TURPINĀDAMS ceļojumu, Šķirsts mētājās šurp turp un vēl kaut kurp bez kompasa un stūres, būdams vienīgi laika kavēklis nejaušu vēju un vētrainu straumju rokās. Un šie lieti, lieti, lieti! Tie lija, gāza, izmērcēja un applūdināja. Tāds lietus vēl nekad nebija redzēts. Gadījās kādreiz, ka nolija sešpadsmit collu dienā, bet tas pret šīm gāzēm bija tīrais nieks. Tagad lija simt divdesmit collu — desmit pēdu dienā! Un šis neticamais daudzums nāca zemē četrdesmit dienas un četrdesmit naktis no vietas un apklāja it visus pakalnus, kas bija četrsimt pēdu augsti. Tad debesis un pat eņģeļi palika galīgi sausā; nebija kur ņemt ūdeni.
Kā Vispārējie Plūdi šie nebija necik izdevušies, bet arī agrāk bija rīkots simtiem Vispārēju Plūdu (tā liecina visu tautu bībeles), un šie nemaz nebija sliktāki par iepriekšējiem.
Beidzot Šķirsts pacēlās augstu gaisā un apstājās pie Ara- rata kalna galotnes, septiņpadsmit tūkstošu pēdu virs ielejas, un tā dzīvā krava izrāpās ārā un devās pa nogāzi lejup.
Noass iedēstīja vīnadārzu, baudīja vīnu un apdzērās.
No visiem zemes iedzīvotājiem tieši šo personu izvēlējās tāpēc, ka labāks neviens neatradās. Viņam bija jāsāk celt cilvēce uz jauniem pamatiem. Tāds tad nu izskatījās tas jaunais pamats. Neko labu gaidīt nevarēja. Turpināt eksperimentu nozīmēja pakļaut pasauli lielam un visai nesaprātīgam riskam. Tagad bija īstais brīdis izrīkoties ar šiem ļautiņiem tikpat gudri kā ar citiem, proti, viņus noslīcināt. Jebkurš cits, izņemot
Rādītāju, to butu sapratis. Bet viņš jau nu nesaprata. Tas ir, varbūt nesaprata.
Apgalvo, ka kopš laika gala viņš paredzējis visu, kas notiks pasaulē. Ja tas tiesa, tad viņš paredzēja, ka Ādams un Ieva apēdīs ābolu; ka viņu pēcnācēji būs neciešami un tos vajadzēs noslīcināt; ka Noasa pēcnācēji tāpat būs neciešami un ka ar laiku viņam pašam vajadzēs atstāt troni debesīs un nokāpt lejā, un jauties sist sevi krustā, lai izglābtu atkal šo pašu apnicīgo cilvēku cilti. Vai visu? Nē! Vai daļu? Jā. Cik daudz? Simtiem un tūkstošiem paaudžu mainoties, no katras paaudzes miljards nomirs un aizies pazušanā, un tikai desmit tūkstoši no šī miljarda varbūt paglābsies. Sie desmit tūkstoši būs niecīgā kristiešu pulciņa locekļi, un arī no šā mazā bariņa tikai viens no simta var lolot cerības uz glābiņu. Laimīgie var būt vienīgi Romas katoļi, kam gadīsies pie rokas garīdznieks, kas, mirējam pēdējo reizi velkot elpu, ar smilšpapīru noberzīs viņa dvēseli; varbūt retumis izspruks cauri arī kads prezbiteriānis. Cits neviens lai uz glābiņu necer, tie visi, kopumā apmēram miljons, brauks uz elli.
Vai jūs piekritīsiet, ka viņš visu to paredzēja? Baznīca tam piekrīt pilnā rīklē. Tas nozīmē tikpat kā atzīt, ka saprāta ziņā dievs ir Vislielākais Ubags Visumā un ka morāles un tikumības jautājumos viņš atrodas apmēram vienā līmenī ar ķēniņu Dāvidu.