Kaut gan Ketija bija neatlaidīgi lūgusi, tomēr d'Artanjans neuzgāja viņas istabiņā, bet devās projām no milēdijas savrupmājās. Uz to viņu pamudināja divi iemesli: pirmkārt, šādā veidā viņš izvairījās no pārmetumiem, apvainojumiem un lūgumiem, otrkārt, jaunais gaskonis gribēja tikt skaidrībā ar savām domām, izprast milēdijas domas.
Visskaidrāk jauneklis apzinājās, ka neprātīgi mīl milēdiju un ka milēdija viņu nemīl it nemaz. Brīdi d'Artanjans saprata, ka pareizākais būtu atgriezties mājās, uzrakstīt milēdijai garu vēstuli un atzīties, ka viņš un grāfs de Vārds līdz šim bijusi viena un tā pati persona, tātad viņš nevar uzņemties nogalināt grāfu, jo tā būtu pašnāvība. Taču arī d'Artanjanu musināja negantas atriebības alkas, jaunais gaskonis gribēja arī savā vārdā iegūt šo sievieti, un, tā kā šī atriebība viņam šķita salda, tad viņš negribēja no tās atteikties.
Piecas sešas reizes viņš apgāja apkārt Ruajala laukumam, ik pa desmit soļiem atskatīdamies uz gaismu milēdijas dzīvokļa logos, kura spīdēja cauri žalūzijām; bija skaidrs, ka šoreiz jaunā sieviete nesteidzās tik ļoti kā pirmo reizi ieiet guļamistabā.
Beidzot gaisma izdzisa.
Reizē ar šo gaismu izdzisa pēdējās šaubas d'Artanjana dvēselē; atcerēdamies pirmo nakti, viņš ar strauji pukstošu sirdi, kaistošu seju iegāja savrupmājā un uzsteidzās Ketijas istabā.
Jaunā meiča bija bāla kā nāve; trīsēdama kā apšu lapa, viņa gribēja aizturēt savu mīļāko, taču milēdija, kas visu laiku vērīgi klausījās, izdzirdējusi, ka ienāca d'Artanjans, atvēra durvis.
— Nāciet, — viņa aicināja.
Tas viss notika tik neticami nekautrīgi, pat bezkaunīgi, ka d'Artanjans tikko spēja ticēt savām acīm un ausīm. Jaunajam gasko- nim šķita, ka viņš tiek ievilkts fantastiskā piedzīvojumā, kadi norisinās tikai sapņos.
Un tomēr viņš strauji metās pretī milēdijai, padodamies neatvairāmajam pievilkšanas spēkam, kas uz viņu iedarbojās tapat kā magnēts uz dzelzi.
Durvis aiz viņiem aizvērās.
Ketija savukārt metās klāt pie šīm durvīm.
Greizsirdība, niknums, apvainots pašlepnums, itin visas kaislības, kādas plosās mīlošas sievietes sirdī, vedināja Ketiju atklāt patiesību, bet viņa būtu pazudusi, ja atzītos, ka piedalījusies šādā intrigā, turklāt arī d'Artanjans viņai būtu zudis uz visiem laikiem. Aiz šī mīlestības modinātā apsvēruma viņa nolēma nest vēl pēdējo upuri.
D'Artanjans bija sasniedzis visu, ko vēlējās: tagad milēdija nemīlēja viņā vairs sāncensi, bet it kā mīlēja viņu pašu. Slepenā iekšējā balss gan brīdināja gaskoni, ka viņš ir tikai atriebības ierocis, ko glāsta, lai tas atnestu nāvi, taču pašlepnums, iedomība, neprātīgā aizraušanās apklusināja šo balsi, apslāpēja tās čukstus. Mēs taču zinām, ka pašapziņas d'Artanjanam netrūka, un, domās salīdzinājis sevi ar grāfu de Vardu, viņš nāca pie slēdziena: kāpēc gan galu galā milēdija nevarētu iemīlēt viņu, d'Artanjanu?
Tā viņš pilnīgi atdevās mirkļa izjūtām. Milēdija viņam vairs nešķita bīstama sieviete ar ļauniem nodomiem, bet kaislīga, dedzīga mīlētāja, kas pilnīgi atdevās mīlestībai, ko arī it kā izjuta pati. Tā aizritēja gandrīz divas stundas.
Mīlnieku aizrautība pamazām norima. Milēdija, kas bija aizmirsusies aiz citiem iemesliem nekā d'Artanjans, pirmā atgriezās īstenībā un jautāja gaskonim, vai viņš esot nopietni apsvēris, kādā veidā rīt izaicināt grāfu de Vardu uz divkauju.
D'Artanjana domas bija aizklīdušas pavisam citā virzienā, viņš aizmirsās kā īsts nejēga un glaimīgi atbildēja, ka tik vēlā nakts stundā neesot īstais laiks runāt par divkaujām un zobenu dūrieniem.
Tāda vienaldzība pret vienīgo, kas interesēja milēdiju, sabiedēja viņu, un viņas jautājumi kļuva aizvien neatlaidīgāki.
Tad d'Artanjans, kas nekad nebija nopietni domājis par šo neiespējamo divkauju, centās novirzīt sarunu uz ko citu, bet tas vairs nebija viņa spēkos.
Milēdija turēja viņu robežās, kuras ar savu stingro prātu un dzelzs gribu bija iepriekš nospraudusi.
D'Artanjans uzskatīja, ka rīkojas ļoti asprātīgi, ieteikdams milēdijai piedot de Vardam un atsacīties no saviem atriebīgajiem nodomiem.
Bet jau pie jaunekļa pirmajiem vārdiem jaunā sieviete notrīsēja un atrāvās no viņa.
— Mīļais d'Artanjan, vai jums ir bail? — viņa jautāja griezīgā, ņirdzīgā balsī, kas nakts tumsā izskanēja ļoti dīvaini.
— Kā jūs, mana dārgā, varat tā kaut ko domāt! — atteica d'Artanjans. — Bet, ja nu izrādītos, ka nabaga grāfs de Vārds nemaz nav tik vainīgs, kā jūs domājat?
— Lai nu vai kā, bet viņš mani ir pievīlis, — milēdija bargi sacīja, — un līdz ar to pelnījis nāvi.
— Ja jūs viņu notiesājat, tad viņš mirs! — d'Artanjans sacīja noteiktā tonī, kas milēdijai šķita paužam bezgalīgu padevību.
Viņa tūdaļ pievirzījās tuvāk jauneklim.
Mēs nevaram pateikt, vai milēdijai šī nakts vilkās ilgi, bet d'Artanjanam likās, ka viņš ar šo sievieti pavadījis tikai pāris stundas, kad pa žalūziju spraugām sāka iespiesties rītausma un drīz vien pielēja istabu ar palsu gaismu.
Redzēdama, ka d'Artanjans grasās iet projām, milēdija atgādināja, ka viņš solījies atriebties de Vardam.
— Esmu gatavs to darīt, — d'Artanjans sacīja, — bet es gribētu iepriekš par kaut ko pārliecināties.
— Par ko tad? — milēdija jautāja.
— Par to, vai jūs mani mīlat.
— M.an šķiet, ka esmu jums to pierādījusi.
— Jā, un es jums piederu ar miesu un dvēseli.
— Paldies, mans drošsirdīgais mīļākais! Tā kā esmu jums pierādījusi savu mīlestību, tad jūs savukārt pierādīsiet man savējo, vai ne?
— Protams. Taču, ja jūs mani mīlat, kā to apgalvojat, — d'Artanjans turpināja, — vai tad jūs it nemaz nebaidāties manis dēļ?
— Par ko man butu jābaidās?
— Es taču varu tikt bīstami ievainots, pat nonāvēts.
— Tas nevar notikt, — atteica milēdija, — jo jūs esat vīrišķīgs un protat lieliski rīkoties ar zobenu.
— Vai jums nepatiktu kāds cits ceļš, pa kuru ejot jūs tik un tā tiktu atriebta, bet divkauja kļūtu nevajadzīga? — d'Artanjans jautāja.
Milēdija klusēdama paskatījās uz savu mīļāko; palsajā rītausmas gaismā viņas gaišās acis izskatījās neparasti draudīgas.
— Patiesi man liekas, ka jūs sākat šaubīties, — viņa sacīja.
— Nē, es nešaubos, — atteica d'Artanjans, — bet, kopš jūs vairs nemīlat nabaga grāfu de Vardu, man šķiet, ka šis cilvēks jau ir pietiekami nežēlīgi sodīts ar to vien, ka zaudējis jūsu mīlestību, un citādi sodīt viņu vairs nevajag.
— Kas jums teicis, ka esmu viņu mīlējusi? — milēdija jautāja.
— Vismaz uzdrošinos bez parak lielas iedomības ceret, ka tagad jūs mīlat citu, — jauneklis maigi sacīja, — un, atkārtoju, es jūtu līdzi grāfam.
— Jūs? — milēdija jautāja.
— Jā, es.
— Un kāpēc?
— Tāpēc, ka es vienīgais zinu …
— Ko?
— To, ka viņš nemaz nav un ari nav bijis tik vainīgs pret jums, kā jūs domājat?
— Tiešām? — milēdija satraukti ieprasījas. — Paskaidrojiet man tuvāk, jo es patiesi nesaprotu, ko jūs gribat sacīt.
Milēdija skatījās uz d'Artanjanu, kas bija viņu apskāvis, un viņas acis šķita pamazām iegailējamies.
' — Es esmu godīgs cilvēks, — teica d'Artanjans, apņēmies izbeigt šos melus, — un, kopš jūsu mīlestība pieder man, kopš esmu drošs par jūsu jūtām… Es taču varu būt drošs par jūsu mīlestību?
— Pilnīgi, bet turpiniet.
— Es jūtos tik pacilāts, un mani nospiež kāda atzīšanās.
— Atzīšanās?
— Ja es šaubītos par jūsu mīlestību, es jums neatzītos, bet jūs, mana daiļā iemīļotā, taču mīlat mani, vai ne?
— Bez šaubām.
— Tad sakiet, vai jūs man piedotu, ja aiz pārmērīgas mīlestības pret jums es būtu kļuvis vainīgs jūsu priekšā?
— Varbūt.
D'Artanjans mēģināja, smaidīdams savu valdzinošāko smaidu, piekļaut savas lūpas milēdijas lūpām, taču viņa to atvairīja.
— Atzīšanās … — viņa nobālēdama murmināja. — Kas tā par atzīšanos?
— Jūs taču pagājušajā ceturtdienā bijāt noteikusi satikšanos ar grāfu de Vardu, šajā pašā istabā, vai ne?
— Nē jel, kas jums nāk prātā! — milēdija atbildēja tik noteikti, un viņas seja palika tik mierīga, ka d'Artanjans būtu sācis šaubīties, ja pats pilnīgi droši nezinātu.
— Nemelojiet, mana daiļā, — d'Artanjans smaidīdams sacīja, — tas ir veltīgi.
— Kā tā? Runājiet! Jūs mani dzenat nāvē!
— Nomierinieties, pret mani jūs neesat noziegusies, un esmu jums jau piedevis!
— Tālāk, tālāk!
— De Vārds ne ar ko nevar lielīties.
— Kāpēc? Jūs taču pats man teicāt, ka šis gredzens …
— Sis gredzens, mana dārgā, ir man. Ceturtdienas grāfs de Vārds un šodienas d'Artanjans ir viena un tā pati persona.
Pārsteidzīgais jauneklis sagaidīja kaunīgu pārsteigumu, nelielu vētru, kas aprimtu asarās, bet viņš dziļi maldījās, un maldīšanās nevilkās ilgi.
Bāla un šaušalīga milēdija izslējās, atgrūda ar spēcīgu sitienu krūtīs d'Artanjanu un izlēca no gultas.
Istabā bija jau gandrīz pilnīgi gaišs.
Gribēdams izlūgties piedošanu, d'Artanjans satvēra viņu aiz smalkā batista naktstērpa, taču viņa centās izrauties, bet straujajā kustībā batists saplīsa, atsedzās milēdijas pleci, un uz viena baltā, apaļā pleca d'Artanjans neizsakāmās šausmās ieraudzīja lilijas ziedu, neizdzēšamo kauna zīmi, ko uzspiež bendes roka.
— Augstais Dievs! — iekliedzās d'Artanjans, atlaizdams vaļā milēdijas naktstērpu.
Mēms un nekustīgs viņš gultā sastinga.
No šausmām, kas atspoguļojās d'Artanjana sejā, milēdija saprata, ka viņš visu redzējis. Tagad jauneklis zināja viņas noslēpumu, baigo noslēpumu, ko neviens cilvēks visā pasaulē nezināja.
Viņa pievērsās d'Artanjanam ne kā sakaitināta sieviete, bet kā ievainota pantera.
— Nelieti! — viņa sacīja. — Tu tikai neģēlīgi piekrāpi mani, tu uzzināji arī manu noslēpumu! Tu mirsi!
Viņa pieskrēja pie tualetes galda, uz kura atradās maza, in- krustācijām rotāta lādīte, ar drudžaini trīsošu roku atvēra to, izņēma nelielu dunci ar zelta rokturi un smailu, plānu asmeni un metās virsū puskailajam d'Artanjanam.
Kaut gan jauneklis, kā zinām, bija drošsirdīgs, tomēr viņu izbiedēja milēdijas pārvērstā seja, šaušalīgi paplašinātie redzokļi, bālie vaigi un asinīs sakostās lūpas; viņš atvirzījās līdz sienai, kā būtu darījis, redzēdams lienot klāt čūsku; ar roku, kas no sviedriem bija kļuvusi mikla, viņš sataustīja zobenu un izvilka to no maksts.
Taču, nepievērsdama uzmanību zobenam, milēdija centās ierāpties gultā, lai ar dunci iedurtu jauneklim, un apstājās tikai tad, kad sajuta zobena smaili pie kakla.
Tad viņa mēģināja ar rokām satvert zobenu, bet d'Artanjans to aizvien atbrīvoja un, pielikdams zobena smaili te viņai pie acīm, te pie krūtīm, noslīdēja uz grīdas, grasīdamies atkāpties līdz durvīm, kas veda Ketijas istabā.
Milēdija joprojām neganti metās viņam virsū, visu laiku briesmīgi rēkdama.
Tas viss izvērtās par īstu divkauju, un d'Artanjans pamazām attapās.
— Jauki, daiļā dāma, lieliski! — d'Artanjans ierunājās. — Bet, Dieva dēļ, nomierinieties, citādi uzzīmēšu jums otru liliju uz jūsu skaistā vaiga.
— Neģēli, neģēli!. — milēdija brēca.
Turpinādams atkāpšanos uz durvīm, d'Artanjans atvairīja viņas uzbrukumus.
Izdzirdējusi troksni, ko abi sacēla, — milēdija, dzīdamās pakaļ d'Artanjanam un pa ceļam apgāzdama mēbeles, un jauneklis, slēpdamies aiz tām, lai aizsargātos no satracinātās sievietes, — Ketija atvēra durvis. Visu laiku manevrēdams tā, lai tuvotos šīm durvīm, d'Artanjans atradās no tām vairs tikai dažu soļu attālumā. Ar vienu lēcienu viņš iespruka Ketijas istabā un ātri kā zibens aizcirta durvis, uzguldams tām virsū ar visu ķermeņa smagumu, kamēr Ketija steigšus aizbīdīja bultas.
Tad milēdija ar neiedomājamu spēku pūlējās apgāzt starpsienu, kas atdalīja viņas guļamistabu no Ketijas istabiņas; redzēdama, ka tas ir neiespējami, viņa sāka ar dunci durstīt durvis, un daži dūrieni izsitās cauri kokam.
Katru dūrienu milēdija pavadīja ar baismīgiem lāstiem.
— Atri, Ketij, ātri, — teica d'Artanjans, kad durvis bija aizbultētas, — palīdzi man izkļūt1 ārā no šīs mājas. Ja dosim viņai laiku atgūties, viņa liks saviem sulaiņiem mani nogalināt.
— Bet jūs taču tāds nevarat rādīties uz ielas, — Ketija sacīja, — jūs esat gandrīz kails.
— Pareizi, tev taisnība, — d'Artanjans piekrita, tikai tagad pamanījis savu trūcīgo tērpu, — apģērb mani kaut kā, tomēr pasteigsimies, jo saproti, ka te jautājums ir par dzīvību un nāvi.
Ketija to saprata skaidri; vienā mirklī viņa uzvilka d'Artanjanam mugurā puķainu kleitu, uzmeta uz pleciem apmetni, galvā uzbāza aubi, iedeva tupeles, kuras jauneklis uzmauca uz kailas kājas, un steigšus noveda lejā pa kāpnēm. Bija arī pēdējais laiks, jo milēdija jau bija zvanījusi un uzmodinājusi visu māju. Durvju sargs atvēra durvis tieši tai mirklī, kad milēdija, arī puskaila, izkārusies pa logu, uzkliedza:
— Neatveriet!