Divkauja, kurā Portoss bija tik vareni turējies, tomēr nelika viņam aizmirst pusdienas pie prokurora madāmas. Nākošajā dienā ap pulksten vieniem Musketons vēl pēdējo reizi nobrauca ar suku pa viņa kamzoli, un pilnīgi apmierināta cilvēka gaitā musketieris devās uz Lāču ielu.
Arī viņam sirds pukstēja straujāk, bet ne kā d'Artanjanam no jaunas un nepacietīgas mīlestības. Nē, Portosa asinis riņķoja straujāk aiz savtīgām interesēm: beidzot viņš pārkāps noslēpumaino slieksni, uzies augšā pa nepazīstamajām kāpnēm, pa kurām cits pēc cita uzripojuši tiesas vīra Koknara ekiji.
Portoss ieraudzīs īstenībā naudas lādi, ko neskaitāmas reizes bija redzējis sapņos, lielu, garu, aprūsējušu, pie zemes piekaldi- nātu lādi ar priekškaramo atslēgu; lādi, par ko bieži bija dzirdējis runājam un kuru nu prokurora madāmas gan mazliet izkaltušās, tomēr vēl itin piemīlīgās rokas beidzot atvērs musketiera apbrīnas pilnajam skatienam.
Turklāt viņš, klaidonis zemes virsū, cilvēks bez mantas un bez ģimenes, karavīrs, kas pieradis pie mājvietām, krogiem, tavernām un traktieriem, gardēdis, kam parasti jāapmierinās ar kumosiem, kadi kuro reizi pagadās, viņš tagad nogaršos mājas ēdienus, izbaudīs mājīgas omulības tīksmi un ļausies namamātes laipnajai gādībai, ko, jo skarbāks vīrs, jo vairāk mēdz cienīt, kā mēdz teikt veci kaujinieki.
Ierasties kā brālēnam katru dienu pie bagātīgi klāta galda, izgludināt krunkas vecā prokurora dzeltenīgajā pierē, mazliet paplūkt spalvas jaunajiem tiesas skrīveriem, mācot viņiem basetes, kauliņu spēles un «landsknechta» izsmalcinātus paņēmienus un atlīdzības vietā par stundu novinnēt no viņiem vesela mēneša ietaupījumus, — tas viss ārkārtīgi vilināja Portosu.
Musketieris gan atcerējās nelāgās valodas, kādas jau tolaik klīda par prokuroriem un ir pārdzīvojušas viņus: valodas par viņu sīkumainību, mantrausību, sīkstulību. Bet Koknara madāma, atskaitot atsevišķas taupīguma lēkmes, kuras Portoss aizvien uzskatīja par gluži liekām, bija bijusi vispār diezgan devīga, cik jau nu prokurora sieva var būt devīga, un tāpēc musketieris cerēja, ka viņas māja būs iekārtota patīkami.
Tomēr pie durvīm musketieri pārņēma zināmas šaubas, jo ieeja nemaz nebija pievilcīga: smirdošs, netīrs koridors, tumšas kāpnes, kurās tikai pa mazu aizrestotu lodziņu iespiedās trūcīga dienasgaisma no kaimiņu sētas; otrajā stāvā zemās, ar milzīgām naglām apsistās durvis izskatījās kā ieeja Grand-Satlē cietumā.
Portoss pieklauvēja ar vienu pirkstu; garš, bāls skrīveris ar īstu matu mežu uz galvas atvēra durvis un sveicināja ar tādu izskatu, ka viņš ir spiests cienīt gan atnācēja brašo augumu, kas liecināja par spēku, gan karavīra uniformu, kura norādīja uz zināmu stāvokli sabiedrībā, gan ziedošo seju, kas norādīja uz pārtikušu dzīvi.
Otrs, mazāka auguma skrīveris paradījas aiz pirmā, trešais, drusku lielāks, aiz otrā un divpadsmitgadīgs izsūtāmais zēns aiz trešā.
Pavisam trīs un pus ierēdņi — tais laikos tas nozīmēja, ka prokurora kantorim ir diezgan plaša klientūra.
Kaut gan musketierim vajadzēja ierasties tikai vienos, tomēr prokurora madāma bija ausījusies jau no pulksten divpadsmitiem, cerēdama, ka iemīļotā drauga sirds vai ari vēders atvedīs viņu pirms norunātā laika.
Tāpēc Koknara kundze iznāca pa dzīvojamās istabas durvīm gandrīz tai pašā mirklī, kad viesis ienāca pa ārdurvīm, un godājamās dāmas ierašanās izglāba viņu no nepatīkamas situācijas. Skrīveri bija ziņkārīgi blenzuši uz Portosu, un viņš, nezinādams, ko sacīt šai augšup un lejup slīdošajai gammai, bija stāvējis kā mēli norijis.
— Mans brālēns! — prokurora madāma iesaucās. — Nāciet iekšā, Portosa kungs, nāciet taču iekšā!
Portosa vārds darīja parasto iespaidu uz skrīveriem, tie sāka smieties, bet Portoss atskatījās uz smējējiem, un viņu sejas uzreiz kļuva atkal nopietnas.
Lai nokļūtu prokurora kabinetā, Koknara kundze ar Portosu izgāja cauri priekšistabai, kur patlaban uzturējās skrīveri, un kantorim, kur viņiem vajadzēja uzturēties un kas bija tumša, aktiem pieblīvēta telpa. Tālāk, pametuši pa labi virtuvi, namamāte un viesis iegāja pieņemamajā istabā.
Visas šīs istabas, kas stiepās cita aiz citas, Portosam nemaz nepatika. Pa atvērtajām durvīm varēja dzirdēt katru vārdu, ko kāds pateica. Turklāt, iedams garām virtuvei, musketieris bija pētījoši ieskatījies tajā un ar dziļu nožēlu, prokurora madāmai par kaunu ievērojis, ka tur pavardā nekurējās uguns, tur nevaldīja darbīgā rosme, kādai parasti vajag kūsāt šajā gardēdības svētnīcā pirms brangām pusdienām.
Prokuroram acīm redzot jau bija pateikts par gaidāmo apciemojumu, jo viņš neizrādīja nekādu pārsteigumu, ieraudzīdams Portosu, kas diezgan nepiespiesti tuvojās viņam un laipni sveicināja.
— Mēs, Portosa kungs, kā rādās, esam radinieki? — iejautājās prokurors un mazliet piecēlās, atbalstīdamies uz niedru pinuma krēsla atzveltnēm.
Sirmgalvim mugurā bija plats, melns vamzis, kurā viņa vārgais augums gandrīz vai pazuda; iezaļganajā, izkāmējušajā sejā mazās, pelēkās ačeles gailēja kā divas oglītes, un šķita, ka tās un vaikstīgā mute ir vienīgās sejas daļas, kur vēl patvērusies dzīvība. Diemžēl, kājas sāka atteikties kalpot šim kaulu kambarim; nu jau piecus sešus mēnešus, kopš bija iestājusies pasliktināšanās, godājamais prokurors, patiesību sākot, pamazām bija kļuvis pilnīgi atkarīgs no savas sievas.
Brālēns tika bez kurnēšanas pieņemts. Bet, ja Koknara kungs spētu pats nostāvēt stingri uz savām kājām, viņš būtu noraidījis Portosa pretenzijas uz radniecību.
— Jā, mans kungs, mēs esam radinieki, — bez mazākā apjukuma atbildēja Portoss, kas, starp citu, nemaz nebija sagaidījis, ka vīrs viņu uzņems ar sajūsmu.
— Ja nemaldos, tad no sievas puses? — prokurors dzēlīgi ieprasījās.
Portoss neuztvēra dzēlīgumu un uzskatīja to par vientiesību, tāpēc pavīpsnāja savās kuplajās ūsās. Koknara kundze zināja, ka vientiesīgs prokurors ir reta dabas parādība; viņa mazliet pasmaidīja un ļoti nosarka.
Kopš Portosa atnākšanas vecais prokurors ik brīdi nemierīgi skatījās uz lielu skapi, kas atradās pretī ozolkoka rakstāmgaldam. Portoss noprata, ka šim skapim vajag būt viņa tīkotajai naudas lādei, kaut gan pēc apveida tas neatbilda sapņojumos iecerētajai mantas glabātuvei; musketieris nopriecājās, ka īstenība bija par sešām pēdām augstāka nekā sapņojums.
Koknars necentās padziļināt ģenealoģiskās izziņas; pārlaidis nemierpilno skatienu no skapja uz Portosu, viņš tikai ieteicās:
— Ceru, ka mūsu brālēns pirms atgriešanās uz laukiem pagodinās mūs un vienu reizi pusdienos kopā ar mums. Vai ne, Koknara kundze?
Šoreiz belziens trāpīja Portosu tieši pierē un viņš to sajuta; arī Koknara madāmai tas nepagāja secen, jo viņa steigšus attrauca:
— Mans brālēns vairs nenāks, ja viņam nepatiks mūsu uzņemšana, bet pretējā gadījumā mēs lūgsim, lai viņš katru brīvo brītiņu pavada pie mums, jo viņš taču uzturēsies Parīzē ļoti īsu laiku un maz pagūs mūs apmeklēt.
— Manas kājas, manas nabaga kājas! Kur jūs esat palikušas? — Koknars norūca un mēģināja pasmaidīt.
Palīdzība, ko prokurora madāma sniedza Portosam tieši tai mirklī, kad tika nopietni apdraudētas viņa gastronomiskās intereses, modināja viņā dziļas atzinības jūtas, pret namamāti.
Drīz pienāca laiks pusdienot. Visi sagāja ēdamistabā, lielā, tumšā telpā, kas atradās pretī virtuvei.
Laikam saoduši mājā neparastas smakas, skrīveri ieradās uz maltīti ar militāru akurātību un, turēdami tabureti rokā, gaidīja, kad varēs sēsties. Viņu žokļi jau tagad draudīgi raustījās.
«Velna milti!» Portoss nodomāja, uzlūkodams trīs izbadējušos, jo izsūtāmais zēns, pats par sevi saprotams, netika pielaists pie kopīgā galda. «Velna milti! Es gan sava radinieka vietā neturētu šitādus badmiras. Viņi taču izskatās kā avarējuši kuģinieki, kas sešas nedēļas nav nekā ēduši.»
Ieradās arī Koknara kungs, ko slimnieka krēslā iestūma istabā pati madāma, un Portoss steidzās viņai palīgā piebīdīt vīru pie galda.
Tikko Koknara kungs bija ēdamistaba, arī viņam nāsis un žokļi sāka raustīties tāpat kā skrīveriem.
— Oho! — viņš novilka. — Zupa smaržo lieliski!
«Ko viņi, pie joda, saož tik neparastu šajā virā?» brīnījās Portoss, ieraudzījis bālu buljonu, kura bija daudz, bet pa virsu tam neredzeja nevienas tauku zīlītes, tikai daži reti grauzdiņi peldēja kā arhipelāga salas.
Koknara madāma pasmaidīja, uz viņas mājienu visi steigšus atsēdās.
Koknara kungam buljonu pasniedza pirmajam, pēc tam Portosam; tad Koknara madāma piepildīja savu šķīvi un sadalīja nepacietīgi gaidošajiem skrīveriem sausiņus bez buljona.
Sai mirklī čīkstēdamas pavērās ēdamistabas durvis, un Portoss ieraudzīja pa durvju spraugu, ka mazais skrīverītis, nevarēdams piedalīties mielastā, ēda savu maizes ņuku, pieozdams klāt labo smaku, kas plūda gan no virtuves, gan no ēdamistabas.
Pēc buljona kalpone pasniedza novārītu vistu, tā bija greznība, kuru skatot klātesošajiem acis gandrīz vai izspiedās no pieres.
— Var redzēt, Koknara kundze, ka jūs mīlat savus radus, — prokurors sacīja gandrīz ar traģisku smaidu uz lūpām. — Skaidrs, ka šādu maltīti jūs sniedzat savam brālēnam par prieku.
Nabaga vista bija gluži liesa, to sedza bieza, saraina āda, kādai kauli ne ar kādām pūlēm nevar izurbties cauri. Laikam gan vista bija ilgi meklēta, līdz tikusi atrasta laktas galā, kur tā bijusi paslēpusies, lai nomirtu aiz vecuma.
«Velns lai parauj!» Portoss nodomāja. «Taisni bēdīgi. Es cienu vecumu, tikai ne ceptā vai vārītā veidā.»
Musketieris pavērās apkārtējo sejās, lai redzētu, vai arī tie domā tāpat, bet, tieši pretēji, ieraudzīja tikai dedzīgas acis, kas jau rītin rija debešķīgo vistu, to pašu vistu, ko viņš noniecināja.
Koknara kundze pievilka sev klāt vārīto putnu, veikli atdalīja no tā abas garās, melnās kājas, ko uzlika vīram uz šķīvja, tad nogrieza kaklu un kopā ar visu galvu atlika pie malas pati sev, beidzot norāva spārniņu, ko pasniedza Portosam, un atdeva vistu gandrīz neskartu atpakaļ kalponei, kas to bija atnesusi; lopiņš nozuda, iekams musketieris paguva novērot dažādās pārmaiņas, kādas cilvēku sejās atkarībā no viņu rakstura un temperamenta radīja vilšanās.
Vistas vietā uz galda parādījās milzīgs cepeššķīvis ar pupam, starp kurām rēgojās daži jēra kauli, kuri uz pirmā acu uzmetiena šķita klāti ar gaļu.
Taču skrīverus šī blēdība nepievīla, viņu sadruinušajās sejas iegūla samierināšanās ar likteni.
Koknara madāma ar taupīgas namamātes mērenību sadalīja šo ēdienu jaunekļiem.
Pienāca kārta vīnam. Koknara kungs no nelielas māla krūkas ielēja katram jauneklim trešdaļglāzi, tad gandrīz tikpat daudz sev, un pēc tam pudele pārgāja Portosa un Koknara madāmas pusē.
Jaunekļi pielēja glāzēs ūdeni līdz malai un, pusi nodzēruši, atkal piepildīja glāzes un tā līdz pašām pusdienu beigām, tā ka galu galā dzēriens, ko viņi rija, bija pārvērties no rubīnsarkana par dūmaini dzeltenīgu.
Portoss kautrīgi ēda savu vistas spārnu un notrīsēja, sajuzdams, ka zem galda prokurora madāmas ceļgals piedūrās viņa celim. Viņš arī izdzēra puzglāzi tik ļoti taupītā vīna un manīja, ka tas ir pretīgais Montreijas skābais, kas cilvēkiem ar izsmalcinātu gaumi iedveš šausmas.
Koknara kungs nolūkojās, kā musketieris izdzēra neatšķaidītu vīnu, un nopūtās.
— Brālēn Portos, varbūt jūs ēdīsiet pupas? — Koknara madāma jautāja tādā tonī, kas skaidri izsacīja: «Ticiet man, labāk neēdiet tās.»
— Lai mani parauj velns, ja es tām pieskaršos! — Portoss klusu nopurpināja …
Un skaļi piebilda:
— Paldies, māsīc, esmu jau paēdis.
Iestājās klusums. Portoss nezināja, ka izturēties. Prokurors vairākkārt atkārtoja:
— Nudien, Koknara kundze, izsaku jums atzinību! Jūs pamielojāt mūs kā svētkos! Kā es pieēdos!
Vecais Koknars pusdienās bija izēdis šķīvi zupas un apgrauzis abas melnās vistas kājas un vienīgo jēra kaulu, pie kura bija klāt kaut cik gaļas.
Portoss nodomāja, ka viņš tiek izjokots, un sāka smailēt ūsas un raukt uzacis, bet Koknara madāmas ceļgals atkal maigi ieteica viņam būt pacietīgam.
Klusēšana un pārtraukums ēšanā, kurš Portosam šķita gluži neizprotams, skrīveriem bija diemžēl ļoti skaidrs: uz zīmīgu prokurora skatienu, ko pavadīja Koknara madāmas smaids, jaunekļi lēnām piecēlās no galda, vēl lēnāk salocīja savas servjetes, palocīdamies pateicās un devās uz durvīm.
— Ejiet, jaunie cilvēki, ejiet strādāt, strādāšana veicina gremošanu, — prokurors svinīgi sacīja.
Kad skrīveri bija aizgājuši, Koknara madāma piecēlās un izņēma no bufetes gabalu siera, cidoniju ievārījumu un pašas ceptu mandeļu un medus kūku.
Koknars sarauca uzacis, jo redzēja pārāk daudz ēdienu; Portoss saknieba lūpas, jo redzēja, ka viņam nebūs ko paēst.
Viņš paskatījās, vai šķīvis ar pupām vēl ir uz galda, bet šķīvis ar pupām bija pazudis.
— īsts svētku mielasts! — iesaucās Koknars, grozīdamies uz krēsla. — Gatavās dzīres, epulae epularum, Lukulls ēd pusdienas
pie Lukulla!
Portoss paskatījās uz krūku, kas atradās viņam līdzās, un cerēja kaut cik ieturēties ar vīnu, maizi un sieru; bet vīna vairs nebija, pudele izrādījās tukša. Koknara kungs un kundze nelikās to manām.
«Labi, nu vismaz zinu, ar ko man darīšana,» Portoss nodomāja.
Viņš nolaizīja karotīti ievārījuma un tad tikko neizlauza zobus ar Koknara kundzes sīksto kūku.
«Tagad upuris ir nests,» musketieris šķetināja tālāk pārdomu pavedienu. «O, ja es necerētu kopā ar Koknara kundzi ieskatīties viņas vīra skapī!»
Vecais Koknars pēc gardās maltītes, ko bija daudzkārt nosaucis par īstām dzīrēm, juta vajadzību nosnausties. Portoss cerēja, ka tas notiks turpat uz vietas, taču nolādētais prokurors par to negribēja ne dzirdēt: vajadzēja viņu aizvest atpakaļ kabinetā, kur viņš brēca tikmēr, līdz atkal atradās sava skapja priekšā, uz kura malas drošības pēc vēl uzlika abas kājas.
Prokurora madāma ieveda Portosu blakus istabā, un te sākās samierināšanās mēģinājumi.
— Jūs varat nākt pusdienās trīs reizes nedēļā, — Koknara madāma sacīja.
— Paldies, — Portoss atteica, — bet es neko nevēlos pārspīlēt. Turklāt man nopietni jādomā par ekipējumu.
— Tas tiesa … — prokurora madāma nopūzdamās piekrita. — Šis nelaimīgais ekipējums.
— Diemžēl jā, — Portoss sacīja.
— No kā tad sastāv ekipējums jūsu pulkā?
— Ak, no daudzām lietām, — Portoss atbildēja. — Musketieri, kā jums zināms, ir izlases karaspēks, un viņiem vajadzīgas daudzas lietas, kuru nevajag ne gvardistiem, ne šveiciešiem.
— Pastāstiet, Portosa kungs, sīkāk.
— Kopsummā tas var sniegties līdz… — iesāka Portoss, gribēdams labāk cīnīties par visu kopā nekā par atsevišķām sastāvdaļām.
Prokurora madāma trīcēdama un drebēdama gaidīja.
— Līdz kādai summai? — viņa beidzot ieprasījās. — Ceru, ka tā nepārsniegs …
Koknara kundze nenobeidza, vārds viņai aizspriedās rīklē.
— O, nē! Tā nepārsniegs divtūkstoš pieci simti livrus, — Portoss atbildēja. — Domāju pat, ka, rīkodamies taupīgi, iztikšu ar divtūkstoš livriem.
— Dievs tēvs! Divtūkstoš livru! — viņa iesaucās. — Tas taču ir vesels kapitāls.
Portoss zīmīgi saviebās, un Koknara madāma saprata.
— Es lūdzu, lai jūs pastāstāt par ekipējumu sīkāk tādēļ, — viņa paskaidroja, — ka man daudzi radi un klienti ir tirgotāji, un esmu pārliecināta, ka es varētu iegādāties jums vajadzīgās lietas divreiz lētāk nekā jūs pats.
— A! —- Portoss novilka. — Ja jūs to gribējāt sacīt, tad tas ir kas cits!
— Jā, mīļais Portosa kungs! Piemēram, vai jums pirmkārt nav vajadzīgs zirgs?
— Jā, zirgs.
— Lieliski! Man ir taisni tas, kas jums vajadzīgs.
— Jauki! — Portoss nopriecājās. — Tātad ar zirgu būtu kārtībā. Tālāk man vajadzīgs pilnīgs apseglojums, bet to nu gan var nopirkt pats musketieris. Starp citu, tas nemaksās vairāk par trīssimt livriem.
— Trīssimt livru? Labi, lai būtu trīssimt livru, — prokurora madāma nopūzdamās sacīja.
Musketieris smīnēja: lasītājs taču atcerēsies, ka Portosam bija palicis Bekinghemas hercoga dāvātais apseglojums, un šos trīssimt livrus viņš domāja slepus iebāzt sev kabatā.
— Tālāk, — viņš turpināja, — manam sulainim vajadzīgs zirgs un man ceļasoma. Kas attiecas uz ieročiem, par tiem neraizējieties: tie man ir.
— Zirgs jūsu sulainim? — prokurora madāma gausi atkārtoja. — Tas būs pārāk grezni, mans draugs.
— Kundze, vai jūs mani uzskatāt par kādu diedelnieku? — Portoss lepni atcirta.
— Nē, es tikai gribēju teikt, ka glīts mūlis reizēm izskatās tikpat labi kā zirgs, un man šķiet, ja pagādātu Musketonam mūli…
— Var iztikt ar glītu mūli, — Portoss piekrita. — Jums taisnība, esmu redzējis lepnus spāniešus grandus, kuriem visa svīta jāja uz mūļiem. Bet tad gan, Koknara kundze, lai tas būtu izrotāts ar spalvu kušķiem un zvārguļiem.
— Pats par sevi saprotams, — prokurora madāma apsolīja.
— Atliek vēl ceļasoma, — Portoss turpināja.
— Par to neraizējieties! — Koknara madāma iesaucās. — Manam vīra ir piecas sešas somas, izvēlieties no tām labāko. It īpaši vienu viņš aizvien labprāt ņēma līdzi ceļojumos, tanī var ielikt vai pusi pasaules.
— Tātad šī soma ir tukša? — Portoss vientiesīgi jautāja.
— Protams, ka tā ir tukša, — tikpat vientiesīgi atbildēja prokurora madāma.
— Bet man, mana dārgā, vajadzīga pielocīta soma! — Portoss iesaucās.
Koknara kundze atkal dziļi nopūtās. Moljērs vēl nebija uzrakstījis savu «Skopuli». Koknara madāma izrādījās īsta Arpagona priekštece.
Līdzīgā garā viņi pārrunāja arī par pārējo ekipējumu, un apspriedes rezultātā prokurora madāma apņēmās izmaksāt astoņsimt livru naudā un pagādāt zirgu un mūli, kuriem būs tas gods' nest uz savas muguras Portosu un Musketonu pretī slavai.
Kad viņi bija par visu vienojušies, Portoss atvadījās no Koknara kundzes. Viņa gan centās musketieri vēl aizturēt, mīlīgi skatīdamās uz viņu, bet Portoss aizbildinājās ar neatliekamām dienesta darīšanām, un karaļa priekšā prokurora madāmai vajadzēja piekāpties.
Musketieris atgriezās mājās izsalcis kā vilks un turklāt riebīgā omā.