Pēc daudzām nemiera un īgnuma pilnām dienām Rams beidzot varēja uzgavilēt. Rīgas lietas ievirzījās tā, kā viņš vēlējās.
Vakar, turpat pēc trīs nedēju ilgas gaidīšanas, Pārdaugavas augstienē parādījās Radzivila karaspēks un uzsāka cīņu ar aplencējiem. Rīga sajūsmā bija kā apreibusi. Bet zviedri, labi nocietinājušies, atsita vienu uzbrukumu pēc otra. Poļu virspavēlnieks, ieskatījis, ka sakaut pretinieku neizdosies, un varbūt baidīdamies, ka Gustavs Ādolfs neapiet ar saviem rezerves pulkiem viņu no aizmugures, šodien agri atkāpās un devās atpakaļ uz Poliju, kā liekas, atstādams Rigu viņas liktenim. Bet varbūt viņš ari pārliecinājās, ka pilsēta viena pati spēs aizsargāties . . .
Lai nu kā, bet Rams noprata, ka uz poļu palīdzību vairs nav ko cerēt jeb, kā viņš uz to lietu skatījās, par poļu palīdzību nav ko bēdāt. Tie nenāks Rigu atbrīvot. Nu viņš domāja par turpmāko: pārvest no Smilšu bastiona, šīs visvairāk apdraudētās vietas, uz citurieni saprātīgos un izveicīgos dižgabalniekus Pēteri, Andri un Ermani, lai tad zviedri, netraucēti no labi tēmētās uguns, jo drīzāk bastionu iesturmētu. Viņš saprata, ka tikai šo trīs vella kalpu dēļ Smilšu vārti vēl turas. Viņš jau bija runājis ar Saldernu, ka nepieciešami butu sūtīt mazu pulciņu aiz vaļņiem izlūkot un satvert kādu gūstekni, no kura dabūtu ziņas par zviedru bateriju stāvokli. Kapteinis šim priekšlikumam piekrita un nepretojās sūtīt aiz vaļņiem Pēteri, Andri un Ermani. Viņš zināja, ka uz tiem var paļauties, un nenojauda rātskunga ļauno nodomu, kurš tak beidzot būs sapratis, cik neatsverami šie brašie karotāji ir Rīgai. Par Rama īstiem nodomiem viņam nebij jausmas.
Pašlaik vismierīgākā vieta bija Jēkaba bastions. Ap pusnakti Salderns lika atvērt vārtus un nolaist tiltu. Kad mūsu trīs draugi atradās aizsargu grāvja otrā krastā, tilts utkal pacēlās.
Bija tumša, vētraina nakts: izdevīgi apstākļi nokļūt līdz ienaidnieka baterijām un nometnei.
— Man šķiet, šonakt mēs varētu izlūkot visu šo pusi,— teica Pēteris,— no Daugavas līdz Smilšu vārtiem. Varbūt pat izdosies nokļūt zviedru aizmugurē. Un līdz gaismas svīšanai paspēsim būt atpakaļ pie Jēkaba vārtiem.
— Tas būtu gan labi,— domāja Ērmanis.— Un vajadzētu sākt no tālākā gala, no Smilšu vaļņiem. Tā puse mums pašiem vissvarīgākā, jo no turienes viņi visvairāk apšauda mūsu Smilšu bastionu.
— Tad dosimies vispirms turp.
Puiši sāka soļot aklā tumsā, turēdamies pie pašas aizsargu grāvja malas. Taustīdamies un vērīgi klausīdamies, viņi greizi noiet nevarēja. Pa labi uz vaļņiem bija sadzirdami sardzes vienmuļie soļi, un šur tur pat sasniedza gājēju ausis aiz brustvēriem guļoša pilsoņa krakšana.
Tā viņi nonāca līdz stūra nocietinājumam — Smilšu bastionam. No šejienes tālumā saskatīja ienaidnieka nometnes sarguguņus. Tie bija labs ceļa rādītājs pāri priekšpilsētas drupu kaudzēm. Viņi pārbrida Rīges upīti, kas te ietecēja pilsētas grāvī.
Grūta bija iešana pa gruvešiem tumsā, un tikai pēc labas stundas izlūki sasniedza Smilšu kalnus. Ar vislielāko uzmanību viņi uzkāpa pa krūmiem noaugušo nogāzi līdz kalna augšai, aiz kuras ugunskuru gaismā bija labi saskatāma zviedru nometne un bateriju novietojums.
— Nu mēs zināsim labāk notēmēt,— priecājās Pēteris. — Jāšauj tā, ka bumbas krīt tūlīt aiz kalna muguras. Rit ienaidniekam būs lieli brīnumi . . .
Klusi mūsu draugi atkal devās lejā. Vēl ļoti svarīgi būtu izpētīt Veco kalnu. Bet te izlūki netika klāt. Pie Rīges upītes, kas tecēja tieši gar pašu nogāzi, viņi, elpu aizturējuši, apstājās. Gravā strādāja ienaidnieka sapieri pie latarņu gaismas, no augšas rūpīgi nosegtas, lai darbus nemanītu no pilsētas vaļņiem.
— Tā jau es vakar nomanīju,— Pēteris iečukstēja biedriem,— viņi rok apakšzemes ejas no upes krasta uz Smilšu bastionu, lai palaistu mīnas zem vaļņiem. Cik labi, ka kapteinis mūs šonakt izsūta izlūkos! Te draud nopietnas briesmas. Līdz rītam viņi jau būs aizrakušies līdz stūra nocietinājumiem. Simtiem lāpstas strādā. Mums tūlīt jāiet, ka ienaidnieks neaizrokas priekšā un neatgriež mums ceļu atpakaļ uz Jēkaba vārtiem. Tā puse arī vēl jāizpēta.
Ar lielāko uzmanību mūsu tris draugi atgriezās gar krastu uz pilsētu, atkal pārbrida upīti un mēģināja tikt tuvāk kalnam no otras puses. Arī te jau bija izraktas ejas uz Jēkaba bastiona pusi. Tāpat no šīs puses viņi netika klāt Vecā kalna baterijām, jo priekšā sadzirdēja sargu balsis. Izlūki atgriezās ierakumos un gāja pa tiem uz priekšu uz Daugavas pusi. Te sargu nebij. Eja nobeidzās, cik varēja tumsā aprēķināt, ap Jēkaba bastionu. Te bija ierīkota plaša apakšzemes paslēptuve, kurā zviedri jau bija sanesuši krietnu biszāļu muciņu krājumu. Arī vairākas garas kāpnes un plakani aptēsti baļķi atradās ejā. To visu izlūki tumsā sataustīja.
— Skaidra lieta!— teica Pēteris.— Rīt ienaidnieks taisās uzbrukumam. Kad mīnas graus Smilšu bastionu un mēs visus savus spēkus koposim uz turieni,' zviedri stieps no šejienes baļķu laipas uz grāvi, pārmetīs tiltu, slies kāpnes pie vaļņiem un muskešu uguns aizsardzībā — tādēļ te tik daudz munīcijas savākts — iebruks pilsētā.
— Sī biszāļu noliktava jāuzspridzina!— iesaucās Andris, izvilcis no kabatas šķiltavas.
— Pag! Nepārsteidzies!— Ērmanis atturēja karstgalvi. — Vispirms jāizpēta gabals līdz Daugavai. Ja šī noliktava uzsprāgs gaisā, tad mums tūlīt jāmūk atpakaļ uz vārtiem.
— Pareizi!— piekrita Pēteris.— Pirms palūkosim, kā ir ap pili un Daugavu. Tad atgriezīsimies te.
Izlūki atstāja ierakumus un virzījās tālāk pa izdegušo Forburgu. Viņi nogāja līdz pašam Daugavas krastam, nekā aizdomīga nemanījuši.
— No šejienes,— domāja Pēteris,— naidnieks nekā nevar uzsākt pret pilsētu zemās vietas dēļ. Turklāt pilij uzbrukt no zemes puses būtu neprātība. Tā ir pārāk labi nocietināta un nepieejama.
Iedami tālāk gar krastu uz leju, izlūki tikko neuzskrēja virsū baterijas sardzei. Soļus divdesmit no tās viņi pieplaka pie zemes, sadzirdējuši zviedru balsis. Redzēt nekā nevarēja, jo sardze te sēdēja bez ugunskura.
Mūsu draugi uzmanīgi atkāpās un gāja atpakaļ.
Pēc ilgas maldīšanās viņi atkal atrada ierakumus pret Jēkaba bastionu, kad jau sākās austrumos mijkrēslis.
— Nu viss būtu apstaigāts,— teica Ērmanis,— nu vajadzēs uzspridzināt zviedru biszāļu krājumus.
Viņi nolēca ierakumu ejā.
Pēkšņi visi tris sastinga un, elpu aizturējuši, ieklausījās.
No Vecā kalna puses ejā likās dzirdamas balsis. Tās tuvojās.
Par laimi, tuvumā bija kāda šaura sānu eja. Puiši noslēpās tajā, izvilka zobenus.
Balsis nāca arvien tuvāk. Skanēja pieši. Nācēju nevarēja būt daudz.
— Ar pusduci mēs tiksim galā,— čukstēja Ērmanis,— ja uzbruksim negaidīti.
— Tikai visus nevajadzētu apkaut,— iedomājās Andris.— Būtu Joti labi, ja mēs pārvestu līdz kādu gūstekni.
— Ir tikai divi!— priecīgi pačukstēja Ērmanis, palūrējis ap stūri un ātri atrāvies atpakaļ slēptuvē.— Tos abus sagrābsim bez cīņas. Vīkšķi mutē un pār plecu! . . . Zēl, ka nav lidz kāds virves gals. Zviedri neganti spārdās, ka grūti noturēt…
Soji jau bij gandrīz klāt.
Ērmanis izplēta rokas, lai no ierakuma aizstūra kluptu pirmajam nācējam pie rīkles.
— Pag!— Pēteris viņu atturēja un izgāja galvenā ejā. Viņš gribēja cienīgāk saņemt gūstekņus.— Labrīt!— viņš uzsauca vācu valodā nācējiem, kuri iztrūkušies apstājās soļus piecus no pretinieka.
Abi zviedri likās būt augsti karakungi. Vecākais, varbūt vienos gados ar Pēteri, stalts vīrs melnā samta tērpā un tādā pat uzpletnī, ar glīti apcirptu nelielu bārdu virs sniegbaltās apkaklītes un zelta ķēdi uz krūtīm, vienā acumirklī uzveicis apjukumu, smaidīdams raudzījās puišos, kuri visi stāvēja ejā ar zobeniem rokās. Otris, jaunākais, apmēram Andra vecumā, Joti greznās drēbēs, uztraukts tvēra pēc sava zobena.
— Lai paliek, brāl!— karakungs melnā tērpā atturēja tā roku un, saritinājis izplesto pergamenta vīstokli ar ierakumu plāniem, ko ejot bija pētījis, iebāza zem vamža uz krūtīm.— Labrīt, draugi!— pēc tam viņš atņēma sveicienu — arī vācu valodā, smaidam no sejas neizgaistot.
— Ja tu, kungs, esi zviedris,— Ērmanis izgāza krūtis, — tad mēs draugi neesam, bet gan ienaidnieki.
— Ienaidnieki mēs esam kaujās, draugs,— zviedris atbildēja ar tīkamu cēlumu,— bet, mierā satiekoties, mums nekāds naids vienam pret otru nevar būt.
— Ir tikai divi!— priecīgi pačukstēja Ermanis.
Ērmanis iebrauca ar roku matos zem cepures, kā mēdza allaž darīt, kad bij kas pārdomājams. Viņš teica pats sev:
«Patiesi! Mierīgā prātā tiekoties, tak nekāda naida nav pret pretinieku. Piemēram, pat krogā kādreiz gadas: satiekas divi, kuriem vienam uz otru zobs, apkaro viens otru vārdiem, strīdas un, luk, beidzot pat sadzer kopā mēru alus. Un, kad nu pēc iznāk, kaut uz Daugavas zvejas laikā satikties,— un, vienam otra lomu traucējot, atkal naids turpinās, kaut vai ar irkļiem izkauties…»
— Jo vairāk tādēļ mums nav jāuzskata sevi patreiz par naidniekiem,— zviedru karakungs omulīgi turpinaja,— ka rādījusies izdevība satikties un pārrunāt par kara lietām un varbūt par drīzu mieru.
— Vai tu, augstais kungs, pulkvedi,— Pēteris, uz labu laimi titulēja zviedri,— domā, ka karalis Gustavs Ādolfs grib ar Rīgu izlīgt mierā?
— Es zinu, draugs, ka viņš to darīs.— Zviedris pasmīnēja.— Rīgas kungiem nebūs nekas pretim nodot savu pilsētu spēcīgās Zviedrijas sardzlbā.
— Rīgas kungs ir polu karalis.
— To mēs sakausim.
— Bet Riga neatvērs savus vārtus ienaidniekam. Tā jāieņem ar varu.
— Tas jau būtu izdarīts, ja vien Rīgai nebūtu daži tik l>raši aizstāvji, kāds tu, draugs, liecies. Un ja jums neizrādītos vēl citi tik teicami dižgabalnieki kā tie uz Smilšu bastiona, kas izjauc visus mūsu nodomus un sabojā vienu mūsu bateriju pēc otras.
— Mēs arī cīnāmies pie Smilšu torņa!— Andris, acīm mirdzot, teica.
— Tā?— zviedris pārsteigts uzlūkoja skaisto, brašo jaunekli.— Varbūt tu apkalpo to smago dižgabalu pie paša torņa?
— Jā, mēs visi trīs pie tā esam. Un mūsu draugs Pēteris,— Andris pameta ar galvu pret to,— ir vadītājs!
— Skat, cik patīkama satikšanās!— zviedris ar lielāko labsajūtu raudzījās no viena puiša uz otru.— Jāatzīstas, man vairākkārt uznākusi vēlēšanas pie Rīgas ieņemšanas lūgt jūsu pavēlnieku stādīt man priekšā apbrīnojami brašos un lietpratīgos Smilšu torņa varoņus. Un te nu nejaušs gadījums jūs noved tieši pie manim. Sakiet, draugi,— vai jūs negribat pārnākt Zviedrijas dienastā?
Puišu sejas kļuva nopietnas.
— Nē, kungs, tā karaviri nemēdz darīt!— Pēteris pirmais noraidoši papurināja galvu.
— To spēj tikai šis nekrietnais blēdis Fārensbahs!— dusmās iekaisa Andris, iedomājies tā nodevību pret Kurzemi un viņa hercogu Vilhelmu.
— Pareizi, jaunais draugs!— Zviedra seja ari kjuva nopietna.— Bet es nedomāju, ka jums tūlīt būtu jāatstāj savs pienākums. Kā noprotu, jūs esat karakalpi, kas par algu aizstāv sava kunga lietu. Pēc Rīgas krišanas, palikuši bez darba, jūs varētu atrast labas vietas Zviedrijas dienastā.
— Kad būs laiks, tad varēsim par to parunāt.— Ērmanis nobeidza šo ne visai patīkamo sarunu.
— Labi. Lai paliek tā!— zviedris piekrita, stingri uzlūkojis rīdziniekus, it kā gribēdams apstiprināt norunu.
Pa tam jau svīda gaismiņa.
— Bet nu mums vairs nav laika kavēties,— iedomājās Ērmanis.— Tūlīt ausis rīts. Tev, draugs, būs jānāk līdz!
Viņš piegāja pie jaunākā zviedru karakunga un uzlika tam roku uz pleca.
— Kāpēc taisni šim?— vecākais smējās.— Vai es tev nebūtu labs diezgan?
— Nu,— laivinieks atkal pakasīja pakausi,— viņš ir mazāks augumā, vieglāk panesams.
— Ak tā! Saki man, mīļais,— vai tu varbūt neesi tas pats drošprātis, kurš šādā pat kārtā ienesis pilsētā manu kapteini Svenu Hornu?
— Jā, mūsu draugu Svenu es arī sagūstīju.
— Kā tu saki: jūsu draugu?
— Jā, mēs vēlāk labi sadraudzējāmies un tagad esam nešķirami uz vaļņiem.
— Kā? Svens cīnās kopā ar jums pilsētas apcietinājumos?— Zviedra piere apmācās.
— Nē, kungs, to gan Svens nedara. Viņš ir goda virs. Bet viņš palīdz mums notiesāt visus tos gardos ēdienus un labos dzērienus, ko Rīgas meičas laipni apgādā.
— Nu, skat, šo manu labo Svenu!— Atkal zviedris no sirds iesmējās, izgaistot drūmajam mākonim no sejas. — Tak viens apmierinājums viņam ir zaudētās cīņas iespējamības vietā: labi paēst un padzert. .. Kad nonāksi Rīgā, pasveicini viņu!
— Labi, kungs. .. Bet kurš no jums nu būs mans gūsteknis?
Pēteris, visu laiku domās nodziļinājies, vēl nebij skaidrībā, vai pēc kareiviskiem goda uzskatiem būtu pieļaujams sagūstīt kādu no zviedru augstajiem virsniekiem, kad stundas ceturksni ar tiem draudzīgi pļāpājuši.
Bet zviedris pats viņam nāca palīgā izšķirties:
— Tātad tu, draugs, domā,— viņš teica nopietni Ērmanim,— ka viens no mums tev katrā ziņā jāņem līdz … Saki man — vai tu esi kādreiz redzējis šaha spēli?
— Gadījās reiz redzēt kungus spēlējam.
— Varbūt tu būsi ievērojis, ka viens pretinieks cenšas uzvinnēt otru ar labi pārdomātiem uzbrukumiem?
— Jā, jā, viņi ilgi un gudri domāja gan.
— Redzi, tāpat ir ari karā. Kas vislabāk izdomā ciņu, tas uzveic … Tu būsi arī ievērojis, ka pretinieks pretiniekam nokauj jeb sagūsta vina figūras.
— Kā tad!
— Vienkāršos kājniekus, kas stāv abas pirmājas rindās, zirgus, lēcējus, torņus, virsniekus, laidņus un pat dāmu — atņem jeb sagūsta.
— Jā, jā.
— Bet karali nekad neņem gūstā. Redzi, tāpat tas ir arī karā. Karalis arvien paliek. Bet var arī tā gadīties,— zviedris pavīpsnāja,— ka kāds spēlmanis neievēro spēles noteikumus, paķer no šaha galdiņa pretinieka karali un iebāž kabatā. Tad, protams, spēle ir beigta bez kādām grūtībām.
— Tev taisnība, augstais kungs!— Pēteris pārtrauca runātāju, kaut gan nepazīdams šaha spēli, bet sapratis, ka pēc mierīgām sarunām nepieklātos pret pretinieku uzstāties iir varu un naidu.— Jūsu kapteini Svenu mēs sagūstījām cīņā, tā ir cita lieta … Bet nu mums laiks šķirties.
— Vēl vienu jautājumu,— zviedris atturēja puišus, kuri taisījās rāpties laukā no ierakumiem.— Kā jūs protat tik apbrīnojami pareizi notēmēt savu dižgabalu?
— Tās ir vella burvības!— Ērmanis viltīgi pasmējās.
Pēteris acumirkli padomāja. Tad teica:
— Kālab lai tev slēpju, kungs, savu mākslu? Ar laiku varbūt ari jūsu mācītie ļaudis izgudros šādu karā tik loti noderīgu ierīci, ar kuru var saskatīt vistālākos priekšmetus.
Viņš izvilka no vamža apakšas savu tālskati.
— Ko es redzu!— sajūsmināts iesaucās jaunākais zviedru augstmanis, lidz šim visu laiku cietis klusu, un paņēma rokās Pētera mantu.— Tam tak vajaga būt lielā Klorences zinātnieka Galileo Galileja izgudrotam zvaigžņu lalskatam, par kuru stāstīja mūsu astronoms.
Viņš strauji pielika vienu zižļa galu pie acs un otru pagrieza pret austrumu pamalē bālošo rīta zvaigzni.
— Brīnišķīgi!— jaunais zviedris iegavilējās.— Lūk, Venera pienāk uz pusceļa tuvāk! .. . Atvainojiet, augsto brāli, ka tā aizrāvos!
Viņš pasniedza tālskati vecākajam.
Tas bija lietišķāks un paraudzījās ar zizli uz Svētā l'ētera baznīcas torni, kura galu no ierakumiem varēj-a Haskatīt.
— Jā, patiesi brīnišķīgi! Man liekas, ka pat redzu gaiļa ■icksti torņa smailē … Jā, draugi, šis izgudrojums nav ar /.«■ltu atsverams — kā debesu spīdekļu pētīšanai, ta karā.
Kā negribēdams viņš sniedza Pēterim atpakaļ tā mantu.
— Ja nebūtu karš,— viņš teica,— un ja šis ierocis tev nebūtu nepieciešams, es labprāt to nopirktu un maksātu katru cenu, ko cilvēka prāts var minēt.
— Ari pēc kara beigām, augstais kungs,— Pēteris atbildēja dedzīgi,— es viņu neatdotu par visām pasaules bagātībām un godu.
— Kam tad šis tālskatis tev miera laikā būtu vajadzīgs?
— Tā ir dārga piemiņa no kādas . ..— viņš aprāvās un piesarka. Tad, pacēlis cepuri, atvadoties uzlēca uz ierakuma malu un, Andrim un Ērmanim sekojot, steidzās uz netāliem Jēkaba vārtiem, kur sargi, gaidījuši atgriežamies izlūkus, laida zemē paceļamo tiltu.