Annu sagaidīja Ērmanis dzirnavpagalma vārtos.
— Beidzot tu pārrodies! Otrā dienā! It kā pati būtu zāles vārījusi.
— Tā jau bija.
— Un arī savādas platstobrainas bises esi izkaldinājusi. Trīs gabalas. He, he, nu saprotu gan: kad mēs, viri, cīnāmies ar poliem, jūs, sievas, sadomāsat celt karu savā starpā. Bez tā jau laikam gan neiztiksat — četras saimnieces zem viena jumta!
— Ko nu mējo! Vai Pēteris istabā?
— Nava. Aizgāja ar Andri un pusduci vīru izlūkos.' Ozolā pamanīts šorīt poļu pulciņš. Tas nogriezies uz Daugavu, un Pēteris grib viņus pa tvarstīt. . . Bet kas tev tur tik daudz sakrauts tai grozā?
— Iesim uz iekšu, izstāstīšu visu.
Abi iegriezās dzirnavās un iegāja namiņā.
Te Ķestera Lēne rīkojās ap pavardu. Ieraudzījusi ienākam Ērmani, viņa uzmeta lūpiņu un nikni paraudzījās uz to.
Ērmanis, uztvēris skatu, pavipsnāja un teica:
— Nu, mazā dusmu pūce?
Lēnei iedrebējās lūpa. Viņa aši apcirtās apkārt un gāja laukā, durvis uzsaukdama Ērmanim:
— Tu esi nepiepildāms riļa!
Durvis aizcirtās.
— Kas tad jums?— Anna jautājoši paskatījās laiviniekā.— Sanīdāties?
— Iznāca šorīt mazs strīdiņš. Lēne gatavoja brokastis un tik kristīgi sadalīja ēdamo, ka man bij jāceļas no galda tukšu vēderu.
— Viņa taču zin, ka tev jādod trīskārtīga deva.
— Nu jā. Bet bija piemirsusi. Es viņu tāpat pa jokam norāju, bet šī ņēma ļaunā. Dikti ajjvainojās.
— Nekas. Gan salabsat atkal.
— Bet ko tu tur īsti esi atnesusi?
Aņna kravāja laukā grozu.
— Te būs vāšu ziedes. Ļoti dziedinošas. Pie slimnieku pārsiešanas būs brūces jāieziež ar tām. Un te ir zāles iekšējām kaitēm.
— Tad jau tās kā zinādama būsi atnesusi man. Man arvien ir iekšēja kaite, kad vēders tukšs.
— Ej nu, auša! Tās iedosim Andrejam un Jurim. Tiem vēl drudzis.
— Un kas šai lielā krūkā?— Ērmanis stiepa roku, bet Anna veicīgi pakampa savu mīlestības dzēriena trauku un noslēpa aiz pavarda mūrīša.
— Tas man.
— Siržu drapes laikam!— Laivinieks pasmējās.
— Un te ir miglas bumbiņas.
— Ahā! Tās var noderēt tīri labi. Pēteris gan no sākuma viņas nonicināja, bet vēlāk atskārta, ka dažkārt tās Joti labi pielietojamas. Iemest divas trīs tādas ienaidnieku pūlī, un, kad šo apņem dūmu mākonis, tad es viens pats ar siena bomīti apsitīšu visu baru, jo tas mani miglā neredz … Bet kas tev tai maišelī?
— Tās ir brīnišķas biszāles,— Anna sāka stāstīt, bet, ieraudzījusi ienākam meldera Kati, turpināja klusāk savus paskaidrojumus.
Melderis turēja veprēnu, un Kate bija atnākusi pēc samazgām. Viņa sabēra ķipī ēdienu atkritumus un salēja trauku ūdeni, sagatavoja barokļa ēdienu un atkal izgāja.
— Hm … tā lieta neies,— Ērmanis, uzklausījis Annas paskaidrojumus par savādajām biszālēm un platstobrainām bisēm, domīgi grozīja galvu.— Ar burvībām Pēteris negribēs ielaisties. Viņš cīnās godīgi — vīrs pret vīru.
— Bet kāpēc nepielietot mazu kara viltību, kad no pretinieku pārspēka vairs nav glābiņa?— Anna aizstāvēja savas biszāles.
— Tā nu gan ir,— Ērmanim bija jāpiekrīt.— Ja šīs biszāles tik spēcīgas ir, kā tu saki, tad grūtā brīdī tās varētu mūs paglābt. Tomēr pagaidām nekā neminēsim par to. Noglabā šīs bises un biszāles labi. Kad būsim postā, gan tad paspēsim pie tām meklēt glābiņu.
Ērmanis aiznesa zāles uz dzirnavistabu. Anna noglabāja kara mantas meitu kambarī. Savai stiprās dziras krūkai viņa ilgi nevarēja atrast pietiekoši drošu paslēptuvi. Tad aizbāza to aiz pakša priekšnamā. Te arvien bija tumšs, un nevienam, viņa domāja, nekas aiz pakšiem nav meklējams.
Tad Anna gāja pie slimniekiem pārsiet brūces un Ērmanis atgriezās pagalmā. Patlaban bija piebraukušas laivas no Rīgas ar maļamo labību. Millers gāja saņemt maisus. Vārtos Ērmanis sastapās ar staltu, jaunu kungu. Uz piedurknes tas nesa melngalvju zīmi.
— Labdien, Erman Zeltiņ!— viesis sveicināja karakalpu.
— Skat: Matīss Bērensa kungs!— Ermanis pazina svešo. Viņš, taisni patlaban tukšā dūšā būdams, ar labpatikas atmiņu smaidu iedomājās tās varenās maltītes un lielisko iedzeršanu, ar ko jautrais melngalvis viņu dažu labu reiz savās trakajās derībās bija cienājis un toreiz, kad no cietuma izpestītie ievainotie biedri gulēja Bebrukārklāja torņa sienā un viņš nezināja, kā tos izvest no pilsētas, bija palīdzējis tikt pie lepnās Kurzemes barona karietes.— Labdien, labdien, kungs .. . Lūk, kā: pats ari ierodaties malt?
— Jā, draugs,— atbildēja melngalvis.— Jāpārrauga darbi, ka varu atbildēt Rīgas gubernatoram par miltu labumu. Zviedri ir stingri ļaudis.
— Tā gan, tā gan.
— Turklāt… es loti vēlētos satikt jaunavu Rūtu.
Nu Ērmaņa piere apmācās. Ienāca prātā, kā Andris izmisis meklējis nozudušo līgavu.
— Rūta ir vārga,— laivinieks kā negribot norūca.
— Taisni tādēļ es gribu viņu redzēt.
— Labāk nerunāsim par meiteni,— Ērmanis teica drūmi.— Andris nav mājās, par laimi. Jums būtu grūt' viņam dot atbildību.
— Par ko?
— Par meitenes nolaupīšanu.
— Mīļais draugs, kas to saka?
— Kā? Jūs viņu turējāt sagūstītu Vella muižiņā.
— Ne sagūstītu. Vārgu. Uz nāves gultas.
— Arī savā dzīvoklī pilsētā jūs viņu slēpāt. Kad tur vairs nebij droši, tad pārvedāt še.
— Jā, viņa bija ievainota. Tad viņai uzbruka Jaunā sērga. Pilsētas sliktajā, saindētā gaisā meitenei būtu jāiet bojā, un man vajadzēja to nogādāt, kur meža smarža un svaigi vēji. Tā es viņu paglābu no nāves. Bet vēl viņas veselība nav pilnīgi atjaunota, un tādēļ arvien noraizējos par maigo, mīļo meiču. Mīļais Ērman, es loti lūdzu, noved mani pie Rūtas!
Pēc melngalvja izstāstijuma Ermanis neatrada iemesla liegt satikšanos ar Andra līgavu.
— Nu labi,— viņš teica,— nāciet man līdz! Bet Andrim, man liekas, nav uz jums labs prāts.
— Gan es viņu pārliecināšu mazliet labāk par mani domāt,— Bērenss pasmaidīja un sekoja karakalpam.
Viņi iegāja meitu istabā, kur Rūta, vēl vārga un bāla, sēdēja pie loga un raudzījās pāri ezeram, pār kura līmeni lēns vējiņš rotāja sidraba vižņus.
Meitene, pazinusi Bērensu, uzlūkoja viņu izbrīna pilnu
skatu.
— Dievs palīdz!— melngalvis sveicināja.— Es nācu apraudzīt, kā klājas manai vājiniecei.
— Tāpat vien,— Rūta atbildēja vārgā balsi uz viesa laipnajiem, līdzjūtības pilnajiem vārdiem.— Spēks arvien vēl nerodas. Kauli kā svina pielieti.
— Tās ir sekas no grūtās slimības. Taču trīs dienas tevi cīnījās dzīvība ar nāvi, un vienīgi gudrā mediķa mākslas dēj tu izglābies.
— Un jūsu rūpības dēļ.
Rūta pamāja ar roku uz guļas vietas galu pretī savam sēdeklim. Melngalvis piesēdās.
— Saki, mans bērns,— Bērenss jautāja, brītiņu paraudzījies slimniecē,— vai tu pēdējās dienās esi ieziedusi rokas un kājas ar zālēm pret kaulu sāpēm?
— Nē. Man te zāju nav.
— Es tev atsūtišu. Es atvedīšu arī mūsu gudro, veco ārstu. Tev jātiek veselai. Ir jādara viss iespējamais, lai tu atkal vari līksmi uzsmaidīt savam līgavainim. Es gribēju tevi atdot viņam spirgtu un veselu, izdziedētu; bet liktenis bija nolēmis citādi.
— Kā?— Rūtas acis kļuva domīgas.— Jūs gribējāt to darīt?
— Jā, mans bērns.
— Bet kāpēc jūs mani maldinājāt, teikdams, ka Andris miris?
— Sie meli bija nepieciešami.
— Jo, ja es zinātu, ka Andris dzīvs, tad lēktu laukā no slimības gultas. Vai ne?
— Jā. Tā ari bija. Pat karstumguļā tu lēci laukā no siltās gultas, rāvi vaļā logu un ziemas salā raudzījies ārā . .. Tur tu dabūji ļaunās kaulu sāpes. .. Tev bija vajadzīgs miers un rūpīgāka kopšana, kādu nevarētu dot tavs līgavainis kazarmēs kaktā vai slimnieku pārpildītā hospitālī.
Rūtas sejiņā sastinga skumjš smaids. Viņa pastiepa roku un viegli pieskārās melngalvja pirkstiem.
— Kādēļ jūs, kungs, esat tik labs pret mani?
Bērenss atbildēja tikai pēc brītiņa. Ar sirds siltumu, bet
reizē vienkārši un bezkaislīgi, it kā šis jautājums neskartu viņu, bet gan kādu svešu, viņam vienaldzīgu cilvēku:
— Es tevi mīlu, bērns.
Šādas domas jau vairāk reizes bija uznākušas Rūtai slimības laikā, kaut gan viņas kopējs ne ar mazāko sīkumu
savas jūtas netika parādījis. Nu viņa saviļņota dzirdēja to apstiprinājumu maigos, mierīgos vārdos, pilnos mīlas un atsacīšanās.
Viņa teica lēni:— Un, zinādams, ka man ir līgavainis, jūs tomēr nebeidzāt rūpēties par mani.
Bērenss tāpat atbildēja:— Mana sirds nevar būt mieriga, kamēr neredzu tevi veselu un laimīgu.
Sādu dvēseles cēlumu jaunā, vienkāršā meitene nebija iedomājusies. Arī pati no tā pacilāta, viņa apgarotu skatu pavērās uz ezeru. Abiem klusējot un Ērmanim domīgi kaktā sēžot, ienāca Millera Kate ar ziedes kārbu.
— Man liekas, mīļā Rūta,— viņa teica, ar galvas mājienu apsveikusi viesi,— šīs zāles būs labas tavām kaulu sāpēm. Tās līdz ar citām Anna nupat atnesa no Rīgas mūsu slimniekiem.
— Atjauj, jaunava!— Bērenss pastiepa roku, paņēma kārbu un, izlasījis uzrakstu, teica pārsteigts:— Patiesi, tā ir tā pati ziede, ko tev izgatavoja mūsu labais dakteris. Tā palīdz!
— Tad tūlīt ieziedisim sāpošās rokas.— Kate attaisīja kārbu un sāka rīkoties ap Rūtu.
Pagalmā dzirdēja zirgu soļu dunoņu.
Ērmanis izgāja.
— Tātad,— melngalvis piecēlās,— es iešu aplūkot darbus dzirnavās. Un rīt vai parit atvedīšu tev mūsu veco, krietno maģistri.
Pie pēdējiem vārdiem atvērās durvis un strauji ienāca Andris. Ērmanis viņam bija paziņojis par ciemiņu. Sarauktām uzacīm un niknu skatu viņš raudzijās viesī.
— Ko tu te meklē, kungs?— viņš teica draudoši.
— Nācu apraudzīt slimnieci,— Bērenss atbildēja mierīgi.
— Kāda tev daļa gar manu līgavu?
— Tikai cilvēcīga līdzdalība bēdās. Nekādas citas daļas man nav.
— Tu to meiteni gribēji pazudināt, suns!
— Nekad to neesmu gribējis, draugs.
— Tu viņu man nolaupīji!
— Es viņu ievainotu pacēlu no ielas. Kopu. Ārstēju. Es viņu iemīlēju un, kad dabūju zināt, ka viņa tava līgava, tad noņēmos viņu veselu atdot tev.
— Tu esi nelietis!— Andris nesavaldījās.
— Andri!— Rūta asarām balsī iesaucās, visus spēkus saņēmusi.— Kā tu vari tik slikti runāt par Bērensa kungu?
— Ak tu arī viņu aizstāvi?— jaunais, greizsirdīgais puisis vēl nerimās.— Nu, tad jau ir labi!
Viņš apsitās apkārt un izgāja, aizcirzdams aiz sevis durvis.
— Tas jau ir zvērs, ne cilvēks!— Kate pārsteigta nogrozīja galvu.— Tā nevar viņu atstāt. Jāiet, jāsaka kāds mierinošs vārds.
Viņa nolika kārbu un sekoja Andrim. Andris sēdēja zem liepas pagalma kaktā pie staļļiem.
— Andri!— Meiča pienāca tam klāt.— Ej pielūdzies Rūtu un atvainojies Bērensa kungam.
— Ej pie vella!— Andris norūca, arvien vēl nevaldīdams savu greizsirdības uzliesmojumu.— Vai man tāda meita vajadzīga! Es varu dabūt labāko no labākām!
Kate saslējās. Nu arī viņai uznāca dusmas par izlutinātā skaistuļa iedomību.
— Tu?— viņa nicīgi iesaucās.
— Jā,— Andris, pārsteigts no nedzirdētā toņa, pacēla galvu.
— Tu, neglītā lelle?!— Meldera meita iespieda rokas sānos.— Jā, tāds tu esi katra saprātīga cilvēka acīs! Jeb tu varbūt iedomājies, ka visa tava cilvēcība un cēlums būtu tavās rudzupuķu acīs, tavos sārtos vaidziņos? So nožēlojamo tikumu dēļ neviena krietna sieviete tev kaklā nekārsies. Un, ja Rūta pret tevi ir laba, tad tikai aiz žēluma, jo savā dvēselē tu esi pēdējais nabags.
Andris raudzījās strostētājā pārmērīgā izbrīnā ieplestām acīm. Sādu norājienu un šādu vaļsirdīgu pārmetumu viņš nebij dzirdējis vēl nekad.
Kate ieņēma elpu un turpināja mierīgāk:
— Tev jālabojas, Andri. Beidz dižoties ar savu meitenīgo ārieni un topi vīrs, nosvērts, krietns savā sirdī. Mācies no Pētera! Tas nekad nevar būt netaisns. Un Pēteri visi no sirds mīl, bet tev skrien pakal tikai tādi paviegli skuķi kā tā ķestera meita, un ari tā, nākusi pie prāta, tev, tādam, vairs neskatīsies ne virsū. Tici man, es tev no sirds vēlu labu.
Brītiņu abi raudzījas viens otrā. Andris — kā no mākoņiem nokritis un Kate — tagad laipni un sirsnīgi.
Tad meiča apgriezās un pazuda dzirnavās.
Iznāca Bērenss. Viņš gāja uz maltuves durvīm, kur nesēji vēl nogādāja pēdējos maisus no laivām. Te stāvēja Ērmanis un šķielēja uz Lēni, kura skaidienā lasīja žagarus klēpī azaida vārīšanai.
Laivinieks, ieraudzījis melngalvi, teica, bet tā, ka ari Lēne viņa vārdus varētu dzirdēt:
— Ak, Bērensa kungs, tikko es jūs ieraugu, arvien atceros tos laikus, kad bijām paēduši. Tagad dzīve citādi būtu laba, tikai allaž jāstaigā ar tukšu vēderu. Ir mums te saimnieču vairāk, kā vajag, bet tām laikam galvā citas — svarīgākas domas nekā ēdiena gatavošana.
Lēne, katrti vārdu dzirdējusi, piesarka un aizslēpās aiz žagaru kaudzes, domādama, ka Ermanis viņu nav pamanījis.