AbAS Derības ir interesantas, katra savā veidā. No Vecās mēs uzzinām, kāds bija šo ļautiņu dievs, pirms kļuva ticīgs, Jaunā mums parāda viņu pēc kristīšanas. Vecā Derība nodarbojas galvenokārt ar asinīm un baudkāri, Jaunā — ar pestīšanu. Ar pestīšanu caur uguni.
Kad dievs nokāpa uz Zemes pirmoreiz, viņš atnesa dzīvību un nāvi; ierazdamies otrreiz, viņš bija paķēris līdzi elli.
Dzīvība nebija vērtīga dāvana, bet nāve gan. Dzīve bija drudžains sapnis, kur priekus sarūgtināja bēdas un laimi saindēja sāpes; sapnis — murgs, kur īsas, pārejošas baudas, jūsmas, līksmes un laimes izjūtas mijās ar nebeidzamām ciešanām, postu, briesmām, šausmām, vilšanos, rūgtām neveiksmēm, pazemojumiem un izmisumu; dzīve bija vissmagākais lāsts, ko dievišķā atjauta spēja izdomāt, turpretī nāve bija salda, nāve bija maiga, nāve bija laipna; nāve dziedināja ievainoto dvēseli un salauzto sirdi, nesa tām mieru un aizmirstību; nāve bija cilvēka labākais draugs; kad viņš nespēja dzīvi vairs ilgāk panest, nāca nāve un atpestīja viņu.
Ar laiku dievība tomēr atjēdzās, ka nāve ir kļūda; kļūda tāpēc, ka tai kaut kā vēl trūka; trūka tai ziņā, ka tā gan brīnišķīgi prata apbēdināt dzīvu palikušo, bet pašam mirušajam ļāva patverties no visām turpmākajām vajāšanām svētlaimīgajā kapa klusumā. Ar to nu nevarēja samierināties. Vajadzēja atrast līdzekli, kas ļautu mocīt mirušo arī aizsaulē.
Četrus gadu tūkstošus dievs velti lauzīja galvu, bet, tikko viņš nokāpa uz Zemes un kļuva par kristieti, viņa prāts apskaidrojās un viņš zināja, ko darīt. Viņš izgudroja elli un paziņoja šo faktu atklātībai.
Te nu jāpievērš uzmanība kādai interesantai parādībai. Visi tic, ka, būdams debesīs, dievs bijis bargs, ciets, viegli aizvainojams, skaudīgs un nežēlīgs, bet, nokāpis uz zemes un pieņēmis Jēzus Kristus vārdu, kļuvis gluži citāds nekā agrāk, proti, mīļš, maigs, žēlsirdīgs, visu piedodošs; viss viņa bargums izkūpējis kā dūmi un tā vietā stājusies dziļa, tvīksmīga mīla pret saviem nabaga zemes bērniem. Taču tieši Jēzus Kristus izskatā viņš izgudroja elli un paziņoja to visai pasaulei.
Citiem vārdiem sakot, būdams lēnprātīgais un maigais Pestītājs, viņš bija tūkstošiem miljardu reižu nežēlīgāks nekā jebkad Vecās Derības laikā, — o, nesalīdzināmi zvērīgāks nekā pašā visbriesmīgākajā dusmu izvirduma brīdī senajās dienās!
Lēnprātīgs un maigs? Nāks laiks, kad mēs papētīsim šo populāro sarkastisko epitetu viņa izgudrotās elles liesmu gaismā.
Taču, kaut arī nav noliedzams, ka pirmā godalga ļaunprātībā jāpiešķir Jēzum, elles izgudrotajam, tomēr jānorāda, ka ciets un bezsirdīgs viņš visās savās dievišķīgajās izdarībās bija arī pirms kristīgās ticības pieņemšanas. Cik var spriest, viņam nekad nav ienācis prātā, ka cilvēka nepareizajā rīcībā nav vainojams neviens cits kā viņš, jo cilvēks rīkojas tikai saskaņā ar iedabu, ko dievs viņam uztiepis. Bet kur nu — viņš sodīja cilvēku, nevis sevi. Bez tam sods salīdzinājumā ar nodarījumu parasti bija par bargu. Turklāt bieži to piesprieda nevis noziedzniekam, bet gan kādam citam — piemēram, vadonim, draudzes galvam.
Un Izraels mita iekš Sitim, un tie ļaudis saka maucību dzīt ar moabiešu meitām.
Un tas Kungs sacīja uz Mozu: ņem trisu ļaužu virsniekus un pakar tos tam Kungam pret sauli, lai tā Kunga bargā dusmība no Izraē|a nostājas. '
Vai jums tas šķiet taisnīgi? Cik spriežams, virsnieki grēkā krituši nebija, un tomēr kārt pakāra nevis «ļaudis», bet viņus.
Ja tas bija godīgi un taisnīgi toreiz, tad tas būtu godīgi un taisnīgi arī šodien, jo baznīctēvi vienā mutē apgalvo, ka dieva taisnība esot mūžīga un negrozāma, ka viņš esot jebkuras morāles avots un ka viņa morāle arī esot mūžīga un negrozāma. Lieliski — tad mums jātic arī šādai iespējai: ja Ņujorkas ļaudis sāktu dzīt maucību ar Ņūdžersijas meitām, tad būtu taisnīgi un godīgi uzcelt pilsētas valdes priekšā karātavas un pakārt tur mēru, šerifu, tiesnešus un arhibīskapu, kaut ari viņiem no šiem priekiem nekas nebūtu ticis. Man gan tas neliekas taisnīgi.
Bez tam varat būt pārliecināti par vienu: tas nemaz nenotiktu. Paši ļaudis to nepieļautu. Viņi ir labāki par savu Bībeli. Nekas tur nenotiktu, izņemot dažas tiesas prāvas sakarā ar zaudējumu atlīdzību, ja incidentu neizdotos notušēt; pat dienvidos neiesūdzētu personas, kas minētos priekus nebūtu baudījuši; tur paķertu virvi un dzītos paka] vainīgajiem, bet, ja tos nedabūtu, nolinčotu kādu melno.
Lai nu baznīctēvi melš, ko grib, stāvoklis kopš Visuvarenā laikiem ir ievērojami uzlabojies.
Vai vēlaties iepazīties ar dievības morāli, raksturu un uzvedību mazliet tuvāk? Atcerieties, ka svētdienas skolā mazos bērnus mudina mīlēt, godāt un slavināt Visuvareno, uzlūkot viņu par paraugu un pūlēties, cik vien spēka, viņam līdzināties! Lasiet:
1.Un tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:
2. Atrieb Izraēļa bērnus pie Midijaniešiem; tad tu tapsi piepulcināts pie saviem ļaudīm…
7. Un tie kāvās pret Midijanu, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis, un nokāva visu, kas bija no vīriešu kārtas.
8. Un tie nokāva ar tiem citiem nokautiem Midijana ķēniņus Evu un Reķemu, un Curu, un Uru, un Rebu, piecus Midijana ķēniņus; tā tie arī nokāva Bileamu, Beora dēlu, ar zobiņu.
9. Un Izraēla bērni aizveda gūstītas Midijaniešu sievas līdz ar viņu bērniem un laupīja visus viņu lopus un visus viņu ganāmos pulkus, un visu viņu mantu.
10. Un visas viņu pilsētas ar viņu māju vietām un ar visām viņu pilīm tie sadedzināja ar uguni.
11. Un ņēma visu laupījumu un visu, ko tie bija sagūstījuši, cilvēkus un lopus.
12. Un noveda pie Mozus un priestera Eleazara un pie visas Izraēļa bērnu draudzes, ko bija gūstījuši, saņēmuši un laupījuši, uz lēģeri Moaba klajumos, kas ir pie Jardanes pret Jeriku.
13. Bet Mozus un priesteris Eleazars, un visi draudzes virsnieki viņiem gāja pretī ārā priekš lēģera.
14. Un Mozus apskaitās pret tiem kara virsniekiem, tiem virsniekiem pār tūkstošiem un tiem virsniekiem pār simtiem, kas no tās kara kaušanas nāca.
15. Un Mozus uz tiem sacīja: kam tad jūs visas sievas esat pametuši dzīvas?
16. Redzi, šās bija caur Bileama padomu vainīgas, ka Izraēļa bērni apgrēkojās pret to Kungu Peora dēļ, kādēļ mocība nāca pār tā Kunga draudzi.
17. Nu tad nokaujiet visus, kas ir no vīriešu kārtas starp tiem bērniem, un nokaujiet visas sievas, kas vīru ir atzinušas un pie vīra gulējušas.
18.Bet visus bērnus no sieviešu kārtas un kas nav gulējušas pie vīra pametat dzīvas.
19. Un jūs paliekat ārā lēģera priekšā septiņas dienas, ikviens, kas cilvēku nokāvis, un ikviens, kas nokautu aizskāris. Trešā dienā un septītā dienā jums būs šķīstīties, jums un jūsu gūstītiem.
20. Un visas drēbes un visas ādu lietas, un visu, kas darīts no kazu spalvas, un visus koka rīkus jums būs šķīstīt…
21. Un priesteris Eleazars sacīja uz visiem karavīriem, kas karā bija gājuši: šis ir tas bauslības likums, ko tas Kungs Mozum pavēlējis…
25.Un tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:
26. Skaiti, cik tā laupījuma, tos sagūstītos cilvēkus un lopus, tu un priesteris Eleazars un tie draudzes cilšu priekšnieki.
27. Un dali to laupījumu uz pusi starp tiem, kas karā gājuši un ir kāvušies, un starp visu draudzi.
28. Un ņem vienu daļu priekš tā Kunga no tiem karavīriem, kas karā izgājuši …
31. Tad Mozus un priesteris Eleazars darīja, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis.
32. Un tas atlikušais laupījums no tā, ko tie kara ļaudis bija laupījuši, bija sešsimt un septiņdesmit pieci tūkstoši sīku lopu.
33. Un septiņdesmit divi tūkstoši liellopu.
34. Un sešdesmit un viens tūkstotis ēzeļu.
35. Un cilvēku dvēseles, tie sievieši, kas vīru nebija atzinuši, visas tās dvēseles, trīsdesmit divi tūkstoši dvēseļu.
40. Un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši, un viņu noliktā daļa priekš tā Kunga bija trīsdesmit divi dvēseles.
41. Un Mozus deva priesterim Eleazaram to daļu par cilājamu upuri tam Kungam, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis …
47. Un Mozus ņēma no Izraēļa bērniem pustiesas vienu gūstītu no piecdesmit, no cilvēkiem un lopiem, un deva tos tiem Levitiem, kas tā Kunga dzīvokli kopa, kā tas Kungs Mozum bija pavēlējis.
10. Kad tu nāc pie kādas pilsētas pret viņu karot, tad tev būs viņai piedāvāt mieru.
13. Un, kad tas Kungs, tavs Dievs, to pilsētu nodos tavā rokā, tad visus vīriešus, kas tur ir, tev būs apkaut ar zobiņa asminu.
14. Bet tās sievas un tos bērniņus, un tos lopus, un visu, kas tai pilsētā, visu viņu laupījumu, ņem sevim un ēd savu ienaidnieku laupījumu, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis.
15. Tā tev būs darīt visām pilsētām, kas tālu no tevis, kas nav no šo tautu pilsētām.
16. Bet no šo ļaužu pilsētām, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu, tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam ir dzīva dvaša.
Bībeles likums skan: «Tev nebūs nokaut.»
Dieva likums, kas iepotēts cilvēka sirdī viņa dzimšanas stundā, skan: «Tev būs nokaut.»
Nodaļa, ko es jums citēju, liecina, ka Bībeles statūti atkal izrādās bezspēcīgi. Tie nespēj uzveikt dabas likumu, kas ir stiprāks.
Cilvēku ticība apgalvo, ka pats dievs teicis: «Tev nebūs nokaut.»
Tādā gadījumā nav ne mazāko šaubu, ka viņš pats nespēj ievērot savus baušļus.
Viņš nokāv^ visus — jebkuru vīriešu kārtas radījumu.
Viņi bija dievību kaut kā aizvainojuši. Kāds bija šis aizvainojums, mums nav daudz jāgudro; citiem vārdiem sakot, mēs zinām, ka tas bija kāds sīkums, mazs nieks, kam neviens cits, izņemot dievu, nebūtu pievērsis ne mazāko uzmanību. Ļoti iespējams, ka viens no midijaniešiem atdarinājis kādu cilvēku, vārdā Onanu, kam bija pavēlēts iet «pie sava brāļa sievas», ko viņš arī darīja, tikai nenoveda aizsākto galā, likdams «tam izgaist zemē». Par to tas Kungs Onanu nokāva, jo neparko nevarēja ciest sliktas manieres. Tas Kungs nokāva Onanu, un kristīgā pasaule vēl šobaltdien nespēj izprast, kāpēc viņš aprobežojās ar Onanu un neapkāva visus iedzīvotājus trīssimt jūdžu apkaimē, — tie taču bija nevainīgi, un nevainīgus viņš tieši mēdza piebeigt. Tāpēc ka tāds viņam vienmēr bijis jēdziens par godīgumu. Ja viņam būtu bijusi devīze, tā skanētu: «Lai neviens nevainīgais nedomā izsprukt sveikā!» Atcerieties, kā viņš darījās plūdu laikā. Cik tur nebija sīku, kuslu bērniņu, un viņš zināja, ka tie nekad nav nodarījuši viņam ne mazāko ļaunumu; taču bērnu radinieki bija viņu apvainojuši, un ar to viņam pietika: viņš redzēja ūdeni smeļamies to kliedzošajās mutītēs, redzēja mežonīgās bailes to acīs, redzēja, ka mātēm sejās rakstīts izmisīgs lūgums, kas būtu aizkustinājis jebkura sirdi, izņemot viņējo, — bet viņš taču juta pret nevainīgajiem īpašu niknumu un tāpēc visus nabaga mazuļus noslīcināja.
Un jūs atcerēsieties, ka visi Ādama pēcteču miljardi ir nevainīgi, — neviens no tiem nav pret viņu ne pirkstu pacēlis, bet dievība vēl šobaltdien uzskata tos par vainīgiem. Nevienam neizdodas izlocīties, — vienīgais glābiņš ir atzīt šo vainu, ar mazākiem meliem cauri tikt nav iespējams.
Kāds midijanietis droši vien izdarījās tāpat kā Onans un piesauca šo drausmīgo nelaimi pār savu tautu. Ja nu tomēr dievības dusmu cēlonis nebija minētā nepiedienīgā rīcība, tad es nekļūdīšos, nosaukdams citu: kāds midijanietis laikam bija noslapinājis sienu. Par to es esmu pilnīgi pārliecināts, jo tā nu reiz bija piedauzība, ko visa Labā Toņa Avots nekādi nevarēja ciest. Varēja tecināt pret koku, varēja apgānīt savu māti, varēja laist paša biksēs un tikt cauri ar veselu ādu, bet noslapināt sienu — tā nu nedrīkstēja; tas nozīmēja aiziet pārāk tālu. Kā radušies dievišķie aizspriedumi pret šo necilo noziegumu, nav noskaidrots; taču mēs zinām, ka šie aizspriedumi bija spēcīgi — tik spēcīgi, ka dievība spēja nomierināties tikai, apslaktējot visus iedzīvotājus, kas mita apvidū, kur atradās apgānītā siena.
Piemēra pēc minēsim Jerobeamu. «Es . . . izdeldēšu no Jero- beama visu, kas miezn pie sienas.» Tā arī tapa darīts. Un izdeldēts tapa ne vien tas, kas bija nogrēkojies, bet arī visi citi.
Tas pats notika ar Baezas namu: apkauti tika gan radi, gan draugi, gan visi citi, neatlicinot «neviena, kas miezn pie sienas».
Gadījums ar Jerobeamu jums spilgti ilustrē dievības paražu neaprobežoties tikai ar vainīgo sodīšanu; sods ķer ari nevainīgos. Tika nogādāti pie malas pat nelaimīgā nama «pēcnākami», «itin kā sūdi top izmēzti, tiekams tas visai būs pagalam». Tas zīmējas arī uz sievietēm, jaunavām un mazajām meitenēm, kas visas bija nevainīgas, jo viņas taču nokārtot savas mazās darīšanas pret sienu nekādi nevarēja. To nevar neviena sieviešu dzimuma būtne. So varoņdarbu spēj veikt tikai pretējā dzimuma piederīgie.
Dīvaini aizspriedumi. Un tie pastāv vēl tagad. Vecāki protestanti joprojām tur bībeli mājās pa rokai, tā ka bērni to var studēt, un viens no pirmajiem, ko mazie zēni un meitenes mācās, ir būt svētiem un taisnīgiem un nečurāt pret sienu. Sīs rindkopas viņi lasa cītīgāk par citām, ja neskaita tās, kuras mudina uz masturbāciju. Tās viņi kāri sameklē un rūpīgi pārlasa vienatnē. Nav neviena protestantu bērna, kas nenodotos masturbācijai. Sī ir pati pirmā māksla, ar kuru reliģija apveltī puisēnu. Tā ir arī pati pirmā māksla, ar kuru reliģija apveltī meiteni.
Priekšrocība, kas piemīt bībelei pār visām citām grāmatām, kuras māca smalko toni un labas manieres, ir šāda: tā pati iet pie bērna. Bērns ar to iepazīstas visjūtīgākajā un uzņēmīgākajā vecumā — citām grāmatām jāgaida sava kārta.
Un lai tev ir lāpstiņā pie tavām citām lietām, un, kad tu arā sedesi, tad tev ar to būs rakt un atkal apraust, ko tu izmetis.
So likumu izdeva vecos laikos, jo «tas Kungs, tavs dievs, staigā tavā lēģeri».
Varbūt nav vērts pūlēties uzzināt, kāpēc īsti midijaniešus apkāva. Mēs varam vienīgi būt pārliecināti, ka nekāds_ lielais viņu nodarījums nebija; to mums liecina notikumi ar Ādamu, plūdiem un sienas apgānītājiem. Tikpat labi iespējams, ka nabaga midijanietis bija aizmirsis mājās lāpstiņu un visas nepatikšanas cēlās1 no tā. Tomēr tas nav svarīgi. Galvenais ir pati nelaime un tā morāle, kuru mūslaiku kristieši var no tās smelties sev par pamācīšanu un sirds pacilāšanu.
Dievs uz bauslības galdiņiem uzšņāpa: «Tev nebūs nokaut,» — un: «Tev nebūs laulību pārkāpt.»
Pāvils, ar kura muti runāja dievs, ieteica vispār atturēties no dzimumsatiksmes. Kopš gadījuma ar midijaniešiem dieva viedoklis, acīm redzot, bija krietni mainījies.