Nākošā rītā, saulei lecot, sāka skanēt Svētā Pētera baznīcas torņa zvans. Visi saprata, ka tas vēsta ienaidnieka tuvošanos, un pat pēdējais sliņķis atstāja gultu, lai dotos uz vaļņiem, ielām vai vismaz pie loga.
Skanstis snaudošie sargi pietrūkās kājās un tvēra ieročus. Velti tie lūkojās visapkārt — nekas nebij redzams. Uzlecošās saules stari apspīdēja izdegušās priekšpilsētas — klusas un tukšas. Bet pašā Rīgā radās rosība un kustība: pa Mārstalielas kazarmju vārtiem skrēja laukā viens karakalpu pulciņš pēc otra un devās uz savām vietām, tāpat pilsoņi, pa ceļam pogādami savus vamžus, steidzās uz vaļņiem.
Salderns, pa nakts melnumu mazliet nosnaudies, jau pirms gaismiņas bija kājās un, apstaigājis apcietinājumu joslu, atstāja Daugavmalas mūrus, lai dotos mājās iebrokastot. Uz Pēterbaznicas laukuma viņš apstājās un, bridi padomājis, gāja tieši uz baznicu, atvēra durvis un kāpa torni. Viņš vēl nebij ticis lidz pirmajam posmam, kad augšā sāka skanēt zvans.
— Aha!— Salderns teica pats sev.— Zviedri sāk kustēties. Ļoti labi. Taisni laikā iedomājos papētīt apkārtni. Bet nav jāsteidzas. Hansis ir modrigs virs; viņš jau pa gabalu būs pamanījis karaspēka tuvošanos, tā ka paies labs laiciņš, kamēr naidnieks novietosies.
Vecais kareivis reizes divas apstājās kāpšanā, lai, atslējies pie mūra, atelpotu, jo viņa gados aizdusa bij parasta lieta.
Visu laiku dūca zvans.
Beidzot Salderns sasniedza zvanu galeriju. Pametis asu skatu visapkart, viņš pamāja ar roku zvaniķim.
— Pietiek, Hansi! Nu jau visi zin, kas tev bij vēstāms.
Torņa sargs vēlreiz pierāva lielā zvana virvi, un zvans
apklusa.
Salderns dziļi ieelpoja augsto slāņu svaigo gaisu. Viņa ērgļa skats slidēja pāri Rīgas vaļņiem un priekšpilsētām, aiz kurām redzēja kustamies straujā marša tempā zviedru karaspēku nodaļas. Likās, it kā bezgalīga mirdzoši zviņota milzu čūska lien uz Rigu no ziemeļaustrumu pusē augošā meža, sasniedz Vecā kalna viņpuses nogāzi, tur apbērnojas un raida tālāk divus nezvērus kā žņaudzošas, vijīgas rokas ap pilsētu pa vienu un otru pusi kalnam. Tur pulks aiz pulka, karogs aiz karoga, jau Mllgrāvja nometne sakārtojušies, tagad ieņēma savas aplencēju vietas nemainoties, negrupējo- ties. No zemes puses Rīga nu bij ieslēgta. Bet ari Pārdaugavā Salderna skats šķitās pamanām kaut ko iemirdzamies krūmu zaļumā aiz Ķipsalas. Tātad ari otrā pusē Daugavai jau atradās zviedri; varbūt arī daļa flotes bija Daugavā, kaut gan Daugavgrlvas cietoksnis neko nebij ziņojis.
Vecais kapteinis mierīgi vēroja apkārtni, iegaumēja ienaidnieka pozīcijas, apsvēra lietišķi katru sīkumu, kas varētu būt svarīgs nākamās kaujās.
Ari mums, godātie lasītāji, patlaban ir izdevība no torņa augstumiem iepazīties ar Rīgu, kāda tā bija 17. gs. sākumā.
Metot skatus uz tuvāko apkārtni, redzam tikai namu stāvo jumtu masu, cauri kurai sniedzas vēl tagad pastāvošo baznīcu torņi: doms, Svētais Jēkabs, Svētais Jānis un vairs neesošā Svētās Madaļas baznlciņa. Tālāk pa Daugavu uz leju mūsu skats apstājas pie pils ar tās apcietinājumiem un četriem stūra torņiem, no kuriem vairs atlikuši tikai divi. No pils pa labi stiepjas aizsargu grāvis ar valni un apcietinājumu joslu; ap tagadējo Jēkaba un Torņu ielu stūri toreiz atradās Jēkaba vārti ar bastionu; pret tagadējo Pulvera torni tad bija visstiprākais pilsētas stūra nocietinājums ar Smilšu vārtiem (Bastejkalna mūsu laikmetā vēl nebij); tālāk, pret tagadējo Brīvības bulvāra galu, atradās Jauno vārtu apcietinājums, ap tagadējo Prefektūru — Pirts bastions. Nākošais stūra apcietinājums pacēlās netālu no Daugavas un saucās Mārstaju bastions. Daugavas pusē pilsētu iežogoja tikai vecie muri ar Cūku, Grēcinieku, Sāļu, Sievu, Gūstekņu, Stiftes un Miesnieku torņiem; īstais aizsargs te bija plašā Daugava, kuras tagadējais otrais krasts 17. gs. bija tikai salu virkne varenās straumes vidū, kas plūda divtik plata kā mūsu dienās.
Tagad pazīstamās Pārdaugavas cietzemes krastmalas — Beņķensala, Mūksala, Klīversala — senās dienās bija īstas salas un saucās Meztru sala, Jaunā sala (tikai šopavasar izcēlusies pusgadusimteni agrāk nogrimušās vecās Mūksa- las vietā un vēlāk atkal par Mūksalu iesauktā) un Abates sala. Aiz tām krietnā attālumā pacēlās upes kreisais krasts ar zilā migliņa tītiem mežiem. Metot skatu uz sauszemi, redzam vijamies šurp Rīges upīti apmēram no tagadējā Vērmaņa dārza un Smilšu kalnu puses; tā tek gar paaugsto Veco jeb Kaupo kalnu, kurš paceļas tagadējā Vienības laukuma vietā, un ietek ap Smilšu torni pilsētas aizsargu grāvi. Aiz vaļņiem Rige ieplūst no grāvja -pilsētā un liecas paralēli Kalēju ielas līkumiem pa kreiso pusi, tad, pamazām paplašinādamās, izveido nelielu ostu Rīgas kuģiem, kuri Daugavas palos te meklēja patvērumu. Gar šo Rigi stiepjas vecais pilsētas mūris ar senajiem torņiem, kā Kaļķu, Jāņa, Bendes, Audēju, Bebrukārklāja un Peitava torņi, atdalīdami īsto pilsētu no tā sauktā Iekšvaļņa, kur piemita nabadzīgākie iedzīvotāji un tagad bija novietoti ari nodedzināto priekšpilsētu iemītnieki — pa lielākai daļai zem klajas debess. . .
Un nu mēs varam atstāt Svētā Pētera galeriju līdz ar kapteini Saldernu, kurš, beidzis savus novērojumus, kāpa zemē. No Pēterbaznlcas laukuma viņš devās uz Rātslaukumu. Te pilsētas aizsardzības priekšnieki uztraukti nāca tam pretim.
— Kapteini Saldern! Kas īsti notiek?— jau pa gabalu viņam sauca pretim Joahims Rigemans.— Zvans vēsta ienaidnieku, bet no vaļņiem nekas nav saskatāms.
— Zviedri ieņem savas vietas,— mierīgi atbildēja vecais kareivis.— Gan mēs viņus drīz manīsim, kad tie uzstādīs savas baterijas.
— Jūs bijāt torni?
— Jā. Ieteicu ari jums uzkāpt. Lielisks skats. Kā ciešā lokā esam ieslēgti no zemes puses.
— Ļoti labi,— piezīmēja Ludvigs Hintelmans,— ka viņi mūs var ielenkt tikai no vienas puses un ka Daugavas pusē nedraud uzbrukums.
— Jūs maldāties, godājamais kungs,— atbildēja Salderns.— Man vislielākās bažas rada taisni Daugava.
— Kā? Vai ari Pārdaugavā jau naidnieks?
— Noteikti nesaskatīju, bet man ir aizdomas, ka zviedri būs izmantojuši tumšo nakti un ar vieglākām galerām iebraukuši Daugavā garām cietoksnim. Miglas dēļ, kas vēl klāj Daugavas lejas galu, tur nekā nevar manīt.
— Man šķiet,— iebilda Rigemans,— ka zviedri Pārdaugavā mums nevarētu sagādāt daudz bažu, jo otrs krasts ir pārāk tālu no pilsētas, lai lielgabalu uguns daudz kaitētu.
— Bet j«s aizmirstat Daugavas salas,— Salderns teica nopietni.— Ja ienaidnieks uz tām uzmet skanstis un izceļ dižgabalus, tad Rīga guļ tā priekšā kā uz delnas. Tādēļ es gribu iet uz pili, novērot, vai manas aizdomas varbūt nepiepildās.
Kapteinis atvadījās un nogriezās Krāmeru ielā; rātskungi devās uz Svētā Pētera baznīcas torni.
Salderns izrādījās pareizi novērtējis Gustava Ādolfa taktiku. Kādu stundu no pils ziemeļrietumu torņa vērojis Daugavas otro krastu, viņš, miglai izklīstot, ieraudzīja aiz Ķīpsalas sešas nelielas kaujas galeras un plostu, kas bija nolemti dižgabalu novešanai salā. Ilgāk te vairs nekavēdamies, viņš steidzās uz pilsētu ziņot rātskungiem par zviedru nodomu un gatavoties tā aizkavēšanai.
Pēkšņi sāka dimdēt zviedru batarejas Smilšu kalnos un aiz Vecā kalna. Pilsētas aizsargu priekšnieki uztraukušies atmeta gatavošanos Daugavmalā un steidzās uz Iekšvalni, atstādami Saldernam rūpēties par Daugavas aizsardzību.
Sirmais kareivis pavīpsnāja.
— Man šķiet, atkal esmu uzminējis Gustava Ādolfa saprātu: viņš apšauda Rīgu no zemes puses, lai visu uzmanību vērstu uz turieni, ka netraucēts var ieņemt salas. Bet tas viņam šoreiz neizdosies!
Viņš nosūtīja savu adjutantu uz pili ar pavēli pils sargiem heidukiem atklāt uguni uz zviedru galerām, tikko atskanēs pirmais dižgabala šāviens no rīdzinieku kuģiem, ar kuriem Salderns no Rīges ostas izbrauks Daugavā. Pats viņš devās uz ostu, lika divām galerām sagatavoties kaujai un tad gāja apskatīt vaļņus. Te viņš izmeklēja savus labākos musketierus. Smilšu bastionā patlaban Pēteris rīkojās ap dižgabalu, nostādīdams to pret Vecā kalna virsotni, kur redzēja zviedrus ierokamies. Nodunēja šāviens, un rakšanas darbi pārtraucās.
— Labi tēmēts!— Salderns izteica atzinību.— Vai tu esi dienējis baterijā?
— Man gadījās pie Fārensbaha arī dižgabalu apkalpot. Tur šo to iemācījos.
— Labi. Nāc man līdz! Te, liekas, līdz-'* pēcpusdienai nebūs darba. Lūk, zviedri šauj uz labu laimi, viņu bumbas pat lāgā nesasniedz aizsargu grāvi, jo baterijas vēl nav nostādītas īstās vietās. Nopietna ciņa mums būs uz Daugavas.
Vēl izraudzījies pāris musketieru un arī Ermani, Salderns ar visiem devās uz Rīges ostu, kur divas galeras jau gaidīja, un izbrauca Daugavā.
Zviedri jau atradās uz Ķīpsalas, tur plīvoja viņu karogs un sapieri raka skanstis. No galerām laida uz plostu dižgabalus novešanai salā.
— Mēs nākam īstā laikā!— Salderns apmierināts grieza ūsas un deva pavēli tuvākam dižgabalniekam:— Izšaut uz pretinieka galerām! Tas būs signāls krastā.
Kuģa lielgabals norūca. Lode neaizskrēja līdz kuģiem. Bet nu sāka darboties heiduki no pils. Viņu lādiņi krita labāk. Viens sadragāja zviedru galeras mastu. Drīz arī rīdzinieku kuģi bija šāviena sviedienā.
— Uguni!— komandēja Salderns. Abas Rigas galeras izšāva gandrīz reizē. Nu zviedri atbildēja, iešaudami Salderna kuģim sānos un noraudami otram bugspritu. Sākās īsta kauja. Rīdzinieki bij labākā stāvoklī, jo tos atbalstīja pils batei'ija, un tādēļ zviedri, kaut gan pārsvarā, ieskatīja ciņu par neizdevīgu un, atlaiduši plostu ar dižgaba- liem straumē, taisījās arī atkāpties ar kuģiem. Bet skaistā galera ar sašauto mastu un vēl otra, stipri bojāta, nespēja
. . . Pēteris pirmais uzlēca uz ienaidnieka kuģa klāja . . .
sekot un palika atpakaļ. Kamēr pils baterijas vajāja bēgošos četrus zviedru kuģus, Salderns tuvojās abiem palikušajiem. Nu bija darbs viņa musketieriem, un, kad kuģu borti sadūrās, Pēteris pirmais uzlēca uz ienaidnieka kuģa klāja, saviem apbrīnojami veiklajiem zobena cirtieniem uzveikdams pēdējo dzivo pretinieku. Otra zviedru galera izrādījās bez aizstāvjiem; to ļaudis bija atstājuši laivās, kad redzēja kuģi neglābjamu. Ari rīdziniekiem te neatlika nekas cits kā pievākt karogu un šo to, kam bij kāda vērtiba, jo skaistais kuģis jau sāka grimt. Otru galeru tauva ievilka Rīges ostā.
So zviedru atsišanu no Ķīpsalas rīdzinieki uzskatīja par īstu uzvaru, jo lepnāki par to, ka neviens vīrs viņu pusē nebij kritis un bij iegūta, kaut bojāta, jauna, skaista galera ar četriem lielgabaliem.
Tikko Pēteris ar Ērmani atgriezās uz Smilšu bastionu, zviedri, laikam sašutuši par zaudēto kauju uz Daugavas, attīstīja spēcīgu apšaudīšanu no Smilšu kalniem un Vecā kalna aizmugures. Kā liekas, viņi bija novietojuši savas baterijas pareizā vietā, jo tagad šāvieni krita jau pilsētā un ap vajņiem. Andris rīkojās pie viena no dižgabaliem, un viņam palīdzēja piegādāt munīciju — Angera Anna un ķestera Lēne . . .