņemts ar divas trīs pēdas augstu dzīvžogu, kam Atoss pārkāpa pāri un sasniedza logu; tam nebija slēģu, bet aizkari, kas sniedzās līdz pusei, bija cieši aizvilkti priekšā.
Atoss pakāpās uz akmens izciļņa un ieskatījās istabā.
Lampas gaismā viņš ieraudzīja tumšā mētelī ievīstījušos sievieti, kas sēdēja uz ķebļa pie kamīna, kurā uguns izdega; atbalstījusi elkoņus uz rupja galda, viņa bija atslējusi galvu uz mar- morbaltajām rokām.
Seju Atoss nevarēja saskatīt, tomēr pār viņa lūpām pārslīdēja baigs smīns: nevarēja būt šaubu, tā bija sieviete, ko viņš meklēja.
Šai mirklī iezviedzās zirgs. Milēdija pacēla galvu, ieraudzīja pie loga rūts pieplakušo, bālo Atosa seju un iekliedzās.
Atoss saprata, ka ir pazīts; ar ceļgalu un roku izspiedis logu, viņš ielēca istabā un nostājās milēdijas priekšā kā atriebes rēgs.
Milēdija pieskrēja pie durvīm un atrāva tās vaļā; uz sliekšņa parādījās d'Artanjans, vēl bālāks un draudīgāks nekā Atoss.
Iekliegdamās milēdija atkāpās. Domādams, ka viņai ir iespējams izbēgt un ka viņa var izslīdēt no atriebēju rokām, d'Artanjans izvilka pistoli, bet Atoss brīdinoši pacēla roku un sacīja:
— D'Artanjan, bāziet pistoli atpakaļ aiz jostas, šo sievieti vajag notiesāt, nevis nogalināt. Pagaidi vēl mazliet, d'Artanjan, un tu gūsi gandarījumu. Kungi, nāciet iekšā.
D'Artanjans paklausīja, jo Atoss runāja Dieva sūtīta soģa svinīgajā balsī. Pēc d'Artanjana istabā ienāca Portoss, Aramiss, lords Vinters un cilvēks sarkanajā apmetnī.
Četri sulaiņi apsargāja durvis un logu.
Milēdija bija atslīgusi krēslā un izstiepa rokas, it kā gribēdama atvairīt baigu parādību. Ieraudzījusi savu svaini, viņa spalgi iekliedzās.
— Ko jums vajag? — viņa iesaucās.
— Mums vajag Šarloti Baksonu, ko sauca papriekš par grāfieni de La Fēru un vēlāk par Šefildas baronesi lēdiju Vinteri, — atbildēja Atoss.
— Tā esmu es, tā esmu es! — aiz šausmām apstulbusi, viņa murmināja. — Ko jūs gribat?
— Mēs gribam jūs tiesāt par jūsu noziegumiem, — Atoss sacīja. — Jūs varēsiet aizstāvēties, attaisnojieties, ja varat. D'Artanjana kungs, jūs pirmais izsakiet savas apsūdzības.
D'Artanjans pagāja uz priekšu.
— Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa noindējusi Konstanci Bonasjē, kas vakar mirusi, — jauneklis teica un pievērsās Portosam un Aramisam.
— Mēs to apliecinām, — abi musketieri reizē sacīja.
D'Artanjans turpināja.
— Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa dzīrās noindēt mani pašu ar vīnu, ko viņa atsūtīja no Vilruā ar viltotu vēstuli, it kā šo vīnu būtu sūtījuši mani draugi. Dievs mani izglāba, bet manā vietā mira kāds cits cilvēks, ko sauca par Briz- monu.
— Mēs to apliecinām, — Portoss un Aramiss vienā balsī teica.
— Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa uzkūdīja mani nogalināt baronu de Vardu, un, tā kā šeit nav neviena, kas varētu apliecināt šo apsūdzību, tad es pats to apliecinu. Es beidzu.
Un d'Artanjans kopā ar Aramisu un Atosu pārgāja istabas otrā pusē.
— Jūsu kārta, milord! — Atoss sacīja.
Barons savukārt panāca uz priekšu.
— Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa likusi nogalināt Bekingemas hercogu, — teica lords Vinters.
— Bekingemas hercogs nogalināts? — visi klātesošie vienā balsī iesaucās.
— Jā, — barons apstiprināja, — nogalināts! Saņēmis vēstuli, kurā jūs mani brīdinājāt, es liku aizturēt šo sievieti un uzdevu kādam krietnam un uzticamam cilvēkam viņu apsargāt; viņa pavedināja šo cilvēku, ielika tam dunci rokā un lika nogalināt hercogu, un varbūt šai mirklī Feltons samaksā ar savu galvu par šīs fūrijas noziegumu.
Tiesneši šausmās notrīsēja, izdzirduši par šo jauno nekrietno noziegumu.
— Tas vēl nav viss, — lords Vinters turpināja. — Mans brālis iecēla viņu par savu mantinieci un pēc tam trīs stundās nomira ar savādu slimību, kas atstāj uz visa ķermeņa zilganus plankumus. Svaine, no kā nomira jūsu vīrs?
— Šausmīgi! — iesaucās Portoss un Aramiss.
— Bekingema slepkava, Feltona slepkava, mana brāļa slepkava, es prasu, lai jūs notiesā, un, ja tas netiks izdarīts, tad paziņoju, ka notiesāšu jūs pats.
Lords Vinters nostājās blakus d'Artanjanam, atbrīvodams vietu nākošajam apsūdzētājam.
Iekļāvusi pieri plaukstās, milēdija pūlējās saņemties un pārvarēt nāves bailes.
— Tagad pienākusi mana kārta, — ierunājās Atoss, drebēdams kā lauva, kas ieraudzījis čūsku. — Es apprecēju šo sievieti, kad viņa bija vēl jauna meitene, apprecēju viņu, kaut arī visa ģimene tam pretojās. Devu viņai savu mantu un vārdu un tad kādu dienu es atklāju, ka šī sieviete bija apzīmēta ar kauna zīmi, uz kreisā pleca viņai bija iededzināts lilijas zieds.
— Atrodiet tiesnesi, kas man piesprieda šo baismīgo sodu! — milēdija iesaucās. — Kur ir tas, kas šo sodu izpildīja?
— Jel klusējiet! — kāda balss ieteicās. — Uz to atbildēšu es!
Un vīrs sarkanajā apmetnī savukārt izgāja uz priekšu.
— Kas ir šis cilvēks, kas viņš ir? — iesaucās milēdija; aiz bailēm viņai aizrāvās elpa, mati atrisa un, it kā atdzīvojušies, saslējās virs nāves bālās sejas.
Visu acis pievērsās šim vīram, ko neviens, izņemot Atosu, nepazina.
Un arī Atoss lūkojās uz viņu tikpat pārsteigts kā citi, jo nespēja iedomāties, kāds sakars varētu būt šim cilvēkam ar šaušalīgo drāmu, kuras beigu cēliens pašreiz norisinājās.
Lēnā, svinīgā gaitā piegājis pie milēdijas, tā ka viņu no tās šķīra vairs tikai galds, nepazīstamais noņēma masku.
Ar aizvien pieaugošām bailēm milēdija brīdi raudzījās bālajā sejā, ko ieskāva melni mati un vaigu bārda; šī seja pauda tikai ledainu bezjūtību.
— O nē, nē! — milēdija piepeši iesaucās, pieceldamās un atkāpdamās līdz pašai sienai. — Nē, nē, tas ir pekles rēgs! Tas nav viņš! … Palīgā, palīgā! — viņa brēca aizžņaugtā balsī, pie- vērsdamās sienai, it kā gribēdama tanī ar rokām izlauzt izeju.
— Kas jūs esat? — iesaucās visi šīs ainas aculiecinieki.
— Pavaicājiet šai sievietei, — sacīja cilvēks sarkanajā apmetnī, — jūs taču redzat, ka viņa mani pazīst.
— Lilles bende! Lilles bende! — izdvesa milēdija, neprātīgās bailēs krampjaini ķerdamās ar rokām sienām, lai nesaļimtu.
Visi atkāpās, un cilvēks sarkanajā apmetnī palika viens stāvot istabas vidū.
— Žēlastību, žēlastību! Piedodiet! — iesaucās nožēlojamā sieviete, nokrizdama ceļos.
Nepazīstamais nogaidīja, kamēr iestājās klusums.
— Es jau jums teicu, ka viņa pazīst mani! — viņš teica. —Jā, es esmu Lilles bende, uzklausieties manu stāstu!
Neviens no klātesošiem nenovērsa acis no šī cilvēka, visi nepacietīgi gaidīja, ko viņš teiks.
— Sī jaunā, skaistā sieviete kādreiz bija tikpat skaista meitene. Viņa bija Tamplemaras benediktīniešu klostera mūķene. Jauns, dievticīgs garīdznieks ar skaidru sirdi noturēja dievkalpojumus šā klostera baznīcā. Viņa iedomājās savaldzināt šo garīdznieku, un viņai tas izdevās — viņa būtu spējusi savaldzināt pat svēto.
Viņi abi bija devuši neatsaucamus šķīstības solījumus, tāpēc viņu sakars nevarēja ilgi turpināties, nepazudinot abus. Jaunā mūķene pierunāja garīdznieku pamest to apvidu, bet, lai to izdarītu, lai kopīgi aizbēgtu uz citu Francijas apgabalu, kur abi varētu mierīgi dzīvot, tāpēc ka neviens viņus nepazītu, bija vajadzīga nauda. Ne vienam, ne otram naudas nebija. Garīdznieks nozaga svētītos baznīcas traukus un tos pārdeva, taču, kad viņi dzīrās kopā aizceļot, abi tika apcietināti.
Nedēļas laikā viņa savaldzināja cietumsarga dēlu un izbēga no cietuma. Jaunais garīdznieks tika notiesāts uz desmit gadiem ieslodzījuma važās un apzīmēšanu ar kauna zīmi. Es biju Lilles pilsētas bende, kā šī sieviete sacīja. Biju spiests vainīgajam iededzināt kauna zīmi, un vainīgais, kungi, bija mans brālis!
Tad es nozvērējos, ka šī sieviete, kas bija pazudinājusi manu brāli, kas bija vairāk nekā tikai viņa līdzzinātāja, jo bija viņu pamudinājusi uz noziegumu, saņems vismaz daļu soda. Es nojautu, kur viņa bija paslēpusies, izsekoju viņai, notvēru vaininieci, sasēju viņu un uzspiedu tādu pašu kauna zīmi, kādu biju uzspiedis savam brālim.
Kad nākošajā dienā atgriezos Lillē, manam brālim savukārt bija izdevies izbēgt. Mani apvainoja par līdzzinātāju viņa izbēgšanā un notiesāja ar cietuma sodu līdz tam laikam, kamēr bēglis brīvprātīgi atgriezīsies. Mans nabaga brālis nezināja par šo spriedumu. Viņš bija atkal saticies ar šo sievieti, abi kopā bija aizbēguši uz Berijas provinci, kur brālim laimējās dabūt nelielu draudzi. Sī sieviete uzdevās par viņa māsu.
Turienes zemju īpašnieks ieraudzīja šo viltus māsu, iemīlējās viņā, turklāt iemīlējās tik ļoti, ka piedāvāja viņai laulību. Tad viņa pameta to, ko bija pazudinājusi, lai pazudinātu to, kas viņu padarīja par grāfieni de La Fēru …
Visu acis pievērsās Atosam, kura īstais vārds bija grāfs de La Fērs, un Atoss ar galvas mājienu apstiprināja, ka bende runājis patiesību.
— Mans nabaga brālis, kļuvis gluži neprātīgs aiz izmisuma un nolēmis izbeigt dzīvi, kurai šī sieviete bija laupījusi visu, gan godu, gan laimi, atgriezās Lillē. Dabūjis zināt, ka esmu notiesāts viņa vietā izciest cietuma sodu, viņš brīvprātīgi atgriezās cietumā un tai pašā vakarā pakārās savā viennīcā.
Starp citu, tie, kuri bija mani notiesājuši, turēja vārdu. Tikko bija konstatēta pašnāvnieka personība, mani atbrīvoja.
Tāds ir noziegums, par kuru es apsūdzu šo sievieti, un tāpēc viņai ir iededzināta kauna zīme.
— D'Artanjana kungs, kādu sodu jūs pieprasāt šai sievietei? — Atoss jautāja.
— Nāves sodu, — atbildēja d'Artanjans.
— Milord Vinter, — Atoss turpināja, — kādu sodu jūs pieprasāt šai sievietei?
— Nāves sodu, — lords Vinters atbildēja.
— Portosa kungs un Aramisa kungs, — Atoss sacīja, — jūs esat tiesneši. Kādu sodu jūs piespriežat šai sievietei?
— Nāves sodu, — abi musketieri dobjā balsī teica.
Milēdija iegaudojās kā vilku māte un uz ceļiem rāpās uz tiesnešu pusi.
Atoss izstiepa roku pret milēdiju.
— Šarlote Baksona, grāfiene de La Fēra, milēdija Vintere, — viņš sacīja, — jūsu ļaundarības ir izsmēlušas pacietības mēru cilvēkiem virs zemes un Dievam debesīs. Ja protat kādu lūgšanu, tad izsakāt to, jo jūs esat notiesāta un jums jāmirst.
Šie vārdi laupīja milēdijai pēdējo cerību; viņa piecēlās, izslējās visā augumā, gribēja ko runāt, bet viņai pietrūka spēka. Milēdija juta, ka varena, nepielūdzama roka, neatvairāma kā liktenis, sagrābusi viņu un rauj uz atvaru. Viņa pat nemēģināja pretoties un izgāja no būdiņas.
Lords Vinters, d'Artanjans, Atoss, Portoss un Aramiss viņai sekoja. Sulaiņi devās pak saviem kungiem; tukšajā istabā ar izsisto logu un atvērtajām durvīm uz galda palika kūpoša lampa, kas meta drūmu gaismu.