ClLVĒKS, bez šaubām, ir visinteresantākais muļķis, kādu vien var atrast. Un arī visekscentriskākais. Ne viņa bībelē, ne ārpus tās nav neviena rakstīta likuma, kura mērķis un nolūks nebūtu ierobežot un anulēt dieva likumus.
Pavisam reti gadās, ka viņš no vienkārša fakta izdarītu pareizu secinājumu. Te viņš neko nevar līdzēt; tā ir iekārtots juceklis, kuru viņš dēvē par savu saprātu. Palūkojieties, ko viņš atzīst un cik dīvaini uz šo atzinumu pamata secina.
Tā, piemēram, viņš atzīst, ka dievs radījis cilvēku. Radījis to bez cilvēka vēlēšanās un ziņas.
Tas, šķiet, skaidri un neapstrīdami uzliek dievam — dievam vienam pašam atbildību par cilvēka rīcību. Taču cilvēks to noliedz.
Viņš atzīst, ka dievs radījis eņģeļus pilnīgus, bez mazākās vainas, nepieejamus sāpēm, nemirstīgus; viņš atzīst arī, ka dievs būtu varējis izturēties tikpat labi pret cilvēku, ja vien būtu to gribējis, taču noliedz, ka tam būtu morāls pienākums to darīt.
Viņš atzīst, ka cilvēkam nav morālu tiesību savu miesīgu bērnu tīši mocīt, nolemt slimībām un nāvei, bet atsakās ierobežot attiecīgās dieva privilēģijas, kad runa ir par tā bērniem.
Bībele un cilvēka likumi aizliedz slepkavot, pārkāpt laulību, melot, nodot, zagt, apspiest un izdarīt citus noziegumus, taču apgalvo, ka dievam neesot šiem noteikumiem jāklausa un viņam esot tiesības tos pārkāpt, kad vien viņam tas ienākot prātā.
Viņš atzīst, ka dievs cilvēku, tam piedzimstot, apveltī ar zināmu temperamentu un iedabu; viņš atzīst, ka cilvēks nekādi nevar šo temperamentu pārveidot, bet ir vienmēr spiests tam pakļauties. Taču skaitās pareizi un prātīgi sodīt par noziegumiem cilvēku, kura iedaba ir nejauku kaislību pilna, un atalgot par rātnumu to, kam šādu ļaunu īpašību nav.
Apskatīsim šīs dīvainības sīkāk.
Temperaments (iedzimtas slieksmes).
Ņemsim divus gluži pretējus temperamentus — āzi un bruņurupuci.
Neviens no šiem radījumiem neveido pats savu temperamentu, bet, tāpat kā cilvēks, piedzimst ar to un, tāpat kā cilvēks, nevar to mainīt.
Temperaments ir dieva likums, kas ar dieva paša roku ierakstīts katra radījuma sirdī un kas jāklausa, jāklausa par spīti visiem ierobežojumiem vai aizliegumiem — vienalga, no kurienes tie nāktu_.
Iesim tālāk. Aža temperamenta galvenā īpašība ir iekāre, tā ir dieva likums, kas ierakstīts viņa sirdī, un viņš spiests tam klausīt un arī klausa riesta laikā no rīta līdz vakaram, nedomādams ne par ēdienu, ne dzērienu. Ja bībele teiktu āzim: «Tev nebūs laulību pārkāpt,» — tad pat cilvēks ar visu savu kāpostgalvas saprātu apjēgtu, cik tāds aizliegums ir muļķīgs, un piekristu, ka āzis nav jāsoda par to, ka tas klausa sava Radītāja priekšrakstam. Taču viņš domā, ka ir pareizi un taisnīgi pakļaut šim aizliegumam cilvēku. Visus cilvēkus. Visus kā vienu.
Tas ir acīm redzams absurds, jo daudzi vīrieši pēc sava temperamenta, kas ir īstais dieva likums, ir āži un nevar noturēties nepārkāpuši laulību, kad viņiem gadās šāda izdevība, turpretī ir arī krietns skaits vīriešu, kuru temperaments atļauj viņiem palikt šķīstiem un palaist garām izdevību, ja sieviete nav diez cik pievilcīga. Taču bībele vispār aizliedz pārkāpt laulību — vienalga, vai cilvēks to spēj vai ne. Tā nepieļauj atšķirību starp āzi un bruņurupuci — starp ātri sakairināmo, kaislīgo āzi, kam vai nu katru dienu jāgrēko, vai arī jānovīst kā puķei bez ūdens, un bruņurupuci, aukstasinīgo, vēso puritāni, kas atļaujas šo izpriecu tikai reizi divos gados un arī tad aizmieg pašā jaukākajā brīdī un atmostas tikai pēc diviem mēnešiem. Neviena kazu lēdija pat Svētajā Dienā nav droša no vardarbības, ja trīs jūdžu attālumā no viņas aizvēja pusē atrodas āžu džentlmenis un abus šķir tikai četrpadsmit pēdu augsts žogs, turpretī bruņurupuču džentlmenis un lēdija nav nekad tik izsalkuši, lai savu svētsvinīgo miesas prieku dēļ būtu ar mieru pārkāpt Svētās Dienas aizliegumus. Taču saskaņā ar cilvēka savdabīgo loģiku āzis ir pelnījis sodu, bet bruņurupucis — uzslavu.
«Tev nebūs laulību pārkāpt» ir bauslis, kas neparedz nekādu atšķirību starp tālāk minētajām personām. Šis likums bez ierunām jāievēro
Jaunpiedzimušiem.
Zīdaiņiem šūpulī.
Skolēniem.
Jauniešiem un jaunavām.
Pieaugušiem jauniem ļaudīm.
Mazliet vecākiem.
Vīriešiem un sievietēm četrdesmit gadu vecumā.
Piecdesmit gadu vecumā.
Sešdesmit gadu vecumā.
Septiņdesmit gadu vecumā.
Astoņdesmit gadu vecumā.
Deviņdesmit gadu vecumā.
Simt gadu vecumā.
Baušļu uzliktā nasta nav sadalīta vienādi, un citādi tas arī nevar būt.
Pirmās trīs — bērnu kategorijas tā nenospiež.
Uz nākamajām trim kategorijām tā gulstas smagi — smagāk — vēl smagāk — ar visu savu cietsirdīgo smagumu.
Nākamajām trim kategorijām tā kļūst jau patīkami vieglāka.
Tad nu tā ir nodarījusi visu postu, ko vien varējusi nodarīt, un būtu atbrīvojama no sava pienākuma. Taču idiotiskas stūrgalvības dēļ to atstāj spēkā, un četras atlikušās šķiras paliek smokam zem šī aizlieguma. Nabaga vecie grausti — viņi nespētu nepaklausīt, pat ja gribētu to darīt. Un padomājiet — par to, ka viņi svēti atturas no laulības pārkāpšanas, viņus slavē! Tās taču ir blēņas, jo pat bībele zina, ka vajadzētu tikai pašam vecākajam no viņiem atgūt kaut uz stundu savas jaunības spēkus, un viņš pasūtītu šo bausli pie visiem velniem un pazudinātu pirmo sievieti, kas viņam gadītos ceļā, lai arī tā būtu pilnīga svešiniece.
Ir tiešām tā, kā esmu sacījis: ikviens bībeles un likumu grāmatu paragrāfs ir mēģinājums iedragāt dieva likumu, citiem vārdiem sakot, negrozāmo un nesatricināmo dabas likumu. So ļautiņu dievs ar savu rīcību viņiem miljoniem reižu parādījis, ka Bībeles noteikumi viņam ir tikpat ka kaķim uz astes. Viņš pats pārkāpj i laulību, i grēko pret visiem citiem baušļiem.
Tas dieva likums, kurš skaidri un gaiši izpaužas sievietes organisma uzbūvē, skan šādi: tev nebūs ne mazākā mērā ierobežot savus seksuālos sakarus ar otru dzimumu nevienā savā dzīves stundā.
Tas dieva likums, kurš skaidri un gaiši izpaužas vīrieša organisma uzbūvē, skan šādi: visu tavu mūžu tava dzimumdzīve būs pakļauta nepielūdzamiem ierobežojumiem un aizliegumiem.
Vīrietis spēj piekopt dzimumsakarus tikai īsu laiku un ari tad vienīgi mērenos apjomos. Viņš tam der, sākot no sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecuma, apmēram trīsdesmit piecus mūža gadus. Pēc piecdesmitiem viņa veikums ir visai zemas kvalitātes, ar lieliem starplaikiem, un apmierinājums, ko gūst abas puses, savā vērtībā gaužām zems; turpretī viņa vecvecmāmiņa tanī pašā laikā ir tikpat kā jauna. Viņas mehānismam nekas nekait. Viņas lukturis ir tikpat stingrs kā vienmēr, turpretī viņa svece, laika iedarbībā atmiekšķēdamās, kļūst arvien mīkstāka, līdz beidzot nespēj vairs nostāvēt un skumji tiek nolikta pie malas cerībā uz svētlaimīgo augšāmcelšanos, kas tā arī paliek nepiepildīta.
Saskaņā ar sievietes uzbūvi viņas mehānisms iziet no ierindas trīs dienas mēnesī un zināmu daļu no grūtniecības laika. Šis periods ir nepatīkams, bieži pat ciešanu pilns. Kā taisnīgu un godīgu atlīdzību viņa saņem cēlo priekšrocību neierobežoti grēkot visas pārējās mūža dienas.
Tas ir dieva likums, kurš izpaužas viņas mehānisma uzbūvē. Kāds ir šīs cildenās privilēģijas liktenis? Vai sieviete var to brīvi baudīt? Nē. Nekur visā plašajā pasaulē. Visur viņai to nelikumīgi atņem. Kas to dara? Vīrietis. Vīrieša statūti — ja Bībele patiesi ir dieva Vārds.
Te nu jums ir piemērs cilvēka «spriešanas spējām», kā viņš tās dēvē. Viņš ievēro zināmus faktus. Piemērs: visā vīrieša mūžā nav nevienas dienas, kad viņš spētu apmierināt kaut vienu sievieti, un sievietes mūžā tāpat nav nevienas dienas, kad viņa nevarētu pārspēt, galīgi nogurdināt un izvest no ierindas jebkurus desmit vīriešus, ko noliktu viņai blakus gultā.[3]
Viņš šos ārkārtīgi skaidros un ierosinošos faktus saliek l<opā un izdara pārsteidzošu secinājumu: Radītājs lēmis sievietei tikai vienu vīrieti.
Tad viņš šo bezgala dīvaino secinājumu pārvērš par likumu, kam jāpaliek spēkā uz mūžīgiem laikiem.
Un to viņš dara, nemaz neaprunājoties ar sievieti, lai gan tā ir ieinteresēta šai jautājumā tūkstoš reižu vairāk nekā viņš. Vīrieša vairošanās spējas ir ierobežotas ar vidēji simt vingrinājumiem gadā piecdesmit gadu laikā, turpretī sieviete gada laikā — un arī tad, ja dzīvo vēl krietni ilgāk, — var veikt savus trīs tūkstošus. Tā nu viņa mūža tiesa ir pieci tūkstoši atspirdzinājumu, turpretī viņas — simt piecdesmit tūkstoši; un tomēr šis bezkaunīgais vepris, par kura ieinteresētību šai jautājumā vispār nav vērts muti dzisināt, nejauj vis, kā pēc taisnības pienāktos, izdot likumu tai personai, kas ir dziļi jo dziļi tajā ieinteresēta, bet izdod to pats!
No manām agrākajām pamācībām jūs varējāt secināt, ka vīrietis ir muļķis; tagad jūs skaidri redzat, ka arī sieviete ir nolāpīti dumja.
Ja jūs vai kāda cita patiesi saprātīga persona kārtotu attiecības starp vīrieti un sievieti, gribēdami visu sadalīt taisnīgi un godīgi, jūs dotu vīrietim divus procentus no vienas sievietes, bet sievietei — harēmu. Vai ne? Noteikti. Tad nu klausieties un brīnieties: radījums ar ļodzīgo sveci ierīkojis visu tieši otrādi. Zālamanam, kas bija viens no dieva favorītiem, piederēja kopošanās iestāde, kurā ietilpa septiņsimt sievu un trīssimt konkubīņu. Pat ja viņam draudētu ar nāvi, viņš nebūtu spējis pienācīgi iepriecināt šīs jaunās būtnes, kaut arī viņam palīdzētu piecpadsmit ekspertu. Rezultātā gandrīz veselam tūkstotim maigo būtņu vajadzēja gadu no gada nīkt izsalkumā un badā. Padomājiet, cik cietsirdīgam bija jābūt cilvēkam, lai diendienā vērotu visas šīs ciešanas un nejustu ne mazāko dziņu tas mazināt. Viņš pat aplamā nežēlībā vēl padziļināja šīs drausmīgās mokas, mūžīgi turēdams sieviešu redzes lokā uzticamus sargus, kuru skaistās, vīrišķīgās formas skatot nabaga meičām saskrēja siekalas mutē; taču šiem kavalieriem nebija
princeses dažādos nopelnus, panākumus un spējas, šos trīsdesmit sešus ērzeļus devēja par viņas harēmu, un dziesma pauda, ka viņa bijusi lepna un laimīga, jo spējusi tos visus nodarbināt, un dažkārt noticis, ka vairāki no jaunekļiem varējuši pieprasīt virsstundas. (AI T.) ar ko iepriecināt lukturīšus — viņi bija einuhi. Einuhs ir persona, kura svece izdzēsta. Mākslīgi.[4]
Risinādams savu stāstījumu, es laiku pa laikam iztirzāšu kādu Bībeles statūtu un parādīšu, kā tas vienmēr apgāna kādu dieva likumu, bet pēc tam tiek ierakstīts tautu likumu grāmatās, kur savu gānīšanos turpina. Taču visam savs laiks; nav ko steigties.