Nākošā mēneša sestajā datumā karalis, izpildīdams kardinālam doto solījumu atgriezties pie Larošelas, pameta galvaspilsētu; vēsts par Bekingema nogalināšanu bija viņu pārsteigusi kā zibens no skaidrām debesīm.
Kaut gan karaliene bija brīdināta, ka viņas mīļotajam cilvēkam draud briesmas, tomēr, kad viņai paziņoja par hercoga nāvi, viņa nespēja ticēt šai ziņai. Karaliene pat pārsteidzīgi iesaucās:
— Tas nav tiesa! Viņš gluži nesen atsūtīja man vēstuli.
Bet nākošajā dienā karalienei vajadzēja vien ticēt liktenīgajai vēstij: La Ports, kas tāpat kā visi bija ticis aizturēts Anglijā ar Kārļa I pavēli, ieradās un atveda pēdējo, baigo Bekingema dāvanu karalienei.
Karaļa prieks bija milzīgs; viņš nemaz necentās to noslēpt un karalienes klātbūtnē pat tīši izpauda savu prieku ļoti skaļi. Ludviķim XIII tāpat kā visiem vāja rakstura cilvēkiem trūka augstsirdības.
Taču drīz vien karalis atkal sadrūma un sapīka: viņa vaigs ilgi neaptumšots nebija nekad. Viņš juta, ka, atgriezies nometnē, atkal nokļūs verdzībā, un tomēr viņš atgriezās.
Kardināls viņam bija kā čūska, kas hipnotizē viņu, putnu, kurš lēkā no zara uz zaru un tomēr nevar aizbēgt.
Atgriešanās uz Larošelu bija drūma. It īpaši mūsu četri draugi pārsteidza savus biedrus: viņi jāja cits citam blakus, galvas nokāruši, skumji raudzīdamies uz priekšu. Vienīgi Atoss šad tad pacēla augsto pieri, viņa acis iespīdējās, pār lūpām pārslīdēja rūgts smaids, un viņš atkal tāpat kā viņa draugi iegrima sāpīgās pārdomās.
Kad viņi ieradās kādā pilsētā, tikko karalis bija pavadīts līdz apmešanās vietai, četri draugi tūdaļ devās vai nu uz savu mītni, vai uz kādu nomaļu krodziņu, kur viņi ne spēlēja kārtis, ne dzēra, bet tikai sačukstējās un vērīgi skatījās apkārt, vai kāds nenoklausās.
Kādu dienu, kad karalis ceļā apstājās, lai sarīkotu medības, un četri draugi, kā pēdējā laikā parasts, tanīs nepiedalījās, bet apmetas krodziņā, kas atradās lielceļa malā, kāds vīrs, atauļojis no Larošelas, apturēja zirgu pie krodziņa durvīm, gribēdams iedzert glāzi vīna, un ieskatījās istabā, kur pie galda bija apsēdušies četri musketieri.
— Holā! D'Artanjana kungs, vai tas esat jūs?
D'Artanjans pacēla galvu un ielīksmots iekliedzās. Viņš bija
ieraudzījis cilvēku, ko sauca par savu rēgu: tas bija nepazīstamais no Mengas, no Fosuajē ielas un no Arasas.
D'Artanjans izrāva zobenu no maksts un metās uz durvīm.
Šoreiz nepazīstamais nebēga projām, bet nolēca no zirga un devās pretī d'Artanjanam.
— A, mans kungs, beidzot es jūs satieku! — jauneklis sacīja.
— Un šoreiz jūs man neizmuksiet!
— Es arī nevēlos to darīt, — nepazīstamais atbildēja, — jo tagad es jūs meklēju. Karaļa vārdā es jūs arestēju. Nododiet man savu zobenu un nedomājiet pretoties, es jūs brīdinu, jūs varat pazaudēt galvu.
— I\as tad jūs tāds esat? — d'Artanjans jautāja, nolaizdams zobenu, bet vēl to neatdodams.
— Esmu kavalieris de Rošfors, — nepazīstamais atbildēja,
— kardināla Rišeljē staļļmeistars, un man pavēlēts aizvest jūs pie viņa eminences.
— Kavaliera kungs, mēs atgriežamies pie viņa eminences, — sacīja Atoss, pienākdams klāt, — un jūs taču ticēsiet d'Artanjana kunga goda vārdam, ka viņš taisnā ceļā dosies uz Larošelu.
— xMan viņš jānodod sardzei, kas viņu aizvedīs uz nometni.
— Kungs, mēs dodam muižnieka goda vārdu, ka būsim viņam par sardzi. Bet dodu arī goda vārdu, — Atoss piebilda, saraukdams uzacis, — ka d'Artanjana kungs mūs neatstās.
Kavalieris Rošfors atskatījās un ieraudzīja, ka Portoss un Aramiss nostājušies starp viņu un durvīm; viņš saprata, ka nokļuvis pilnīgi šo četru vīru varā.
— Kungi, — viņš tiem sacīja, — ja d'Artanjana kungs būs ar mieru atdot man savu zobenu un dos tāpat kā jūs goda vārdu, tad es apmierināšos ar jūsu solījumu, ka jūs aizvedīsiet d'Artanjana kungu uz monsinjora kardināla mītni.
— Dodu jums goda vārdu, — d'Artanjans teica, — un saņemiet manu zobenu.
— Tā man iznāk vēl labāk, — Rošfors sacīja, — jo varu turpināt savu ceļu.
— Ja jūs dodaties satikties ar milēdiju, — Atoss salti sacīja,
— tad tas ir veltīgi, jūs viņu vairs neredzēsiet.
— Kas tad ar viņu noticis? — Rošfors ieinteresēti jautāja.
— Atgriezieties nometnē un tur jūs dabūsiet zināt.
Rošfors brīdi apsvēra un tad nolēma sekot Atosa padomam un atgriezties kopā ar viņiem, jo vairāk tāpēc, ka viņi atradās vienas dienas jājiena attālumā no Siržeras, kur kardinālam vajadzēja ierasties sagaidīt karali.
Turklāt atgriežoties Rošforam radās iespēja pašam uzraudzīt savu arestantu.
Karalis ar pavadoņiem atkal devās ceļā.
Nākošajā dienā pulksten trijos viņi sasniedza Siržeru. Tur kardināls sagaidīja karali. Ministrs un karalis izteica viens otram daudz laipnību un apsveica viens otru ar laimīgo gadījumu, kas atbrīvojis viņus no niknā Francijas ienaidnieka, kurš uzmusinājis pret viņiem visu Eiropu. Pēc tam kardināls, kam Rošfors bija paziņojis, ka d'Artanjans aizturēts, vēlēdamies, cik vien drīz iespējams, redzēt musketieri, atvadījās no karaļa, uzaicinājis viņu nākošajā dienā apskatīt uzbēruma būves darbus, kuri tagad bija nobeigti.
Atgriezdamies vakarā savā mītnē pie La Pjēra tilta, kardināls ieraudzīja pie durvīm stāvam d'Artanjanu bez zobena un trīs apbruņotos musketierus.
Tā kā tagad spēks bija kardināla pusē, tad viņš bargi paskatījās uz musketieriem un ar acu skatienu un rokas mājienu pavēlēja d'Artanjanam, lai tas seko viņam.
D'Artanjans paklausīja.
— Mēs tevi gaidīsim, d'Artanjan, — Atoss sacīja pietiekami skaļi, lai kardināls dzirdētu.
Viņa eminence sarauca uzacis, uz mirkli apstājās, bet tad, ne vārda neteicis, devās tālāk.
D'Artanjans sekoja kardinālam, un pie durvīm trīs musketieri palika sardzē.
Kardināls iegāja savā istabā, kas viņam kalpoja arī par kabinetu, un pamāja Rošforam, lai tas ieved jauno musketieri.
Rošfors izpildīja rīkojumu un pēc tam izgāja no istabas.
D'Artanjans palika divatā ar kardinālu; šī bija viņa otrā tikšanās ar Rišeljē, un vēlāk jauneklis atzinās, viņš esot domājis, ka tā būšot arī pēdējā.
Rišeljē stāvēja kājās, atbalstījies pret kamīnu, starp viņu un d'Artanjanu atradās galds.
— Kungs, jūs esat arestēts pēc manas pavēles, — kardināls ierunājās.
— Monsinjor, man jau tas tika ziņots.
— Un vai zināt, kāpēc?
— Nē, monsinjor. Vienīgo lietu, kuras dēļ mani varētu arestēt, jūsu gaišība vēl nezina.
Rišeljē cieši paskatījās uz jaunekli.
— Ko tas nozīmē? — kardināls jautāja.
— Ja jūsu gaišībailabpatiks papriekš man pateikt, kādos pārkāpumos tieku apsūdzēts, tad es pēc tam izstāstīšu, ko esmu izdarījis.
— Jūs tiekat apsūdzēts_ noziegumos, par kuriem kritušas arī dižciltīgākas galvas nekā jūsējā! — kardināls sacīja.
— Un kādi tie būtu, jūsu gaišība? — d'Artanjans jautāja tik dzija mierā, ka Rišeljē jutās pārsteigts.
— Jūs tiekat apsūdzēts par sarakstīšanos ar karaļvalsts ienaidniekiem, jūs tiekat apsūdzēts par valsts noslēpumu izdibināšanu, jūs tiekat apsūdzēts par mēģinājumu izjaukt jūsu karavadoņa plānus.
— Kas mani apsūdz šajos noziegumos? — iejautājās d'Artanjans, nojauzdams, ka to izdarījusi milēdija. — Sieviete, ko valsts tiesa apzīmogojusi ar kauna zīmi, sieviete, kas apprecējusi vienu vīru Francijā un otru Anglijā, sieviete, kas noindējusi savu otro vīru un mēģinājusi noindēt arī mani!
— Mans kungs, ko jūs sakāt? — kardināls pārsteigti iesaucās. — Par kuru sievieti jūs tā runājat?
— Par milēdiju Vinteri, — d'Artanjans atbildēja, — jā, par milēdiju Vinteri. Jūsu gaišība droši vien nezināja par viņas izdarītajiem noziegumiem, kad pagodināja viņu ar savu uzticību.
— Ja milēdija Vintere būs izdarījusi tādus noziegumus, par kādiem jūs runājat, — sacīja kardināls, — tad viņa tiks sodīta.
— Viņa jau ir nosodīta, jūsu gaišība.
— Kas tad viņu sodījis?
— Mēs.
— Vai viņa ir cietumā?
— Viņa ir mirusi.
— Mirusi! — kardināls atkārtoja, nespēdams ticēt, ka pareizi sadzirdējis. — Mirusi! Vai jūs neteicāt, ka viņa ir mirusi?
— Trīs reizes viņa centās mani nogalināt, es viņai to piedevu, bet tad viņa nogalināja sievieti, ko es mīlēju. Mēs ar saviem draugiem notvērām viņu, notiesājām un piespriedām nāves sodu.
D'Artanjans izstāstīja kardinālam par Bonasjē kundzes nozā- ļošanu Betinas karmelitu klosterī, par milēdijas tiesāšanu vientuļajā mājā un nāves soda izpildīšanu Lisas krastā.
Kardinālam pārskrēja šermuļi pār kauliem, un tas viņam notika reti.
Bet pēkšņi, it kā kādas neizteiktas domas ietekmē, kardināla sadrūmušais vaigs pamazām noskaidrojās, līdz viņa sejā izpaudās pilnīgi gaiša izteiksme.
— Tātad jūs esat uzmetušies par tiesnešiem, neapdomādami, ka tie, kuriem nav uzdots sodīt un kuri tomēr soda, kļūst slepkavas! — kardināls ierunājās laipnā balsī, kas bija dīvainā pretrunā skarbajiem vārdiem.
— Jūsu gaišība, zvēru jums, ka man ne mirkli nav bijis nodoms taisnoties jūsu priekšā. Esmu gatavs izciest to sodu, ko jūsu gaišībai labpatiks man uzlikt. Es tik ļoti nemīlu dzīvi, lai bītos nāves.
— Jā, es zinu, ka jūs esat drošsirdīgs cilvēks, — kardināls sacīja gandrīz sirsnīgā tonī, — tāpēc varu jums jau iepriekš pateikt, ka jūs tiksiet tiesāts un pat notiesāts.
— Cits manā vietā sacītu jūsu gaišībai, ka viņam ir kabatā apžēlošanas raksts, bet es teikšu tikai vienu: pavēliet, monsinjor, esmu gatavs uz visu.
— Apžēlošanas raksts? — Rišeljē brīnījās.
— Jā, jūsu gaišība, — d'Artanjans apstiprināja.
— Un kas to parakstīja? Vai karalis?
Pēdējos vārdus izrunājot, kardināla balsī ieskanējās nievas.
— Nē, jūs pats, gaišība.
— Es? Mans kungs, vai esat zaudējis prātu?
— Jūsu gaišība, bez šaubām, pazīs savu rokrakstu.
Un d'Artanjans parādīja kardinālam vērtīgo papīra lapiņu, ko Atoss bija atņēmis milēdijai un iedevis d'Artanjanam, lai viņš varētu ar to aizsargāties.
Kardināls paņēma papīru un lēni, uzsvērdams katru zilbi, izlasīja:
«Tas, ko šī dokumenta uzrādītājs izdarījis, ir darīts valsts labā un saskaņā ar manu pavēli.
1628. gada 5. augustā.
Rišeljē.»
Izlasījis šīs nedaudzās rindas, kardināls iegrima dziļās pārdomās, bet papīru d'Artanjanam neatdeva.
«Tagad viņš apsver, kādās mocībās likt man mirt,» d'Artanjans nodomāja. «Labi, gan viņš redzēs, kā mirst muižnieks!»
Jaunais musketieris bija lieliskā garastāvoklī un gatavs varonīgi šķirties no dzīvības.
Grozīdams rokās papīra lapiņu, Rišeljē joprojām pārdomāja. Beidzot viņš pacēla galvu un pievērsa ērgļa skatienu d'Artanjana godīgajai, vaļsirdīgajai un saprātīgajai sejai, kurā skaidri varēja izlasīt pēdējos mēnešos pārdzīvoto ciešanu un izlieto asaru pēdas; jau trešo ceturto reizi kardināls apsvēra, cik lielas nākotnes cerības modina šis divdesmit vienu gadu vecais jauneklis un cik lieliskus pakalpojumus viņš varētu sniegt ar savu rosību, drosmi un attapību gudram pavēlniekam.
No otras puses, milēdijas noziegumi, varenība un velnišķīgās spējas bija ne reizi vien biedējušas kardinālu. Viņš juta slepenu
35 - 161 prieku, ka ir uz visiem laikiem atbrīvots no šīs bīstamās līdzzinātājas.
Lēnām viņš saplēsa papīra lapiņu, ko d'Artanjans tik augstsirdīgi bija viņam iedevis.
«Esmu pazudis,» d'Artanjans nodomāja.
Un viņš dziļi palocījās kardināla priekšā, it kā gribēdams sacīt: «Tavs prāts lai notiek.»
Kardināls piegāja pie galda, neapsēzdamies uzrakstīja dažas rindiņas uz pergamenta, kam divas trešdaļas jau bija aprakstītas, un uzspieda savu zīmogu.
«Tas ir mans nāves spriedums,» d'Artanjans nodomāja. «Viņš man aiztaupa nīkšanu Bastīlijā un garlaicīgo tiesāšanu. Tas vēl ir ļoti laipni no viņa puses.»
— Ņemiet, mans kungs, — kardināls sacīja jauneklim, pasniegdams viņam pergamentu. — Es no jums dabūju vienu atklātu lapu, tās vietā dodu jums otru. Vārdu šajā dokumentā ieraksti'et jūs pats.
D'Artanjans vilcinādamies paņēma dokumentu un ieskatījās tajā.
Tā bija pavēle par iecelšanu musketieru leitnanta pakāpē.
D'Artanjans nokrita kardinālam pie kājām.
— Jūsu gaišība, mana dzīvība pieder jums, rīkojieties ar to turpmāk pēc savas patikas. Bet tik lielu žēlastību es neesmu pelnījis. Man ir trīs draugi, kuriem ir daudz lielāki nopelni…
— D'Artanjan, jūs esat drošsirdīgs zēns, — kardināls pārtrauca viņu, iepriecināts, ka beidzot izdevies pakļaut šo dumpīgo raksturu. — Rīkojieties ar šo dokumentu pēc savas patikas. Tikai neaizmirstiet, ka esmu devis to jums, kaut arī jūsu vārds tur nav ierakstīts.
— Es to nekad neaizmirsīšu, — d'Artanjans atbildēja, — par to jūsu gaišība var būt pārliecināts.
Kardināls pagriezās un skaļi iesaucās:
— Rošfor!
Kavalieris, kas droši vien bija uzturējies pie durvīm, tūlīt ienāca istabā.
— Rošfor, — kardināls uzrunāja ienākušo, — te jūs redzat d'Artanjana kungu. Es viņu uzņemu manu draugu skaitā, tāpēc saskūpstieties un izturieties viens pret otru saprātīgi, ja negribat zaudēt galvu.
Rošfors un d'Artanjans negribīgi saskūpstījās, bet kardināls viņus modri vēroja.
Abi reizē izgāja no istabas.
— Mēs vēl satiksimies, mans kungs! Vai ne?
— Kad vien jums patiks! — d'Artanjans atcirta.
— Gan jau radīsies izdevība! — atbildēja Rošfors.
— Kas te notiek? — atvērdams durvis, noprasīja Rišeljē.
Abi jaunie vīrieši uzsmaidīja viens otram, paspieda roku un
palocīdamies atvadījās no viņa eminences.
— Mēs jau sākām uztraukties! — Atoss sacīja.
— Šeit es esmu, draugi! — atbildēja d'Artanjans. — Un ne tikai brīvs, bet arī iemantojis žēlastību.
— Jūs taču mums to visu izstāstīsiet?
— Šovakar pat.
Tiešām, tai pašā vakarā d'Artanjans apmeklēja Atosu, ko atrada tukšojam Spānijas vīna pudeli. To Atoss darīja svēti katru vakaru.
D'Artanjans atstāstīja draugam sarunu ar kardinālu un, izvilcis no kabatas leitnanta apliecību, sacīja:
— Ņemiet, mīļais Atos, tas pienākas jums.
Atoss mīļi un valdzinoši pasmaidīja.
— Draugs, Atosam tas ir par daudz, — viņš teica, — grāfam de La Fēram par maz. Paturiet to sev, jo esat nopircis to par dārgu cenu.
D'Artanjans atvadījās no Atosa un devās pie Portosa.
Tērpies krāšņā, ar greznām mežģīnēm rotātā apģērbā, Portoss stāvēja spoguļa priekšā un apbrīnoja savu atspulgu.
— Tas esat jūs, mans draugs! — Portoss apsveica d'Artanjanu. — Kā jums šķiet, vai šis apģērbs man piestāv?
— Lieliski, bet nāku jums piedāvāt citu, kas jums piestāvēs vēl labāk, — sacīja d'Artanjans.
— Kādu? — Portoss jautāja.
— Musketieru leitnanta mundieri.
D'Artanjans atkal atstāstīja sarunu ar kardinālu un, izvilcis no kabatas leitnanta apliecību, teica:
— Ņemiet, mans draugs, ierakstiet tanī savu vārdu un esiet man labs priekšnieks.
Portoss pameta acis uz apliecību un, d'Artanjanam par lielu pārsteigumu, atdeva apliecību atpakaļ.
— Protams, tas man būtu ļoti glaimojoši, bet es nevarētu sevišķi ilgi izbaudīt šo labvēlību, — Portoss paskaidroja. — Kamēr mēs bijām Betinā, nomiris manas hercogienes vīrs. Tā kā nelaiķa naudas lāde pati krīt man rokās, tad es apprecēšu atraitni. Redziet, pašlaik es pielaikoju savu kāzu uzvalku. Leitnanta apliecību, draugs, paturiet pats sev.
Un Portoss iespieda apliecību d'Artanjanam rokā.
Tad d'Artanjans devās pie Aramisa.
To viņš atrada, nometušos ceļos pie lūdzamās pults, galvu noliekušu pār atvērtu lūgšanu grāmatu.
D'Artanjans atkal atstāstīja sarunu ar kardinālu un, trešo reizi izvilkdams no kabatas leitnanta apliecību, sacīja:
— Jūs, draugs, esat mūsu spīdums, mūsu neredzamais aizgādnis! Pieņemiet šo apliecību, jo ar savu gudrību esat to pelnījis vairāk par jebkuru no mums. Sekodami jūsu padomiem, mēs vienmēr esam guvuši panākumus.
— Ak vai, mīļais draugs! — Aramiss iesaucās. — Mūsu pēdējie piedzīvojumi man galīgi iedvesuši riebumu pret pasaulīgo dzīvi un zobenu. Šoreiz mana apņemšanās ir negrozāma: kad beigsies aplenkšana, es iestāšos Lācara brālībā. Paturiet leitnanta apliecību sev, jums karavīra dzīve ir piemērota, un dienās jūs kļūsiet bezbailīgs un uzņēmīgs kapteinis.
D'Artanjanam iezagās acīs pateicības asaras. Ar priekā starojošu skatienu viņš atgriezās pie Atosa, kas patlaban, pie galda sēdēdams, vēroja, kā lampas gaismā dzirkstīja pēdējā malagas glāze.
— Redzi, arī viņi atteicās, — d'Artanjans sacīja.
— Tāpēc, mīļais draugs, ka neviens nebija cienīgāks par jums.
Paņēmis spalvu, Atoss ierakstīja d'Artanjana vārdu apliecībā
un pasniedza to jauneklim.
— Man vairs nebūs draugu, — d'Artanjans sacīja. — Ak vai! Man paliks tikai rūgtas atmiņas.
Jauneklis nodūra galvu, divas lielas asaras noritēja viņam pār vaigiem.
— Jūs esat jauns, — atbildēja Atoss, — ar laiku jūsu rūgtās atmiņas pārvērtīsies saldās atmiņās.