Svētdien pirms Jāņu dienas virsmācltāja Hermaņa Samsona namā bij nelielas viesības par godu viņa meitas Cecīlijas četrpadsmitai dzimšanas dienai. Tās bij dīvainas godības: no gaviļnieces biedrenēm pie kafijas galda sēdēja tikai viņas māsīca Elīza, Samsona svaiņa Toma Rama meita. Pārējie viesi bija rātskungi, sākot no sniegbaltā vectētiņa — birģermeistara Niklāva Ekes — līdz visjaunākajam Joahimam Rigemanim, kurš ari jau bija pāri četrdesmit piektajam gadam. Sāda sabiedrība nepavisam nepiedienējās jaunās meitenes goda dienā, un, kā likās, to viņa ari negribēja. Steigā izdzēruši savu tasīti kafijas, kungi piecēlās no galda un pārgāja uz mācītāja darba istabu, kur tos gaidīja pīpes un liela kanna vīna. Tikko aiz viņiem bija aizvērušās durvis, abas meitenes saskatījās zīmīgu skatienu, aši piecēlās, noskūpstīja namamātes roku un aizsteidzās uz Cecīlijas istabu. Mācītāja cienmāte, palikusi viena, plati nožāvājās, tad pazvanīja.
Ieradās kalpone, daiļa meitene, gadus deviņpadsmit veca, ar divām smagām zelta dzeltenām bizēm.
— Novāc traukus, Raute!— teica namamāte.— Un te tev būs pagraba atslēga, ja kungi vēl prasa vīna. Mani netraucē. Es uz kādu stundiņu gribu atgulties.— Viņa piecēlās un smagi izgāja. Kalpone nokopa galdu. Viesistaba palika tukša.
Darbistabā sēdēja namatēvs ar dzimšanas dienas jeb, pareizāk sakot, saviem viesiem: sievastēvu, vecāko birģermeistaru Niklāvu Eku, svaini Tomu Ramu, kura galvas tūska vēl nebij gluži pārgājusi, veco rātskungu Benediktu Hinci un Rātes locekļiem Johannu Srēderu, Lorenču Cim- mermani, Joahimu Rigemani un Ludvigu Hintelmani.
Kad pīpes bij iedegtas, mācītājs pārlaida skatu pār sabiedrību, nokrekšķējās un teica:
— Augstie kungi! Kā jums jau būs zināms, tad manas Cecīlijas goda diena mums noder tikai kā maska, lai neuzkrītoši sapulcētos un apspriestu ārkārtīgi svarīgas lietas, kas prasa vislielāko slepenību un uzmanību.
— Jā, jā,— iebilda vecais Hince,— bet vai jūsu meita nejutīsies apbēdināta, ka tik maz vērības piegriežarti viņai — šo viesību iemeslam?
— Ak nē!— Samsons atmeta ar roku.— Mana Cecīlija ir laimīga, ka tiek no mums vaļā un var būt savas draudzenes — Rama Elīzes sabiedrībā. Ko mēs zinām no jaunu skuķu sirdslietām! Tā jau mums bij norunāts, ka netaisīsim lielas viesības.. . Bet nu, mani kungi, piegriezīsimies mūsu šīsdienas slepenās sanāksmes iemeslam. Ludvig Hintelman! Lūdzu, nāciet klajā ar savu ziņojumu.
Rātskungs Hintelmans izpūta kuplu dūmu mākoni un sāka:
— Pagājušo nedēļu es atgriezos no Vācijas brauciena. Rostokā sastapu kādu paziņu, rīdzinieku, kurš, apmeties uz dzīvi Prāgā, pēc Austrijas Ferdinanda uzvaras Bohēmijas karā un visu luterticīgo izraidīšanas līdz ar citiem trimdiniekiem bija atbēdzis tur. Sis virs man zināja pastāstīt dažas lietas par mūsu mīļo Rīgu, no kurām mums te nav ne jausmas.
— Na, nu?— atskanēja daži ziņkāri saucieni.— Kas tad tās par lietām?
Bet pārējie jau bija iepazinušies pirms šīs sapulces sasaukšanas ar Hintelmaņa vēstīm un zīmīgi saskatījās.
— Gustavs Ādolfs taisās iekarot Rīgu,— ziņotājs izteica ar uzsvaru.
Birģermeistars Eks pagrieza balto galvu pret runātāju.
— To viņš jau sen dara, miļais Hintelman. Cik sen tas atpakaļ, kad Daugavas grīva jau bija zviedru rokās!
— Es nerunāju par zviedru karaļa tieksmēm, godājamo Ek,— atbildēja Hintelmans,— bet par viņa jau spertiem soļiem. Gustavs Ādolfs gatavojas un, visvēlākais, pēc mēneša būs pie Rīgas mūriem.
— Riga nav tik viegli ieņemama.
— Zviedri ieņems Rigu ātrāk, nekā jūs to domājat, birģermēistar. Gustavam Ādolfam ir rokās sīki izstrādāts Rīgas apcietinājumu plāns.
— Kas to viņam devis?
— Vīrs, kuru es satiku Rostokā.
— Bijis rīdzinieks?
— Jā. Jūs visi viņu, bez šaubām, pazīstat. Tas ir kapteinis Sutens.
— Bijušais Rīgas karakalpu nodaļas priekšnieks?
— Pareizi.
— Kādi tam varētu būt sakari ar Zviedrijas karali? Turklāt priekš dažiem gadiem, kā stāsta, viņu taču esot parāvis nelabais! Pie Sarkanā torņa tas pēkšņi nozudis no savu laužu vidus, kā zemē ielīdis.
— Jā, tā stāsta. Viņš pats to gadījumu paskaidro citādi. Pašam viņam nekādu tiešu sakaru ar Gustavu Ādolfu neesot bijis. Zviedru karalis pieprasījis Rīgas apcietinājumu plānu savam bijušam pulkvedim Arnimam, kurš apmeties uz dzīvi Vācijā. Tas pazinis Sutenu jau no tiem laikiem, kad viņš vēl cīnījies Fārensbaha bandā, un atsūtījis tam uz Rīgu vēstuli, lai šis apgādājot Rigas apcietinājumu plānu. Rāte Sutenu sūtīja pretim Fārensbaham uz Sarkano torni; viņš ar plāniem kabatā pēkšņi vakara krēslā bez pēdām nozudis no saviem ļaudīm. Tikai ne vella parauts, kā ļaudis melš, bet gan slepeni pārgājis pie Fārensbaha. Tas par labu samaksu viņam devis no saviem ļaudīm pavadoņus līdz Vācijai, kur Sutens nogādājis plānus Arnimam. Par saņemto nodevības algu viņš nopircis muižiņu Bohēmijā, Prāgas tuvumā, kur apmeties uz dzīvi. Un tikai tagad kā trimdinieks atbēdzis uz Rostoku.
— Tātad zviedru karalim ir mūsu pilsētas apcietinājumu plāni? . . . Hm … tā lieta patiesi ir nopietnāka, nekā domāju!— Vecais Eks pacēla savu vīna kausu.— Bet tomēr zviedriem nāksies ieņemt Rīgu.
— Nu, lūk!— Samsons dedzīgu skatu paraudzījās sievastēvā.— Man šķiet, šo grūtumu mums vajadzētu viņam atvieglināt.
— Kā? Atdot Rigu zviedriem bez cīņas?
— Jā. Par to mums, kungi, šodien visā klusībā būs jāpārrunā,— dedzīgi teica Toms Rams.
Vecais birģermeistars domīgi pagrozīja galvu un uzlūkoja abus savus znotus — Ramu un Samsonu. Tad viņš teica lēni, ar uzsvaru:
— Nodevēja vārdam ir ļoti slikta skaņa.
— Ne vārds te krīt svarā,— Samsons iekaisās,— bet pati lietas būtība. Rīga ir brīva pilsēta, un, ja mēs esam at- devušies Polijas karaļa sardzibā, tad esam viņa vasaļi tikai tik ilgi, kamēr tas spēj mūs aizsargāt. Un, augstie kungi, Sigismunds to vairs nespēs! Agri vai vēlu Gustavs Ādolfs
Kā? Atdot Rigu zviedriem bez cīņas?
iekaros visu Vidzemi un mēs būsim spiesti nodot Rigu viņa sardzībā. Tādēļ, lūk, aplama un veltiga būtu lieka asins izliešana un pretošanās tam, kuram taisāmies atdoties.
— Bet mēs esam zvērējuši poļu karalim!— iebilda sirmais rātskungs Benedikts Hince.
— Pareizi!— piekrita Eks.— Un Rīgas gods prasa, ka tā tur savu zvērastu.
— Mīļo sievastēv! Godājamo Benedikt Hince!— Rams piecēlās, it kā lielāku svaru vēlēdamies piešķirt saviem vārdiem.— Mūžīgu zvērastu neviens nevar dot, jo paši mēs neesam mūžīgi. Savus solijumus mēs turam, kamēr spējam un kamēr paši dzives apstākļi mūs no tiem neatsvabina. Atskatāties mūsu pilsētas vēsturē! Vai Riga savā laika nezvērēja ordenim un ercbiskapam? Kad ordeņmestrs un ercbiskaps sāka viens otru apkarot, ari mēs nevarējām turēt abiem dotos zvērastus un laužam ordenim doto. Tālāk, atceroties notikumus simts gadus atpakaļ, kad mūsu sirdis un prātus apgaismoja tīrā evaņģēlija mācība,— vai tad mēs neatkritām no pāvesta maldu mācības un lidz ar to nelauzām ercblskapam doto zvērastu? Nu, lūk, un kurš tādēļ var mūs saukt par nodevējiem? Ari tagad ir šāds lūzums. Mēs esam zvērējuši turēties pie lielā ticības atjaunotāja Lutera baznīcas, un, lai šo zvērastu pildītu, tad mums jālauž otrs — katoļticīgajam poļu karalim, jo nevaram stāties pretim kā naidnieki saviem ticības brāļiem zviedriem. Draugi! Lieciet to visu sev pie sirds!
— Pareizi!— sacīja rātskungs Joahims Rigemans.— Kā lai mēs topam par savas svētās ticības nodevējiem?
— Nē, pret zviedriem mēs nevaram cīnīties!— piebilda Ludvigs Hintelmans.
Johans Srēders un Lorencs Cimmermanis saskatījās un tikko manāmi paraustīja plecus. Likās, tiem šai jautājumā vēl nav noteiktas skaidrības.
Pēc īsa klusuma brīža vecais Hince uzsāka izklāstit savus uzskatus:
— Es domāju, kungi, ka, neraugoties uz godājamā Toma Rama spēcīgajiem un pārliecinošajiem vārdiem, mēs tomēr nedrīkstētu aizrauties no savām sajūtām. Ir taisnība: mūsu sirds mums nepieļaus cīnīties pret savas ticības biedriem. Bet, no otras puses, prāts nepieļauj kļūt par nodevējiem pret poļu karali. Mums jāņem vērā tas, kā pasaule mūs novērtēs. Un ja nu priekšā stāvošajā karā uzvar Sigismunds? . .. Kas tad mūs sagaida, ja būsim atvēruši vārtus ienaidniekam? Kā nodevējus mūs tad vilks pie karātavām .. .
— Jums taisnība, Benedikt Hince,— Eks piekrita. — Nekādā gadījumā mēs nedrīkstam atdot bez cīņas Rīgu. Es, godājamie kungi, esmu daudz cietis no poļiem un esmu ne mazāk karsts pāvesta maldu mācības pretinieks kā jūs un labprāt redzētu mūsu pilsētu luterticīgā Zviedrijas karaļa sardzlbā. Bet es zinu, ka lielāka daļa rātskungu negribēs likt uz spēli savas galvas, nolemdami to, uz ko mēs viņus mēģinātu pierunāt. Tādēļ, mani kungi, lai šī mūsu apspriede paliktu lielākā slepenībā, it kā tā nemaz nebūtu bijusi. Gan Dievs mums palīdzēs atrast coļus, kā bez nodēvēju slavas Riga tiks pie jauniem laikiem.
Pārējie rātskungi klusēdami piekrita vecākajam birģermeistaram. Ari viņa abi znoti nepretojās, bet, apmainījušies skatieniem, domāja par tiem ceļiem, kuri, kā sievastēvs ieminējās, būtu ejami.
Valodas pamazām pārgāja uz citām tēmām.
— Vēl viena loti svarīga lieta, kungi!— pēkšņi iesaucās Rams, noglāstījis sava aptūkušā vaiga apsienamo.— Mums jāuzsāk tiesas sēdes pret vella kalpiem, kuri jau dažas nedējas guj Peitava torni.
— Vai viņu ievainojumi jau sadzijuši?— jautāja Rige- mans.
— Ne gluži. Vēl šodien es apjautājos pie torņinieka. Bet mēs nedrīkstam kavēties. Ir jābaidās, ka jezuīti tos neizrauj no mūsu rokām.
— Kā tā?— kāds no rātskungiem iejautājās.— Man bij nepatīkama saruna ar ienīsto pāteri Janu. Pēc laužu valodām viņš izdibinājis, ka viens no gūstekņiem esot tā bikts- bērns, kāds Daugavas laivinieks. To Rāte nevarot tiesāt bez katoļu priekšstāvja piedalīšanās. Kad es mēģināju viņa ierunu noraidīt, tad šī pāvesta kreatūra piedraudēja, ka pats karalis iejaukšoties, jo jezuīti esot jau iesnieguši ziņojumu Varšavā. Trakas lietas! To nedrīkst pielaist!
— Kāpēc?— Hince jautāja.— Labāk būtu, kad starp tiesnešiem sēdētu arī kāds katolis.
— Lai Dievs pasarg!— Rams uztraucās.— Velis tiesās vellu!
— Bet ka tad pierādījies, ka šie trīs apcietinātie patiesi ir vella kalpi?— Hince nerimās.
— Mūsu godajamais namatēvs viņus uzzīmēja baznīcā .. .
— Tā?— Hince paraudzījās jautājoši virsmācītājā.
Samsons mazliet apjuka. Pat viegls sārtums pārslīdēja
par viņa pieri. Viņš atbildēja: — Tas man uznāca iejūsmā, un es jau sāku šaubīties; bet tad izrādījās, ka šie trīs puiši patiesi ir no ļauna: viņi visu baznīcēnu priekšā pēkšņi ar vella burvju mākslu palīdzību pazuda no visu ļaužu acīm. Stāsta, ka tie izgaisuši pa ķestera mazo durvtiņu atslēgas caurumu.
— Brīnišķi!— ne bez šaubām nogrozīja galvu vecais Hince un, brītiņu padomājis, piebilda:— Bet tad viņi var tāpat izbēgt arī no torņa cietuma.
— Sai gadījumā esam nodrošinājušies,— Rams pasmaidīja.— Cietuma kambara atslēgas caurumam ir aizvāžamais. Tāpat torņa āra durvis, pie kurām nolikta sardze, ir bez šķirbām, drošas un cietas, tā ka vissmalkākais gars netiek no torņa laukā.
— Lai Dievs pasarg, ja šie vella puiši tiek ārā!— sacīja Rigemans.— Noteikti viņi mūsu pilsētai nodarīs ko Jaunu. Jā gan, mums jāpasteidz ar tiesāšanu, neraugoties uz viņu smagajiem ievainojumiem.
— Tikai tad, kad uz sārta atliksies viņu pelni, izgaisis vella burvības,— Rams teica, atkal noglāstījis savu pietū- kušo vaigu.— Arī mana tūska tikai tad izgaisīs.
— Kāds tad tai sakars ar vella burvībām?
— To viņi man piebūruši.
— Hm .. . izskatās pēc tā sauktās rozes.
— Nē. Tas ir no burvībām.
— Jā, kungi, mēs nedrīkstam kavēties,— vecais Eks ņēma vārdu.— Pēdējā laikā mēs esam kjuvuši pārāk vienaldzīgi un kūtri raganu un burvju svilināšanā. Ļaunie gari arvien vairāk ieperinās mūsu mīļajā pilsētā. Man gadījās dzirdēt pat no cienījamu pilsoņu mutes Nelabā vārdu, pie kam to piesauc pat ar labpatiku. Jau nākošā Rātes sēdē likšu priekšā nekavējoties sākt tiesu.
— Jo ātrāk, jo labāk!— piebalsoja rātskungi.
Tad sarunas turpinājās par ikdienišķām lietām.