Vakarā milēdija pavēlēja tūlīt vest iekšā d'Artanjana kungu, tikko viņš kā parasti ieradīsies. Bet viņš neieradās.
No rīta Ketija atkal atnāca ! pie jaunekļa un izstāstīja visu, kas vakar bija norisinājies. D'Artanjans smīnēja: milēdijas greizsirdīgās dusmas bija viņa1 atriebšanās.
Tovakar milēdija bija vēl nepacietīgāka nekā iepriekšējā vakarā un no jauna deva rīkojumu attiecībā uz gaskoni,- bet tāpat kā iepriekšējā vakarā viņa veltīgi izgaidījās d'Artanjanu.
Nākošajā rītā Ketija atkal ieradās pie d'Artanjana, taču ne vairs līksma un mundra kā iepriekšējās dienās, bet līdz nāvei noskumusi.
D'Artanjans jautāja nabaga meičai, kas viņai noticis, bet atbildes vietā viņa izvilka no kabatas vēstuli un pasniedza to jaunajam gaskonim.
Vēstule bija rakstīta ar milēdijas roku, tikai šoreiz šī vēstule bija adresēta nevis grāfam de Vardam, bet d'Artanjanam.
Viņš atplēsa vēstuli un lasīja:
«Dārgais d'Artanjana kungs, nav labi tā pamest novārtā savus draugus, sevišķi tad, kad gatavojaties drīz viņus atstāt uz ilgāku laiku. Mans svainis un es vakar un aizvakar gaidījām jūs veltīgi. Vai tāpat būs šovakar?
Ar visu atzinību lēdija Klarika.»
— Tas ir pavisam vienkārši, — d'Artanjans sacīja, — es jau gaidīju šādu vēstuli. Grāfa de Varda izredzēm krītoties, manējās ceļas.
— Vai jūs iesiet pie viņas? —, Ketija jautāja.
— Paklausies, mīļais bērns, — atteica gaskonis, cenzdamies pats savas acīs attaisnoties par Atosam dotā solījuma pārkāpšanu, — tev jāsaprot, ka nebūtu saprātīgi neierasties uz tik noteiktu ielūgumu. Ja es neietu, milēdija nevarētu saprast, kāpēc esmu pārtraucis apmeklējumus, un sāktu kaut ko nojaust. Un, kas var zināt, cik tālu spēj aiziet tāda rakstura sievietes atriebība?
— Ak Dievs! — Ketija iesaucās. — Jūs aizvien protat visu tā attēlot, ka jums iznāk taisnība. Bet jūs atkal mīlināsieties ar viņu, un, ja šoreiz jūs viņai iepatiksieties ar savu īsto vārdu un patiesajā izskatā, tad tas būs ļaunāk nekā pirmo reizi!
Nelaimīgā meiča ar nojautu daļēji uzminēja, kam jānotiek turpmāk.
D'Artanjans kā vien spēdams nomierināja viņu, apsolīdamies nepadoties milēdijas kārdinājumiem.
Viņš uzdeva Ketijai atbildēt milēdijai, ka esot pateicīgs par tās labvēlību un izpildīšot viņas vēlēšanos. Rakstīt jauneklis neuzdrošinājās, jo baidījās, ka nespēs tā pārgrozīt rokrakstu, lai milēdijas ievingrinātās acis to nepazītu.
Tieši pulksten deviņos d'Artanjans bija Ruajala laukumā. Varēja redzēt, ka sulaiņi, kas priekšistabā gaidīja, bija brīdināti, jo viens no viņiem, tikko d'Artanjans ienāca, metās ziņot milēdijai, iekams jauneklis paguva apjautāties, vai viņa pieņem.
— Ievediet! — milēdija aprauti pavēlēja, bet viņas balss bija tik spalga, ka d'Artanjans to izdzirdēja priekšistabā.
Sulainis ieveda viņu pie milēdijas.
— Neesmu mājās nevienam, — milēdija sacīja. — Vai saprotat? Nevienam.
Sulainis aizgāja.
D'Artanjans ziņkārīgi paskatījās uz milēdiju: viņa bija bāla, acis nogurušas — vai aiz asarām vai bezmiega. Istabā acīm redzot ar nodomu nebija iedegtas tik daudzas sveces kā parasti, un tomēr jaunajai sievietei neizdevās noslēpt divu pēdējo dienu drudžaino nemieru.
D'Artanjans tuvojās viņai laipni kā aizvien. Ar milzīgu piepūli viņa centās uzsmaidīt jauneklim, bet mākslotais smaids neizdzēsa milzīgā satraukuma pēdas.
Kad d'Artanjans apvaicājās, kā milēdija jūtoties, viņa atbildēja.
— Slikti, ļoti slikti.
— Tad jau esmu ieradies nelaikā, — d'Artanjans teica, — jums, bez šaubām, vajag atpūsties. Es iešu projām.
— Nē! — milēdija sacīja. — Tieši otrādi, palieciet, d'Artanjana kungs! Jūsu patīkamā sabiedrība mani izklaidēs.
«Oho! Viņa nekad nav bijusi tik piemīlīga,» d'Artanjans nodomāja. «Man jābūt piesardzīgam.»
Cik vien spēdama sirsnīgā tonī viņa sāka risināt asprātīgu sarunu. Drudžainais satraukums, kas brīdi bija milēdiju pametis, atkal saviļņoja viņu, iededza acīs spīdumu, vaigos krāsu, lūpās sārtumu. D'Artanjana priekšā atkal bija kirke, kas jau agrāk bija viņu savaldzinājusi ar savu burvīgumu. Mīlestība, ko viņš bija uzskatījis par izdzisušu, bija tikai iesnaudusies un nu atmodās viņa sirdi ar jaunu spēku. Milēdija smaidīja, un viņš juta, ka šī smaida dēj ir gatavs sevi pazudināt.
Tikai mirkli viņš juta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem.
Milēdija kjuva aizvien valodīgāka. Viņa jautāja d'Artanjanam, vai tam esot mīļākā.
— Ak vai! — d'Artanjans iesaucās, tēlodams dziju aizkustinājumu. — Kā jūs varat būt tik cietsirdīga un jautāt man kaut ko tādu? Kopš jūs ieraudzīju, es elpoju un dzīvoju tikai ar jums un jums!
Milēdija dīvaini pasmaidīja.
— Vai jūs mani mīlat? — viņa jautāja.
— Vai man tas būtu jāsaka, vai neesat pati to pamanījusi?
— Varbūt, bet jūs taču zināt: jo lepnāka sirds, jo grūtāk to iekarot.
— Grūtības mani nebiedē, — sacīja d'Artanjans, — es baidos tikai no neiespējamā.
— īstai mīlestībai nekas nav neiespējams, — milēdija teica.
— Vai tiešām nekas?
— It nekas, — milēdija atbildēja.
«Velna milti!» d'Artanjans nodomāja. — «Tā ir gluži cita dziesma. Vai šī kaprīzā sieviete būtu nejauši iemīlējusies manī? Varbūt viņa grasās man pašam pasniegt otru safīru, līdzīgu tam, ko viņa man iedāvināja, uzskatīdama mani par grāfu de Vardu?»
D'Artanjans steigšus piebīdīja savu krēslu tuvāk milēdijas atzveltnim.
— Sakiet, ko jūs būtu ar mieru darīt, lai pierādītu savu mīlestību, par kuru man runājāt? — milēdija jautāja.
— Visu, ko vien jūs no manis prasītu. Pavēliet, esmu gatavs uz visu.
— Uz visu?
— Uz visu! — atsaucās d'Artanjans, labi zinādams, ka ar šādu solījumu neko sevišķi daudz neriskē.
— Labi! Tad aprunāsimies mazliet, — teica milēdija, savukārt pievirzīdamās tuvāk d'Artanjana sēdeklim.
— Es klausos, kundze, — jauneklis sacīja.
Brīdi milēdija domīgi klusēja it kā svārstīdamās, bet tad šķietami izšķīrās un iesāka:
— Man ir viens ienaidnieks.
— Jums, kundze! — iesaucās d'Artanjans, tēlodams pārsteigumu. — Mans Dievs, vai tas iespējams? Jums, kas esat tik daiļa un laba!
— Nāvīgs ienaidnieks.
— Vai patiesi?
— Ienaidnieks, kas mani tik smagi apvainojis, ka starp viņu un mani sākusies ciņa uz dzīvību un nāvi. Vai varu uz jums paļauties kā uz savu palīgu?
D'Artanjans uzreiz saprata, ko atriebīgais radījums gribēja sasniegt.
— Visā pilnībā, kundze, — viņš pacilāti apgalvoja, — mans zobens un dzīvība pieder jums tāpat kā mana mīlestība.
— Tādā gadījumā, — milēdija ieteicās, — ja jūs esat tikpat drosmīgs, cik iemīlējies …
Viņa aprāvās.
— Tad? — d'Artanjans mudināja.
— Tad, sākot ar šo dienu, — milēdija pēc mirkļa turpināja, — jums nekas vairs nav neiespējams.
— Jūs mani aplaimojat par daudz! — iesaucās d'Artanjans, nomezdamies ceļos milēdijas priekšā un pārklādams skūpstiem viņas rokas, kuras viņa neatrāva.
«Atriebies par mani šim nekrietnajam de Vardam,» milēdija, zobus sakodusi, domāja, «gan tad es pratīšu atbrīvoties no tevis, tu nejēga, aklais ierocis manās rokās!»
«Bīstamā liekule, meties labprātīgi manos apkampienos, tu, kas esi ņirgājusies par mani, un tad kopā ar to, kuru tu gribi ar manu roku nogalināt, es pasmiešos par tevi,» nodomāja d'Artanjans.
D'Artanjans pacēla galvu.
— Esmu gatavs, — viņš sacīja.
— Tātad jūs, mīļais d'Artanjana kungs, esat mani sapratis? — milēdija sacīja.
— Uzminēšu jūsu vēlēšanos no jūsu acīm.
— Un jūs manā labā izvilksiet no maksts zobenu, kas jau iekarojis slavu?
— Kuru katru mirkli.
— Bet kā lai es jums atlīdzinu ar tādu pakalpojumu? — milēdija iejautājās. — Es zinu, ka mīlētāji nekad nekā nedara par velti.
— Jūs zināt, kāda var būt vienīgā atbilde uz jūsu jautājumu, — atteica d'Artanjans, — vienīgā balva, kāda būtu jūsu un manis cienīga.
Un viņš maigi pievilka sev klāt milēdiju.
Viņa gandrīz nemaz nepretojās.
— Savtīgais! — viņa smaidīdama pārmeta.
— Ai! — iesaucās d'Artanjans, ko patiešām bija aizrāvusi kaislība, kuru šī sieviete prata iededzināt viņa sirdī. — Mana laime man šķiet neticama, es baidos, ka tā kuru katru mirkli var izgaist kā sapnis, tādēļ steidzos to pārvērst par īstenību.
— Jums vajag izpelnīties šo iedomāto laimi.
— Esmu jūsu rīcībā, — d'Artanjans sacīja.
— Vai noteikti? — milēdija, it kā cenzdamās atvairīt pēdējās šaubas, iejautājās.
— Nosauciet man nelieti, kura dēļ jūsu skaistās acis lējušas asaras.
— Kas jums teica, ka esmu raudājusi? — viņa jautāja.
— Man tā likās …
— Tādas sievietes kā es nekad neraud, — milēdija teica.
— Jo labāk! Tad sakiet man, kā viņu sauc?
— Padomājiet, ka viņa vārds ir viss mans noslēpums.
— Tomēr man jāzina viņa vārds.
— Jā, pareizi. Redziet, kā es jums uzticos!
— Jūs mani aplaimojat. Kā viņu sauc?
— Jūs viņu pazīstat.
— Vai patiesi?
— Jā.
— Tas taču nav kāds no maniem draugiem? — iejautājās d'Artanjans, tēlodams šaubas, lai pārliecinātu milēdiju, ka viņš nekā nezina.
— Un, ja tas būtu kāds no jūsu draugiem, vai tad jūs vilcinātos? — iesaucās milēdija, un viņas acīs iezibsnījās draudi.
— Nē, kaut arī tas būtu mans brālis! — it kā sajūsmā aizrāvies, iesaucās d'Artanjans.
Mūsu gaskonis bez bažām turpināja spēli, jo zināja, kurp ta ved.
— Es mīlu jūsu padevību, — milēdija sacīja.
— Ak vai! Tikai to jūs manī mīlat? — jautāja d'Artanjans.
— Es mīlu ari jūs, jūs pašu, — viņa teica, satverdama jaunekļa roku.
Sajuzdams dedzīgo spiedienu, d'Artanjans notrīsēja, it kā no milēdijas pieskaršanās arī viņu pārņemtu drudzis, kurā kvēloja šī sieviete.
— Jūs mani mīlat! — viņš iesaucās. — O, ja tā būtu, es zaudētu prātu aiz laimes!
Viņš apskāva milēdiju. Viņa necentās atvairīt d'Artanjana skūpstu, bet neatbildēja uz to.
Milēdijas lūpas bija saltas: d'Artanjanam šķita, ka viņš noskūpstījis statuju.
Un tomēr viņš bija apskurbis aiz prieka, iekaisis mīlestībā. Viņš gandrīz noticēja milēdijas maigajām jūtām; viņš gandrīz noticēja grāfa de Varda pārkāpumam. Ja de Vārds pašreiz gadī- tos tuvumā, d'Artanjans būtu viņu nogalinājis.
Milēdija izmantoja šo mirkli.
— Viņu sauc… — milēdija iesāka.
— De Vārds, es zinu! — iesaucās d'Artanjans.
— Kā jūs to zināt? — jautāja milēdija, saķerdama viņa rokas un cieši ieskatīdamās viņam acīs, it kā gribētu ielūkoties pašos dvēseles dziļumos.
D'Artanjans atskārta, ka aizgājis par tālu un izdarījis kļūdu.
— Sakiet, jel runājiet! — milēdija neatlaidās. — Kā jūs to zināt?
— Kā es to zinu? — d'Artanjans pārjautāja.
— Jā.
— Es to dabūju zināt vakar, kadā salonā satikos ar de Vardu, viņš rādīja kādu gredzenu un teica, ka to dabūjis no jums.
— Nelietis! — milēdija iesaucās.
Katrs sapratīs, ka šis apzīmējums atbalsojās d'Artanjanā līdz sirds dziļumiem.
— Tātad? — viņa turpināja.
— Es šim nelietim atriebšos par jums, — d'Artanjans kareivīgi apgalvoja.
— Paldies, mans drošsirdīgais draugs! — milēdija iesaucās. — Un kad es tikšu atriebta?
— Rītdien vai tūlīt pat, kad vien vēlēsieties!
Milēdija dzīrās iesaukties: «Tūlīt pat!» Taču tūlīt atskārta, ka šāda steiga varētu d'Artanjanam nepatikt.
Turklāt viņai vajadzēja visu rūpīgi apsvērt, izteikt bezgalīgi daudzus padomus savam aizstāvim, lai tas izvairītos no izskaidrošanās ar grāfu liecinieku klātbūtnē.
— Rīt jūs būsiet atriebta, — d'Artanjans sacīja, — vai ari es būšu miris.
— Nē, jūs mani atriebsiet! — viņa teica. — Jus nemirsiet. Grāfs ir gļēvulis.
— Pret sievietēm varbūt, bet ne pret vīriešiem. Es viņu no tās puses mazliet pazīstu.
— Man šķiet, ka sadursmē ar viņu jums nebija ko želoties par veiksmi.
— Veiksme ir kurtizāne: vakardien labvēlīga, rīt tā var man pagriezt muguru.
— Tas nozīmē, ka jūs sākat šaubīties.
— Nē, Dievs pasargi, es nešaubos. Bet vai būs taisnīgi sūtīt mani iespējamā nāvē un nedāvāt man mazliet vairāk par cerību?
Milēdija atbildēja ar skatienu, kas pauda:
«Vai tik vien? Tad runājiet!»
Skatienu viņa pavadīja ar maigā balsī izteiktu paskaidrojumu:
— Jums taisnība.
— O, jūs esat eņģelis! — teica jauneklis.
— Tātad mēs esam vienojušies? — viņa jautāja.
— Izņemot par to, ko jums, mīļotā, lūdzu!
— Es taču jums teicu, ka varat būs drošs par manām jūtām!
— Man nav rītdienas, lai es gaidītu.
— Klusu! Es dzirdu, ka nāk mans brālis. Labāk lai viņš jūs šeit nesastop.
Viņa pašķindināja zvaniņu. Ienāca Ketija.
— Izejiet pa šīm durvīm, — sacīja milēdija, atvērdama mazas, slepenas durvis, — un atgriezieties vienpadsmitos. Tad nobeigsim mūsu sarunu. Ketija ievedīs jūs manā istabā.
Dzirdēdama šos vārdus, nabaga meiča tikko nesaļima.
— Jaunkundze, ko tas nozīmē? Ko jūs stāvat kā statuja! Vai dzirdējāt? Šovakar vienpadsmitos ievediet pie manis d'Artanjana kungu!
«Acīm redzot viņa arvien satikšanos noliek uz pulksten vienpadsmitiem, tas viņai ir iesakņojies paradums,» nodomāja d'Artanjans.
Milēdija pasniedza roku, un viņš to maigi noskūpstīja.
«Man jāuzmanās, nedrīkstu būt muļķis,» tikko kādu vārdu atbildēdams uz Ketijas pārmetumiem, d'Artanjans prātoja. «Nav šaubu, ka šī sieviete ir spējīga uz jebkuru noziegumu: būsim piesardzīgi!»