Vakars, ko Portoss un d'Artanjans nepacietīgi gaidīja, beidzot pienāca.
D'Artanjans kā parasti ieradās pie milēdijas ap pulksten deviņiem. Milēdija bija lieliskā garastāvoklī, vēl nekad viņa nebija uzņēmusi jauno gaskoni tik laipni. D'Artanjans uzreiz saprata, ka vēstulīte viņai ir nodota un šī vēstulīte iedarbojusies uz milēdiju.
Ienāca Ketija un pasniedza šerbetu. Pavēlniece izturējās pret jauno meiču ļoti mī]i un laipni tai uzsmaidīja, bet nelaimīgā Ketija bija tik dziļi noskumusi, ka pat nepamanīja kundzes laipnības.
D'Artanjans nopētīja vienu un pēc tam otru sievieti un bija spiests atzīt, ka daba, tās veidojot, ir kļūdījusies: dižciltīgajai dāmai piešķīrusi zemisku, pērkamu dvēseli, bet istabenei īstu hercogienes sirdi.
Ap desmitiem milēdija sāka kļūt nemierīga, un d'Artanjans saprata, ko tas nozīmēja. Viņa skatījās pulkstenī, piecēlās, atkal atsēdās un uzsmaidīja d'Artanjanam, it kā gribēdama sacīt: «Bez šaubām, jūs esat ļoti laipns, bet jūs būtu burvīgs, ja aizietu!»
D'Artanjans piecēlās un paņēma cepuri; milēdija pasniedza viņam roku skūpstam. Jauneklis juta, ka viņa paspieda tam roku, un saprata: milēdija tā rīkojās nevis aiz koķetērijas, bet aiz pateicības par to, ka viņš aiziet.
— Viņa to neprātīgi mīl, — d'Artanjans nomurmināja. Tad viņš aizgāja.
Šoreiz Ketija negaidīja viņu nekur, ne priekšistabā, ne koridorā, ne vārtos. D'Artanjanam vienam pašam vajadzēja uzmeklēt kāpnes un mazo istabiņu.
Seju rokās paslēpusi, Ketija sēdēja un raudāja.
Viņa dzirdēja, ka ienāca d'Artanjans, bet nepacēla galvu. Jauneklis piegāja pie Ketijas un satvēra viņas rokas, tad viņa sāka skaļi elsot.
Kā jau d'Artanjans bija paredzējis, milēdija, saņēmusi vēstuli, prieka skurbumā bija visu izstāstījusi Ketijai un kā atlīdzību par sekmīgi veikto uzdevumu uzdāvinājusi viņai maku naudas.
Ienākusi savā istabiņā, Ketija bija iesviedusi kaktā maku, kas atvēries tur gulēja vēl tagad; trīs četri zelta gabali bija izripojuši no tā uz paklāja.
Kad d'Artanjans noglāstīja nabaga meiču, viņa pacēla galvu. Izmisums, ko pauda viņas seja, izbiedēja pat d'Artanjanu. Ketija lūdzoši saņēma rokas, bet neuzdrīkstējās teikt ne vārda.
Kaut arī d'Artanjana sirds bija diezgan nejūtīga, tomēr šīs mēmās sāpes aizkustināja pat viņu. Taču jaunais gaskonis pārāk stingri pieķērās saviem nodomiem un it īpaši šim pēdējam, lai kaut vai mazliet mainītu dziļi pārdomāto plānu. Tāpēc viņš neatstāja Ketijai ne mazākās cerības, ka tā varētu atrunāt viņu no pieņemtā lēmuma, tikai viņš tai iztēloja savu rīcību kā vienkāršu atriebību.
Starp citu, šo atriebību atviegloja tas, ka milēdija, droši vien tādēļ, lai noslēptu no mīļākā savu pietvīkumu, bija uzdevusi Ke- tijai nodzēst ugunis visā dzīvoklī, pat viņas istabā. De Varda kungam vajadzēja aiziet pirms rītausmas, pilnīgā tumsā.
Pēc brīža viņi dzirdēja, ka milēdija iegāja savā guļamistabā. D'Artanjans nekavējoties iekāpa skapī. Tikko viņš paguva tur noslēpties, atskanēja milēdijas zvaniņš.
Ketija iegāja pie savas pavēlnieces un aizvēra durvis, taču starpsiena bija tik plāna, ka d'Artanjans varēja sadzirdēt it visu, ko abas sievietes savā starpā runāja.
Milēdija šķita kā apskurbusi aiz prieka, viņa lika, lai Ketija izstāsta visus sīkumus par iedomāto istabenes tikšanos ar grāfu de Vardu, izjautāja, kā viņš saņēmis vēstuli, kā rakstījis atbildi, kāda viņam bijusi sejas izteiksme, vai viņš izskatījies iemīlējies. Uz visiem jautājumiem nelaimīgā Ketija, kas bija spiesta savaldīties, atbildēja aizlūstošā balsī, bet viņas pavēlniece pat nepamanīja tās sāpīgo pieskaņu, jo laime ir egoistiska.
Galu galā, kad tuvojās grāfa noteiktā satikšanās stunda, milēdija tiešām lika izdzēst uguni pat guļamistabā un pavēlēja Ketijai, lai tā sagaidot grāfu de Vardu un nekavējoties ievedot pie viņas.
Ketijai nenācās ilgi gaidīt. Tikko d'Artanjans pa skapja atslēgas caurumu ieraudzīja, ka dzīvoklis iegrimis tumsā, viņš metās ārā no paslēptuves tai pašā mirklī, kad Ketija vēra ciet milēdijas guļamistabas durvis.
— Kas tur par troksni? — milēdija jautāja.
— Tas esmu es, — d'Artanjans pusbalsī atbildēja, — es, grāfs de Vārds.'
— Ak dievs, ak dievs! — Ketija čukstēja. — Viņš pat nespēja sagaidīt paša noteikto stundu!
— Kas noticis? — milēdija drebošā balsī ieprasījās. — Kāpēc viņš nenāk iekšā? Grāf, grāf, — viņa piebilda, — jūs taču zināt, ka es jūs gaidu!
Izdzirdis šo aicinājumu, d'Artanjans maigi nobīdīja Ketiju no ceļa un iesteidzās guļamistabā.
Nav pasaulē niknāku sāpju par tām, kādas plosa mīlētāja sirdi, kurš, uzdodamies par citu, uzklausās mīlestības apliecinājumus, kas domāti viņa laimīgajam sāncensim.
D'Artanjans bija nokļuvis mokpilnā stāvoklī, kādu nebija paredzējis: greizsirdība krimta viņa sirdi, un viņš cieta gandrīz tikpat neganti kā nabaga Ketija, kas pašreiz blakus istabā lēja asaras.
— Jā, grāf, — milēdija, maigi spiezdama d'Artanjana roku, dūdoja kā balodis, — jā, mani aplaimo mīlestība, ko lasīju jūsu skatienos un ko izpauda jūsu lūpas ikreiz, kad mēs satikāmies. Arī es jūs mīlu. O, rīt, rītdien gribu saņemt no jums kādu ķīlu, kas man pierādīs, ka jūs domājat par mani, un, lai jūs mani neaizmirstu, ņemiet šo!
Milēdija novilka no pirksta gredzenu un sniedza to d'Artanjanam.
D'Artanjans atcerējās šo gredzenu, ko bija ievērojis milēdijas pirkstā: lielisks, ar briljantiem ietverts safīrs.
D'Artanjans dzīrās atdot gredzenu atpakaļ, bet milēdija piebilda:
— Nē, ne, paturiet šo gredzenu ka manas mīlestības zīmi- Turklāt, pieņemdams šo gredzenu, — viņa satraukti turpināja, — jūs man izdarīsiet lielāku pakalpojumu nekā varat iedomāties.
«Šī sieviete ir tik noslēpumaina,» d'Artanjans nodomāja.
Šai mirklī jauneklis juta, ka ir gatavs atklāt patiesību. Viņš jau pavēra muti, lai pateiktu milēdijai, kas viņš ir un kādos atriebības nolūkos šeit ieradies, bet milēdija sacīja:
— Mans nabaga mīļais draugs! Šis briesmonis, šis gaskonis jūs tikko nenogalināja.
Briesmonis bija viņš, d'Artanjans.
— Vai rētas jums aizvien vēl sāp? — milēdija turpināja.
— Jā, ļoti, — teica d'Artanjans, nezinādams, ko atbildēt.
— Neraizējieties, — milēdija čukstēja, — es jūs atriebšu, atriebšu nežēlīgi.
«Pie joda! Vēl nav pienācis īstais mirklis vaļsirdībai,» d'Artanjans nodomāja.
Pēc šī nelielā dialoga d'Artanjans nespēja uzreiz attapties, bet visas domas par atriebšanos, ar kurām viņš bija šurp atnācis, šķita pilnīgi izgaisušas. Šai sievietei bija pār viņu apbrīnojama vara, viņš milēdiju reizē ienīda un dievināja; agrāk d'Artanjans nebija iedomājies, ka vienā sirdī var mājot divas tik pretējas jūtas un apvienodamās radīt dīvainu, gandrīz velnišķīgu mīlestību.
Pulkstenis nosita vienu, bija pienācis laiks šķirties. Aizejot no milēdijas, d'Artanjans izjuta vairs tikai žēlabas, ka viņa jāpamet, un, kaislīgi atvadīdamies, abi norunāja atkal satikties nākošajā nedēļā. Nabaga Ketija bija cerējusi, ka d'Artanjans dosies projām caur viņas istabu un viņa pagūs tam pateikt kādu vārdu, bet milēdija pati pa tumsu aizvadīja jaunekli un šķīrās no viņa tikai kāpnēs.
Nākošajā rītā d'Artanjans aizsteidzās pie Atosa. Jauneklis bija iepinies tik neparastā dēkā, ka gribēja lūgt vecākajam draugam padomu. Viņš izstāstīja tam visu; stāstījuma laikā Atoss vairākkārt sarauca uzacis.
— Man šķiet, ka jūsu milēdija ir zemisks radījums, — Atoss sacīja d'Artanjanam, — un tomēr jūs nerīkojāties pareizi, ka maldinājāt viņu, jo šā vai tā esat iemantojis bīstamu ienaidnieci.
Runādams Atoss vērīgi aplūkoja ar briljantiem ietverto safīru, kas d'Artanjana pirkstā bija nomainījis karalienes dāvāto gredzenu, ko jaunais gaskonis bija rūpīgi noglabājis šķirstiņā.
— Vai jūs aplūkojat šo gredzenu? — iejautājās gaskonis, priecādamies, ka var padižoties drauga priekšā ar tik bagātīgu dāvanu.
— Jā, — Atoss atbildēja, — tas man Joti atgādina kādu manas ģimenes vērtslietu.
— Gredzens ir skaists, vai ne? — d'Artanjans sacīja.
— Lielisks! — Atoss piekrita. — Nekad nebūtu ticējis, ka pasaulē var būt divi tik līdzīgi safīri, Vai jūs to iemainījāt pret savu briljantu?
— Nē, — atteica d'Artanjans. — Gredzens ir manas daiļās anglietes vai, pareizāk sakot, daiļās francūzietes dāvana, jo, kaut gan neesmu viņai to jautājis, tomēr esmu pārliecināts, ka viņa dzimusi Francijā.
— Vai jūs šo gredzenu dabūjāt no milēdijas? — iesaucās Atoss, un viņa balsī viegli varēja samanīt dziļu saviļņojumu.
— Jā, no viņas. Viņa to man šonakt uzdāvināja.
— Parādiet man tuvāk šo gredzenu, — Atoss sacīja.
— Lūdzu, — teica d'Artanjans, novilkdams gredzenu no pirksta.
Atoss uzmanīgi nopētīja gredzenu un kļuva ļoti bāls; tad viņš to uzvilka kreisās rokas zeltnesī, un gredzens piedienēja tā, it kā būtu bijis īpaši izgatavots valkāšanai uz šā pirksta. Atosa sejā, kas parasti bija tik rāma, atspoguļojās dusmas, atriebības alkas.
— Neiespējami, ka tas varētu būt tas pats gredzens, — viņš sacīja, — jo kādā veidā tas būtu varējis nokļūt lēdijas Kjarikas rokās? Un tomēr grūti ticēt, ka divi gredzeni var būt tik līdzīgi.
— Vai jūs pazīstat šo gredzenu? — d'Artanjans jautāja.
— Likās, ka pazīstu, — atbildēja Atoss, — bet droši vien esmu maldījies.
Un, neatraudams skatienu no gredzena, viņš to atdeva d'Artanjanam.
— Paklausieties, d'Artanjan, — Atoss pēc brītiņa sacīja, — novelciet gredzenu no pirksta vai arī pagrieziet safīru uz iekšpusi. Sī rotas lieta modina manī tik nežēlīgas atmiņas, ka es nespēšu mierīgi sarunāties ar jums. Vai jūs nenācāt prasīt man padomu, vai neteicāt, ka nezināt, kā rīkoties? … Bet pagaidiet… parādiet man vēlreiz safīru: tam, par kuru es runāju, kādā nelaimes gadījumā tika ieskrambāta viena šķautne.
D'Artanjans atkal novilka gredzenu no pirkstā un pasniedza to Atosam.
Atoss sarāvās:
— Redziet, — viņš sacīja, — skatieties, vai tas nav dīvaini?
Un viņš parādīja d'Artanjanam ieskrambājumu, par kuru tikko bija minējis.
— No kā jūs, Atos, ieguvāt šo safīru?
— No manas mātes, kas to bija mantojusi no savas mātes. Kā jau teicu, gredzens ir sena ģimenes vērtslieta… kurai nekad nevajadzēja aizklīst no ģimenes.
— Vai jūs to… pārdevāt? — d'Artanjans vilcinādamies jautāja.
— Ne, — atbildēja Atoss, savadi pavīpsnadams, — es to atdāvināju kādā mīlas naktī tāpat, kā tagad tas atdāvināts jums.
D'Artanjans arī kļuva domīgs, viņam šķita, ka milēdijas dvēselē slēpjas bezdibeņi, kuru dzīles ir tumšas un neizdibināmas.
Viņš vairs neuzvilka gredzenu pirkstā, bet iebāza kabatā.
— Uzklausiet mani, d'Artanjan, — Atoss sacīja. — Jūs zināt, ka esat man mīļš; ja man būtu dēls, es to nemīlētu vairāk par jums. Ticiet man un paklausiet: atsakieties no šīs sievietes. Es viņu nepazīstu, bet nojaušu, ka viņa ir samaitāts radījums, kas var kļūt jums liktenīgs.
— Jums taisnība, — d'Artanjans piekrita. — Jā, es šķiršos no viņas. Atzīstos, ka arī mani šī sieviete biedē.
— Vai jums pietiks apņēmības? — Atoss jautāja.
— Pietiks, — atbildēja d'Artanjans. — Un darīšu to nekavējoties.
— Jūs rīkosieties pareizi, mīļais zēn, — sacīja Atoss, gandrīz tēvišķīgā sirsnībā paspiezdams jaunā gaskoņa roku. — Lai Dievs dod_, kaut šī sieviete, kas tikko paguvusi ieiet jūsu dzīvē, neatstātu tanī briesmīgas pēdas!
Un Atoss pamāja d'Artanjanam ar galvu, likdams saprast, ka labprāt paliktu viens ar savām domām.
Pārnācis mājās, d'Artanjans tur sastapa Ketiju. kas viņu gaidīja. Mēnesis smagas slimības nebūtu nabaga meiteni vairāk pārvērtis kā šī bezmiega un sāpju nakts.
Kundze bija viņu sūtījusi pie viltus grāfa de Varda. Viņas pa- vēlniece bija neprātīgi iemīlējusies, apreibusi aiz līksmes; milēdija vēlējās zināt, kad mīļotais dāvās tai otru nakti.
Un nabaga Ketija, bāla, bailēs trīcoša, gaidīja d'Artanjana atbildi.
Atosam bija liela ietekme uz jaunekli; drauga padomi pievienojās paša d'Artanjana sirdsbalsij, viņa lepnums un atriebības alkas bija remdinātas, un viņš noņēmās vairs neredzēties ar milēdiju. Paņēmis spalvu, viņš atbildei uzrakstīja šādu vēstuli:
«Kundze, tuvākajā laikā diemžēl nevarēšu ar jums satikties, jo kopš manas slimošanas man šāda veida saistību uzkrājies tik daudz, ka biju spiests ievest zināmu kārtību. Kad pienāks jūsu rinda, man būs gods jums to paziņot.
Skūpstu jūsu rociņas, grāfs ne Vārds.»
Par safīru viņš neminēja ne vārda: vai gaskonis gribēja uzglabāt gredzenu kā ieroci pret milēdiju? Vai arī — būsim vaļsirdīgi — viņš uzglabāja safīru kā pēdējo līdzekli ekipējuma iegādei.
Starp citu, būtu nepareizi spriest par viena laikmeta rīcību no cita laikmeta viedokļa. Ko šodien krietns vīrs uzskatītu par kaunu un negodu, tanīs laikos bija gluži parasta un dabiska parādība; vislabāko ģimeņu jaunekļi pieļāva, ka mīļākās viņus uztur.
D'Artanjans pasniedza vaļējo vēstuli Ketijai, kas to izlasīja un papriekš nekā nesaprata, bet tad, pārlasīdama otrreiz, kļuva gluži neprātīga aiz prieka.
Ketija nespēja ticēt šādai laimei, d'Artanjanam vajadzēja mutvārdiem apstiprināt to, kas vēstulē bija rakstīts. Un, lai vai kādas briesmas, ņemot vērā milēdijas nesavaldīgo raksturu, draudēja nabaga meičai, nododot šādu vēstulīti savai pavēlniecei, Ketija tomēr ātri kā vējš aiztrauca uz Ruajala laukumu.
Pat vislabākās sievietes sirds ir neiecietīga pret sāncenses sāpēm.
Milēdija atplēsa vēstuli tikpat ātri, ka Ketija bija to atnesusi, taču jau pēc pirmajiem vārdiem, kurus izlasīja, viņa kļuva bala kā sniegs, tad saburzīja papīru un pievērsa Ketijai dusmās zibsnījošu skatienu.
— Kas tā par vēstuli? — viņa jautāja.
— Tā ir atbilde uz kundzes vēstuli, — Ketija drebēdama atbildēja.
— Neiespējami! — milēdija iesaucās. — Nevar būt, ka muižnieks būtu uzrakstījis sievietei tādu vēstuli!
Piepeši viņa notrīsēja.
— Mans dievs! — viņa nočukstēja. — Vai viņš būtu uzzinājis … — un milēdija aprāvās.
Viņa grieza zobus, viņas seja kļuva pelnu pelēka. Viņa gribēja pieiet pie loga, lai ieelpotu svaigu gaisu, taču spēja tikai izstiept rokas, jo kājas atteicās kalpot, un viņa atkrita atzveltnes krēslā.
Ketija nodomāja, ka milēdijai kļuvis nelabi, un metās tai klāt, lai atvērtu ņieburu. Bet milēdija strauji piecēlās.
— Ko jums vajag? — viņa ieprasījās. — Kā jūs uzdrošināties mani aizskart?
— Domāju, ka kundzei kļuvis nelabi un gribēju palīdzēt, — atbildēja kalpone, ko bija sabaidījusi briesmīgā izteiksme, kas atspoguļojās, viņas pavēlnieces sejā.
— Man lai kļūtu nelabi? Man! Man! Vai jūs mani uzskatāt par kādu vārgu aitiņu? Kad mani apvaino, man nekļūst nelabi, bet es atriebjos! Vai saprotat?
Un viņa ar roku pamāja Ketijai, lai tā iet projām.