Kopš četri draugi bija aizņemti ar ekipējuma sagādi, viņi vairs nesatikās tik bieži. Pusdienas katrs ēda, kur pagadījās vai, pareizāk sakot, kur izdevās. Arī dienests prasīja savu daļu no ātri aizritošā laika. Viņi bija vienojušies noteikti satikties tikai reizi nedēļā ap pulksten vieniem Atosa dzīvoklī, jo viņš, kā jau bija nozvērējies, nespēra ne kāju pār slieksni.
Todien, kad Ketija ieradās pie d'Artanjana, tieši bija norunātā satikšanās diena.
Tikko meiča bija aizgājusi, d'Artanjans devās uz Ferū ielu.
Viņš atrada Atosu un Aramisu filozofējot'. Aramiss jau atkal prātoja par atgriešanos pie sutanas. Atoss kā parasti viņu ne atrunāja, ne pierunāja. Viņš bija tais ieskatos, ka ikvienam jāļauj brīvi rīkoties. Padomus Atoss izteica tikai tad, ja viņam to lūdza, un arī tad nācās lūgt divas reizes.
«Parasti ļaudis prasa padomu tikai tādēļ, lai to neievērotu,» Atoss mēdza sacīt, «un, ja arī kāds ievēro doto padomu, tad tikai tādēļ, lai būtu kāds, kam izteikt pārmetumus par sekām.»
Brītiņu pēc d'Artanjana ierašanās atnāca arī Portoss. Visi četri draugi bija sapulcējušies.
Četras sejas izpauda četras dažādas izjūtas: Portosa seja mieru, d'Artanjana — cerību, Aramisa — raizes, Atosa — bezrūpību.
Pēc īsas sarunas, kurā Portoss ļāva saskatīt, ka viena ļoti augsta persona gribot laipni izlīdzēt viņam izkļūt no grūtībām, ieradās Musketons.
Sulainis bija atnācis aicināt savu kungu Portosu uz mājām, kur viņa klātbūtne esot ļoti nepieciešama.
— Vai tas ir sakarā ar manu ekipējumu? — Portoss jautāja.
— Jā un nē, — Musketons atbildēja.
— Kas tad tur ir, ka tu man nevari pateikt? …
— Nāciet, kungs.
Portoss piecēlās, atsveicinājās no draugiem un sekoja Muske- tonam.
Pēc brīža uz durvju sliekšņa parādījās Bazēns.
— Ko vēlaties, mans draugs? — Aramiss jautāja lēnīgi, kā runāja vienmēr, kad atkal domās pievērsās baznīcai.
— Kungs, jūs mājās gaida kāds cilvēks, — Bazēns atbildēja.
— Kāds cilvēks? Kas viņš ir?
— Ubags.
— Iedodiet viņam kādu mazumiņu, Bazēn, un pasakiet, lai viņš lūdz dievu par nabaga grēcinieku.
— Sis ubags grib katrā ziņā jūs satikt un apgalvo, ka jūs priecāšoties, viņu redzot.
— Vai viņš nelika man ko pateikt?
— Jā gan. «Ja Aramisa kungs tūdaļ negribētu nākt,» viņš teica, «tad pasakiet, ka esmu ieradies no Tūras.»
— No Tūras? — Aramiss iesaucās. — Kungi, es tūkstoškārt atvainojos, bet šis cilvēks, bez šaubām, atvedis man ziņas, kuras gaidīju.
Aramiss tūlīt piecēlās un aizsteidzas.
Palika Atoss un d'Artanjans.
— Man tā šķiet, ka tie abi būs savu atraduši. Ko jūs, d'Artanjan, par to domājat?
— Es zinu, ka Portosam veicas lieliski, — d'Artanjans atbildēja, — un par Aramisu, patiesību sakot, es nekad neesmu nopietni raizējies. Bet jūs, mīļais Atos, ko jūs darīsiet? Jūs tik devīgi izdalījāt angļa pistoles, uz kurām jums bija pilnīgas tiesības.
— Mans draugs, esmu ļoti apmierināts, ka nogalināju to uzpūtīgo nelgu, jo nogalināt angli ir svētīgs darbs, bet, ja es būtu iebāzis sev kabatā viņa pistoles, tad tās mani nospiestu kā sirdsapziņas pārmetumi.
— Mīļais Atos, jums ir neizprotami uzskati!
— Lai nu tas paliek! Bet ko man teica de Trevila kungs, kas vakar pagodināja mani ar savu apmeklējumu, ka jūs bieži apmeklējot aizdomīgus angļus, kurus protežējot kardināls?
— Es apmeklēju vienu anglieti, to pašu, par kuru jums jau stāstīju.
— A, protams, gaišmataino sievieti, attiecībā uz kuru jau izteicu jums vairākus padomus, bet jūs, bez šaubām, neesat tiem sekojis.
— Es minēju jums iemeslus.
— Jā, šķiet, jūs teicāt, ka cerat tā tikt pie ekipējuma.
— Nemaz arī ne! Esmu pārliecinājies, ka šai sievietei bijusi zināma loma Bonasjē kundzes nolaupīšanā.
— Saprotu. Lai atrastu vienu sievieti, jūs lakstojaties ar otru: tas ir garākais, toties vispatīkamākais ceļš.
D'Artanjans jau dzīrās visu izstāstīt Atosam, bet viņu atturēja viens apstāklis: Atoss goda jautājumos bija ārkārtīgi stingrs, un mūsu mīlnieka nelielajā plānā, ko viņš bija iecerējis attiecībā uz milēdiju, dažas detaļas, to viņš droši zināja, neiemantotu puritāniskā drauga piekrišanu. Tāpēc jaunais gaskonis nolēma klusēt, un, tā kā Atoss nemaz nebija ziņkārīgs, tad d'Artanjana vaļsirdība tālāk neizpaudās.
Tagad pametīsim šos abus draugus, kuriem nebija nekas svarīgs runājams, un sekosim Aramisam.
Mēs jau redzējām, cik ātri jauneklis aizmetās pakaļ vai, pareizāk sakot, aizjoza pa priekšu Bazēnam, līdzko bija izdzirdējis, ka cilvēks, kas grib ar viņu runāt, esot ieradies no Tūras. Vienā elpas vilcienā Aramiss aizdrāzās no Ferū ielas līdz Vožirāra ielai.
Iegājis dzīvoklī, viņš patiešām ieraudzīja neliela auguma skrandās tērpušos vīru ar gudrām acīm.
— Vai jūs vēlējāties mani satikt? — musketieris jautāja.
— Es vēlējos satikt Aramisa kungu. Vai jūs tas būtu?
— Es pats. Vai jums jānodod man kaut kas?
— Jā, ja parādīsiet zināmo izšūto mutautiņu.
— Te tas ir, — Aramiss sacīja, izvilkdams no krūškabatas atslēdziņu un atslēgdams mazu melnkoka šķirstiņu ar perlamutra inkrustācijām, — redziet, te tas ir.
— Labi, — ubags teica, — izraidiet ārā savu sulaini.
Patiešām, ziņkārīgais Bazēns, gribēdams dabūt zināt, ko ubags
vēlas no viņa kunga, bija steidzies līdzi Aramisam un pārnācis mājās gandrīz reizē ar to. Taču kalps bija steidzies veltīgi: uz ubaga aizrādījumu Aramiss pamāja Bazēnam, lai tas aiziet, un kalpam atlika tikai paklausīt.
Kad Bazēns bija projām, ubags strauji paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nevar ne redzēt, ne dzirdēt, un tad, pavēris skrandaino kamzoli, kas bija nevērīgi sajozts ar ādas siksnu, atārdīja vamža augšējo malu un izvilka vēstuli.
Ieraudzījis zīmogu, Aramiss aiz prieka iekliedzās, noskūpstīja uzrakstu un gandrīz ar dievbijīgu cieņu atplēsa vēstuli, kurā bija rakstīts:
«Draugs, liktenim labpatīk, lai mēs vēl kādu laiku būtu šķirti, bet skaistās jaunības dienas nav zudušas neatgriežami. Veiciet savu pienākumu kaujas laukā, es veikšu savējo citur. Pieņemiet to, ko jums nodos šīs vēstules atnesējs, cīnieties, kā pieklājas cēlam un krietnam muižniekam, un domājiet par mani. Maigi skūpstu jūsu melnās acis.
Ardievu, vai pareizāk — uz redzēšanos!»
Ubags joprojām ārdīja kamzoļa malu, tad citu pēc citas izvilka no savām skrandām simt piecdesmit spāniešu dubultpistoles, kuras sarindoja uz galda, pēc tam atvēra durvis, palocīdamies atsveicinājās un aizgāja, iekams pārsteigtais jauneklis paguva viņam ko pateikt.
Aramiss vēlreiz pārlasīja vēstuli un tikai tagad ievēroja, ka tai beigās pierakstīta piezīme:
«P. S. Varat pienācīgi uzņemt šīs vēstules atnesēju, kas ir grāfs un Spānijas grands.»
— Zelta sapņi! — Aramiss iesaucās. — Dzīve ir skaista! Jā, mēs vēl esam jauni, mēs vēl piedzīvosim laimīgas dienas! Tev, tikai tev mana mīlestība, mana dzīve un dzīvība, viss, viss, it viss tikai tev, mana daiļā iemīļotā!
Viņš dedzīgi noskūpstīja vēstuli, pat nepaskatīdamies uz zeltu, kas spīdēja uz galda.
Bazēns paskrabinājās pie durvīm; Aramisam vairs nebija nekādas vajadzības neļaut viņam ienākt.
Ieraudzījis zeltu, Bazēns sastinga aiz brīnumiem un aizmirsa, ka bija ienācis, lai pieteiktu d'Artanjanu, kas, pametis Atosu, bija steidzies pie Aramisa, jo gribēja dabūt zināt kaut ko par ubagu.
Redzēdams, ka Bazēns piemirsis viņu pieteikt, d'Artanjans pieteicās pats, jo drauga mājās jutās diezgan brīvi.
— Pie joda! — viņš iesaucās. — Mīļais Aramis, ja šīs plūmes jums atsūtītas no Tūras, tad lūdzu jūs izteikt manu atzinību dārzniekam, kas tās novācis.
— Draugs, jūs maldāties, — Aramiss palika noslēpumains kā vienmēr. — Grāmatu izdevējs man atsūtījis honorāru par vienzil- bīgās rindās sacerēto poēmu, ko iesāku mūsu kopīgā ceļojuma laikā.
— Vai patiesi? — d'Artanjans atteica. — Tādā gadījumā jūsu izdevējs ir ļoti devīgs, citu neko tur nevar sacīt.
— Kā, cienītais kungs? — iesaucās Bazēns. — Vai tad par vienu poēmu maksā tik daudz? Tas ir neticami! Jūs, kungs, varat darīt visu, ko vien vēlaties, jūs varat kļūt tikpat slavens kā de Vuatira un de Benserada kungs. Tas arī man būtu gauži pa prātam. Dzejnieks ir gandrīz tikpat daudz vērts kā abats. Ai Aramisa kungs, es jūs lūdzu: kļūstiet par dzejnieku.
— Bazēn, mans draugs, man rādās, ka jūs iejaucaties mūsu sarunā, — Aramiss apsauca sulaini.
Bazēns saprata, ka ir vainīgs; galvu nodūris, viņš izgāja no istabas.
— Nudien, jūs savus sacerējumus pārdodat zelta svarā, — d'Artanjans sacīja. — Jums, mans draugs, tiešām veicas, tikai uzmanieties, ka nepazaudējat vēstuli, kuras stūris rēgojas no kabatas. Vēstule jums arī droši vien ir no izdevēja.
Aramiss dziļi pietvīka, iebāza vēstuli dziļāk kabatā un aizpogāja kamzoli.
— Mīļais d'Artanjan, ja jums nav nekas pretī, tad iesim pie mūsu draugiem, — Aramiss teica. — Tā kā tagad esmu bagāts, tad ar šodienu atjaunosim mūsu kopīgās pusdienas, kamēr arī jūs kļūsiet bagāti.
— Ar lielāko prieku, — d'Artanjans sacīja. — Jau diezgan sen neesam ieturējuši krietnas pusdienas, un, tā kā man šovakar jāveic diezgan pārdrošs gājiens, tad, jāatzīstas, man nekas nebūtu pretī iesildīties ar pāris pudelēm veca burgundieša.
— Lai notiek, iebaudīsim vecu burgundieti, — Aramiss piekrita, — arī es to nenoniecinu. — Saņemtie zeltnieki bija viņam kā ar roku atņēmuši visas domas par atgriešanos baznīcas klēpī.
Iebāzis kabatā trīs četrus zeltniekus pašreizējām vajadzībām, pārējo naudu Aramiss ieslēdza ar perlamutra inkrustācijām rotātajā melnkoka šķirstiņā, kur jau atradās viņa talismans — ievērojamais mutautiņš.
Abi draugi vispirms devās pie Atosa. Būdams uzticīgs zvērestam nekur neiziet no mājām, Atoss apņēmās likt atnest pusdienas. Viņš bija izcils lietpratējs gardēdības jautājumos, tāpēc abi draugi labprāt uzticēja viņam pusdienu pasūtīšanu.
Tad abi devās pie Portosa, bet te Baka ielas stūrī sastapa Musketonu, kas, degunu nokāris, dzina pa priekšu mūli un zirgu.
— Tas taču ir mans dzeltenais zirgs! — d'Artanjans pārsteigts iesaucās, un viņa balsī ieskanējās arī zināms prieks. — Paskatieties, Aramis, uz šo zirgu!
— O, cik briesmīgs kleperis! — Aramiss atteica.
— Tas, mans dārgais draugs, ir zirgs, uz kura es atjāju līdz Parīzei, — d'Artanjans paskaidroja.
— Vai kungs pazīst šo zirgu? — Musketons brīnījās.
— Tam ir ļoti īpatnēja spalva, — Aramiss sacīja. — Tādu es redzu pirmo reizi.
— Domāju gan, — teica d'Artanjans, — jo man izdevās viņu pārdot par trim ekijiem, un tos es dabūju tikai lopiņa neparastās spalvas pēc, tāpēc ka pārējais nav vērts ne astoņpadsmit livru. Bet kā tu, Musketon, tiki pie šī zirga?
— O, labāk neprasiet, kungs! — sulainis atbildēja. — Mūs šausmīgi piemuļķojis mūsu hercogienes vīrs!
— Kā tā, Musketon?
— Jā, mūs ļoti labi ieredz kāda ievērojama dāma, hercogiene de … Bet, piedodiet, mans kungs piekodināja man klusēt. Šī dāma piespieda mūs pieņemt kā mazu atmiņu brīnišķīgu Spānijas rikšotāju un Andalūzijas mūli. Abi bija brīnišķīgi lopiņi. Vīrs par to uzzināja un pa ceļam apmainīja abus staltos dzīvniekus pret šiem baigajiem ādiniekiem!
— Un tu viņus ved atpakaļ? — d'Artanjans jautāja.
— Tieši tā! — Musketons apstiprināja. — Jūs taču pats saprotat, ka mēs nevaram pieņemt apsolīto vietā šādus kleperus.
— Protams, ka ne, kaut gan man ļoti gribētos redzēt Portosu mana dzeltenā zirga mugurā. Tad es varētu iedomāties, kāds es pats izskatījos, ierodoties Parīzē. Bet mēs tevi, Musketon, nekavēsim, ej un dari, ko tavs kungs tev pavēlējis. Vai viņš palika mājās?
— Jā, kungs, — Musketons atbildēja, — bet viņš ir ļoti sašutis.
Sulainis devās tālāk uz Lielo Augustīnu krastmalas pusi, un
abi draugi steidzās pie nelaimīgā Portosa. Tas bija ieraudzījis viņus nākam pāri pagalmam un nelaida iekšā. Viņi veltīgi iz- zvanījās pie Portosa durvīm.
Musketons pa to laiku, dzīdams pa priekšu abus kleperus, turpināja savu ceļu; pa Jauno tiltu pārgājis pāri Sēnai, viņš sasniedza Lāču ielu. Tur viņš pēc sava kunga rīkojuma piesēja zirgu un mūli pie prokurora mājas durvju klauvējamā vesera un, tālāk neraizēdamies par abu lopiņu likteni, atgriezās pie Portosa un paziņoja, ka uzdevums izpildīts.
Pēc kāda laika abi nelaimīgie lopiņi, kas kopš paša rīta nekā nebija ēduši, sacēla milzīgu traci, raustīdami durvju veseri, tā ka prokurors lika savam izsūtāmajam zēnam iet apvaicāties pie kaimiņiem, kam piederot šis zirgs un mūlis.
Koknara kundze uzreiz pazina savu dāvanu, tikai papriekš nesaprata, kādēļ tā atsūtīta atpakaļ, taču drīz vien Portosa apmeklējums viņai visu noskaidroja. Sašutums, kas dega musketiera acīs, kaut arī viņš ļoti centās savaldīties, izbiedēja jūtīgo draudzeni. Musketons bija pastāstījis savam kungam par satikšanos ar d'Artanjanu un Aramisu un ka d'Artanjans dzeltenajā zirgā pazinis Bearnes kleperi, uz kura muguras ieradies Parīzē un kuru pārdevis par trim ekijiem.
Norunājis ar prokurora kundzi satikties pie Senmagluāra klostera, Portoss atvadījās. Redzēdams, ka musketieris iet projām, prokurors aicināja viņu palikt uz pusdienām, bet musketieris majestātiski noraidīja aicinājumu.
Trīcēdama un drebēdama Koknara kundze devās uz Senmagluāra klosteri, jo paredzēja, ka viņu sagaidīs asi pārmetumi. Bet Portosa lieliskās manieres nabaga sievieti neatvairāmi valdzināja.
Visi pārmetumi un lāsti, kādus vien savā patmīlībā aizvainots vīrietis spēj izteikt sievietei, bira pār prokurora madāmas noliekto galvu.
— Ak vai! — viņa iestenējās. — Es darīju, ko varēju. Kāds no mūsu klientiem ir zirgu tirgonis, viņš bija mums parādā un vilcinājās ar maksāšanu. Tad es par parādu paņēmu mūli un zirgu; viņš man apsolīja karalisku rikšotāju.
— Tad dzirdiet, kundze, — Portoss teica, — ja šis zirgu tirgonis bija jums parādā vairāk par pieciem ekijiem, tad viņš ir zaglis.
— Portosa kungs, nav taču aizliegts meklēt, kur var dabūt lētāk, — prokurora madāma it kā atvainodamās sacīja.
— Nē, kundze, bet tiem, kas meklē ko lētāku, ir jāļauj citiem meklēt augstsirdīgākus draugus.
Un Portoss apgriezās, grasīdamies iet projām.
— Portosa kungs! Portosa kungs! — prokurora madāma iesaucās. — Es atzīstu, ka esmu vainīga. Man nevajadzēja kaulēties, kad runā bija par tik lepna kavaliera ekipējumu, kāds esat jūs!
Neatbildēdams Portoss paspēra vēl vienu soli.
Prokurora madāma jau saskatīja Portosu starojošā mākonī, viņa redzēja drūzmējamies ap musketieri veselu baru hercogieņu un marķīzu, kas meta viņas elkam pie kājām maisiem zeltu.
— Debesu vārdā! Apstājieties, Portosa kungs! — prokurora madāma lūdzās. — Apstājieties un parunāsimies.
— Parunāšanās ar jums man nenes laimi, — Portoss atteica.
— Pasakiet taču, ko jūs vēlaties?
— Neko, jo kaut ko no jums vēlēties galu galā ir tas pats, kas nekas.
Prokurora madāma pieķērās Portosam pie rokas un sāpīgā saviļņojumā iesaucās:
— Portosa kungs, es no tā nekā nesaprotu. Vai tad es zinu, kas ir zirgs? Vai es zinu, kas ir zirglietas?
— Tad jums, kundze, vajadzēja prasīt man padomu, jo es to visu pazīstu un saprotu, bet jūs gribējāt taupīt, iedzīvoties no augļotājiem.
— Portosa kungs, esmu kļūdījusies, bet dodu goda vārdu, ka es savu kļūdu izlabošu.
— Kādā veidā? — musketieris jautāja.
— Uzklausieties. Šovakar Koknara kungs brauks pie hercoga de Šona, kas uzaicinājis viņu pie sevis. Apspriede ilgs vismaz pāris stundu. Atnāciet, mēs būsim vieni un varēsim par visu vienoties.
— To es saprotu! Tas, mana mīļā, ir prātīgs vārds!
— Vai jūs man piedodat?
— Redzēsim, — Portoss augstprātīgi sacīja.
Abi atvadījās, sacīdami viens otram: «Uz redzēšanos šovakar!»
«Velna milti! Man nu rādās, ka beidzot tikšu klāt pie vecā blēža Koknara naudas lādes,» projām iedams, nodomāja Portoss.