Bija gandrīz pusnakts; dilstošais mēness, ko sārtoja pēdējie negaisa atspīdumi, pacēlās aiz Armantjēras pilsētiņas, un tā bālajā, spocīgajā gaismā iezīmējās tumšās namu aprises un augstā zvanu torņa skelets. Priekšā Lisa vēla savus ūdeņus, tie šķita kā izkausēts svins; pretējā krastā rēgojās melnas koku lapotnes, kas atdalījās pret sārtajām, negaisa mākoņiem noklātajām debesīm un it kā radīja mijkrēsli nakts vidū. Pa kreisi pacēlās vecas, pamestas vējdzirnavas ar nekustīgiem spārniem, to drupās šad tad iekliedzās pūce. Līdzenumā, gan pa labi, gan pa kreisi no ceļa, pa kuru virzījās drūmais gājiens, vietumis auga zemi, kropli koki, tie izskatījās kā pietupušies, bezveidīgi punduri, kas šajā baigajā stundā uzglūnēja cilvēkiem.
Brīžiem plats zibsnis apgaismoja visu apvārsni, izvijās kā čūska virs koku melnajām lapotnēm un kā baismīgs, līks zobens pāršķēla debesis un ūdeņus. Ne vēja pūsmas smacīgajā gaisā. Nāves klusums nomāca visu dabu, zeme pēc nesenās lietus gāz- mas vēl bija mikla un slidena, atsvaidzinātās zāles izdvesa savas smaržas.
Grimo un Musketons veda milēdiju, turēdami viņu katrs aiz vienas rokas; aiz viņiem gāja bende, aiz bendes lords Vinters, d'Artanjans, Atoss, Portoss un Aramiss.
Planšē un Bazēns noslēdza gājienu.
Sulaiņi veda milēdiju uz upes pusi. Viņas mute bija mēma, toties acis runāja savā neizdibināmajā daiļrunībā, tās lūdzās ikvienu, ko uzskatīja.
Kad milēdija atradās dažus soļus priekšā pārējiem, viņa sacīja abiem sulaiņiem:
— Tūkstoš pistoles katram no jums, ja jūs palīdzēsiet man izbēgt. Bet, ja nodosiet mani savu kungu rokās, tad ziniet: man te tuvumā ir atriebēji, kas jums liks dārgi samaksāt par manu nāvi.
Grimo svārstījās. Musketons sāka trīcēt pie visām miesām.
Izdzirdis milēdijas balsi, Atoss strauji tuvojās viņai un lords Vinters sekoja Atosam, sacīdams:
— Aizvāciet šos sulaiņus, viņa tiem kaut ko teica, tie vairs nav droši.
Atoss pasauca Planšē un Bazēnu, kas stājās Grimo un Musketona vietā.
Kad viņi sasniedza upes krastu, bende sasēja milēdijai rokas.
Tad viņa pārtrauca klusēšanu un iesaucās:
— Jūs esat gļēvuļi, nožēlojami slepkavas! Sapulcējušies desmit vīri, lai nobendētu vienu sievieti! Piesargieties, ja ari nepagūs atsteigties man palīgā, toties es tikšu atriebta!
— Jūs neesat sieviete, — Atoss salti atcirta, — jūs neesat cilvēcīgs radījums, bet no pekles izmucis dēmons, ko mēs aizsūtīsim atpakaļ.
— O, tikumīgie kungi! — milēdija uzsauca. — Lieciet vērā, ka tas, kas aizskars kaut matu uz manas galvas, savukārt kļūs slepkava.
— Bende var nogalināt, nekļūdams ar to slepkava, — iebilda vīrs sarkanajā apmetnī, ar roku uzsizdams pa savu plato zobenu. — Viņš ir pēdējais soģis, nekas vairāk. Nachrichter, kā saka mūsu kaimiņi vācieši.
Tā runādams, viņš sasēja milēdijai kājas, un viņa divas trīs reizes mežonīgi iekliedzās; dīvaini un baismīgi izskanēja šie kliedzieni nakts tumsā un izgaisa meža biezoknī.
— Ja esmu vainīga, ja esmu izdarījusi noziegumus, par kuriem jūs mani apsūdzat, — milēdija brēca, — tad vediet mani uz tiesu! Jūs neesat tiesneši, jūs nevarat mani sodīt!
— Es jums piedāvāju Taibernu, — lords Vinters sacīja. — Kāpēc jūs atteicāties?
— Tāpēc, ka es negribu mirt! — atbildēja milēdija, cenzdamās izrauties no bendes rokām. — Tāpēc, ka esmu pārāk jauna, lai mirtu!
— Sieviete, ko jūs Betinā noindējāt, kundze, bija par jums jaunāka, — d'Artanjans sacīja.
— Es iestāšos klosterī, kļūšu mūķene, — milēdija gaudās.
— Jūs jau bijāt klosterī, — teica bende, — bet jūs to pamētāt, lai pazudinātu manu brāli.
Milēdija izbailēs iekliedzās un nometās ceļos.
Bende pacēla viņu un gribēja nest uz laivu.
— Ak dievs, mans dievs! — viņa vaimanāja. — Vai jūs mani noslīcināsiet?
Milēdija vaimanāja tik žēli, ka d'Artanjans, kas līdz šim bija visdedzīgāk vajājis milēdiju, apsēdās uz celma, nodūra galvu un ar plaukstām aizbāza ausis; tomēr viņš joprojām dzirdēja sievietes draudus un plosīgos kliedzienus.
D'Artanjans bija visjaunākais no visiem, viņš pirmais neizturēja:
— Es nespēju noskatīties šo šaušalīgo ainu! Nevaru pieļaut, ka šai sievietei tā jāmirst!
Milēdija izdzirdēja šos vārdus, viņā modās cerības dzirkstele.
— D'Artanjan! D'Artanjan! — viņa iesaucās. — Atceries, ka es tevi mīlēju!
Jauneklis paspēra soli uz viņas pusi.
Bet Atoss izrāva zobenu no maksts un nostājās d'Artanjanam ceļā.
— D'Artanjan, ja jūs spersiet vēl soli uz priekšu, — viņš brīdināja, — tad mēs krustosim zobenus.
D'Artanjans nometās ceļos un sāka lūgt Dievu.
— Bende, veic savu darbu! — Atoss sacīja.
— Labprāt, jūsu gaišība, — teica bende, — jo, tik tiešām, ka es esmu krietns katolis, esmu cieši pārliecināts, ka rīkojos taisnīgi, veikdams savu pienākumu pret šo sievieti.
— Pareizi.
Atoss piegāja pie milēdijas.
— Piedodu jums visu ļaunu, ko esat man nodarījusi, — viņš sacīja. — Piedodu jums par manu izpostīto nākotni, par manu aptraipīto godu, apkaunoto mīlestību un manas dvēseles glābiņu, ko uz visiem laikiem laupījis izmisums, kurā esat mani iedzinusi. Mirstiet Dieva mierā.
Tad lords Vinters piegāja pie milēdijas.
— Es jums piedodu, — viņš teica, — ka esat noindējusi manu brāli un uzkūdījusi noslepkavot lordu Bekingemu. Es jums piedodu nabaga Feltona nāvi un slepkavīgos nodomus pret mani. Mirstiet Dieva mierā.
— Un es, kundze, lūdzu man piedot, ka ar muižnieka necienīgu krāpšanu esmu modinājis jūsu dusmas, — d'Artanjans sacīja. — Es jums piedodu manas nelaimīgās iemīļotās nogalināšanu un jūsu nežēlīgos atriebības mēģinājumus pret mani. Es jums piedodu un apraudu jūsu likteni. Mirstiet Dieva mierā.
— I am lost*\ — milēdija angliski nomurmināja. — I must die[8].
Tad viņa piecēlās un pavērās visapkārt ar kvēlu skatienu, kas šķita iedegamies kā liesma.
Viņa nekā neieraudzīja.
Viņa ieklausījās, bet nekā neizdzirdēja.
Ap viņu bija tikai ienaidnieki.
— Kur man būs jāmirst? — viņa jautāja.
— Pretējā krastā, — bende atbildēja.
Tad viņš iecēla milēdiju laivā, un, kad pats dzirās tanī iekāpt, Atoss pasniedza viņam naudas zutni.
— Ņemiet, tā ir atlīdzība par nāves soda izpildīšanu, — Atoss teica. — Lai katrs redz, ka mēs rīkojamies kā tiesneši.
— Labi, — bende sacīja. — Un tagad lai šī sieviete zina, ka izpildu nevis savu amatu, bet pienākumu.
Ar šiem vārdiem viņš iemeta naudas zutni upē.
Laiva atrāvās no krasta un sāka peldēt uz Lisas kreiso krastu, aiznesdama noziedznieci un bendi; pārējie palika labajā krastā un nometās ceļos.
Laiva lēnām slīdēja gar prāmja tauvu, to apspīdēja bāli padebeši, kas patlaban bija uzgūluši pāri ūdeņiem.
Bija redzams, ka laiva piestājās otrā krastā; uz.iesarkanā apvāršņa iezīmējās bendes un milēdijas melnie silueti.
Pa pārcelšanās laiku milēdijai bija izdevies atraisīt virvi, ar kuru viņai bija sasietas kājas; kad laiva apstājās pie krasta, viņa viegli izlēca malā un metās bēgt.
Bet zeme bija mitra; sasniegusi paugura muguru, milēdija paslīdēja un nokrita uz ceļiem.
Bez šaubām, milēdiju pārņēma māņticīgas bailes, viņa nodomāja, ka debesis atrauj viņai glābiņu, un tāpēc viņa palika tādā stāvoklī, kādā bija pakritusi, galvu noliekusi, rokas salikusi.
Otrā krastā palikušie redzēja, ka bende lēnām pacēla abas rokas, mēnesnīcā uzzibsnīja platā zobena asmens, tad rokas nolaidās; bija dzirdams līka zobena iesvilpiens, upura kliedziens, un ķermenis, kam galva bija nocirsta, sabruka.
Bende noņēma sarkano apmetni, izklāja to zemē, ielika tur ķermeni, tam virsū galvu, sasēja apmetņa galus, uzmeta nastu plecos un atkal iekāpa laivā.
Sasniedzis Lisas vidu, bende apturēja laivu un, pacēlis nastu virs ūdens, skaļā balsī iesaucās:
— Lai notiek Dieva prāts!
Tad viņš iemeta līķi melnajās dzīlēs, kas uzreiz saslēdzās kopā.
Pēc trim dienām četri musketieri atgriezās Parīzē; viņi nebija pārkāpuši dotā atvaļinājuma robežas un tai pašā vakarā devās kā parasti apmeklēt de Trevila kungu.
— Nu, kungi, vai labi pavadījāt laiku ceļojumā? — drošsirdīgais kapteinis viņiem jautāja.
— Lieliski! — Atoss atbildēja savā un savu draugu vārdā.