Otrā rītā mūsu draugi piecēlās ikviens citādā garastāvoklī.
Pēteris, paspējis i izgulēties, i pārdomāt savu sperto soli, pamodās nosvērts un apmierināts. Viņš dosies līdzi karalim kaujās pret poļiem. Mūžīgi ar Andri un Ērmani tak kopā dzīvot nevarēs, tātad vienalga — agrāk vai vēlāk šķirties. Pamatīgi apsverot Ērmaņa vārdus, viņš atzina, ka tam taisniba. Ziedot dzīvību cīņā par savas zemes valdnieku, piemēram, par Kurzemes hercogu, par dzimteni un kaut arī par Rīgu, ja tā viņu uzņem savā paspārnē,— tas ir cēli un slavējami. Turpretī klīst līdzi karapulkiem pa Lietuvas purviem un Polijas mežiem tikai vēdera un dažu dālderu dēļ ir karakalpa nožēlojamais amats, kur pat varonības slava izgaist līdz ar nezināmu kapu svešā smiltājā. Un tomēr Pēteris nenožēloja savu izvēli. Kaut kas viņu dzina prom no Rīgas.
Tā bija sieviete — torņinieka Angera Anna.
Savāda, līdz šim vēl neizjusta, neatvairāma sajūta viļņoja viņa dvēselē. Skaistā, sarkanmatainā meiča neiz- gaisa no viņa domām ne kaujās, ne atpūtā. Tās labā viņš labprāt ziedotu savu dzīvību, savu dvēseles svētlaimi. Bet Anna viņam nepiegrieza nekādas vērības. Andra dēļ tā nāca uz vaļņiem, te viņa redzēja tikai Andri, kaut gan labi zināja, ka Andrim ir sava iecerētā. Un tā Pētera dvēselē nogūlās rūgtums par nopietnās meičas vieglprātīgo aizraušanos. Kaut gan viņš mīlēja savu jaunāko draugu no visas sirds un vēlēja tam labu, tomēr, lai cik dīvaini tas viņam pašam dažreiz liktos, viņš uzskatīja Annu mazliet par labu priekš Andra, iedomādamies, ka viņš pats būtu tas, kurš cienīgs Annas ievērības. Un, tā kā Pēteris nejuta šīs ievērības manām, tad sava miera dēļ viņš nolēma atstāt Rīgu un draugus, cerēdams kaujās un kara grūtībās tikt vaļā no mocošās sajūtas, kurai nekā ar prātu nespēja pietikt.
Saģērbies viņš izgāja paklaiņot pa pilsētu.
Andris, visu nakti negulējis un, tikai gaismai austot, noguruma veikts, iesnaudies, pamodās, kad Pēteris gāja prom. Viņš bija domīgs un noraizējies. Vakar, uzkāpis pie mācītāja Samsona durvīm, apņēmies katrā ziņā satikt Rūtu,
viņš dabūja no Cilles zināt, ka viņu kalpone, ne vārda neteikdama, tos atstājusi.
Vakar vakarā līdz lielai tumsai Andris bija staigājis pa ielām, Rūtas meklēdams. Visu nakti viņš bija lauzījis galvu, kur meitene varētu būt apmetusies. Nu, pielēcis no cisām un sakārtojis apģērbu, viņš atkal traucās meklēt Rūtu.
Ērmanis pamodās pēdējais. Viņu it nekas nenospieda. Sataustījis zem pagalvja salmiem maizes klaipu, viņš tāpat gulšņādams iekoda un pārdomāja nākotni.
Gan zviedri polus sakaus, un būs miers. Miera laikā karakalpiem Rīgā laba dzīve. Brīvo laiku varēs iet zvejā, sapelnīs naudu un uzcels būdu nodegušās vietā. Kad apniks karadienasts, apmetīsies savās mājās, dzīvos pa jauko, plašo Daugavu, brauks zvejā, pieēdīsies līdz kaklam un gulēs saldā slinkumā nedēļām.»
Tas vēl arvien bij Ermaņa dzīves ideāls.
Tā viņš arī tagad darīja. Lēnā garā noēda maizes klaipu un likās atkal uz sāniem.
Pēteris apstaigāja vaļņus, ilgāk uzkavēdamies pie Smilšu torņa. Te viņa skats kļuva sapņains, atceroties Angeru Annas biežos apciemojumus, kopējās maltītes — un kaut arī ne viņa dēļ…
Gar Jēkaba vārtiem Pēteris iegriezās iekšpilsētā un iznāca uz Rātslaukumu.
Te pulciņos apspriedās un pļāpāja pilsoņi, pilsones, Salderna karakalpi un zviedru kareivji no grāfa Mansfelda pulka, kurš, pārējiem pulkiem atgriežoties nometnē, bija apmeties pilī.
Iedams pāri uz Sāļu ielu, Pēteris izdzirdēja saucam savu vārdu.
Viņš atskatījās. t No kāķa puses viņam tuvojās Svens Horns.
— Pēteri, sirdsdraudziņ! Es nupat taisījos iet tevi meklēt. Jau vakar, kad satikos ar sava pulka ļaudīm, man stāstīja, ka jūs visi trīs labas dienas dzīvojuši mūsu nometnē un, atgriezušies Rīgā, personīgi salīguši dienastu ar viņa majestāti karali. Kad tevi vilks! Esat jūs gan sadraudzējušies ar mūsu valdnieku!
Tā runādams pilnā balsī, Svens pienāca un apkampa Pēteri.
— Esi sveicināts!
— Sveiks, Sven!— Pēteris atņēma.— Bet ko tu vēl Rīgā » dari?
— Esmu atkal savā pulkā, un tas apmeties pili. Nu tev ar Ērmani un Andri būs jānāk pie manis viesos. Sarīkošu jums kārtigas dzīres.
— Vai tad tavs pulks pavisam te apmetīsies?
— Kur nu! Tagad tikai sāksies īstās kara gaitas — uz poļiem. Uzkavēsimies te, kamēr viņa majestāte nokārto Rīgas lietas, un tad — cīņās!
— Tādā gadījumā mums var iznākt cīnīties blakus, ja mani iedala viņa majestātes grāfa Mansfelda pulkā.
— Ko tu saki? Vai tu nelūdzi karali atstāt tevi Rīgas garnizonā?
— Nē, apsolījos iet līdz uz poļiem.
— Sirdsdraudziņ! Tad bus jāparūpējas, ka tu tieci mūsu pulkā. Bet Andris un Ērmanis?
— Tie paliek pie pils komandanta.
— Kā tad jūs sadomājuši šķirties? Ak tā, pareizi: Andrim jau te līgava. Bet Ērmanis?
— Tas nevar šķirties no Rīgas un savas Daugavas, kas tam mīļākā vieta pasaulē.
— Ērmanis ir jauks cilvēks. Bet, taisnību sakot, īsts karavīrs viņš nekad nebūs. Kareivis mierīgu prātu atstāj mājas, dzimteni, kad izdevība izkaroties. Tu, lūk, tanī ziņā man patīci. Nāksi mums lidzi, kaut arī daiļākā Rīgas meiča par tevi acis izraudātu!
— Par mani!— Pēteris negribot nopūtās.— Kam tā joko?
— Pie vella! Es runāju nopietni. Daiļā Angeru Anna tevi dziļi sirdī ieslēgusi.
Pēterim asinis sakāpa vaigos. Spējā saviļņojumā viņš dažus mirkļus stāvēja kā apmulsis, raudzīdamies zviedri.
Tad attapās un strauji jautāja:
— Kā tu to zini, Sven?
— Es runāju ar viņu.
— Un viņa tev to teica?
— To viņa neteica.
— Ko tad viņa teica?
— Viņa neteica nekā.
— Bet kā tad …
— Es to lasīju viņas acis, dzirdēju viņas nopūtās, sajutu visā viņas būtnē. Anna tevi mīl.
— Tu būsi maldījies. Andra dēļ viņa nāca uz vaļņiem.
— Jā, bet palika tur tevis dēļ. Par Andri viņai atlicis tagad tikai skumji pagrozīt galvu.
— Bet kāpēc?
— Par savu bērnišķīgo aizraušanos. Saki pats, draugs Pēter,— vai Andris un Anna saderas kopā?
— Es domāju — ne.
— Andris ir vēl zēns. Bet Anna nopietna sieviete, daudz vecāka par viņu.
— Tā ir.
— Es tev varu teikt, ka Anna man patika labāk par visām tām mījajām meičām, kas ik dienas nāca mūsu sabiedrībā. Es slepus novēroju, ka ari tu pret viņu neesi vienaldzīgs, un priecājos par to. Un tāpat es pukojos, ka viņa no sākuma pārāk daudz vērības piegriež Andrim. Bet es manīju arī pārmaiņu, un kādudien, kad sarunājāmies uz vaļņiem par jums, izraidītiem, es izpētīju viņas patiesās sirds domas. Un viņa bez vārdiem man pateica, ko vēlējos zināt.. . Tā, lūk, draugs! . .. Nu, bet kas bijis, bijis. Rīt vai parīt mēs jau būsim ceļā uz slavenām cīņām.
Pēteris pēkšņi kaut ko iedomājās.
— Paliec sveiks, Sven!—Viņš strauji paspieda zviedra roku.
— Tu steidzies?
— Jā, man kāda lieta nokārtojama.
— Nu, tad sveiks! Pienāciet šovakar pie manis! Iztukšosim kannu vīna!
— Labi!— Pēteris atsaucās jau gabalā. Viņš steidzās pāri Rātslaukumam, izgāja uz Svētā
Pētera baznīcu, tad uz Cūku ielu un, iegriezies Mārstaju ielā, palēnināja sojus ap Miheļa Sulca jauno namu, kura priekšā stāvēja pulciņš augstāko zviedru karavirsnieku, gaidīdami iznākam karali. Ari Pēteris apstājās starp Jaudīm ielas otrā pusē, kuri gribēja redzēt Zviedrijas valdnieku, kad tas parādīsies no nama.
Drīz arī iznāca karalis hercoga Kārla Filipa un sava pāža pavadībā. Virsnieki apsveica valdnieku, un pūlis tam uzgavilēja. Pienāca ari birģermeistars Eks un bijušie Rīgas aizsardzības priekšnieki Rams, Hintelmans, Rigemans un Barnekens, dziļi paklanīdamies.
Arī Pēteris, mazliet nemierīgs, kā tas parasti nemēdza būt, panācās uz ielas vidu.
Viņš kareiviski sveicināja karali, tā griezdams uz sevi tā uzmanību.
— Vai tev man kas sakāms, draugs?— Gustavs Ādolfs, tā uzkrītošo izturēšanos ievērojis, jautāja.
— Vai tev man kas sakāms, draugs?
— Majestāt!— Pēteris nostājās kareiviski.— Es gribēju lūgt atjaut man palikt Rīgas garnizonā pie maniem draugiem.
— Kā, vai tev vairs netiktos izmēģināt pie pojiem savu veiklību zobiņu kaujās?
— Majestāt, es centīšos būt vēl noderīgāks jums un Zviedrijai tepat.
— Labi, draugs! Tad paliec Rigā. Šodien pēc pusdienas jau pilī būs savs komandants, pie kura varēsi pieteikties.
Karalis pamāja ar roku, kā atlaizdams puisi, un griezās pie saviem virsniekiem un rātskungiem.
Pēteris atviegloti nopūtās, ka ticis vajā no smaga sloga, un priecīgā gaitā gāja tālāk un kazarmēm. Tagad viņš gribēja palikt Rīgā un būtu bezgala nelaimīgs, ja karalis viņu neatsvabinātu no dotā solījuma iet līdz ar viņa armiju.
Pa to laiku Andris bija izstaigājis ielu ieliņas, meklēdams un taujādams pēc Rūtas. Neviens nezināja, kur kāds kara laikā būtu pieņēmis jaunu kalponi. Beidzot viņš iedomājās uzmeklēt ķestera Lēni vai Angera Annu. Rasi tās varēs kaut ko pastāstīt.
Viņš sasniedza Peitava torni. Brīdi pastāvējis, taisījās pieklauvēt, bet ieraudzīja Annu nākam pa ielu grozu uz rokas. Pamanījusi Andri stāvam pie torņa durvīm, viņa paātrināja solus un piesteigusies to priecīgi apsveica.
— Vai Pēteris un Ērmanis arī Rīgā?
— Jā, visi trīs atgriezāmies.
— Paldies Dievam! Šorīt ieradāties?
— Nē, jau vakar.
— Kā tad nemanīju jūs starp gūstekņiem uz Rātslaukuma?
— Mūs neturēja kā gūstekņus. Ienācām gan ar tiem reizē, bet gājām tālāk kā brīvi ļaudis.
— Nu jā, tādēļ jūs arī tur neredzēju.
— Saki man, Anna,— Andris piegriezās savai lietai, — vai tu varbūt nezini, kur nozudusi Rūta — mācītāja Samsona kalpone, nu, tā meitene, kura dažas reizes mūs apciemoja uz vaļņiem?
— Jā, jā,— Anna viņu pārtrauca,— tava iecerētā, vai ne?
— Jā.
— Redzējusi viņas gan vairs neesmu, bet man liekas, ka tā aizvesta no Rīgas.
— Aizvesta?!— Andris uztraucās.— Uz kurieni?
— Uz poļu zemi.
— Žēlīgais Dievs! Kas viņu aizvedis?
— Runā, ka pils pārvaldnieks pans Zavackis.
— Dieva dēļ stāsti, ko tu zini!
— Man to stāstīja Mārstaļu torņinieka sieva. Kādu- nakt — tas būs priekš dienām četrām piecām, kad Rāte uzsāka ar zviedriem sarunas par padošanos — Rīdziņā pie Mārstaļu torņa bija sagatavota laiva braukšanai. Tur ieradušies jezuītu pāteri un poļi no pils ar panu Zavacki. Tie atnesuši nestuvēs segās satītu jaunu, skaistu meiteni, kā licies, iemidzinātu, noguldījuši to laivā, atvēruši ūdens vārtus, un tad pils pārvaldnieks ar pavadoņiem izbraukuši Daugavā un Irušies uz augšu. Torņinieka sieva dzirdējusi no palicējiem, ka braucēji došoties uz Varšavu. Viņa apgalvo, ka šī meitene esot bijusi mācītāja Samsona kalpone Rūta.
Andrim bija jāpieturas pie torņa sienas, jo uztraukumā tam kājas sagrīļojās.
Viņa Rūta nolaupīta, aizvesta no Rīgas. Uz Varšavu! Ko darīt?"
«Man jāiet viņu meklēt!» Andris ātri sakārtoja domas. «Bet ka? Vienam tālā, nezināmā ceļā, svešā pilsētā? Ak, Dievs, vai tas maz iespējami? Bet pag! Zviedru karalis taču dodas uz poļiem. Pēteris iet ar viņu. Ari man jāpieteicas! Tā liktenis mani var novest uz Rūtas pēdām.»
Viņš satvēra Annas roku, ātri pateicās par ziņām un drāzās uz Māstaju ielas pusi.
Tanī bridi aiz tuvākā stūra nozuda kāds virs, kurš no tālienes vēroja abus sarunājamies. Tas bija Pēteris. Viņa seja parādījās smagas skumjas, dzija nopūta izlauzās ņo krūtīm. Galvu nokāris, viņš lēni sojoja tālāk.
Nabaga nerrs! Viņš nedzirdēja, par ko abi sarunājās. Viņš domāja savu domu: Andrim ar Annu bijusi slepena satikšanās.
Andris sasniedza Miheja Sulca namu. Te vēl stāvēja ļaudis. Tie teica, ka karalis ar pavadoņiem aizjājis uz Svētā Jēkaba baznīcu izkvēpināt jezuītus.
Andris steidzās talak.
«Tā lieta jānokārto, kamēr vēl laiks,» viņš domāja. «Varbūt jau rit karaļa pulki dodas ceļā, un man jātiek viņiem līdz.»
Pie Svētā Jēkaba baznīcas atkal stāvēja ļaužu pulks — kā visur, kur augstais viesis parādījās. Andris nostājās pie pašām durvīm, lai karalis, ārā nākot, viņu ievērotu. Te viņš dzirdēja izskanam dziesmu un sākāmies sprediķi. To teica zviedru valodā. No laužu sarunām viņš noprata, ka baznīca atņemta katoļiem un patlaban tur notur pirmo dievkalpojumu pēc Lutera mācības zviedru galma mācītājs.
Ar nepacietību nogaidījis dievvārdu beigas, Andris vēl panāca soli uz priekšu, lai tikai valdnieks nepaietu garām, viņa nepamanījis.
Un labi bija. Gustavam Ādolfam iznākušam puisis stāvēja gandrīz vai ceļā un ar savu izturēšanos nepārprotami izrādīja, ka negrib laist karali garām neizskaidrojies.
Valdnieks, kaut gan nopietns pēc nupat uzklausītiem dievvārdiem, ieraudzījis Andri, neviļus pasmaidīja.
— Tev laikam man kas svarīgs sakāms, mans draugs?—Viņš apstājies ar patiesu labvēlību raudzījās drošajā puisī.
— Majestāt!— Andris dziļi ievilka elpu.— Els esmu pārdomājis un lūdzu atļaut man iet līdz uz poļiem.
— Labi, mans draugs!— Valdnieks vēlīgi palocīja galvu, nenozudot no sejas smīnam.— Ej un piesakies grāfa Mansfelda pulkā. Saki, uz manu ieteikšanu.— Tad viņš pagriezās pret savu pulkvedi sev blakus:— Vai ne, grāf? Sis brašais puisis noderēs mūsu pulkā?
— Jā, majestāt.— Ari grāfs Mansfelds pavīpsnāja.
Ar to Andris bija atlaists. Karalis pagriezās pret rātskungiem.
— Tagad, mani kungi, mēs aplūkosim vaļņus.
Tad, uzkāpis pievestajā zirgā, viņš ar pavadoņiem nogriezās uz Jēkaba vārtiem.
Andris, laimīgi ieguvis karaJa atļauju, taisījās doties uz pili pieteikties, kur nākas, lai tiktu pie laika ieskaitīts pulkā. Bet viņu apturēja pāters Jans, iznācis no jezuītu nama turpat netāl' no baznīcas.
— Tas kungs lai ir ar tevi, mans bērns!— Pāters svētīdams pacēla roku.
Andris, ieraudzījis jezuītu, pēkšņi atcerējās no Annas dzirdētos Mārstaļu torņinieces vārdus, ka arī pāteri bijuši klāt pie Rūtas aizvešanas, un asinis viņam sakāpa vaigos. Gandrīz naidīgi viņš uzlūkoja Janu, atbildēdams negribot:
— Pateicos.
— Es dzirdēju,— pāters iesāka sarunu,— ka rīdzinieki tevi un tavus draugus izstūmuši.
— Tā bij.
— Ai, šie apstulbušie ļaudis! … Bet zviedri, liekas, labāk izturējās pret jums?
— Karalis mūs pieņēma savā dienastā.
— Labi darīts. Viņa majestāte Gustavs Ādolfs ir saprā* tlgs valdnieks . . . Un tagad jūs paliksat Rīgas pils garnizonā?
— Nē, es došos līdz uz Poliju.
— Lūk, kā! Tātad karalis negrib jūs te atstāt? Tur tev būs grūtas dienas.
— Es labprātīgi eju līdzi zviedriem!— Andris dusmīgi I iesaucās, raudzīdamies pāteram acīs.— Els uzmeklēšu savu
līgavu, kuru jūs man nolaupījāt, lai ta kur būtu noslēpta!
Pāters Jans, visu sarunas laiku brīnījies par puiša strupajām atbildēm un neparasto skarbumu, pārmetoši saņēma rokas.
— Mīļais bērns, es nesaprotu, par ko tu runā. Kas tavu līgavu nolaupījis?
— Pans Zavackis. Ar jūsu, pāteru, palīdzību.
— Dievs augstais! Ko tu runā? Pans Zavackis dienas četras atpakaļ pats aizbēga uz Varšavu, kad nejutās te vairs drošs, redzēdams, ka Rāte grib Rīgu atdot zviedriem.
— Jā, bet viņš aizveda līdzi Rūtu.
— Tā ir maldīšanās, mans bērns. Viņam bij diezgan pūles izvest cauri ielencējiem savu slimo māsasmeitu, kura neparko negribēja palikt pie zviedriem.
— Kā? Tā meitene, kura nestuvēs esot ielikta laivā pie Mārstaļu bastiona . ..
— Tā bija pane Jadviga, Rīgas pils pārvaldnieka māsasmeita.
Andrim kā smags akmens novēlās no sirds.
— Patiesi, pāter Jan?
— Dievs mans liecinieks, tā tas bija, dēls!
Andris, no prieka apmulsis, noliecās pie pātera rokas.
Tanī bridi pienāca arī Pēteris ar Ērmani. Pēdējais, kā
katolis, uz jezuīta sveicienu bijīgi noskūpstīja tā roku. Pēteris sekoja drauga priekšzīmei aiz cienības pret garīdznieku, lai kādas konfesijas tas būtu.
— Cik labi, draugi, ka jūs vēl satieku pirms šķiršanās! — pāters teica.— Saņemiet manu atvadīšanās svētību un kalpojiet jaunajam Rīgas kungam tikpat centīgi, kādi bijāt Polijas karalim.
Pāters sirsnīgi nosvētīja puišus.
— Vai tu, cienījamo tēv, atstāj Rīgu?— Ērmanis jautāja.
— Jā, mans bērns. Mums visiem jādodas prom, jo mūsu svēto ticību Rīgā vairs necieš. Svētā Jēkaba baznīcā jau sludina Lutera mācību, un vēl šodien mums jānodod citas ēkas un mantas.
— Tad jūs dosaties uz poliem?
— Rīga mums jāatstāj jau rīt, bet mēs izlūdzāmies atļauju kādu laiku dzīvot ārpus mūriem, kamēr nokārtojam visu. Mums ierādīja to zāļaino sēkli, kas šopavasar izcēlās Daugavā.
— Tā ir nogrimusī un atkal pacēlusies Mūksala,— Ērmanis, labs Daugavas pazinējs, paskaidroja.— Pusgadusimteni atpakaļ tā esot plūdu nogremdēta.
— Jā, tur mēs kādu laiciņu apmetīsimies.
Pāters Jans atvadījās.
— Mēs tevi meklējām, Andri,— teica Ērmanis.— Mūsu draugs Svens šodien aicina mūs dzīrēs. Rīt viņam varbūt būs jau jāatstāj Riga.
— Jau rit?— Andris uztraucās.— Un tu arī, Pēter, iesi līdz?
— Nē, es palikšu te,— Pēteris atbildēja mazliet sveši.
— Vai dieniņ! Tad es esmu pārsteidzies!— Andris nelaimīgs teica.— Es nupat izlūdzos karalim ņemt mani līdz.
— Kāpēc?— Pēteris iejautājās.
— Ak, Dievs! Anna domāja, ka Rūta aizvesta uz poliem, un es gribēju doties turp viņu meklēt.
— Vai par Rūtu tu šorīt runāji ar Annu?— Pēteris, atguvis cerības, nenovaldījās.— Vai Rūta nozudusi?
— Jā, un es, visur viņu izmeklējies, beidzot griezos pie Annas. Viņa maldijusies. Rūtai vajag būt tepat Rīgā. Bet man nu jādodas uz poļiem, kā ar karali nolīgām! Ak, Dievs!
— Sis līgums jāatcej!— Ērmanis sparīgi noteica.
Andris smagi nopūtās. /
— Kā lai es atkal atsaucu to, ko norunāju ar karali? Ko viņš domās par mani?
— Es to lietu nokārtošu tavā vietā,— Ērmanis uzņēmās.— Man tas nebūs tik grūt' kā tev. Ejiet vien uz pili pie Svena. Es uzmeklēšu karali. Viņš patlaban apskata vaļņus.
Laivinieks ātriem soļiem devās prom uz Jēkaba vārtiem.
Gustavs Ādolfs patlaban bija te un, iedziļinājies apcietinājumu plānā, deva rātskungiem dažus norādījumus.
Ērmanis, uzkāpis uz bastiona, nostājās lidzās augstmaņiem. Tā kā visi viņu pazina kā valdnieka «draugu», tad neviens to neraidīja prom, bet tikai smaidīdami saskatījās.
Karalis nevijus pacēla acis, ieraudzīja smīnošos karavadoņus un pamanīja arī viņu jautrības iemeslu.
— Nu, draugs,— karalis, traucēts darbā, mazliet zobgalīgi uzsauca Ērmanim,— tev, bez šaubām, Joti svarīga lieta tieši pie manis?
— Jā, žēlīgais lielskungs!— Ermanis teica svarīgi.— Es atnācu lūgt atcelt jūsu norunu ar Andri.
— Ar tavu jaunāko draugu?
— Jā, augstais lielskungs.
— Un ko viņš liek man ziņot?
— Viņš lūdz to atstāt te, Rīgā.
Augstmaņi ar pūlēm valdīja smieklus. Arī karalim gribot negribot bija jāpasmaida.
— Labi!— viņš teica.— Bet turpmāk, kad atkal viens vai otrs pārdomāsat citādi, nenāciet pēc katra jauna nolēmuma pie manis. Man te būs jāpaliek apmēram kāda nedēja. Kad došos projām, tad paziņojiet man savu galīgo vēlēšanos. Uņ notiks tā, kā gribēsat.
— Tas ir prātīgi izdomāts, augstais valdniek!— Ērmanis izteica savu atzinību un, kareiviski atvadījies, steidzās pie Svena un draugiem.