Vakarā, pusstundu pirms vārtu slēgšanas, Lēne, ieradusies Rātslaukumā, gaidīja Annu, jo abas bij norunājušas šonakt doties uz Bērensa muižiņu mēģināt iekļūt pie Rūtas un to aizvest Māras dzirnavās.
Ķestera meita staigāja gar kāķi, šad tad pamezdama acis uz Melngalvju nama pulksteni, kura rādītāji lēni virzījās uz priekšu.
— Kur Anna kavējas?— Lēne prātoja.— Vai vecajam Angeram, kurš jau vairāk dienu gulēja savārdzis, būtu piesitusies Jaunā sērga, kas kopš Rīgas aplenkšanas vēl līdz šai dienai arvien prasīja jaunus upurus, un meitai būtu jāpaliek mājā tēvu kopt? Tādā gadījumā izjuktu nodomātais gājiens. Jeb varbūt kas cits viņu būs aizkavējis? Līdz vārtu slēgšanai vēl atliek tikai nepilns stundas ceturksnis.
Tad viņa ieraudzīja nākam torņinieka meitu.
Annas seja bija bāla, acis saraudātas.
— Iesim, Lēne!— Viņa saņēma draudzeni zem rokas.
— Kas tev gadījies?— Lēne raudzījās draudzenē.— Tu esi satraukta, tu drebi, acis tev saraudātas . . .
— Tēvs ir miris.
— Žēlīgais Dievs! Tik pēkšņi!
— Viņš jau vairāk dienu gulēja.
— Mazliet savārdzis, kā tu teici.
— Izrādījās, ka slimība bijusi ļaunā sērga.
— Tad mēs nevarēsim iet?
— Iesim tomēr. Līdzēt tēvam es vairs nevaru. Palikt nakti kopā ar mironi es ari nevarēšu.
— Tev taisnība.
Abas klusēdamas izgāja caur vārtiem.
— Es mājās izmelojos, ka man jāapciemo saslimusi krustmāte,— Lēne pastāstīja.
Pārcēlāja laiva bija pilna laužu, strādnieku, kuri pēc dienas darba pilsētā atgriezās savās mītnēs Pārdaugavā, pagaidām kaut kā ierīkotās nodedzināto būdu vietās. Te visi izklīda. Tikai pāris cilvēku gāja meičām pa priekšu, bet ari tie nogriezās aiz Sarkanā torņa uz Bauskas ceļu.
Anna un Lēne gāja tālāk gar Mārupes krastu. Viņas sasniedza dzirnavas, kas pacēlās ezera malā kā labi nocietināts blokhauzis ar augstu baļķu sētu visapkārt. Meičas zināja, ka te noslēpušies Pētera neuzveicamie, kaut gan viss bija kluss, kā izmiris un nekas neliecināja, ka dzirnavas būtu apdzīvotas.
Annas skats nesās pāri uz dzirnavām, stūra torni un šķūņa pakšiem, vai kur neieraudzīs vakara krēslā novērojošu acu pāri. Viņa domāja:
«Ja mums izdosies atrast Rūtu, tad viņš atskārtis, ka ne Andra dēļ es te nāku, ka es puisim novēlu viņa īsto līgavu, jā, ka es pat pievedu to viņam klāt.»
Lēnes domas bija tikai par Andri:
«Lai viņš atgūst savu Rūtu! Tas mani nekavē viņu mīlēt.»
Aiz ezera ceļš iegriezās biezā egļu mežā. Te valdīja jau nakts tumsa, kaut gan klajumā vēl varēja saredzēt norietējušās saules atblāzmu. Pēc stundas gājuma meičas manīja klajāku vietu un zvaigžņu gaismā saskatīja piekalnē nelielu mājiņu aiz paaugstas pāļu sētas. Tā bija Vella muižiņa — parasta vasaras mītne, kādas sev cēla bagātie Rīgas tirgotāji šur tur pilsētas apkaimē. Kā radies šis vasarnīcas dīvainais nosaukums, to neviens skaidri nezināja, kaut gan melsa, ka tur kādreiz spokojies Nelabais. īstenībā, kā liekas, muiža savu vārdu dabūjusi no svētā Maurīcija, mora tēla, kas vēl tagad redzams iededzināts vārtu stabā.
Vēlās viešņas pienāca pie pašiem vārtiem. Tie bij ciet. Pāļu sēta pusotras asis augsta.
— Kā mēs tiksim pagalmā?— domāja Anna.— Sēta ir cieta, nekur nemana ne cauruma, ne vaļēja baļķa.
— Lūk, tur pāris jauni bērzi pie stūra!— Lēne pamanīja koku baltos stumbrus.— Varbūt pa tiem varam uzrāpties līdz augšai.
Meičas piegāja pie sētas stūra.
Patiesi, koki auga tik tuvu, ka pa tiem varētu tikt uz sētu.
Bridi padomājusi, Anna iēspieda svārkus starp ceļiem un sāka rāpties augšā. Draiskulīgo skuķes gadu veiklības viņai nebij aizmirsušās, un jo ātri tā sasniedza augšu.
Te pēkšņi atskanēja suņa riešana. Modrais sargs, saodis nakts viesus, nikni lēca pretim, gatavs saplosīt iebrucēju.
Anna ātri nolaidās zemē un sekoja Lēnei, kura jau bija otrā pusē ceļam. Abas pagāja tālāk mežā, laukā no suņa osmes aploka.
— Mūsu nodoms neizdosies.— Lēnes apņēmība nošļuka.
— Neparedzēti apstākļi.— Arī Anna kļuva domīga. — Bet kaut kas mums jāizgudro, kā ietikt pagalmā.
— Pagalmā! Tur jau tas zvērs mūs saplosīs!
— Varbūt no rīta, kad suns būs piesiets.
— Ko var zināt, vai te, mežā, arī dienu netur vaļā mājas sargātāju.
Meiču sarunu pārtrauca balsis un pakavu dunoņa uz ceja no Babītes puses. Suns, aizskrējis uz otru pagalma pusi, rēja vēl niknāk. Drīz parādījās jātnieku pulks. Varēja sadzirdēt sarunas. Jājēji bij poļi, un viņus veda kāds latvju zemnieks.
— Tātad šī ir Vella muiža?— jātnieku priekšnieks jautāja lauzītā latvju valodā zemniekam.
— Jā, kungs.
— Un no šejienes līdz ezeram cik tālu?
— Būs pusstundas jājiens.
— Labi. Tu vari atgriezties uz mājām.
Zemnieks atvadījās un nozuda.
Jātnieki pagriezās ap sētas stūri uz vārtiem. Daži nokāpa no zirgiem un pamēģināja ar pleciem, vai vārti nepadosies. Suns rēja visu laiku, jau gluži aizsmacis no niknuma. Tad divi jātnieki piegrieza zirgus pie sētas, uzkāpa tiem mugurā stāvus, tā tika uz sētu, izvilka zobenus un lēca pāri. Suns iesmilkstējās, un riešana apklusa. Nu iebrucēji, atrāvuši aizbāžamo, atvēra vārtus. Jātnieki sajāja pagalmā. Vārti atkal aizvērās.
. . . pamēģināja ar pleciem, vai vārti nepadosies.
Anna jātniekus tūlīt pazina par polu sirotājiem, kuri varbūt nodomājuši uzbrukt Māras dzirnavām un tagad te grib nogaidīt rita ausmu.
«Ko tagad darīt?» viņa pārdomāja. «Būtu jāziņo Pēterim, ka poļi še apmetušies. Lai viņš steidz šurp ar saviem ļaudīm, sakauj ienaidniekus un Andris pats lai atsvabina Rūtu, kurai tagad varbūt draud daudz nopietnākas briesmas no rupjo poJu heiduku uzmācības. Cits neatliek, jo, kaut gan niknais suns ir nogalināts, nemanīta piekļūšana pie Rūtas patlaban pilnīgi neiespējama.»
Viņa pastāstīja savas domas Lēnei, un abas steidzās atpakaļ pa meža ceļu, sasniedza dzirnavas un pieklauvēja pie vārtiem.
— Kas te?— atskanēja balss meičām aiz muguras.
Negaidījušas no šīs puses atsaukšanos, klauvētājas ar
apspiestu izbaiļu kliedzienu atgriezās un ieraudzīja karakalpa stāvu pilnā apbruņojumā.
— Kas jums par darīšanām?— ārējais sargs atkārtoja jautājumu, kad pārsteigtās vēl nespēja attapties.
— Mums jārunā ar jūsu kaprāli,— Anna pirmā atdabūja valodu.
— To nevar,— noteikta un cieta bija kareivja atbilde.
— Ļoti svarīgas ziņas.
— Runā!
— Man tās jāteic kaprālim.
— Tādā gadījumā atnāciet rīt. Šonakt mums svarīgas ir tikai tās ziņas, ko visi mēs drīkstam dzirdēt.
— Nu jā, tās attiecas uz jums visiem.
— Tad saki!
— Poļi ir tuvumā.
— A! Kur tos manīji?
— Kopš nepilnas stundas viņi iejāja un apmetās Vella muižiņā.
— Ļoti labi.
— Viņi prasīja zemniekam, kas tos veda, cik tālu līdz šejienei. Man šķiet, ka viņi grib jums te uzbrukt.
— Tā ir.
— Un es domāju, ka labāk būtu, ja jūs viņus tur pārsteigtu pilnīgā bezrūpībā.
— Paldies jums, mijās meičas, par ziņām. Tak jūsu padoms mums nenoder.
— Kāpēc?
— Mēs nedrīkstam atstāt dzirnavas. Arī no Bauskas un Jelgavas puses ir ceļā citas poļu nodaļas.
— Ak tā? …— Anna un Lēne saskatījās.
— Cik daudz to poJu bija Vella muižā?— karakalps jautāja.
— Ap simts jātnieku.
— Labi.
— Bet vai mēs patiesi nevarētu parunāt ar kaprāli? — Anna lūdzās, domādama par Rūtu un negribēdama šādas lietas iztirzāt ar sargu.
— Nē, mīļās meičas,— sargs noteikti noraidīja.— Kaprālis tikko nolikās nosnausties. Viņš pavēlēja netraucēt, jo rīt mums stāv priekšā varen grūta diena, kas prasa kaut cik atpūtas. Ari kaprālis ir cilvēks, un bez nakts miera viņa galva un roka var pagurt kaujā. Un tad mums visiem būs beigas pret ienaidnieka pārspēku. Bet tā — veiksim!
Anna ieskatīja, ka karakalpam taisnība. Viņa novēlēja visiem neuzveicamiem Dieva palīgu un, satvērusi pie rokas Lēni, gāja atpakaļ.
— Ko tagad?— Lēne, visu laiku klusējusi, ievaicājās.
— Apslēpsimies muižas tuvumā un gaidīsim ausmu. Tad, jādomā, poļi atstās savu nakts nometni, lai dotos šurp, un mēs mēģināsim iekļūt pagalmā un izlūkot, kā tikt pie Rūtas.
Bij jau pāri pusnaktij, kad meičas atkal tuvojās Vella muižiņai un apmetās zem egles sūnās gaidīt rītu.
Anna domās lūdza Dievu par Pēteri. Viņš tur ar četrdesmit saviem neuzveicamiem, bet te vien vesels simts pretinieku, un, jādomā, tikpat daudz nāk pa Bauskas un Jelgavas ceļiem, kā sargs minēja. Protams, viņa nešaubījās par Pētera nesalīdzināmo veiklību zobenu cīņā, par viņa pārcil- vēcīgo uzmanību un attapību vistrakākā cīņas juceklī; viņa nešaubījās arī par viņa izlasīto, pārbaudīto, spēcīgo vīru varonību un sava amata prasmi. Bet — kaut gan ne matiņš nekrīt bez Dieva ziņas — viņa lūdza Dievu, būt sevišķi modrigam, lai viņš, kaut arī uz acumirkli, nenovērš savu vaigu no Pētera, ka gadījums jeb liktenis to nepārsteidz.
Lēne bija daudz vieglprātīgāka.
Atspiedusies pret egli blakus Annai, viņa vaļējām acīm sapņoja par neuzveicamo uzvaru rītdienas kautiņā un Andri, kurš, kaut Rūtu atguvis, ir pret viņu. Lēni, labs.
Ilgi meičas nedabūja gaidīt.
Pirms rītausmas muižā sadzirdēja troksni, balsis. Drīz atvērās vārti un parādījās jātnieki. Nedaudz minūtēs viss bars bija nozudis meža ceļa līkumā. Saidzis vīrs, laikam muižas pārzinis, šķendēdamies aizvēra vārtus un nobultēja tos. Atkal noklaudzēja namdurvis un viss apklusa.
Anna ar Lēni piecēlās. Atkal tuvojās abiem bērziem. Anna uzrāpās uz sētu un, nolaidusies pagalmā, atvēra vārtus Lēnei, pēc tam tos tikai tāpat pievēra.
Nu abas atradās iekšpusē.
Austošā gaismiņā viņas saskatīja nogalināto suni aiz krūma. Tas vairs viņas netraucēs.
— Kāds liktenīgs gadījums!— Lēne nodrebēja.
— Ja tikai poli nav ko ļaunu nodarījuši Rūtai,— bažījās Anna,— kara laikā ienaidnieki ir kā zvēri.
Turēdamās nomaļus, aiz krūmājiem, meičas tuvojās dzīvojamai ēkai. Muižiņa bija neliela divstāvu celtne ar skaisti izrotātu, vītnēm apaugušu palieveni, stiprām ozola durvīm un paaugstiem, nelieliem lodziņiem. Aiz ēkas atradās šķūnis ar nojumu, stallis, malkas grēda un aka ar traukiem ap to. Šķūnī dzirdēja dziedam gaili. Iemāvās arī govs. Zem nojumes stāvēja viegli kungu rati.
Arī otras durvis bija mājas šai pusē. Anna klusi tuvojās un mēģināja paspiest rokturi. Durvis bij noslēgtas. Viņas apgāja apkārt mājai, klausījās pie logiem, vēroja, pētīja. Bet nekas nebij dzirdams, ne jūtams. Ausa gaisma. Namā dzirdēja iedzīvotājus pamostamies, un meičas noslēpās tuvākajā krūmu pudurī, kas bija diezgan biezs, lai viņas neredzētu.
— Mēs tomēr izdibināsim, ko gribam!— Anna nezaudēja cerības.
Pagāja brīdis. Tad dzirdēja atveramies pakaļējās durvis. Apaja, paveca, nomiegojusies sieviete, kā likās, kalpone, gāja ar spaini uz aku pēc ūdens. Pēc tam iznāca vēl lāgā neizgulējies plecīgs puisis, sameklēja nojumē cirvi un sāka skaldīt malku.
Uzlēca saule.
Atkal nočīkstēja smagās ozola durvis nama priekšpusē, un uz palieveņa parādījās pārvaldnieks — tas pats, kas bija aizvēris vārtus, poliem aizjājot. Saīdzis par no polu apciemojuma laupīto nakts mieru, viņš rūkdams panācās uz ēkas galu, kur netāl' krūmos slēpās meičas.
— Hans!— viņš uzsauca malkas skaldītājam.
Tas nometa cirvi un pienāca.
— Ko pavēli, pārvaldniek?
— Tev būs jādodas uz pilsētu paziņot Bērensa kungam, ka poji mūs te izlaupījuši, apēduši visus pārtikas krājumus un ka te nevaram vairs justies droši.
— Kā lai tagad tiek līdz Rīgai?—Puisis kasīja pakausi.— Heiduki būs apmetušies Māras dzirnavās un apsēduši visus ceļus.
— Gan tiksi. Ej ar līkumu uz Spilves pusi. Pie Daugavma- las poli nerādīsies. Tur viņus, kā pienākas, saņems pils komandanta veiklie Jaudis. Saki, ka mēs te nekādā gadi- jumā vairs nevaram palikt. Velis ar ārā! Nikno suni poļi sakapājuši gabalos, pārtiku norijuši, un gan viņi vēl ieradīsies no dzirnavām pēc visa, kas tiem vajadzīgs. Galvenais: saki, ka mūsu sargājamā slimā jaunava te vairs nebūs droša, kad atspirgs.
Anna un Lēne krūmājā saskatījās: tā ir Rūta! Bet — slima?!
— Tātad pēc brokasta dodies cejā,— pārvaldnieks nobeidza un pagriezies gāja pa celiņu uz vārtu pusi.
Puisis atgriezās pie malkas.
— Patlaban būtu izdevīgs bridis ielavīties namā,— čukstēja Anna.— Liekas, te vairāk nav iedzlvnieku kā šis pārvaldnieks, kalps un resnā kalpone. Ja tik varētu uzminēt, kur atrodas Rūtas istaba.
— Lūk!— Lēne priecīgi iesaucās, norādīdama uz augšstāva lodziņu, kuru pavēra vāja, bāla roka.— Tai vajag būt Rūtai! Kalpone ir lejā, virtuvē.
Meičas paraudzījās visapkārt: pārvaldnieks tuvojās vārtiem, kalps, arī muguru pagriezis, skaldīja malku. Viņas piecēlās, pieskrēja pie lieveņa un nozuda namā.
Priekšnamā veda kāpnes uz augšstāvu. Skriešus abas uzskrēja un vēra pirmās durvis.
Te, ļoti glīti un ērti iekārtotas telpas vidū, stāvēja Rūta un pārsteigta raudzījās ienācējās.
Andra līgava bija bāla un novājējusi kā pēc pārciestas grūtas slimības. Grūti bija pazīt kādreiz ņipro, veselīgo meiteni.
— Tu esi Rūta?— Anna tuvojās viņai, saņemdama tās vājo roku.— Mēs tevi dažas reizes redzējām uz Smilšu bastiona Rīgas aplenkšanas laikā.
— Jā, arī tevi es atceros reiz redzējusi,— vājā balsī atbildēja meitene, lielām acīm aplūkodama viešņas.
— Mēs atnācām tevi aizvest no šejienes.
— Aizvest? Uz kurieni?
— Uz Māras dzirnavām.
— Kāpēc? Man te nav slikti.
Lēnes acis iedzirkstījās.
«Viņa nemīl vairs Andri!»— šādas domas viņai tikko nelika skaļi uzgavilēt.
Arī Anna uz brīdi apmulsa.
— Bet Andris? .. .— viņa stostījās.
Rūta izdvesa smagu nopūtu, un acīs iemirdzējās asaras.
— Ak, Andris! . ..
— Viņš nobeigsies, tevis meklēdams.
— Kā?!— Rūta varenā jūtu saviļņojumā sagrīļojās.
— Dienām un naktīm viņš taujā un klaušina pēc tevis.
Rūta, viešņu pieturēta, nespēkā saļima uz mīkstā dūnu
sēdekļa, kas, par laimi, atradās tuvumā.
— Kā?— viņa izdvesa, pēdējos spēkus saņēmusi.— Andris dzīvs?!
Anna ar Lēni saskatījās. Vienas skatā laistījās prieks, otras — vilšanās. Anna pirmā nometās ceļos pie spēkus zaudējušās meitenes. Tad arī Lēne.
— Jā, Andris ir dzīvs!— Anna teica iedvesmojoši. — Sveiks un vesels!
— Man teica, ka zviedri viņu notvēruši kā izlūku un — nošāvuši.
— Tev to teica Bērenss?
— Jā, mans dzīvības glābējs.
— Melngalvis Bērenss tev izglāba dzīvību?
— Mani ievainoja. Viņš mani nonesa pie sevis, ārstēja un kopa, rūpējās par mani. Kad brūce sadzija, tad man atkal uzbruka vārgums — ļaunā sērga. Atkal viņš caurām naktīm sēdēja pie manas gultas, un, kad Rīgā dzīve kļuva nedroša, viņš mani slepus atveda še, savā muižiņā. Bet kādēļ viņš tik noteikti stāstīja, ka Andris miris?
— Ai, Rūta! Sis Bērenss tevi grib atņemt Andrim.
— Nē, nē!— Vārgā meitene ar neuzveicamu dzīvesprieku saslējās.— Neviens mani nevar atņemt Andrim! Viņš ir dzivs! Viņš ir dzīvs! Kur ir Andris?
— Māras dzirnavās.
— Kur tās atrodas?
— Nepilnu stundas gājienu no šejienes.
— Ai! Steigsimies turp!— Rūta mēģināja traukties kājās, bet atkrita dūnu spilvenos.
— Tu vēl esi ļoti vārga.— Anna glāstīja meitenes roku.— Desmit soļus tu nespēsi paiet. Un bez tam — tavi sargātāji tevi nelaidīs prom.
— Nelaidīs?— Rūta pārdomāja.— Jā gan. Ja Matīss Bērenss man melojis par Andra nāvi, tad viņš grib mani pie sevis paturēt.
— Tā ir. Un tikai slepus mēs varam no šejienes izbēgt. Bet tu vēl esi pārāk nespēcīga.
— Ak, es jau jutos tīri spirgta,— Rūta, nelaimīga, nobirdināja asaru,— bet pagājušu nakti atkal saguru. Te ielauzās poļi.
— Jā, mēs redzējām.
— Ļaunie heiduki izrāva mani no gultas un būtu man pāri darījuši, ja neiesteigtos te kambari viņu priekšnieks. Tas mani paglāba. Viņš mazliet prata latvju valodu un nomierināja mani. No ši baigā pārdzīvojuma atkal jūtos nespēcīga.
Anna pārdomāja:
— Mums jānogaida nakts. Vai nevari līdz tam mūs še kur noslēpt?
— Te ir pažobele,— Rūta norādīja uz kaktu aiz gultas. — Tur varat iebēgt, kad kalpone Zane nes ēdienu. Citādi neviens mani netraucē.
— Labi, nakti mums jātiek mežā. Ja nespēsi tālāk iet, Lēne paliks pie tevis, bet es steigšos uz dzirnavām pie Andra.
— Dzirnavas tak poļi ielenkuši,— Lene iebilda.
— Pēteris ielencējus atsitis un sakaus. Varbūt jau tagad tur notiek cīņas.
Uz kāpnēm ārā bij dzirdami smagi soli.
— Zane nāk ar brokastīm!— Rūta brīdināja.— Ātri pažobelē!
Anna ar Lēni nozuda.
Ienāca resnā kalpone, nesdama gabaliņu ceptas zoss un krūzīti piena.
— Ai, ai, mīlā meitiņ,— viņa sūrojās, nolikusi uz galda ēdienu,— bēdu dienas mums te būs, ja poļi sāks arvien biežāk apkārt sirot. Tie paši, kas te ielauzās pagājušo nakti, visu izlaupīja. Tikai šo mazo lāsīti piena tev noglabāju. Te mums visiem var pienākt gals. Hansis gan nupat aizgāja uz pilsētu lūgt kungu, lai ved mūs visus prom, bet ja tik ceļā tam neuzbrūk poļi.
Kalpone strauji pagriezās pret logu.
— Kas ir?— Rūta ausijās.
— Vai dieniņ! Atkal laužas vārtos!
Sadzirdēja troksni, balsis, lauzta koka brīkšķi.
— Vai poji?— Rūta uztraucās.
— Jā. Ar zirgu sāniem iespieda aizšaujamo. Iejāj pagalmā. Zirgi kūp. Jātnieki kā dzēruši grīļojas seglos. Zēligais Dievs! Nu nebūs labi.
Zane izsteidzās. Anna un Lēne atstāja slēptuvi un piesteidzās pie loga. No šejienes varēja pārredzēt pagalmu. Ievainotie, asiņojošie poļi, cilvēku desmit, kāpa no zirgiem. Daži turpat zālē pakrita nespēkā.
— Surp, ļaudis, ar apsienamiem!— atskanēja sauciens lauzītā latviešu valodā.
Anna pazina šo balsi. Tas bij heiduku nodaļas priekšnieks, kurš naktī u7. ceļa bija sarunājies ar zemnieku, un, kā liekas, tas pats, kurš arī Rūtu bija paglābis no savu laužu varmācibām. Viņai pēkšņi iešāvās prātā doma:
«Ja lūgtu polu virsnieku palīdzēt Rūtai izbēgt? Nav jāsaka, ka mēs dodamies pie Māras sudmalu aizstāvjiem, kuri, bez šaubām, poļus sakāvuši.»
— Pie vella! Vai tu kustēsies, nolādētais suns!— polis kliedza.
Anna palūrēja pa pusvērto logu: ievainotie poji auklēja savas brūces, nometušies uz maura nama priekšā. Pārvaldnieks tūļojās ap lieveni.
— Mums nekādu pārsienamo drānu nav,— viņš teica saīdzis un apjucis, kā liekas, patiesi nezinādams, ko ķert, ko nest.
— Lēne,— Anna apņēmīgi iesaucās,— iesim mēs palīdzēt ievainotiem, tā iegūsim viņu draudzību!
Viņa pakampa Rūtas gultas palagu un nazi no brokast- galda.
— Tu, Rūta, sagatavojies! Varbūt mēs tiksim ātrāk prom, kā domājam.
Lēne sekoja Annai. Viņas izgāja no kambara, nokāpa lejā, iznāca uz lieveņa, piesteidzās ievainoto kareivju grupai un nometās pie tiem uz maura.
Ne vārda nerunādamas, viena grieza linu palagu slejās, otra plūca ceļmalas lapas brūcēm pret iekaisumiem un atnesa no akas spainī ūdeni. No kaujas izbēgušie poļi pa lielākai daļai bija ļoti smagi ievainoti. Viens pat bija miris, kā likās, gulēdams nekustīgi ar seju zālē.
Vispirms Anna aplūkoja virsnieka ievainojumu. Tam bija dzija brūce plecā. Lēne vilka nost asinīm pieplūdušo zābaku no otra poļa kājas. Meiču izveicīgie pirksti naski un maigi rīkojās, nomazgādami asinis, apklādami vātis ar dziedinošām ceļmallapām un nosiedami pēc visiem likumiem vainas. Diezgan tās bija vingrinājušās šai darbā pa Rīgas aplenkuma laiku.
Uz lieveņa parādījās tūļīgais pārvaldnieks ar vecu, noskrandušos kreklu rokā.
— Te būs ko apsiet pušumus!— Viņš pa gabalu izstiepa roku ar skrandām.
Ievainotā virsnieka acis iezvērojās. Negantas dusmas viņam bij pret šo lempi.
— Vācies nost no acim!— viņš tam uzsauca.
Tas atrāvās, bet, tikai tagad pamanījis meičas darbā, ieplēta acis.
— Nolādēti lai šie Rīgas valdnieki, rātskungi un muižnieki!— polis nerimās dusmās un sāpēs.— Viņi pārdeva Rīgu zviedriem, nodeva mūsu karali, pat ievainotam ienaidniekam tie nevar viņu brūces apsiet! . . . Patiesi žēl to varonīgo karavīru, kas cīnās viņu pusē. Kaut Polijai būtu tādi cīkstoņi, kas šorīt mūs sakāva pie dzirnavām! Lai Dievs piedod manu sajūsmu: tie bija varoņi!
Meičas apkopa ievainotos vienu pēc otra. Atlika pēdējais, kurš gulēja ar seju zālē. Virsnieks pacēla tā roku. Tā atkrita bez spēka.
— Tam vairs nav vajadzīga jūsu palīdzība, labās jaunavas,— viņš teica, paraudzījies vienā un otrā.— Nabaga Anteks! Bet nu — zirgos!
Veselākie pieveda zirgus un palidzēja vājākiem tikt seglos.
— Lai Dievs jums atmaksā visu labu, daiļās jaunavas!— Polis pienāca un sniedza veselo roku atvadīdamies.
— Pan!— Anna satvēra poļa roku.— Dievs jūs sūtījis mums palīdzēt bēdās.
— Kā?
— Palīdziet mums aizvest no šejienes slimo jaunavu, kas te augšstāvā atrodas gūstā.
— Kā? Vai tā nav šīs muižiņas kundze?
— Nē. Tā ir nabaga kalpone, kuru muižnieks ar viltu atvīlis viņas līgavainim.
Pārvaldnieks kā odzes dzelts pieskrēja klāt.
— Jūs gribat šīm meičām palīdzēt aizvest slimo? Nē, pan, to jūs nedarīsiet!— Viņš viltīgi iesmējās.
— Kāpēc?
— Tā ir to negantnieku iecerētā, kuri jūsu Jaudis tik nežēlīgi sakapāja. Viņas to vedīs uz dzirnavām.
Lēne nobālēja. Anna iekoda apakšlūpā. Cik viltīgs un apķērīgs tomēr bija šis tūja!
Polis paraudzījās meičās un pārvaldniekā. Tad pavīpsnājis uzsauca saviem Jaudim:
— Ei, Juri, Sigismund! Jūs esat veselāki. Aiz mājas pažobelē ir rati. Nabaga Anteka zirgs ir lieks. Iejūdziet to!
Sis jaunavas aizvedis savu slimo biedreni — kurp tā vēlēsies!
Rūta saģērbusies jau stāvēja uz lieveņa. Desmit minūtes vēlāk tā izbrauca ar Annu un Lēni pa muižiņas vārtiem. Te poļi atvadījās:
— Nododiet sveicienu jūsu neuzveicamiem draugiem!