D'Artanjans pa to laiku, neklausīdams sirdsapziņas balsij un Atosa prātīgajiem padomiem, kā jau stāstījām, ar katru stundu aizvien vairāk iemīlējās milēdijā. Diendienā apmeklēdams daiļo dāmu un apbērdams viņu ar savu jūtu apliecinājumiem, dēkainais gaskonis bija pārliecināts, ka agri vai vēlu viņa atbildēs uz tām.
Kādu vakaru, būdams lieliskā garastāvoklī, spārnots kā cilvēks, kas nākotnē sagaidīs zelta lietu, viņš, nākdams pie milēdijas, vārtos satika istabeni; šoreiz daiļā Ketija neapmierinājās ar vieglu pieskaršanos garāmejot, bet maigi satvēra jaunekļa roku.
«Jauki!» d'Artanjans nopriecājās. «Viņai kundze droši vien uzdevusi man ko pateikt, varbūt uzaicināt uz satikšanos, jo milēdija pati nebūs uzdrošinājusies par to runāt ar mani.»
Viņš raudzījās uz daiļo meiču cik vien uzvaroši spēdams.
— Kavaliera kungs, es vēlētos jums ko pateikt… — istabene nomurmināja.
— Runā, mans bērns, es klausos, — d'Artanjans atteica.
— Šeit tas nav iespējams, jo mans stāsts būs garš un, galvenais, neviens cits nedrīkst to dzirdēt.
— Ko tad lai darām?
— Ja kavaliera kungs gribētu man sekot, — Ketija bikli atbildēja.
— Kurp vien vēlaties, daiļais bērns.
— Tad nāciet!
Un Ketija, nelaizdama vaļā d'Artanjana roku, uzveda viņu pa tumšām vītņu kāpnēm apmēram piecpadsmit kāpienus, tad atvēra kādas durvis.
— Nāciet iekšā, kavaliera kungs, — viņa aicināja, — šeit mēs būsim vieni un varēsim aprunāties.
— Daiļaviņ, kas šī ir par istabu? — d'Artanjans jautāja.
— Tā ir manējā, kavaliera kungs. Redziet, šīs durvis to savieno ar manas kundzes guļamistabu. Bet neraizējieties, milēdija nedzirdēs, ko mēs runāsim, jo viņa nekad agrāk par pusnakti neiet gulēt.
D'Artanjans paskatījās apkārt. Mazā istabiņa bija ļoti spodra un gaumīgi iekārtota, taču musketiera skatiens neviļus apstājās pie durvīm, kuras pēc Ketijas apgalvojuma vedot uz milēdijas guļamistabu.
Ketija uzminēja, kas norisinājās jaunekļa dvēselē, un dziļi nopūtās.
— Kavaliera kungs, jūs ļoti mīlat manu kundzi! — viņa sacīja.
— O, Ketij, neizsakāmi! Esmu viņā neprātīgi iemīlējies!
Ketija atkal izdvesa smagu nopūtu.
— Ak vai, mans kungs, tas ir ļoti bēdīgi, — viņa teica.
— Pie joda, kas tad tur bēdīgs? — d'Artanjans jautāja.
— Tas, ka mana pavēlniece nemaz nemīl jūs, — Ketija atbildēja.
— Vai viņa tev uzdeva man to pasacīt? — d'Artanjans jautāja.
— Nē, mans kungs! Es pati aiz līdzjūtības pret jums nolēmu jums to pateikt,
— Paldies, mīļā Ketij, bet tikai par tavu labo nodomu, jo šis atklājums, kā tu pati sapratīsi, nemaz nav patīkams.
— Tas nozīmē, ka jūs neticat maniem vārdiem, vai ne?
— Daiļais bērns, tādiem vārdiem, kaut vai aiz patmīlas, vienmēr ir grūti ticēt.
— Tātad jūs man neticat?
— Jāatzīstas, kamēr tu nesniegsi kādu pierādījumu savam apgalvojumam …
— Ko jūs teiksiet par šo?
Ketija izvilka no ņiebura mazu vēstulīti.
— Vai tā ir man? — strauji paķerdams vēstulīti, d'Artanjans iejautājās.
— Nē, kādam citam.
— Citam?
— Jā.
— Ka viņu sauc? — d'Artanjans iesaucas. ,
— Lasiet uz aploksnes!
— Grāfam de Vardam.
Pašapzinīgais gaskonis uzreiz atcerējās Senžermēnā novēroto ainu. Ar zibenīgi strauju kustību viņš atplēsa aploksni, kaut gan Ketija iekliedzās, redzēdama, ko viņš nodomājis darīt vai, pareizāk sakot, jau izdarījis.
— Mans dievs! Kavaliera kungs, ko jūs darāt? — viņa iesaucās.
— Nekā sevišķa! — d'Artanjans atbildēja un lasīja:
«Jūs neatbildējāt uz manu pirmo vēstuli. Vai esat vēl nevesels jeb jau aizmirsis, ar kādām acīm skatījāties uz mani ballē pie de Gīza kundzes? Grāf, sniedzu jums izdevību! Nepalaidiet to garām!»
D'Artanjans nobālēja. Bija aizvainota viņa patmīlība, bet viņš nodomāja, ka aizvainota ir mīlestība.
— Nabaga mljais d'Artanjana kungs! — līdzjūtīgi ieteicās Ketija, atkal paspiezdama jaunekļa roku.
— Vai tev, mazā, manis žēl? — d'Artanjans jautāja.
— Jā, no visas sirds! Jo arī es zinu, kas ir mīlestība!
— Tu zini, kas ir mīlestība? — d'Artanjans ieprasījās, pirmo reizi paskatīdamies ar zināmu vērību uz Ketiju.
— Diemžēl jā!
— Tad labāk nenožēlo mani, bet palīdzi man atriebties tavai pavēlniecei.
— Kādā veidā jūs gribētu viņai atriebties?
— Es gribētu viņu uzveikt un ieņemt mana sāncenša vietu.
— Tādā gadījumā es jums, kavaliera kungs, nekad nepalīdzēšu, — Ketija strauji attrauca.
— Kāpēc tā? — d'Artanjans brīnījās.
— Aiz diviem iemesliem.
— Un kādi tie būtu?
— Pirmkārt, mana pavēlniece nekad jūs nemīlēs.
— Kā tu to zini?
— Jūs viņu esat smagi aizvainojis.
— Es? Ar ko es būtu varējis viņu aizvainot, ja kopš paša mūsu pazīšanās sākuma esmu kā vergs pie viņas kājām? Lūdzu, pasaki man to!
— To es pasacīšu tikai tādam cilvēkam, kas ieskatīsies manas dvēseles dziļumos.
D'Artanjans otrreiz cieši paskatījās uz Ketiju. Jaunā meiča bija tik ziedoša un daiļa, ka daža laba hercogiene būtu ar mieru atdot savu kroni par viņas daiļumu.
— Ketij, es ieskatīšos tavā dvēselē, kad vien tu vēlēsies, — d'Artanjans apgalvoja, — par to, mīļais bērns, nešaubies.
Un viņš noskūpstīja meiču, kas kļuva sarkana kā ķirsis.
— Nē, jūs mani nemīlat! — Ketija iesaucās. — Jūs pats tikko sacījāt, ka mīlat manu pavēlnieci.
— Vai tas tevi kavē man atklāt otro iemeslu?
— Otrs iemesls, kavaliera kungs, ir tas, — atbildēja Ketija, ko bija iedrošinājis skūpsts un arī jaunekļa acu izteiksme, — ka mīlestībā katrs pūlas savā labā.
Tikai tagad d'Artanjans atcerējās Ketijas ilgu pilnos skatienus, pastāvīgās sastapšanās gan priekšistabā, gan kāpnēs, gan koridorā, rokas pieskārienus ikreiz, kad vien viņa bija gadījusies tam ceļā, un apslēptās nopūtas. Bet, aizrāvies tieksmē patikt mi- lēdijai, viņš nebija pievērsis uzmanību tās istabenei: kas medī ērgli, neievēro zvirbuli.
Taču tagad mūsu gaskonis uzreiz aptvēra, kādus labumus viņš var gūt no Ketijas mīlestības, ko meiča nupat tik vientiesīgi vai arī tik nekautrīgi bija atklājusi: viņš var dabūt savās rokās grāfam de Vardam adresētās vēstules, var pastāvīgi novērot milē- diju: jebkurā brīdī ieiet Ketijas istabā, kas atradās blakus viņas pavēlnieces guļamistabai. Kā redzam, neuzticīgais jauneklis domās jau upurēja nabaga meiču, lai ar labu vai ar ļaunu iegūtu milēdiju.
— Mīļā Ketij, — viņš teica jaunajai meičai, — tu šaubies par manu mīlestību. Vai vēlies, lai to pierādu?
— Par kādu mīlestību jūs runājat?
— Par to, kuru esmu gatavs just pret tevi.
— Kā jūs to pierādīsiet?
— Vai vēlies, lai šovakar pavadu ar tevi tās stundas, kuras parasti pavadu ar tavu pavēlnieci?
— Jā, ļoti! — iesaucās Ketija, sasizdama plaukstas.
— Labi, dārgais bērns, — d'Artanjans sacīja, atlaizdamies atzveltnes krēslā, — un es tev pateikšu, ka tu esi visdaiļākā kal- ponīte, kādu jebkad esmu redzējis!
Viņš to apgalvoja tik dedzīgi un daiļrunīgi, ka nabaga meiča, kas labprāt noticētu šim apgalvojumam, galu galā arī noticēja… Tomēr d'Artanjanam par lielu pārsteigumu daiļā Ketija diezgan noteikti aizsargājās.
Uzbrukumos un aizsardzībā laiks aizrit ātri.
Nosita pusnakti, un gandrīz tai pašā laikā milēdijas istabā iešķindējās zvaniņš.
— Augstais Dievs! — Ketija iesaucās. — Kundze sauc mani! Ej, tagad ej ātri projām!
D'Artanjans piecēlās, paņēma cepuri, it kā grasīdamies paklausīt, un tad strauji atvēra nevis ārdurvis, bet liela skapja durvis un paslēpās tanī starp milēdijas kleitām un mājas tērpiem.
— Ko jūs darāt? — Ketija iesaucās.
Jau iepriekš paguvis izņemt skapja atslēgu, d'Artanjans, nekā neatbildējis, ieslēdzās no iekšas.
— Ko tas nozīmē? — milēdija skarbi uzkliedza. — Vai jūs guļat, ka nenākat, kad es zvanu?
D'Artanjans dzirdēja, ka strauji tika atrautas durvis, kas veda uz milēdijas guļamistabu.
— Es eju, milēdij, es eju! — atsaucās Ketija, mezdamās pretī savai pavēlniecei.
Abas iegāja guļamistabā, un, tā kā durvis palika vaļā, tad d'Artanjans dzirdēja, ka milēdija kādu brīdi vēl rāja istabeni, bet tad nomierinājās un, kamēr Ketija palīdzēja tai noģērbties un sakārtoties, saruna novirzījās uz viņu, d'Artanjanu.
— Šovakar mūsu gaskonis neatnāca, — milēdija sacīja.
— Kā tad tā, kundze? — Ketija iejautājās. — Vai tad viņš, vēl nekļuvis laimīgs, jau būtu kļuvis neuzticīgs?
— Nē! Droši vien viņu aizturējis de Trevila kungs vai dez Esāra kungs. Es, Ketij, apzinos savus spēkus, viņš ir manā varā.
— Ko kundze ar viņu darīs?
— Ko es ar viņu darīšu!… Esi mierīga, Ketij, starp šo cilvēku un mani ir kaut kas tāds, ko viņš pats nezina … Viņa dēj es tikko nezaudēju viņa eminences uzticību … O, es atriebšos!
— Es domāju, ka kundze viņu mīl?
— Es lai viņu mīlētu! Es viņu nicinu! Nejēga, kas turējis savās rokās lorda Vintera dzīvību un nav viņu nogalinājis! Cilvēks, kura dēļ esmu zaudējusi trīssimt tūkstoš livru rentes!
— Tas tiesa, — Ketija piekrita, — jo jūsu dēls būtu bijis vienīgais sava tēvoča mantinieks un līdz viņa pilngadībai viss viņa īpašums atrastos jūsu rīcībā.
D'Artanjans notrīsēja, dzirdēdams, kā šis maigais radījums vainoja viņu par to, ka viņš nebija nogalinājis cilvēku, ko pati apbēra ar draudzības apliecinājumiem, dzirdēdams griezīgo balsi, kuras skarbumu salona sarunās milēdija aizvien centās noslēpt.
— Es jau sen būtu viņam atriebusies, — milēdija turpināja, — ja kardināls nezin kāpēc nebūtu man licis viņu saudzēt.
— Jā, toties kundze nav saudzējusi jauno sievieti, ko viņš mīlēja!
— O, šī sīkpreču tirgotāja sievu no Fosuajē ielas! Vai tad viņš jau nav aizmirsis, ka tā vispār dzīvojusi? Neko teikt, laba atriebība!
D'Artanjanam izspiedās auksti sviedri uz pieres: šī sieviete bija īsts briesmonis.
Viņš atkal ieklausījās, bet, diemžēl, milēdijas tualete bija nobeigta.
— Labi, varat iet, — milēdija sacīja, — bet rīt mēģiniet beidzot dabūt atbildi uz vēstuli, ko jums iedevu.
— No grāfa de Varda?
— Bez šaubām!
— Sis cilvēks gan izskatās pavisam citādi nekā nabaga d'Artanjana kungs, — Ketija sacīja.
— Ejiet, jaunkundze, — milēdija pavēlēja, — es neciešu lieku spriedelēšanu.
D'Artanjans dzirdēja, ka aizvērās durvis, noknakšķēja divi aizbīdņi — milēdija aizbultējās guļamistabā; pēc tam Ketija savukārt, cik vien klusu spēdama, aizslēdza durvis; d'Artanjans iznāca no skapja.
— Ak Dievs! — Ketija pusbalsī iesaucās. — Kas ar jums noticis? Jūs esat tik bāls!
— Šis zemiskais radījums! — d'Artanjans nomurmināja.
— Klusāk! Klusāk! Jel ejiet! — Ketija teica. — Starp manu un milēdijas istabu ir tikai plāna dēļu siena, viņa var dzirdēt, kas te tiek runāts!
— Tieši tāpēc es neiešu projām, — d'Artanjans sacīja.
— Kā? — Ketija pietvīkdama ieteicās.
— Vai vismaz … es aiziešu vēlāk.
Un viņš pievilka sev klāt Ketiju, kurai vairs nebija iespējams pretoties, jo pretošanās aizvien ir tik skaļa! Ketija padevās.
Tā bija pret milēdiju vērsta atriebība. Mēdz teikt, ka atriebība esot salda, un d'Artanjans pārliecinājās, ka tiešām tā ir patiesība. Ja mūsu gaskonim būtu kaut mazliet jūtas, viņš apmierinātos ar šo jauno uzvaru, bet viņu iedvesmoja tikai godkāre un pašlepnums.
Tomēr jauneklim par godu jāteic, ka savu ietekmi uz Ketiju vispirms viņš izmantoja, lai izdibinātu, kas noticis ar Bonasjē kundzi. Taču nabaga meiča zvērēja pie krustā sistā tēla, ka nekā par to nezinot, jo milēdija tikai pa pusei atklājot viņai savus noslēpumus. Vienīgi par to Ketija bija pārliecināta, ka Bonasjē kundze neesot mirusi.
Ketija nezināja arī to, kāpēc milēdija tikko neesot zaudējusi kardināla uzticību, bet šai jautājumā d'Artanjans pats zināja vairāk: tā kā viņš, aizbraukdams no Anglijas, bija pamanījis milēdiju uz viena no aizturētajiem kuģiem, tad nešaubījās, ka pie visa vainīgi bijuši briljanta karuļi.
Taču skaidrs kā diena bija viens: milēdijas īsto, visdziļāko un nerimstošo naidu d'Artanjans bija iemantojis ar to, ka nebija nogalinājis viņas vīrabrāli lordu Vinteru.
Nākošajā dienā d'Artanjans atkal ieradās pie milēdijas. Viņa bija ļoti nelāgā garastāvoklī, un d'Artanjans noprata, ka milēdiju nokaitinājis tas, ka no grāfa de Varda nav saņemta atbilde. Ienāca Ketija; milēdija izturējās pret viņu ļoti bargi. Skatiens, ko Ketija uzmeta d'Artanjanam, pauda: «Redziet, kas man jūsu dēļ jācieš.»
Vēlāk skaistā tīģeriene tomēr atmaiga; viņa smaidīdama uzklausīja d'Artanjana jūsmīgās atzīšanās, ļāva pat noskūpstīt roku.
Projām iedams, d'Artanjans nebija skaidrībā, ko domāt par šo sievieti; taču viņš bija puisis, kas tik viegli nezaudē galvu; turpinādams lakstošanos ap milēdiju, viņš iecerēja nelielu plānu.
Pie durvīm d'Artanjans sastapa Ketiju un tāpat kā iepriekšējā vakarā uzgāja viņas istabiņā. Te viņš dabūja zināt, ka milēdija neganti strostējusi Ketiju un pārmetuši nolaidību. Milēdija nespējot izprast grāfa de Varda klusēšanas iemeslu un esot pavēlējusi Ketij ai rīt no rīta pulksten deviņos ieiet pie viņas pēc trešās vēstules.
D'Artanjans pierunāja Ketiju, lai tā apsola vēstuli nākošajā rītā uznest viņam. Nabaga meiča apsolīja visu, ko vien d'Artanjans vēlējās: viņa bija neprātīgi iemīlējusies.
Viss norisinājās tāpat kā iepriekšējā vakarā: d'Artanjans ieslēdzās skapī, milēdija pasauca Ketiju, izģērbās un sakārtojās, tad aizsūtīja projām istabeni un ieslēdzās savā guļamistabā. Tāpat kā iepriekšējā naktī d'Artanjans atgriezās mājās pulksten piecos no rīta.
Pulksten vienpadsmitos pie viņa ieradās Ketija; rokā viņai bija jaunā milēdijas vēstule. Šoreiz nabaga meiča pat nemēģināja kaut ko iebilst, kad d'Artanjans paņēma vēstuli: viņa ar miesu un dvēseli piederēja savam skaistajam karavīram.
D'Artanjans atplēsa aploksni un lasīja:
«Rakstu jums jau trešo reizi, ka mīlu jūs. Piesargieties, lai man nebūtu jāraksta ceturto reizi, ka jūs ienīstu.
Ja jūs nožēlojat savu līdzšinējo rīcību pret mani, tad jaunā meiča, kas nodos jums šo vēstulīti, pateiks, kādā veidā galants vīrietis var izpelnīties no manis piedošanu.»
Lasīdams vēstulīti, d'Artanjans sarka un bālēja.
— O, jūs viņu vēl vienmēr mīlat! — teica Ketija, kas ne mirkli nenovērsa acis no jaunekļa sejas.
— Nē, Ketij, tu maldies: es viņu vairs nemīlu. Bet gribu atriebties par noniecināšanu.
— Es saprotu, kāda būs jūsu atriebība, jūs man par to jau stāstījāt.
— Vai tev, Ketij, nav vienalga? Tu taču zini, ka mīlu tikai tevi.
— Kā to var zināt?
— Drīz tu redzēsi, kā es ar viņu rīkošos.
Ketija nopūtās.
D'Artanjans paņēma spalvu un rakstīja:
«Kundze, līdz šim es šaubījos, vai abas pirmās vēstules tiešām bija domātas man, jo uzskatīju, ka neesmu tik liela pagodinājuma cienīgs; turklāt biju tik slims, ka vilcinājos atbildēt.
Taču šodien man jātic jūsu lielajai laipnībai, jo ne tikai jūsu vēstule, bet arī istabene apgalvo, ka jūs mani aplaimojat ar savu mīlestību.
Viņai nebūs man jāpaskaidro, kādā veidā galants vīrietis var izpelnīties no jums piedošanu. Ieradīšos pats to izlūgties no jums šovakar pulksten vienpadsmitos. Vilcināties kaut vienu dienu, manuprāt, nozīmētu jūs atkal apvainot.
Tas, ko jūs esat padarījusi par laimīgāko cilvēku zemes virsū,
grāfs de Vārds.»
Šī vēstulīte bija, pirmkārt, viltota; tālāk, tā bija nesmalkjū- tīga, no mūsu laiku paražu viedokļa pat apvainojoša, bet tanīs laikos ļaudis cits pret citu neizturējās tik saudzīgi un godbijīgi kā mūsu dienās. Turklāt d'Artanjans no pašas milēdijas vārdiem bija uzzinājis, ka viņa rīkojusies nodevīgi daudz svarīgākos gadījumos, tāpēc nejuta pret šo sievieti sevišķu cieņu. Par spīti visam mūsu gaskonis bija iededzies neprātīgā kaislībā uz milēdiju. Šai kaislībai gan piejaucās nicināšana, un tomēr tā bija skurbinoša un neatvairāma.
D'Artanjana plāns bija ļoti vienkāršs: caur Ketijas istabu ieiet viņas pavēlnieces guļamistabā un, izmantojot pirmā acumirkļa apjukumu, kaunu un izbailes, gūt uzvaru pār milēdiju. Gaskonis apzinājās, ka šis mēģinājums var arī ciest neveiksmi, tomēr apņēmās riskēt. Pēc vienas nedēļas sāksies karagājiens, viņam būs jādodas projām un nav laika tēlot īsto mīlestību.
— Še, — teica jauneklis, pasniegdams Ketijai aizzīmogotu vēstuli, — nodod to milēdijai, tā ir grāfa de Varda atbilde.
Nabaga Ketija kļuva bāla kā līķis, jo varēja iedomāties vēstules saturu.
— Klausies, sirsniņ, — d'Artanjans viņai sacīja, — tu pati saproti, ka šā vai tā visam jādara gals. Milēdija var atklāt, ka tu pirmo vēstuli esi nodevusi nevis grāfa, bet manam sulainim, ka arī pārējās zīmītes saņēmis nevis de Varda kungs, bet es. Tad milēdija tevi padzītu, un tu zini, ka viņa nav tāda sieviete, kuras atriebība ar to vien aprobežotos.
— Ak vai! — Ketija žēlabaini iesaucās. — Kādēļ es visu to darīju?
— Manis dēļ, es to zinu, daiļaviņ, — jauneklis atbildēja, — un zvēru, ka esmu tev par to ļoti pateicīgs.
— Kas tad vēstulītē rakstīts?
— Milēdija tev to pateiks.
— Jūs mani nemīlat! — Ketija iesaucās. — Esmu tik nelaimīga.
Uz šādu pārmetumu ir viena atbilde, kas sievietes allaž pieviļ. D'Artanjans atbildēja tā, ka Ketija palika dziļos maldos.
Tomēr viņa ilgi raudāja, iekams apņēmās nodot vēstulīti milēdijai; bet galu galā viņa apņēmās to izdarīt, un d'Artanjans vairāk nekā nevēlējās.
Turklāt viņš apsolīja meičai, ka nākošajā vakarā agri pame- tīšot milēdiju un uznākšot pie viņas.
šis solījums galīgi nomierināja nabadzīti Ketiju.