PlRMDIENA. Jaunais radījums ar garajiem matiem man galīgi apnicis. Tas visu laiku rēgojas acu priekšā un staigā man pa pēdām. Tas man traki nepatīk: neesmu pieradis pie sabiedrības. Būtu gājis pie citiem lopiņiem . .. Šodien apmācies, vējš pūš no austrumiem, laikam mēs dabūsim krietnu gā- zienu . . . Mēs? No kurienes es esmu izrāvis tādu vārdu? .. . Atcerējos — to lieto tas jaunais radījums.
Otrdiena. Apskatīju lielo ūdeni, kas gāžas zemē. Laikam gan tas ir pats labākais manos īpašumos. Jaunais radījums sauc to par Niagaras ūdenskritumu. Kāpēc? Tas nevienam nav zināms. Apgalvo, ka tas tā izskatoties. Manuprāt, ar tādu pamatojumu vien nepietiek. Cik man redzams, tā ir kaut kāda muļķīga un aplama iedoma. Taču pašam man tagad laupīta jebkura iespēja dot lietām nosaukumus. Jaunais radījums tos izdomā, iekāms es esmu paspējis muti atvērt. Un ikreiz viņš min vienu un to pašu argumentu: tas tā izskatoties. Ņemsim, piemēram, dodo. Jaunais radījums apgalvo, ka vajagot tikai pamest skatienu uz dodo, un tūlīt varot redzēt, ka tas esot «izspļauts dodo». Būs viņam arī jāpaliek par dodo, ko tur darīt. Man trūkst spēka ar šo radījumu cīnīties, un kāda tur jēga — tam taču nav nekādas nozīmes! Dodo! Viņš ir tikpat līdzīgs dodo, cik es.
Trešdiena. Uzcēlu sev telti, lai patvertos no lietus, bet nepaspēju ne mirkli pasēdēt tur viens pats ar savām domām, kad manā mājoklī bez kāda uzaicinājuma ielauzās jaunais radījums. Kad mēģināju dabūt to laukā, no iedobumiem, ar kuriem tas vēro apkārtējos priekšmetus, sāka līt valgme, un radījums ņēmās to slaucīt ar ķepas mugurpusi un izgrūda tādas pašas skaņas kā citi dzīvnieki, kad tie nokļuvuši nelaimē! Nu, lai! Kaut tikai tas nerunātu! Bet tas tarkšķ bez apstājas. Varbūt
manos vārdos izskan zināms izsmiekls, sarkasms, taču es nebūt negribēju nabadziņu apvainot. Es tikai nekad vēl nebiju dzirdējis cilvēka balsi, un ikviena nepierasta skaņa, kas iztraucē šo svinīgo, laisko klusumu un vientulību, griež man ausīs tikpat kā nepareiza nots. Un bez tam šīs jaunās skaņas dzirdamas tik tuvu! Tās visu laiku skan man aiz muguras, pie pašas auss — te no vienas puses, te otras, bet es esmu pieradis tikai pie tāda trokšņa, kas atlido no zināma attāluma.
Piektdiena. Par spīti visām manām pūlēm nosaukumi joprojām birst no pilnības raga, kā pagadās. Man saviem īpašumiem bija ļoti labs nosaukums, muzikāls un daiļskanīgs: Paradīzes dārzs. Klusībā es arī tagad to joprojām lietoju, bet atklātībā gan vairs ne. Jaunais radījums apgalvo, ka te esot pārāk daudz koku, klinšu un brīvu klajumu un tātad dabas ainava nebūt neatgādinot dārzu. Tas teic, ka te viss izskatoties pēc parka un ne pēc kā cita. Un pavei, nemaz neapspriedies ar mani, tas nokrustījis manu dārzu par Niagāras parku. Manuprāt, tas vien jau pietiekami pārliecinoši parāda, cik patvarīgi šis radījums atļaujas rīkoties. Bet tas vēl nav viss — pēkšņi parādījās uzraksts:
ZĀLI NEMIDIT!
Es vairs neesmu tik laimīgs kā agrāk.
Sestdiena. Jaunais radījums noēd pārāk daudz augļu. Tā mēs drīz vien nonāksim sprukās. Atkal «mēs» — jaunā radījuma izgudrotais vārds. Taču tagad tas kļuvis arī par manējo, — un kāds tur brīnums, es tak to dzirdu ik mīļu brīdi. Šodien kopš paša rīta ir bieza migla. Kas attiecas uz mani, tad es miglā ārā neeju. Jaunais radījums rīkojas pilnīgi pretēji. Tas ļepo pa peļķēm, vienalga, kāds laiks, un tad iebrūk manā mājoklī ar netīrām kājām. Un pļukst. Cik jauki un klusu es te kādreiz dzīvoju!
Svētdiena. Kaut kādi nositu laiku. Svētdienas man kļūst aizvien nepanesamākas un nepanesamākas. Jau novembrī svētdienu atšķīra no citām kā vienīgo nedēļas dienu, kas domāta atpūtai. Agrāk man nedēļā bija sešas tādas dienas. Šorīt redzēju, kā jaunais radījums mēģināja notriekt ābolus no koka, kura augļus aizliegts ēst.
Pirmdiena. Jaunais radījums apgalvo, ka to saucot par Ievu. Lai iet, es neiebilstu. Radījums saka, lai saucot to šinī
vārdā, ja gribot, ka tas nāk pie manis. Es teicu, ka, manuprāt, tā nu gan būtu pārmērība. Sis vārds, acīm redzot, stipri pacēla manu vērtību radījuma acīs. Un tas patiesi ir diezgan garš un skanīgs vārds, vajadzēs to lietot arī turpmāk. Jaunais radījums stāsta, ka neesot «tas», bet «viņa». Domāju, ka par to gan jāšaubās. Starp citu, man gluži vienalga, kas viņš īsti ir. Lai būtu «viņa», kad tikai atstātu mani mierā un apklustu.
Otrdiena. Viņa izķēmojusi visu parku ar nez kādiem nejēdzīgiem rādītājiem un šausmīgi aizvainojošiem uzrakstiem:
Uz ūdenskritumu
Uz kazu salu
Uz vēju alu
Viņa teic, ka šo parku varētu pārvērst par ļoti pieklājīgu kūrortu, ja vien salasītos piemērota publika. Kūrorts — tas ir vēl viens no viņas izgudrojumiem, nez kāds mežonīgs vārds bez mazākās jēgas. Kas tas kūrorts tāds ir? Tomēr es uzskatu par labāku neprasīt, viņu jau tā apsēdusi mānija ņemties visu skaidrot.
Piektdiena. Nu viņa bāžas man virsū ar ko citu: lūdzas, lai nepeldu pāri ūdenskritumam. Kam no tā kāds ļaunums? Viņa apgalvo, ka, to redzēdama, trīsot kā apšu lapa. Nesaprotu — kāpēc. Es daru to vienmēr — man patīk mesties ūdenī un izjust jauku satraukumu un spirdzinošu vēsumu. Domāju, ka tādēļ ūdenskritums tieši radīts. Neredzu, kāda citādi no tā jēga — kādēļ tad tas pastāv? Viņa apgalvo, ka tas radīts tāpat vien — kā degunradži un mastodonts, — lai padarītu kopējo ainavu gleznaināku.
Pārcēlos pār ūdenskritumu mucā — ar to viņa nebija mierā. Tad izmantoju šim nolūkam lielāku toveri — atkal viņa nebija apmierināta. Pārpeldēju kritumu un vērpatu vīģes lapu peldkostīmā. Kostīms, protams, no tā krietni cieta, un es biju spiests uzklausīt bezgala garlaicīgu sprediķi — viņa pārmeta man izšķērdību. Sī aizgādība kļūst pārlieku apnīkstoša. Jūtu, ka jāmaina dzīves vieta.
Sestdiena. Aizbēgu otrdienas naktī un veselas divas dienas tik gāju un gāju, bet pēc tam uzcēlu vientuļā vietā jaunu telti un pacentos pēc iespējas rūpīgāk noslēpt pēdas, tomēr viņa mani atkal uzmeklēja, ņemdama palīgā dzīvnieku, ko pieradinājusi un sauc par vilku; vārdu sakot, viņa ieradās un ņēmās no jauna izgrūst savas žēlīgās skaņas un liet valgmi no iedobumiem, ar kuriem vēro apkārtējos priekšmetus. Biju spiests kopā ar viņu atgriezties uz veco vietu, bet, tikko gadīsies izdevība, atkal aizbēgšu. Viņu nemitīgi nodarbina kaut kādas neiedomājamas muļķības, — piemēram, kāpēc dzīvnieki, ko sauc par lauvām un tīģeriem, pārtiek no zāles un puķēm, kaut gan, kā viņa saka, tie radīti, lai ēstu cits citu, — pietiekot jau paskatīties uz viņu zobiem. Skaidrs, ka tas ir bezgala muļķīgs spriedums, jo ēst citam citu nozīmē citam citu nokaut, tas ir, cik es saprotu, atsaukt šurp to, ko dēvē par «nāvi», bet nāve, cik man zināms, pagaidām parkā vēl nav iekļuvusi. To, starp citu, dažkārt jānožēlo.
Svētdiena. Kaut kā nositu laiku.
Pirmdiena. Liekas, esmu izpratis, kādēļ pastāv nedēļa: lai varētu atpūsties no svētdienas garlaicības. Manuprāt, tā ir ļoti pareiza hipotēze… Viņa atkal bija uzrāpusies tanī kokā. Es viņu no turienes aizdzinu, apmētādams ar zemes pikām. Viņa pavēstīja, ka neviens, sak, neesot redzējis, kā viņa līduši kokā. Acīm redzot, tas viņai ir pietiekams attaisnojums, lai riskētu un pakļautu sevi briesmām. Tā arī viņai pateicu. Vārds «attaisnojums» viņu sajūsmināja… un, liekas, modināja ari skaudību. Tas ir jauks vārds.
Otrdiena. Viņa pavēstīja, ka esot radīta no manas ribas. Tas ir visai apšaubāmi, lai neteiktu vairāk. Man visas ribas ir savā vietā… Viņa raizējas par klijānu — šis putns nevarot pārtikt no zāles, viņš nespējot to lāgā sagremot. Viņa baidās, ka neizdošoties klijānu izaudzēt lielu. Pēc viņas domām, tam jāpārtiekot no maitas. Nu, viņam vajadzēs papūlēties iztikt ar to, kas ir. Mēs taču nevaram sagraut visu mūsu sistēmu par prieku kaut kādam klijānam.
Sestdiena. Vakar viņa iekrita ezerā: lūrēja pēc sava paraduma ūdenī un iekrita. Tikko neaizrijās un sacīja, ka tā esot ļoti nepatīkama sajūta. Sinī sakarā viņā pamodās līdzjūtība pret dzīvniekiem, kas dzīvo ezerā un ko viņa dēvē par zivīm. Viņa, tāpat kā agrāk, joprojām izdomā dažādām būtnēm nosaukumus, kaut arī tām vārdi nemaz nav vajadzīgi un tās viņas saucienam nekad neklausa: viņa, starp citu, tam nepiešķir ne mazāko nozīmi. Lai nu saka, ko grib, tas skaidri liecina, ka viņa ir galīga muļķīte. Vārdu sakot, vakar vakarā viņa noķēra veselu lēveni zivju, atstiepa tās teltī un noguldīja manā gultā, lai tās apsildītos, taču es laiku pa laikam šodien tās pavēroju un nemanīju, ka tās izskatītos sevišķi laimīgas, vienīgi mierīgas gan. Nakti izmetīšu tās ārā. Vairāk vis negulēšu ar tām vienā gultā, tāpēc ka tās ir aukstas un glumas un nemaz nav tik patīkami gulēt starp tām, sevišķi kailam.
Svētdiena. Kaut kādi nositu laiku.
Otrdiena. Nu viņa sadraudzējusies ar čūsku. Visi pārējie dzīvnieki par to priecājas, jo viņa mūžīgi izdarīja ar tiem visādus eksperimentus, kas tiem apnika līdz beidzamam. Es arī priecājos, jo čūska prot runāt, un tas dod man iespēju mazliet atpūsties.
Piektdiena. Viņa apgalvo, ka čūska iesakot nogaršot tās ābeles augļus, jo tas došot iespēju uzzināt ko cēlu, diženu un lielisku. Es teicu, ka ar zināšanu vien viss nebeigsies, — pasaulē ienāks arī nāve. Te nu es pieļāvu kļūdu, man vajadzēja būt uzmanīgākam — mana piezīme tikai uzvedināja viņu uz kādām domām: viņa nolēma, ka tad viņai būšot vieglāk izaudzēt slimo klijānu un piebarot ar svaigu gaļu noskumušos lauvas un tīģerus. Es devu viņai padomu turēties tālāk no šī koka. Viņa teica, ka i nedomājot to darīt. Nojaušu nelaimi. Sāku gatavoties bēgšanai.
Trešdiena. Pārdzīvojumu nav trūcis. Aizbēgu tai pašā naktī -— uzsēdos zirgā un dzinu to, cik jaudas, līdz pašai rītausmai, cerēdams izkļūt no parka un atrast patvērumu kādā citā zemē, pirms notiks katastrofa. Bet kur nu! Apmēram stundu pēc saules lēkta, kad es patlaban auļoju pa ziedošu ieleju, kur zvēri mierīgi ganījās, kā parasti cits ar citu rotaļādamies vai savā nodabā sapņodami par kaut ko, viņi pēkšņi ne no šā, ne no tā baismīgi ierēcās, it kā būtu zaudējuši prātu, ielejā tūlīt sākās tīrais haoss, un es ieraudzīju, ka ikviens zvērs cenšas aprīt savu kaimiņu. Sapratu, kas noticis: Ieva nogaršojusi aizliegto augli, un pasaulē ienākusi nāve . . . Tīģeri aprija manu zirgu, nepievērsdami ne mazāko uzmanību maniem vārdiem, kaut arī es viņiem noteikti pavēlēju pārtraukt šīs izdarības. Ja es būtu tur uzkavējies, viņi apritu ari mani, taču es, protams, nevilcinājos un laidu ļekas vaļa . . . Atradu šo vietiņu aiz parka un pāris dienu jutos te pilnīgi ciešami, taču viņa uzmeklēja mani arī šeit. Uzmeklēja un tūlīt nosauca šo vietu par To- naundu, pavēstīdama, ka tāda tā izskatoties. Taisnību sakot, pārāk neskumu, viņu ieraudzīdams, jo te nav lāgā ko grauzt un viņa atnesa pāris ābolu no tā paša jau minētā koka. Jutos tik izsalcis, ka biju spiests tos apēst. Tas bija pret maniem likumiem, taču esmu pārliecinājies, ka likumi saglabā savu spēku tikai līdz tam laikam, kamēr esi paēdis . . . Viņa ieradās, dra- pējusies ar zaru un lapu pušķīšiem, un, kad es vaicāju, kas tās par jaunām muļķībām un, norāvis šos kankarus, nosviedu zemē, viņa sāka ķiķināt un nosarka. Līdz šim mirklim man nekad nebija gadījies redzēt, kā ķiķina un sarkst, un šāda uzvedība man šķita galīgi idiotiska un nepieklājīga. Taču viņa teica, ka drīz es to visu pats uzzināšot. Un tas izrādījās patiesība. Par spīti izsalkumam es noliku iekosto ābolu zemē (tas patiesi bija garšīgāks par visiem, ko jebkad biju baudījis, īpaši, ja ņem vērā, ka ābolu laiks sen beidzies), salasīju izsvaidītās lapas un zarus un izgreznojos ar tiem, pie tam izteicu viņai diezgan bargu rājienu, pavēlēdams atnest vēl zarus un lapas, turpmāk ievērot pieklājības likumus un tā neizrādīties svešu acīm. Viņa darīja, kā biju licis, pēc tam mēs aizgājām uz ieleju, kur bija notikusi zvēru kauja, padabūjām tur pāris ādu, un es pavēlēju viņai izgatavot no tām tērpus, kuros mes varētu rādīties sabiedrībā. Jāatzīstas, tajos gan nevar justies pārāk ērti, toties tiem piemīt zināms šiks, un tas jau, patiesību sakot, ir tieši tas, kas mums vajadzīgs . . . Redzu, ka ar viņu var diezgan patīkami pavadīt laiku. Tagad, kad esmu zaudējis savus īpašumus, izjūtu vientulību un skumjas, kad viņas nav pie manis. Un vēl kas: viņa apgalvo, ka turpmāk mums lemts vaiga sviedros savu maizi pelnīt. Te nu viņa var būt noderīga. Darba vadītājs būšu es.
Pēc desmit dienām. Viņa apsūdz mani: es esot katastrofas vaininieks! Viņa apgalvo — kā liekas, pati tam no visas sirds ticēdama, — ka, pēc čūskas vārdiem, aizliegtie augļi nemaz neesot āboli, bet citroni! Es teicu, ka tas tikai lieku reizi pierāda manu nevainību, jo es nekad neesmu ēdis citronus. Taču čūska, tā viņa teica, paskaidrojusi, ka tam esot tīri alegoriska nozīme, jo ar «citroniem» nosacīti saprotams viss, kas vienā mirklī nomizojot zobus, kā, piemēram, seklas, nodrāztas asprātības. To dzirdot, es nobālēju, jo aiz gara laika šad tad biju atļāvies trīt zobus, un kāda no manām asprātībām tiešām varēja izrādīties tāda, kā jau minēts, kaut arī es savas sirds vientiesībā uzskatīju tās par pilnīgi jaunām un nedzirdētām. Viņa pavaicāja man, vai es neviļus neesot trinis zobus tieši katastrofas priekšvakarā. Vajadzēja atzīties, ka patiešām biju ko tamlīdzīgu darījis, gan ne skaļi, bet klusībā. Tas bija tā. Atcerējos ūdenskritumu un nodomāju: «Kas tā par brīnišķu ainu, kad viss šis ūdens daudzums krīt no augšas lejup!» Un tūlīt kā zibens man iešāvās prātā spīdoša asprātība, un es atļāvos domās ietērpt to vārdos: «Bet būtu taču vēl lielāks brīnums, kad viss šis ūdens sāktu krist no lejas augšup.» Te es tā iesmējos, ka gandrīz vai pārplīsu no smiekliem, — un tai pašā brīdī visa daba it kā zaudēja prātu, ielejā ienāca naids un nāve, un man vajadzēja bēgt, ja gribēju glābt savu dzīvību.
«Nu, redzi!» viņa triumfēdama sacīja. «Tā arī ir. Tieši par tādām asprātībām domāja čūska, teikdama, ka tās līdzīgi citronam var nomizot zobus, jo tās lieto jau kopš pasaules radīšanas.»
Ak vai, acīm redzot, visā vainojams esmu es! Labāk nebūtu man bijis šīs asprātības! Labāk lai šī spīdošā asprātība nekad nebūtu iešāvusies man prātā!
Nākamajā gadā. Nosaucām viņu par Kainu. Viņa pārnesa to tai laikā, kad es biju projām — liku cilpas Eri ezera ziemeļu piekrastē. Kā redzams, viņa bija noķērusi to kaut kur mežā, jūdzes divas no mūsu dzīves vietas vai varbūt arī tālāk, trīs četru jūdžu atstatumā — viņa pati lāgā nezina, kur. Dažā ziņā šis radījums ir līdzīgs mums un, iespējams, pieder pie mūsu sugas. Tādas vismaz ir viņas domas, tomēr, manuprāt, tā ir maldīšanās. Atšķirība apjomā jau pati par sevi pierāda, ka tas ir kāds jauns radījums no citas sugas. Varbūt tā ir zivs, kaut gan, kad es, pārbaudīt gribēdams, ielaidu to ezerā, tas nogāja dibenā, un viņa tūlīt metās ūdenī un izvilka to ārā, tādējādi neļaudama man novest eksperimentu līdz galam un izdibināt īstenību. Tomēr man tā vien šķiet, ka tas ir no zivju sugas, taču viņai, acīm redzot, ir galīgi vienalga, kas tas īsti ir, un viņa neļauj man mēģināt noskaidrot. Es viņu nesaprotu. Kopš uzradies šis radījums, viņa ir galīgi pārmainījusies — kļuvusi neprātīgi ietiepīga un negrib ne dzirdēt par kādiem eksperimentiem. Neviens dzīvnieks nav tā aizņēmis viņas domas kā šis zvērēns, turklāt viņa pilnīgi nav spējīga paskaidrot, kāpēc. Sajukusi prātā — visas zīmes to rāda. Dažkārt viņa gandrīz visu nakti nēsā šo zivi uz rokām, ja tā sāk pīkstēt, acīm redzot, gribēdama tikt ūdeni. Viņa plikšķina zivij pa muguru un, pūlēdamās to nomierināt, izdod ar muti diezgan maigas skaņas, un vēl simt citos veidos izrāda savas rūpes par to, visādi žēlo, un no iedobumiem, ar kuriem vēro apkārtējos priekšmetus, atkal sāk plūdināt valgmi. Nekad neesmu redzējis, ka viņa būtu tā apgājusies ar citām zivīm, un tas vieš manī lielu nemieru. Kad mēs vēl nebijām zaudējuši savus īpašumus, gadījās, ka viņa nēsāja uz rokām mazos tīģerēnus un kavēja ar tiem sev laiku, taču tā bija tikai rotaļa. Viņa nekad neņēma tik dziļi pie sirds, ja tīģerēniem pēc pusdienām sabojājās vēders.
Svētdiena. Svētdienās viņa tagad vairs nestrādā, bet guļ galīgi pārguruši un ļauj zivulēnam kūleņot sev pāri, kas
viņai nepārprotami sagādā patiku. Lai zivulēnu uzjautrinātu, viņa ar muti izdod kaut kādas muļķīgas skaņas un izliekas kožam tā locekļus, un zivulēns smejas. Nekad vēl nebiju redzējis, ka zivis smietos. Tas uzvedina mani uz pārdomām … Man arī tagad iepatikušās svētdienas. Kad veselu nedēļu esi vadījis darbu, jūties fiziski pilnīgi salauzts. Vajadzētu iekārtot vairāk svētdienu. Agrāk es tās nevarēju ciest, bet tagad izrādās, ka tās nāk tieši laikā.
Trešdiena. Nē, tā nav zivs. Es tā arī nevaru izdibināt, kas tas īsti ir. Kad tas nav ar ko mierā, tas izgrūž tik dīvainas skaņas, ka šermuļi skrien pa muguru, bet, kad tam izdabā, saka — «gu-gu». Viņš nav no mūsu sugas, jo nestaigā, bet nav arī putns, jo nelido, nav varde, jo nelēkā, nav čūska, jo nelodā, un es esmu gandrīz pārliecināts, ka to nevar pieskaitīt arī pie zivīm, kaut gan līdz šim man nav bijusi iespēja noskaidrot, vai tas prot peldēt. Tas tikai guļ, galvenokārt uz muguras, pievilcis kājas pie vēdera. Nekad neesmu redzējis kādu dzīvnieku tā izturamies. Teicu, ka, manuprāt, tā ir kāda mīkla, bet viņa gan sajūsminājās par šo vārdu, taču it nemaz neizprata tā nozīmi. Domāju, ka tā ir vai nu mīkla, vai kāds kukainis. Ja tas nosprāgs, es to uzšķērdīšu, lai iepazītos ar tā uzbūvi. Pirmoreiz mūžā esmu galīgi iedzīts strupceļā.
Pēc trim mēnešiem. Esmu galīgi izsists no sliedēm, un, jo tālāk, jo ļaunāk. Esmu pazaudējis miegu. Jaunais radījums vairs neguļ uz muguras un sācis pārvietoties četrrāpus. Tomēr tas stipri atšķiras no citiem dzīvniekiem, kuri staigā uz četrām kājām, jo viņa priekškājas ir nenormāli īsas un rumpja dibengals tāpēc dīvaini izslējās augšup, kas atstāj diezgan nepatīkamu iespaidu. Pēc savas uzbūves viņš stipri atgādina mūs, taču viņa pārvietošanās veids liek domāt, ka tā tomēr ir citas sugas būtne. Garās pakaļējās un īsās priekšķepas norāda, ka viņš pieder pie ķenguru cilts, taču tā neapšaubāmi ir pilnīgi cita pasuga, jo parastie ķenguri lēkā, bet šis to nedara nekad. Vispār tas ir ļoti interesants un savāds eksemplārs, kas līdz šim laikam vēl nav klasificēts. Tā kā es esmu šī radījuma atklājējs, uzskatu, ka man ir tiesības piesavināties atklājuma slavu un es drīkstu sev par godu to nosaukt par Adamveidīgo Ķenguru … Acīm redzot, pie mums tas nokļuva, būdams vēl pavisam jauns, jo kopš tā laika ir gluži neticami izaudzis. Tagad tas kļuvis vismaz piecas reizes lielāks un, ja kas nenotiek viņam pa prātam, saceļ divdesmit trīsdesmit reižu lielāku troksni nekā agrāk. Spēka lietošana ne vien nepadara viņu rāmu, bet dod
pilnīgi pretējus rezultātus. No šī ietekmēšanas līdzekļa biju spiests atteikties. Viņa nomierina to, ņemot palīgā pārliecināšanu vai dodot priekšmetus, kurus nupat kā bija atteikusies dot. Kā jau teicu, manis nebija mājās, kad šis dīvainis parādījās, un toreiz viņa sacīja, ka atradusi to mežā. Man negribas ticēt, ka šis būtu vienīgais tāds eksemplārs pasaulē, taču laikam tā ir. Esmu galīgi nomocījies — vairākas nedēļas pēc kārtas visu laiku pūlējos uzmeklēt kaut vienu tādu pašu kā šis, lai papildinātu savu kolekciju un šim būtu ar ko parotaļāties (tad tas droši vien kļūtu rāmāks un mums būtu vieglāk to pieradināt), bet tā arī neatradu neko, kas kaut aptuveni atgādinātu mūsējo, un, kas bija sevišķi pārsteidzoši, — neatradu pat nekādas pēdas. Viņam taču gribot negribot būtu jāstaigā pa zemi, kā tad viņš izmanās neatstāt nekādas pēdas? Izliku ap duci cilpu, bet velti. Tajās ieķērās visi mazie zvēriņi, tikai šis ne. Un man liekas, šie zvēriņi līda cilpās aiz tīras ziņkāres — palūrēt, kāpēc tur ielikts piens. Šķidrumam neviens no tiem i nepie- skārās.
Pēc trim mēnešiem. Ken gurs joprojām aug — tas ir ļoti savādi un vieš nemieru. Neesmu redzējis vēl nevienu dzīvnieku, kam būtu vajadzīgs tik ilgs laiks, lai izaugtu. Galva viņam tagad apklājusies ar vilnu, kas itin nemaz neatgādina ķengura spalvu, bet izskatās ļoti līdzīga mūsu matiem; vienīgā atšķirība ir tā, ka tie ir daudz smalkāki un mīkstāki par mūsējiem un nevis melni, bet rudi. Es laikam drīz sajukšu prātā no šī zinātnes neizpētītā bioloģiskā izdzimteņa nedzirdētajiem, trakajiem untumiem un dīvainībām. Kaut varētu noķert vismaz vēl vienu tādu kā viņš … Taču viss velti. Tas ir vienīgais eksemplārs no kādas pilnīgi jaunas bioloģiskas pasugas. Par to vairs nav šaubu. Tomēr es noķēru parastu ķenguru un atnesu sev līdzi, domādams, ka mūsējais par to priecāsies, jo viņam taču trūkst sev līdzīgas sabiedrības un vispār vienaudžu, ar kuriem viņš varētu iedraudzēties un kuri justu līdzi, ka viņam jādzīvo šausmīgā vientulībā pie svešiem radījumiem, kas neizprot ne viņa iedabu, ne paražas un nemāk ieskaidrot, ka viņš atrodas draugu vidū. Taču tā bija kļūda: ieraugot ķenguru, viņš tā izbijās, ka zaudēja vai atmaņu, un es nopratu, ka viņam vēl nekad mūžā nav gadījies ķenguru redzēt. Man žēl nabaga brēkuli zvēriņu, bet nav manos spēkos viņu kaut kādi uzjautrinat. Ja es varētu viņu pieradināt… Taču par to nemaz nav ko sapņot: jo vairāk es cenšos, jo sliktāk man iznāk. Zēl skatīties, kā šis sīkais zvēriņš plosās, kad ir par ko noskaities vai apbē
dināts. Es to palaistu brīvībā, bet viņa par tādu iespēju i dzirdēt negrib. Manuprāt, tas ir ļoti cietsirdīgi un nemaz nesaskan ar viņas raksturu — tomēr iespējams, ka viņai taisnība. Varbūt šis radījums tad justos vēl vientuļāks — jo, ja jau es nevarēju atrast otru, viņam līdzīgu, vai tad viņš pats to spēs?
Pēc pieciem mēnešiem. Tas nav ķengurs. Nē, tāpēc ka tas prot paspert pāris soļu uz pakaļkājām, turēdamies pie viņas pirksta, un pēc tam nokrīt. Iespējams, ka tā ir kāda lāču pasuga, tikai viņam nav astes — vismaz pagaidām — un arī vilnas, izņemot galvu. Viņš joprojām vēl aug, un šis apstāklis man šķiet ārkārtīgi savāds, jo lāči savus pienācīgos apmērus sasniedz daudz ātrāk. Lāči tagad ir bīstami (kopš katastrofas), un man negribētos, lai šis arī turpmāk pastaigātos, kur vien iedomājas, bez uzpurņa. Piedāvājos saķert viņai ķenguru, ja viņa būtu ar mieru palaist lācēnu brīvē, taču no tā nekas neiznāca. Kā redzams, viņa grib, lai mēs kā pēdējie muļķi grūžam savu dzīvību briesmās. Būdama vel pie pilna prāta, viņa bija pavisam citāda.
Pēc divām nedēļām. Apskatīju viņa rīkli. Pagaidām viņš vēl nav bīstams: viņam ir tikai viens zobs. Un joprojām nav astes. Tagad viņš taisa vēl lielāku troksni, sevišķi pa naktīm. Es pārvācos no telts zem klajas debess. Starp citu, no rīta vienmēr ieeju teltī, lai paēstu brokastis un apskatītos, vai lācēnam nav izlīduši jauni zobi. Ja viņam būs pilna rīkle zobu, tad, vai nu viņam aste izaugs vai ne, lai iet, kur deguns rāda. Galu galā lācim nemaz nav jābūt astei, lai tas kļūtu bīstams apkārtējiem.
Pēc četriem mēnešiem. Biju apmēram mēnesi projām — ķēru zivis un medīju kādā vietā, kuru viņa nezin kāpēc sauc par Bizonu — visticamāk laikam tāpēc, ka tur nav neviena bizoņa. Manas prombūtnes laikā lācēns iemācījies pilnīgi patstāvīgi pārvietoties uz pakaļkājām un sacīt: «papa» un «mamma». Tā ir, bez šaubām, pilnīgi jauna pasuga. To, ka šie skaņu savienojumi atgādina vārdus, var, protams, izskaidrot ar kādu nejaušību, un pilnīgi pieļaujams, ka tiem nav nekādas jēgas un nozīmes, tomēr tas ir kaut kas pavisam neparasts, ko neiespēj neviens lācis. Fakts, ka viņš atdarina runu, ka viņam gandrīz nemaz nav vilnas un pilnīgi trūkst astes, pietiekami spilgti pierāda, ka mums ir darīšana ar jaunu lāču pasugu. Turpinot viņu pētīt, var gūt neparasti interesantus rezultātus. Pagaidām esmu nolēmis doties tālā ekspedīcijā un rūpīgi pārbaudīt mežus, kas atrodas Ziemeļos. Nevar būt, ka tur neatrastos
neviens šāds eksemplārs, un tad tas, kas atrodas pie mums, guvis iespēju satikties ar sev līdzīgu būtni, neapšaubāmi kļūs mazāk bīstams. Nolēmu nešķiest laiku un doties ceļā. Taču vispirms uzlikšu viņam uzpurni.
Pēc trim mēnešiem. Ak, cik nogurdinošas bija šīs medības un, galvenais, cik nesekmīgas! Un viņa tai pašā laikā, nepaspērusi ne soli ārpus mājas, noķērusi vēl vienu! Savu mūžu neesmu redzējis, ka cilvēkam tā veiktos! Es turpretī varu klīst pa mežiem kaut simt gadu un tik un tā nedabūšu šo zvērēnu.
Nākamajā dienā. Salīdzinu jauno ar veco, un man kļūst pilnīgi skaidrs, ka tie ir no vienas sugas. Gribējās no viena iztaisīt izbāzni savai kolekcijai, bet viņa nez kādu apsvērumu dēļ tam pretojās. Biju spiests atteikties no savas iedomas, kaut gan uzskatu, ka velti. Ja viņi aizmuks, zinātnei tas būs neatlīdzināms zaudējums. Vecākais tagad jau gandrīz pieradināts, iemācījies smieties un pļāpāt kā papagailis, — acīm redzot, tāpēc, ka ilgu laiku pavada papagaiļu sabiedrībā. Bez tam viņam piemīt ārkārtīgi attīstītas spējas atdarināt. Būšu ļoti pārsteigts, ja galu galā izrādīsies, ka tā ir jauna papagaiļu suga, lai gan, starp citu, man būtu laiks ne par ko nebrīnīties, jo, sākot ar pirmajām dienām, kad tas vēl bija zivs, tas paspējis pārvērsties par visiem radījumiem, kas vien pasaulē atrodami un par ko tam tikai iešāvās prātā kļūt. Jaunākais radījums ir tieši tikpat ķēmīgs, kāds sākumā bija vecākais: tā ādas krāsa atgādina jēlu gaļu ar jocīgu, pelēkdzeltenu nokrāsu, kamēr galva arī šim ir ārkārtīgi neparastas formas un bez mazākām pazīmēm, ka uz tās varētu augt vilna. Viņa nosauca to par Ābelu.
Pēc desmit gadiem. Tie ir puikas: atklājām to jau sen. Mūs tikai mulsināja tas, ka viņi uzradās pasaulē tik maziņi un formā nepilnīgi — nebijām tam sagatavojušies. Tagad mums ir arī meitenes. Ābels ir labs zēns, turpretī Kainam būtu bijis lietderīgāk palikt par lāci. Tagad, pametot skatienu pagātnē, redzu, ka attiecībā uz Ievu esmu kļūdījies: labāk dzīvot aiz Paradīzes vārtiem kopā ar viņu nekā Paradīzē bez viņas. Reiz man šķita, ka viņa pārāk daudz runā, taču tagad man būtu skumji, ja šī balss apklustu un aizietu no manas dzīves uz visiem laikiem. Lai svētīta pliekanā asprātība, kas savienoja mūs uz mūžiem un ļāva man iepazīt viņas šķīsto sirdi un lēnīgo dabu.