CILVĒCES vēsture visos laikmetos ir asinīm aptraipīta, ienaida žults piesātināta un nežēlību pilna, taču kopš bībeles laikiem šīs zvērības ir maķenīt iegrožotas. Sos ierobežojumus ievērojusi pat baznīca, kas, cik zināms, kopš savas kundzības nodibināšanas izlējusi vairāk asiņu nekā visi politiskie kari, kopā ņemti. Arī tā sevi vismaz kaut cik iegrožojusi. Bet ievērojiet: tad, kad dodas karā Kungs Dievs, Debesu un Zemes Pavēlnieks, dievinātais Cilvēka Tēvs, nekādi ierobežojumi vairs neeksistē. Viņā nav ne smakas no žēlastības, kaut arī viņu dēvē par Žēlastības Avotu. Viņš slaktē, ka asinis vien šķīst! Kauj nost visus vīriešus, visus lopus, visus zēnus, visus zīdaiņus, kā arī visas sievietes un meitenes, izņemot tās, kas nav zaudējušas nevainību.
Viņš nešķir nevainīgus no vainīgajiem. Zīdaiņi bija nevainīgi, lopi — nevainīgi, daudzi vīrieši, sievietes, zēni un meitenes arī bija nevainīgi, un tomēr viņiem bija jācieš kopā ar vainīgajiem. Prātu zaudējušais Tēvs prasīja asinis un postu; izejviela viņam bija vienaldzīga.
Vissmagāko sodu piesprieda tām, kuras tik drausmīgu likteni nekādi nevarēja būt pelnījušas, proti, 32 000 jaunavu. Viņas izģērba kailas un pārbaudīja, vai viņu nevainības plēve vēl vesela; pēc šī pazemojuma viņas aizdzina projām no zemes, kas bija viņu mājas, un pārdeva verdzībā — visļaunākajā un kaun- pilnākajā no visām verdzībām, prostitūcijas verdzībā, gultas verdzībā, kur viņām bija jāizraisa iekāre un jāapmierina tā ar savu ķermeni, kur viņas pārdeva jebkuram pircējam, vienalga, vai tas bija džentlmenis vai rupjš un pretīgs nelietis.
So cietsirdīgo un nepelnīto sodu neaizsargātajām un vientuļajām jaunavām uzlika Tēvs, kas nabaga meiteņu acu priekšā bija noslepkavojis viņu vecākus un ciltsbrāļus. Bet viņas taču toreiz laikam lūdzās Radītājam pēc žēlastības un glābiņa? Bez šaubām.
Šīs jaunavas bija «kara laupījums», trofejas. Viņš savu daļu pieprasīja un dabūja. Kāds viņam bija labums no meitenēm? Iepazīstieties ar viņa dzīves stāsta turpinājumu, tad jūs redzēsiet.
Viņa priesteri arī dabūja savu tiesu no šīm jaunavām. Kāds priesteriem no tā bija labums? Uz šo jautājumu jums var atbildēt romiešu katoļu biktskrēsla slepenā vēsture. Visā baznīcas pastāvēšanas laikā biktstēvu galvenā izprieca bijusi pavešana. Pāters Hiacints liecina, ka no simt priesteriem, kuru biktstēvs viņš bijis, deviņdesmit deviņi veiksmīgi izmantojuši biktskrēslu, lai pavestu precētas sievietes un jaunas meitenes. Kāds priesteris atzinies, ka no deviņsimt meitenēm un sievietēm, kuru grēksūdzi viņš savā laikā pieņēmis, no viņa izvirtušajām skavām izbēgušas tikai vecās un neglītās. Oficiāli paredzētie jautājumi, kas priesterim grēksūdzē jāuzdod, neizbēgami sakairi- nās jebkuru sievieti, ja vien viņa nav paralītiķe.
Ne barbarisma, ne civilizācijas vēsturē nav savā nežēlībā pilnīgākas un plašākas kampaņas par Visužēlsirdīgā Tēva kampaņu pret midijaniešiem. Oficiālais pārskats nemin atsevišķus gadījumus, epizodes un sīkākās detaļas, tas sniedz tikai liela mēroga informāciju: visas jaunavas, visus vīriešus, visus zīdaiņus, visu, «kam ir dzīva dvaša», visas mājas, visas pilsētas; tas paver jūsu acīm milzīgi plašu ainu, kur, cik vien tālu skatiens sniedz, gan še, gan tur izkaisītas pārogļojušās drupas,— tā ir postaža, kam pāri brāzusies vētra; iztēle ļaus jums vēl piedomāt drūmo klusumu un baismo mieru — nāves mieru. Taču bija, protams, arī sīkāki notikumi. Kur lai tos rodam?
Nesenajā pagātnē. Amerikas sarkanā indiāņa vēsturē. Viņš atkārtojis dieva darbus, turklāt tieši dieva garā. 1862. gadā Minesotas indiāņi, ar kuriem Savienoto Valstu valdība bija apgājušies drausmīgi nežēlīgi un nodevīgi, sacēlās pret baltajiem kolonistiem un tos noslepkavoja; noslepkavoja ikvienu, kam varēja tikt klāt, nesaudzēdami ne sirmgalvjus, ne sievietes, ne bērnus. Palasiet kādu notikumu.
Divpadsmit indiāņi rītausmā ielauzās kādā fermā un sagūstīja fermera ģimeni — pašu saimnieku, sievu un četras meitas, jaunākajai no tām bija četrpadsmit, vecākajai — astoņpadsmit gadu. Vecākus viņi piesita krustā, tas ir, pilnīgi kailus nostādīja dzīvojamās istabas kaktā un pienagloja rokas pie sienas. Tad viņi norāva apģērbu meitām, nosvieda tās vecāku priekšā uz grīdas un vairākas reizes izvaroja. Beidzot viņi pienagloja meitenes pie sienas vecākiem pretī, pēc tam nogrieza tām degunu un krūtisļ. Bez tam viņi… bet to es nestāstīšu. Visam ir savs mērs. Notiek tik zvērīgas nelietības, ka spalva atsakās tās aprakstīt. Viens no nabaga krustā sistās ģimenes locekļiem — tēvs vēl bija dzīvs, kad pēc divām dienām atnāca palīdzība.
Nupat jūs iepazināties ar vienu no Minesotas asinspirts piemēriem. Es jums varētu aprakstīt piecdesmit. Tie ietvertu visus dažādos cietsirdības veidus, kādus vien cilvēka zvērības talants jebkad izgudrojis.
Sie pārliecinošie piemēri jums parāda, kas Visužēlīgā Tēva personiskajā vadībā tika darīts midijaniešu kampaņas laikā. Minesotas kampaņa bija vienkārši midijaniešu iznīcināšanas atkārtojums. Vienā notika tieši tas pats, kas otrā.
Nē, tas nav īsti precīzi. Indiānis bija žēlsirdīgāks par Visu- žēlsirdīgo Tēvu. Viņš nepārdeva jaunavas verdzībā, lai tās tur apmierinātu savu ciltsbrāļu slepkavu iekāres līdz sava nelaimīgā mūža galam; viņš tās izvaroja, bet tad žēlsirdīgi saīsināja to tālākās mocības, dāvājot ilgoto nāvi. Viņš nodedzināja tikai dažas mājas — ne visas. Viņš aizdzina nevainīgos, mēmos lopus, nevienam tomēr neatņemdams dzīvību.
Vai jūs varat sagaidīt, lai šis morāli bankrotējušais dievs bez sirdsapziņas kļūtu par morāles, maiguma, lēnprātības, taisnīguma, šķīstības sludinātāju? Tas šķiet neiespējami un galīgi neticami, tomēr paklausieties vien, ko viņš saka. Citēšu jums viņa paša vārdus:
Svētīgi tie, kas garā nabagi, jo debesu valstība tiem pieder. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti. Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos.
Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti. Svētīgi tie žēlsirdīgie, jo tie žēlastību dabūs.
Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.
Svētigi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni.
Svētīgi tie, kas taisnības dēļ vajāti, jo debesu valstība tiem pieder.
Svētīgi jūs esat, ja manis dēļ jūs lamā un vajā, un visu ļaunu no jums runā
melodami.
Mute, kas izrunāja šos drausmīgos sarkasmus, &os bezgala liekulīgos solījumus, ir tā pati mute, kas pavēlēja sarīkot asinspirti midijaniešu vīriem, bērniem un lopiem, kas lika noslaucīt no zemes virsas ik māju un pilsētu, kas aizdzina visas jaunavas neķītrā un neaprakstāmi nežēlīgā verdzībā. Tā ir tā pati būtne, kas piesprieda midijaniešiem velnišķīgās mocības, kuras astoņpadsmit gadsimtus vēlāk Minesotā precīzi atkārtoja sarkanie indiāņi. Epizode ar midijaniešiem pildīja viņu ar prieku. Tikpat laimīgu viņu darīja arī Minesotas notikums, citādi viņš to būtu novērsis.
Kalna sprediķi un citētās nodaļas no ceturtās un piektās Mozus grāmatas vienmēr vajadzētu lasīt no kanceles reizē; tad draudze gūtu vispusīgu ieskatu par Mūsu Debesu Tēvu. Taču man ne reizi nav gadījies dzirdēt kādu garīdznieku to darām.