— Klau, puisi!— Pēteris, atraisījis gūstekņa aizsieto muti, griezās pie tā lauzītā zviedru valodā, ko bija kaut cik iemācījies toreiz, kad pie Fārensbaha cīnijās kopā ar zviedru kareivjiem.— Tu vairs neesi mūsu gūsteknis, bet mēs tagad būsim tavi: Vai saprati?
Atsvabināto nc VĪŠķa, zviedris pārsteigts uzlūkoja rīdziniekus.
— Vai saprati, ko teicu?— Pēteris atkārtoja.
Zviedris papurināja galvu un raustīja plecus.
— Nekā nesaprotu.
— Nu jā,— Pēteris rūgti pavīpsnāja.— Jums ir citi tikumi kā Rīgā; tos jūs nesaprotat.
Viņš atraisīja gūstekņa rokas.
— Tu esi brīvs!
Puisis negribēja lāgā ticēt. Nesaprazdams ienaidnieku valodu, viņš gan redzēja dīvainas lietas pie vaļņiem, bet sajēgt, ko viss tas patiesībā nozīmē, to viņš nespētu arī tad, ja būtu mazāk vientiesīgs, kāds īsti bija. Patlaban viņš velti nelauzīja galvu. Viņam bij teikts, ka tas brīvs, un tādēļ, vēlreiz gribēdams pārliecināties par to, viņš teica, mēģinādams smaidīt:
— Vai es varu iet?
— Nē!
— Ak, Dievs!— atkal zviedris sašļuka.
— Nu, nu, nepūt tik grūti!— Pēteris arī nopūtās.— Tagad mums pienākas to darīt. Ved mūs pie sava priekšnieka!
— Es? Jūs! Nē, nē!— puisis vairījās rokām.
— Tas tev jādara. Tu esi mūs sagūstījis un par tņ saņemsi uzslavu no sava kapitana.
Izredze uz uzslavu no priekšniecības uzreizi pārvērta jauno karakalpu. Sādu laimīgu gadījumu nevarēja palaist garām, jo kad gan nabaga baterijas sargs pie tāda vēl varētu tikt?
— Un jūs patiesi ļausiet sevi novest pie virsnieka?— viņš neticīgi jautāja, acīm iemirdzoties.
— Jā.
— Un ari nebēgsat prom, kad nāksim tuvāk nometnei?
— Tad nē jel!— Pēterim gribot negribot bij jāsmejas.
— Bet kāpēc?
— Mums nekas cits neatliek.
Nu zviedris brītiņu kaut ko pārdomāja, tad izgāza krūtis un nokomandēja bez šaubām, pēc sava seržanta parauga:
— Stāties! Uz priekšu!
Dīvainais gājiens devās uz zviedru nometni.
Visu ceļu samirkušais Ērmanis sirdījās uz rīdziniekiem, laiku pa laikam atskatīdamies uz mēnesnīcas apspīdētiem torņiem un namu jumtiem un izmezdams kādu nelabu Vārdu. Kā brīvs Rīgas zemnieks viņš ar visu sirdi bija aizstāvējis pilsētu, kas tā tēvutēvu uzņēmusi savās robežās un nu bija viņu izstŪmUSl, pametusi ienaidniekam.
Par Rīgas nodevību mazāk sirds sāpēja Peterim ar Andri, Kurzemes dzimtļaudīm, jo abus ar pilsētu saistīja tikai algots darbs — kā karakalpus. Tomēr arī tie sajuta nodarīto netaisnību, un Andra ilgas nesās atpakaļ aiz vaļņiem un mūriem, kur palika viņa Rūta.
Zviedris noveda labprātīgos gūstekņus uz savu bateriju pie Daugavas krasta. Pamodinātais nomiegojušais seržants sūtīja viņu pie nometnes komandanta aiz Vecā kalna nogāzes pie Svētā Jura hospitāļa. Te gūstekņiem bija jāpaliek musketieru apsardzībā līdz rītam, kad tos noklaušinās. Viņi apmetās uz kailas zemes, ieņēmuši savā vidū samirkušo Ermani un Ellzu.
Gaismai austot, atdzīvojās nometne. Zviedri ziņkāriem skatiem aplūkoja meiteni. Daži pazina Ermani un Andri, ievērojuši tos rīdzinieku izbrukumā. Atradās arī tādi, kuri vēl tagad auklēja savas brūces pēc iepazīšanās ar Pētera veiklo zobiņu.
Driz gūstekņus aicināja pie kapteiņa — komandanta. Tas sēdēja aiz galda savas telts priekšā un asu skatu vēroja atvestos.
— Kā tie te gadījušies?— viņš jautāja musketieriem.
Krasta baterijas sargs panācās uz priekšu, saslējies
izgāza krūtis un teica ar laimīgu smaidu:
— Es viņus sagūstīju!
— Kā? Tu viens!
— Viens pats!
— Un viņi nepretojās?
— Nepavisam!
— Brīnišķīgi!
— Jā gan, komandant!— puisis svētlaimīgi izdvesa, domādams brīnišķīgu savu atalgojumu par veikto varoņdarbu.
Komandants aplūkoja puisi no galvas līdz kājām un, paraustījis plecus, griezās pie gūstekņiem vācu valodā:
— Kas tādi esat?
— Rīgas karakalpi,— Pēteris veda sarunu.
— Un jūs atstājāt savējos, lai pārnāktu pie mums?
— Nē, kaptein.
— Kā? Ko tad jūs darījāt aiz vaļņiem?
— Nācām izpētīt ierakumus.
— Aha! Tātad izlūki! Vaļsirdīgi teikts . . . Labi. Tagad jums būs jākalpo mums, pastāstot kaut ko par Rīgu. Kā tur klājas?
— Tīri labi.
— Vai jums neaptrūks drīz uztura?
— Rīga, kungs, ir bagāta pilsēta.
— Bet biszāles?
— Ari tās netiek taupītas.
— Tā . .. Bet nu pastāsti mums kaut ko par Rīgas nocietinājumiem. No kuras puses tā būtu vieglāk iesturmē- jama?
— Par to, kaptein, jums pašiem jāpārliecinās.
— Mums būtu patīkamāk to dabūt zināt no tevis.
— Neņem ļaunā, komandant, bet krietns kareivis šādas ziņas nedrīkst izpaust.
— Tātad tu nevēlies teikt?
— Nē, kaptein.
— Un tu?— Komandants pagriezās pret Andri.— Vai tu negribi ko pastāstīt par Rīgas apcietinājumiem?
— Nē, kaptein.
— Un tu?— Viņš paraudzījās Ērmanī.— Tu, kā liekas, neesi karakalps?
— Esmu karakalps. No sirds es vēlētos, kaut jūsu karalis ieņemtu Rīgu,— Ērmanis, arvien vēl nikns par nekrietno nodevību un viņa izmērcēšanu, teica,— bet par apcietinājumiem nekā nevaru stāstīt tāpat kā mans draugs Pēteris.
— Tā, tā .. . Nu, tas jums pašiem jāzin . . .— komandants drūmi norūca bārdā. Tad viņš pacēla skatu pret Elīzu.— Un kas tu esi?
— Rīdziniece,— meitene, samirkušajās drēbēs drebēdama, vēl nesasilusi, atbildēja.
— Arī nāci izlūkos?
— Nē.
— Ko tad darīji aiz vaļņiem?
— Man bij darīšanas.
— Kādas?
Eliza slepus paraudzījās uz Andri, tad izdvesa:
— Pašas darīšanas.
Komandanta asais skats manīja skuķes skatienu un kaut ko nojauta. Ar pūlēm viņš atturēja smaidu. Tad teica tēvišķīgi:— Tava vieta būtu mājās pie vecākiem. Tur tevi nogādāsim.
Meitene gandrīz lūdzoši uzlūkoja bargo vīru.
— Ak nē, es labak paliktu še!
— Pie šiem gūstekņiem?
— Jā.
— Tie ir izlūki. Notverti musu ierakumos. Vai tu nezini, kas viņus gaida?
— Kas viņus gaida? . .. Vai kas Jauns?
— Nāves sods.
— Kungs Dievs!— Elīza satvēra Andra elkoņu, tam piekļaudamās un izmisušu skatu raudzīdamās gan puisī, gan kapteinī.— Nāves sods?! Bet viņš nekā ļauna nav darījis!
— Karā ir savi likumi, bērns,— komandants teica gandrīz maigi, paraudzījies daiļās meitenes izbaiļu pilnajās acīs. Tad, atgriezies pie sava pienākuma apziņas, pavēlēja musketieriem:— Novest gūstekņus pie hospitāļa! Atsaukt mācītāju un visu sagatavot! Gaidīt viņa majestātes sprieduma apstiprināšanu.
Pāris kareivju atvilka Elīzu no Andra un turēja to ciet, kamēr pārējie aizveda puišus.
Gustavs Ādolfs ar sava pulka komandieri grāfu Mans- feldu, jau mazā gaismiņā izjājis uz Laztadiju aplūkot skanstis, atgriezās nometnē aiz Vecā kalna, pulciņa štāba virsnieku un adjutantu pavadīts.
Jādams garām musketieru nodaļai, kura veda dažus gūstekņus, viņš, pametis uz tiem skatu, strauji apturēja savu melni un uzsauca pavadonim:
— Apstājaties, mī]ais grāf!
Pulkvedis Mansfelds apgrieza zirgu, piejādams blakus valdniekam. Apstājās ari pavadoņi.
Pārsteigts karalis raudzījās gūstekņos.— Labrīt, draugi!— viņš tos sveicināja, galvu palocījis un raisīdams izbrīnējušos, bet reizē ar to tīksmīgu smaidu.
Trīs puiši, tagad pazinuši karali, ar kuru vēl vakarrīt bija satikušies ierakumos, tad,nezinādami, ar ko sarunājas, noņēma cepures un dziļi paklanījās klusēdami.
— Bet sakiet, mani draugi,— Gustavs Ādolfs turpināja,— kā tad jūs te tikāt?
— Augstais kungs!— Pēteris atbildēja drūmi.— Mēs nakti bijām izlūkos.
— Tā,— karalis iesmējās,— un tumsā iemaldījāties nometnē?
— Nē, kungs. Mūs sagūstīja pie Rīgas vaļņiem.
— Brīnišķīgi! Man šķiet, jūs turējāties pret maniem ļaudīm kā lauvas. Kā tad es nedzirdēju kaujas troksni?
— Mūs sagūstīja bez kaujas.
— Kas tad?
— Kāds dižgabalnieks no krasta baterijas.
— Viens virs?!
— Jā, augstais valdniek,— Ērmanis paskaidroja no savas puses, negribēdams nekā slēpt,— viens puisis, kuru mēs papriekš sagūstījām. Bet, kad Rīga mūs atgrūda no saviem vaļņiem un mums nebij nekur vairs kur griezties, tad mēs likām savam gūsteknim ņemt mūs pašus ciet un vest šurp.
— Nu, tādu lietu es vēl neesmu dzirdējis!— Gustavs Ādolfs smiedamies pagriezās pret pavadoni.— Ko jūs par to sakāt, mīļais grāf?
. . .kā tad jūs te tikāt?
Mansfelds paraustīja plecus un arī smaidīja.
— Bet sakiet man,— valdnieks ieinteresējās,— kādēļ tad īsti pilsēta jūs izstūma?
— Augstais kungs! — Ērmanis izmeta pikti.— Lieta skaidra: viņi mūs tura par burvjiem!
— Tā?— karalis, nozīmīgi smīnēdams, atkal paraudzījās grāfā.— Un jūs protat burt?
— Kur nu tādas lietas!— Laivinieks un arī pārējie atmeta ar roku.
— Un uz kurieni jūs tagad gribat doties sardzes pavadībā?— karalis pēkšņi nopietns jautāja.
— Uz soda vietu, kungs.— Andris, atguvis cerību, raudzījās valdniekā ar savu skaidro, milo skatu.— Pēc kara laika likumiem …
— Pareizi!— karalis viņu pārtrauca.— Tāds ir likums, ja jūs nepārnākat pretinieka pusē. Bet es ceru, ka jūs to darīsat, kad Rīga būs ieņemta un karš nobeigts. Tātad jūs esat brīvi!
Viņš pamāja musketieriem iet.
Mūsu trīs draugi atviegloti uzelpoja. Sardze atgriezās atpakaļ.
— Un tagad jūs paliksat mūsu nometnē.— Gustavs Ādolfs atkal smaidīja.— Varat te dzīvot pēc savas patikas.
Puiši atkal zemu noliecās.
Ērmanis ieķēra roku pakausi.
— Bet tad mums, augstais kungs, vajadzētu kādu darbu atrast. Karot mēs nedrīkstam.
— Kādēļ jums darbs vajadzīgs?
— No kaut kā cilvēkam jāpārtiek.
— Jums izsniegs manu kareivju dienas devu.
— Ai, augstais kungs,— Ermaņa seja bij neapmierināta,— no tā nekas nebūs.
— Es savus karavīrus baroju labi!— Karalis jutās tā kā apvainots.
— Tā gan,— Ermanis noticēja.— Bet no parastās vira devas man ne dzīvot, ne mirt.
— Kā? Vai tad tu gribi vai veselu aunu uzreiz noēst?
— No vesela auna gan pietiktu maltītei.
— Nu labi!— Karalis sirsnīgi iesmējās, raudzīdamies veselīgajā, druknajā puisī.— Es likšu tev ik dienas kaut veselu aunu. Mans vārds: tu būsi labi paēdis.
— Paldies, augstais, žēlīgais valdniek!— Ērmanis laimīgs paklanījās.
Pienāca nometnes komandants, no musketieriem dabūjis zināt par puišu atbrīvošanu. Kareiviski sveicinājis valdnieku, viņš tam kaut ko ziņoja zviedru valodā. Cik Pēteris saprata, tad runa bij par Rama Elīzu.
— Pareizi!— Gustavs Ādolfs teica.— Skaistām meitenēm nav vieta kara nometnē. Tās viegli var sagrozīt manu leitnantu galvas. Dodiet tai jaunavai pavadoņos divus brašākos kavalierus un taurētāju, kas viņu pavada līdz Rīgas vārtiem. Un palūdziet viņu nonest manu sveicienu Rīgas Rātei.
Kapteinis taisījās iet, bet karalis to atturēja.
— Vēl viena lieta, milo komandant: dodiet rīkojumu manam pavāram rūpēties par šo brašo viru uzturu.
— Klausos, majestāt!
— Un piekodiniet, ka es nedzirdu nekādas sūdzības, jo šis mans draugs — tas ar caunu cepuri — vēlas mielastā vismaz vienu ceptu aunu!
Karalis uzsmaidīja puišiem, pamāja ar galvu un aizjāja ar grāfu Mansfeldu.
Ērmanis, Pēteris un Andris sekoja komandantam.
Komandants vispirms lika pasaukt divus jaunus, staltus karodzniekus un taurētāju, lai tie izpildītu valdnieka pavēli — novestu daiļo, melnacaino rīdzinieci atpakaļ līdz pilsētas vārtiem.
Bet Elīza bij bez pēdām pazudusi. Izmeklēja visu nometni. Meitenes nekur nebij. Kā ar kādu burvību izgaisusi . ..