Jau veselu nedēju zviedri apšaudija Rīgu, rīdziniekiem tikpat centīgi atbildot no pilsētas baterijām. Un nedējas laikā Rigā vēl nebij neviens nogalināts. Bet pa tam Gustavs Ādolfs paspēja novietot savus dižgabalus pareizās vietās, un ciņa kļuva nopietna. Pirmais upuris gadījās uz Smilšu torņa bastiona. Ādģēris Hinrihs Bennemans, nakti stāvējis sardzē un pusdienā labi paēdis, jutās miegains un nolikās turpat bastiona malā diendusā; pie dižgabalu rūcieniem visi jau bija pieraduši, un arī ādģēri tie netraucēja pasnaust. Zviedru smago bateriju bumbas šņākdamas laidās pari valnim, rīdziniekiem tās pavadot ar smiekliem un jautrām piezīmēm. Te viena smagā bumba nokrita uz paša bastiona. Sargi pie brustvēra atskatījās: ādģēris gulēja beigts, simts mārciņas smagais lādiņš to bija sašķaidījis.
Visi uztraukti piesteidzās pie nogalinātā, atstājuši dižgabalus un musketes.
— Ak tu nelaimīt!— iesaucās jauns puisis.— Vajadzēja viņam likties gulēt dienas laikā!
— Liktenis cilvēku sasniedz arī nomodā,— kāds vecis prātoja.— Ai, ai, un vēl no smagām bumbām . . .— Viņš mēģināja ar kāju pavelt nāves lodi, kas gulēja turpat blakus nogalinātam.
— Nu, arī vieglā divdesmit četru mārciņu lode būtu Hinrihu nositusi,— piezīmēja ādģēra draugs, kalējs, un, noņēmis cepuri, noskaitīja tēvreizi.
Kāda amatnieka sieva, atnesusi savam vīram skanstis azaidu, pienāca pie nogalinātā un sāka skajā balsī vaimanāt.
Ērmanis viņu paņēma aiz pleciem un noveda no bastiona.
Slimnieku kopēji aiznesa pirmo upuri.
Nu sākās īsts karš, ar kuru rīdzinieki iepazinās tikai tagad, un nu tikai tā īsti pamodās viņu patriotisms. Pirmo četru dienu uztraukums un neziņa par ienaidnieku izbeidzās, kad zviedru pulki parādījās tālumā; tad — ar sākušos apšaudīšanu, naidnieka atiešanu no Ķīpsalas un pāris laimīgiem rīdzinieku izbrukumiem ārpus vaļņiem — pilsoņi savā lepnumā un dižošanās paši sevi apmānīja par stāvokļa nopietnību. Un tikai tagad, kad viņiem bij jānes arī upuri, tie sāka saprast savus pienākumus un savu stāvokli.
Visi, kas spēja kustēties, kaut ko darīja pilsētas un viņas aizsargu labā.
Rīgas aizstāvēšanās vadītāji rātskungi Rams, Hintelmans, Rigemans un Barnekens diendienā uzraudzīja katrs savu vaļņu līniju, Salderns apstaigāja bastionus, kur viņa ļaudis strādāja pie baterijām, pilsoņi pamīšus viens otru apmainīja sargu vietās skanstis, kvartlrmeistari Vellings, Heks, Srēders un Cimmermans rūpējās par kritušo novākšanu, ievainotiem, munīcijas pievedumiem, komandēdami pilsētā iebēgušos apkārtnes iedzīvotājus ar viņu zirgiem un ratiem. Zemnieku uzdevums bija arī dzēst ugunsgrēkus, kas vienā otrā vietā izcēlās no zviedru šautām degošām bumbām; tie piesteidzās ar jau gatavībā turētiem mēslu vezumiem un ar tiem apmeta uzliesmojošās ēkas. Ari sievietes ņēma dalibu pilsētas aizsardzībā, kopdamas ievainotos, nesdamas uz vaļņiem vīriem un dēliem ēdienu, pat rūpēdamās par kvēlošām oglēm dižgabalu degļu aizdedzināšanai.
Visbīstamākā vietā — uz Smilšu bastiona — bija arī visdzīvākā Rīgas daiļavu piedalīšanās.
Te vienu no smagajiem dižgabaliem apkalpoja Pēteris ar Andri, Ērmartim piegādājot biszāles un bumbas. Angera Anna labprāt palīdzētu padot smagās piecdesmit mārciņu lodes, bet šis svars sievietes spēkiem iznāca mazliet par lielu. Torņinieka meičas apķērīgā galva iedomājās atradusi padomu.
Viņa piegāja pie Andra un teica:
— Sis lielās, smagās bumbas vairāk liekas noderīgas mūru graušanai. Vai nebūtu labāk, ja tu pūli šautu ar mazākām, vieglajām?
Andris pasmaidija.
— Mans dižgabals ir liets tikai lielām lodēm.
— Zēl,— Anna nopūtās. Jā, mazās bumbas viņa varētu l iesi padot Andra rokās. Ak, cik tīksmīgi ir būt šī mīļā, tīkamā, brīnumdaiļā puiša tuvumā!
Ķestera Lēne izrādījās acīgāka. Nu jau veselu stundu, dižgabaliem nemitīgi rūcot, viņa stāvēja, atspiedusies pie torņa sienas, kur tā varēja justies droša no ienaidnieka uguns, un gaidīja. Arī pirms stundas viņa bija te stāvējusi; tad, Andrim paejot viņai garām, ieskatījās, kaut ko pamanīja un, aizsteigusies prom, pēc brītiņa atkal atgriezās ar mazu groziņu, kāds mēdz būt katrā saimniecībā. Ar to rokā nu viņa tagad stāvēja pie torņa.
Zviedru uguns sāka atslābt un mitējās. Apklusa arī pilsētas baterijas.
Lēne atstāja savu drošo slēptuvi un pieskrēja pie Andra, kurš, beidzis šaušanu, noslaucīja sviedrus un centās savest kārtībā savu vamzi, kas dažu iztrūkušu pogu dēj bija sabraucis uz krūtīm.
— Atļauj, Andri,— Lēne nostājās viņa priekšā ar groziņu rokā un kā nokaunējusies raudzījās puisi,,— atļauj man tev piešūt divas pogas, kas iztrūkušas darbā.
Andris pasmaidīja silti un mīļi.
— Tu esi laba meitene, Lēne. Patiesi, man vaļējais vamzis traucēja locīties.
Lēne pietvīka. Paņēma no groziņa pogu un adatu ar diegu. Minūtes laikā viņas veiklie pirkstiņi piešuva vienu, tad otru. Ak, pārāk mazs šis darbiņš bija, tā viņa būtu ar mieru šūt visu dienu.
— Tā, nu būs kārtībā. Divas vien bij iztrukušas.
— Pateicos tev, Lēne.
Kamēr ķestera meita šuva pogas, jau divas citas gaidīja nr saviem pakalpojumiem. Šaušanai norimstot, bija ieradušās mācitāja Samsona Cille ar Rama Elīzu. Rokās viņas turēja prāvus grozus ar ēdieniem un vairākām vīna krūkām.
— Labrīt, kareivji!— viņas reizē, kā uz komandu palocīja celi, kad Andris pagriezās.— Te mēs jums atnesām azaidu un kādu lāsīti slāpju dzēšanai. Jūs tak nevarat utstāt savas sargu vietas, un kādam par jums jāparūpējas.
Sie vārdi, protams, zīmējās uz visiem ap smago dižgabalu, bet meiču acis sējās tikai pie Andra.
— Paldies, paldies, godājamās jaunavas!— Andris pateicās.
— Tā ir laba lieta!— iesaucās Ērmanis pienācis.— Ja tā pilsoņu cienītās kundzenes rūpējas par Rīgas aizsargiem, lad mums neapsīks spēki apšaudīt ienaidnieku!
Paņēma no groziņa pogu un adatu ar diegu.
Viņš paņēma grozus, nometās ceļos un taisījās kraut visu laukā turpat uz netīrā, smilšainā klona.
— Nē, nē, tā ne!— Cille viņu atturēja.— Se grozā ir sega. Vispirms izklāj to!
Mācītājā meita izņēma smalki izšūtu, kādreiz greznu, bet nu jau apdilušu un laikam no apgrozības mājās izņemtu galdautu un izklāja to pie dižgabala. Pati viņa nolaidās sēdus un sāka izlikt traukus trim puišiem.
— Sēžaties!— Elīza uzaicināja dižgabalniekus.
— Piesēdīsimies ari!— Pēteris paņēma zem rokas
zviedru gūstekni — resno kapteini Svenu Hornu, kurš cauras dienas pavadīja uz Smilšu bastiona, pa kaujas laiku vērodams šaušanu un vai nu nopeldams, jeb uzslavēdams labi vai slikti trāpītu notēmējumu.— Piesēdīsim! Visi esam strādājuši — viens ar šaušanu, otrs ar labiem padomiem.
— Tā nu gluži nav!— Svens pretojās.— Es esmu gūsteknis un nedrīkstu nekādus padomus jums kaujās dot. Tad jau es ietu pret savu karali! Bet izteikt spriedumu par labu vai sliktu mērķi — tā ir cita lieta; par to man neviens nekā nedrīkst pārmest. Savos spriedumos es esmu brīvs cilvēks, lai kur atrastos.
Stenēdams Svens nosēdās pie paklāja. Ari pārējie ieņēma vietas. Eliza atrada grozā lieku trauku vēl zviedrim. Abas meičas blakus karavīriem lika katra trauka ēdamo, nolika katra priekšā pa krūkai vīna. Vienu otru reizi tās pavisam aizmirsa saimniekošanu un ēdājiem bija pašiem jāsniedzas pāri paklājam pēc maizes rieciena, jo likās, ka kāds magnēts meiču skatus vilka pie Andra dūmos apkvēpušās sejas.
Pēc sparīgās šaušanas mielasts ritēja omulībā un labsajūtā. Mācītāja un rātskunga virtuve un pagrabs bija devuši vislabāko. Puiši ēda, pirkstus laizidami, un abas meičas viņu brīnišķā ēstgribā redzēja savas mākslas suminājumu. Tikai Svena krūka, kā par brīnumu, izrādījās mazāka kā citiem: viņam tā pirmajam bija tukša. Andris, nejuzdams tik lielas slāpes, nolika zviedra priekša savu, nogaršojis no tās tikai pāris malku.
Ērmanis, tiesādams mācītāja cāli, pilnu muti stāstīja par šīrīta cīņu aiz vaļņiem. Kapteinis Salderns atkal izsūtījis mazā gaismiņā jātnieku nodalu izlūkot Vecā kalna baterijas. Pie Svētā Jura slimnīcas viņā pusē kalnam rīdzinieki sastapušies ar zviedru nodaju. Cirtušies zobeniem. I'ēteris viens pats izsitis no segliem pusduci ienaidnieku, bet viņš, Ermanis, dodoties atpakaļ uz pilsētu, zirgam pilnos aujos joņojot, noķēris zosi.
— Kā tad tas iespējams?— Cille iepleta savas dedzīgās, melnās acis.
— Pavisam vienkārši!— Pēteris iesmējās.— Svēta Jura slimnīcā Jaudis, izdzirdējuši cīņu, skrēja laukā un izbiedēja pagalmā zosis. Viena bailēs laidās pāri sētai un ieskrēja Krmanim taisni klēpi, kad tas auļoja garām.
— Nūja,— Ērmanis iebilda.— Bet klēpis nav būris. Ja tev zirgs laiž izstiepies,tad satvert šādu nemierigu putnu un iedabūt pilsētā nav joks! . . . Nu jā, to zosi mēs jau notiesājām šorīt brokastis. Bet jūsu cāļi, godātās jaunavas, gan ir gardāki par Svētā Jūra slimnīcas zosīm!
Svens Horns, mazdrusciņ iesilis no divkārtīgas vīna devas, arī kļuva runīgs.
— Jā, daiļās meičas,— viņš teica, savām mazajām, aiz- pampušajām ačtelēm saldi raudzīdamies te Cillē, te Elizā,— labi pagatavots mielasts ir pareizais ceļš uz vīriešu sirdīm. To gudrākās sievietes saprot. Bet, ja es varētu pieņemt, ka jūs tikai manis dēļ nopūlējušās, tad jāsaka, ka man ir augstākas prasības. Savu patīkamo, pievilcīgo ārieni es pats arvien stādu otrā vietā. Tas ir, es negribu ar to dižoties. Mana vājā vieta ir rokas veiklība un prāta apķērība zobenu cīņā. Ja kāda kundzene to prot pienācīgi novērtēt, tad manas sirds ledus izkūst. He, he, he .. . es nupat biju pārāk atklāts un tā varētu pats sevi apkrāpt. Redziet, man ienāca prātā izcīnīt tūlīt dažus gājienus uz zobeniem ar Pēteri. Tā es dažkārt še pakavēju laiku, mācīdams manam draugam īstu skolas ciņu. Nu, lūk, un, ja jūs redzētu manas apbrīnojamās prīmas, sekundas, terces un kvartes, jūs paliktu bez elpas, manas mīļās meičas, un kā bezprātīgas kristu man ap kaklu. Un tādā gadījumā es nespētu pretoties, es padotos vienai no jums. Bet, tā ka nupat jums izpļāpāju par šo savu vājību, tad nevaru būt drošs no jūsu viltības: varbūt jūsu galvas jau sagrozījušās manas piemīlības un patīkamā izskata dēļ. Un tā es pats būtu piekrāpies.
Cille un Eliza nesaprašanā raudzijās dižmanl un mēģināja dumji pasmaidīt.
Nabaga nelga! Bet viņš tomēr jutās ļoti labi savās augstajās domās pats par sevi. Viņš tiešām ticēja, ka ir veiklākais cīkstonis, lielākais ēdājs un dzērājs un skaistākais vīrietis pasaulē, kaut gan Pēteris bija daudz pārāks par viņu uz zobeniem, Ērmanim savu mūžu nevarēja tikt tuvu ēšanā un dzeršanā un, salīdzinot ar Andri skaistumā, bija kā izplūdušais tintes traips uz Vartburgas celles sienas pret nezināmā meistara rokas veidoto Dievmātes brīnišķo gleznu Svētā Jēkaba baznīcā. Sai ziņā gan vēl Svenu varētu attaisnot, jo viņš tak pats sevi nevarēja redzēt un droši vien daudzus gadus tam nebij gadījies nodzerties no dzidra meža avota vai aplūkot sevi metāla spogulītī.
Čalojot un mēļojot mielasts gāja uz beigām.
Te pār bastiona iekšējo malu parādījās rātskunga Toma Rama galva. Viņš, ieraudzījis jautro sabiedrību pie dižga- bala, apstājās uz kāpnēm. Vai acis viņu vij? Vai viņš sapņo tfaišā dienā? Nupat tikai uz kādu brīdi rimusi lielgabalu uguns, un te jau viņa meita sēž smiedamās un čalodama pie kareivju mielasta! Un arī Samsona Cille! Un kādā sabiedrībā vēl — ar šiem trim vella kalpiem! Vai patiesi tik nmagos pārbaudījumu laikos, ko patlaban pārdzīvo Rīga, vēl jānāk klāt jaunam postam — izlaidībai un palaidnībai! I.uk, arī tepat, tuvāk, pie torņa, stāv divas vieglprātīgas Hkuķes, kā liekas, torņinieka Angera sarkanmatainā Anna un Svētā Pētera baznīcas ķestera meita. Tām ari patīkamāk blisināt acis uz karakalpiem nekā apkopt mājās saimniecibu! Ak, Dievs! Vai patiesi tās te nāk šo trīs vella kalpu labad? Vai tie jau kļuvuši Rīgas aizstāvēšanā varoņu slavā? Vai visas Rīgas meitas viņu dēļ galvas zaudējušas? Lūk, tur otrā pusē ari raugās šurp pulciņš pusaudžu meiteņu! Vai patiesi šie Sātana radījumi visu pilsētu apbūruši? Nē, tam jādara gals.
— Ei, jūs tur!— viņš uzsauca tuvākstāvošām Annai un I.ēnei.— Patlaban te nav neviena ievainota, ne slima. Šaušana ir pārtraukta. Ejiet mājās, paraugiet, vai tur viss ir kārtībā!
Anna un Lēne pienāca tuvāk rātskungam, kurš palika uz savas trepju kapes, lai tam paskaidrotu, ka viņu mājās viss ir labākā kārtībā un ka te, uz vaļņiem, tās var būt vislabāk noderīgas, kad zviedri atkal uzsāks apšaudīšanu un gadīsies upuri.
Pa to laiku Eliza, izdzirdējusi tēva balsi un pamanījusi aiz abam priekšā stāvošām meičām viņa platmali, kaut ko ātri iečukstēja Cillei ausī un pusdiedama pārskrēja pāri bastionam, kur nozuda pa otrām kāpnēm.
Runādams ar torņinieka un ķestera meitām, Rams nebij pamanījis nozūdam Elīzu. Nu viņš, atkratījies no tām, velti meklēja acīm savu meitu jautrajā sabiedrībā.
— Kad tevi Nelabais!— viņš uztraucās, gandrīz sākdams ticēt acu māņiem.— Kur tad tā skuķe palikusi? Es tak skaidri redzēju Elizu blakus Cillei! Ei, Cille!
— Kas tur sauc?— nevainīgi atskanēja mācītāja meitas balss.
— Es te esmu. Tavs krusttēvs Toms.
— A! Tu, krusttēv!
— Kur palika Elīza?
— Eliza?
— Nu ja. Vai tad viņa patlaban te nebij?
— Elīza? Nē.
— Vai dieniņ! Ar mani vairs nav labi!— Rams slaucīja pieri.— Bet saki man — kur tad ir Elīza?
— Vai mājās viņas nav?
Rams neatbildēja uz jautājumu, bet bargi uzsauc svaiņa meitai:
— Un tu arī taisies uz mājām, Cille! Kas tev te darāms?
— Man jāpaēdina nabaga izsalkušie Rīgas aizsargi.
— Ej uz māju, es saku!
— Jā, krusttēv, bet tikai tad, kad ļaudis būs paēduši.
— Kā, Cille? Tu neklausīsi?
— Krusttēv, tev te nav nekādas darīšanas. Es nācu ar mātes atļauju un, kad būšu savu uzdevumu izpildījusi, iešii mājās. »
Rātskungs norūca caur zobiem negantu lāstu un skrēja lejā pa kāpnēm.
Kad viņš bija pazudis aiz tuvākā ielas stūra, no basti na otrām kāpnēm pabāzās Elizas galva. Atkal pusdejodama tā atgriezās pie tīkamās sabiedrības un apķērās ap kaklu Cillei.
— Jauki, māsiņ, tu apmulsināji manu tēvu! Viņš patiesi noticēja, ka acis viņu maldinājušas. Nu būsim te netraucētas, kamēr zviedri nesāk atkal šaut.
Iztraucētās sarunas sākās no jauna. Mēļošanā un jokošanā ātri pagāja laiks. Beidzot jautrajai sabiedrībai vēl pievienojās ķestera Lēne ar Angera Annu. Ramam aizskre- jot, viņas bij palikušas pie bastiona malas. Te viņas ieraudzīja lejā vecenīti ar lielu krūzi rokās. Uzkāpt bastionā tai nācās grūt', un viņa lūdza meičas nonest krūzi ar alu izslāpušajiem dižgabalniekiem — kā atzinību par brašo šaudīšanu. Protams, nonest krūzi varētu Lēne viena, bet Anna ari labprāt vēlējās pabūt Andra tuvumā. Viņa gāja līdz kā kroģētāja. Lēne nolika trauku uz mācītāja cienmātes vecā galdauta pašā vidū. Annai laimējās atrast pa ceļam no agrākām dzīrēm pamestu ieplīsušu krūzīti. Ar to viņa nometās ceļos pie paklāja un, ar tā stūri izslaucījusi trauciņu, lēja alu un sniedza puišiem. Pēc īsa brītiņa visi jutās kā viesi aicinātā sabiedrībā.
It kā nojauzdams šo miera idilli uz nežēlīgā kara apdraudētās Rīgas vaļņiem, zviedru baterijas ilgi neatvēra savas ugunsrikles. Lai taču savs prieks ir jaunībai.