Tulkojums no oriģināla
SESTDIENA. Esmu jau gandrīz veselu dienu veca. Uzrados vakar. Tā vismaz man liekas. Un droši vien tā arī ir, jo, ja arī bija kāda aizvakardiena, tad manis toreiz vēl nebija, citādi es atcerētos. Starp citu, iespējams, ka es vienkārši neievēroju, kad bija aizvakardiena, kaut arī tā tiešām bija. Nu, lai arī tā. Tagad būšu vērīgāka, un, ja vēlreiz atkārtosies aizvakardiena, noteikti to pierakstīšu. Varbūt sākt tūlīt, lai pēc tam nesajauktu hronoloģiju; kāda iekšēja balss man čukst, ka visi šie sīkumi var vēlāk izrādīties ļoti svarīgi vēsturniekiem. Proti, pēc manām domām, es esmu eksperiments; jā, noteikti jūtos kā eksperiments, nemaz nav iespējama stiprāka eksperimenta izjūta par to, kas patlaban pārņēmusi mani, un tāpēc manī arvien vairāk un vairāk nostiprinās pārliecība, ka tieši tā ari ir: es esmu eksperiments, tikai eksperiments un vairāk nekas.
Nu, bet, ja es esmu eksperiments, tad eksperiments ir — es? Nē, manuprāt, tā nav. Man liekas, viss pārējais arī ir daļa no šī eksperimenta. Es esmu galvenā sastāvdaļa, taču arī viss cits, pēc manām domām, piedalās eksperimentā. Vai var uzskatīt, ka mans stāvoklis ir jau galīgi noteikts vai ari man vēl vienmēr jābaidās par sevi un jātur acis vaļā? Laikam gan jādara pēdējais. Iekšējā balss man čukst, ka izcilu stāvokli var iegūt ar pastāvīgas modrības palīdzību. (Man šķiet, tas ir ļoti veiksmīgs izteiciens tādai jaunai būtnei kā es.)
Šodien viss izskatās krietni labāk nekā vakar. Vakar pievakarē viss radās milzīgā steigā, tāpēc kalnus nokrāva, kur gadījās, bet ielejas tā piegružoja ar visvisādām drumslām un grabažām, ka tās atstāja bezgala nomācošu iespaidu. Diženus un krāšņus mākslas darbus nedrīkst radīt steigā, un šī lieliskā, jaunā pasaule ir patiesi dižens un krāšņs veidojums, kas atrodas uz pilnības sliekšņa, kaut arī radīts tik īsā laikā. Zvaigžņu gan varbūt šur tur ir par daudz, turpretī citās vietās to nepietiek, taču tas, bez šaubām, ir viegli labojams. Mēness vakarnakt notrūka, noripoja lejā un izkrita ārā no pasaules telpas. Tas ir ļoti liels zaudējums, un, domājot par to, man sirds vai plīst aiz bēdām. Visu brīnišķo pasaules greznumu vidū nav nevienas lietas, kas daiļumā un pilnībā varētu līdzināties mēnesim. Vajadzēja to labāk piestiprināt. Kaut būtu iespējams to atgādāt atpakaļ…
Taču neviens, protams, nezina, kur tas varēja nokrist. Un skaidrs, ka tas, kas mēnesi atradis, pacentīsies to labi noslēpt, — es zinu, jo pati rīkotos tāpat. Visādā citādā ziņā es, liekas, varētu būt godīga, tomēr jau tagad sāku saprast, ka manas dabas pamatu pamats ir skaistuma mīlestība, kaislas alkas pēc daiļuma, un tāpēc nav droši uzticēt man svešu mēnesi, it īpaši, ja persona, kam tas pieder, nezina, ka šī lieta atrodas pie manis. Ja es atrastu mēnesi gaišā dienas laikā, tad varbūt ari atdotu — kāds taču varētu būt redzējis, ka es to paņemu. Bet, ja tas gadītos tumsā, tad nu gan es, šķiet, prastu aiz kāda iegansta atradumu noslēpt. Tāpēc ka no mēnešiem es esmu tīri vai bez prāta — tie ir tik skaisti un tik romantiski. Man gribētos, ka mums to būtu kādi pieci vai seši. Tad es pavisam negulētu, man nekad neapniktu vāļāties mīkstajās sūnās, lūkoties augšup un tīksmināties par tiem.
Zvaigznes man arī patīk. Gribētos padabūt kādas divas trīs un iespraust matos. Taču baidos, ka tas nav iespējams. Nudien, grūti ticams, ka tās ir tik tālu no mums, jo izskatīties tā nemaz neizskatās. Kad tās pirmoreiz parādījās — tas notika pagājušajā naktī, — es mēģināju kādu pārīti notriekt zemē ar nūju, bet nevarēju nevienu aizsniegt, un tas mani ļoti pārsteidza. Tad es ņēmos tās apmētāt ar māla kukuržņiem un sviedu tikmēr, kamēr galīgi noguru, taču panākumu kā nebija, tā nebija. Tas ir tāpēc, ka esmu kreile un manam metienam trūkst trāpī- guma. Pat kad es tīšām nesviedu uz to zvaigzni, uz kuru mērķēju, man neizdevās notriekt ne to, ne kādu citu, lai gan trāpīt es trāpīju diezgan precīzi un redzēju, kā melnais māla kukur- znis reizes četrdesmit vai pat piecdesmit lido tieši uz zeltīto ķekaru un tikai nezin kāpēc nenosit to zemē. Tiesa, ja man būtu pieticis spēka izturēt vēl drusku ilgāk, es noteikti būtu notriekusi kaut vienu zvaigzni.
Jāatzīstas, es mazliet noraudājos, kas manā vecumā droši vien ir pilnīgi dabiski, bet tad atpūtusies paņēmu groziņu un devos uz. mūsu apaļā laukumiņa malu, kur zvaigznes karājas pavisam tuvu zemei un tās var noraut vienkārši ar roku, kas, starp citu, ir daudz labāk, jo to var izdarīt uzmanīgi, neko nesalaužot. Taču iet vajadzēja tālāk, nekā biju domājusi, un galu galā biju spiesta no sava nodoma atteikties: jutos tik nogurusi, ka nevarēju paspert vairs ne soli, turklāt biju arī noberzusi kājas, un tās sāka šausmīgi sāpēt.
Nevarēju atgriezties mājās, jo biju aizgājusi pārāk tālu un kļuva ļoti auksts, taču sastapu dažus tīģerus un iekārtojos starp viņiem tik ērti, ka jutos kā septītajās debesīs: tīģeriem ir brīnišķīgi patīkama, smaržīga elpa — tas tāpēc, ka viņi ēd zemenes. Līdz tam brīdim es tīģerus nekad nebiju redzējusi, tomēr uzreiz tos pazinu pēc svītrām. Ja varētu kaut kur padabūt tādu ādiņu, no tās iznāktu lieliska kleita.
Šodien sāku jau labāk orientēties atstatumos. Man tā gribējās iegūt visas skaistās lietas, ka es pa galvu pa kaklu tiecos tās satvert, taču izrādījās, ka viena atrodas daudz tālāk no manis, nekā biju domājusi, bet otra — gluži pretēji; man šķita, ka līdz tai ir vesela pēda, turpretī patiesībā bija tikai collas sešas — toties, ak vai, katra colla pilna ērkšķu! Tā man bija laba mācība. Bez tam atklāju kādu aksiomu — pati aizdomājos līdz tai, — un tā bija mana pirmā aksioma: saskrāpēts eksperiments ērkšķa baidās. Man šķiet, ka tas nemaz nav slikts izteiciens tik jaunam radījumam kā es.
Vakar pēc pusdienas ilgi sekoju otram eksperimentam, turēdamās gan no tā patālāk, lai izdevīgā brīdī noskaidrotu, kam tas domāts; tomēr man nelaimējās. Laikam tas ir vīrietis. Neesmu gan vēl nekad redzējusi vīrieti, bet šis izskatās pēc vīrieša, un es jūtu, ka tā arī ir. Izdarīju atklājumu, ka šis radījums rosina manī lielāku ziņkāri nekā jebkurš cits rāpulis. Protams, ja tas vispār ir rāpulis, bet, manuprāt, tas ir, jo tam ir pinkaini mati, zilas acis un vispār tas atgādina rāpuli. Sim rāpulim nav gurnu, tie uz lejasgalu kļūst tievāki kā burkāns, bet, kad šis radījums stāv, tie sadalās divās daļās līdzīgi kaķenei. Vārdu sakot, domāju, ka tas ir rāpulis, taču ļoti var būt, ka konstrukcija.
Sākumā es no šī eksperimenta baidījos un ikreiz, kad tas pagriezās pret mani, metos bēgt — domāju, ka tas grib mani noķert, taču pamazām nopratu, ka, nabadziņš, tieši otrādi, cenšas aizmukt no manis; tad nu es savu pārmērīgo kautrību atmetu un vairākas stundas kādu divdesmit jardu attālumā džinos rāpulim pakaļ, kas padarīja to pavisam bailīgu un izskatā gaužām nelaimīgu. Beigu beigās tas tā uztraucās, ka uzlīda kokā. Es diezgan ilgi to uzmanīju, bet tad man apnika un es atgriezos mājās.
Šodien atkal viss sākās no gala. Vēlreiz uztrencu to kokā.
Svētdiena. Rāpulis joprojām sēž kokā. Laikam atpūšas. Bet tā ir tikai viltība: svētdiena nav atpūtas diena, tam domāta sestdiena. Man liekas, šim radījumam vairāk par visu pasaulē patīk atpūsties. Turpretī, manuprāt, tik daudz pūsties ir bezgala nogurdinoši. Es jau nogurstu, pat sēdēdama zem koka un uzmanīdama rāpuli. Ļoti gribas uzzināt, kam tas domāts: neesmu vēl ne reizi redzējusi, ka tas ko darītu. Vakar vakarā mēnesi atkal nolika vietā, un es tā priecājos! Uzskatu, ka licēji rīkojušies ļoti godprātīgi. Mēness gan arī šoreiz noripoja zemē un nokrita, taču tas mani neskumdināja: kad ir tādi kaimiņi, nav ko uztraukties — viņi uzkārs mēnesi atpakaļ. Man gribētos viņiem kaut kā izteikt savu atzinību. Tā, piemēram, labi būtu aizsūtīt pārīti zvaigžņu, jo mums jau tā šos spīdekļus nav kur likt. Pareizāk sakot, ne mums, bet man, jo rāpulis, cik esmu novērojusi, par tādām lietām galīgi neinteresējas.
Tam ir ļoti slikta gaume un trūkst labsirdības. Vakar, kad sāka krēslot, es aizgāju pie tā un redzēju, ka tas norāpies no koka un pūlas noķert mazās, lāsumainās zivtiņas, kas peld ezerā, un man vajadzēja laist darbā zemes pikas, lai tas atstātu zivtiņas mierā un uzlīstu atpakaļ kokā. Vai gan tas tādēļ vien dzīvo? Vai tiešām tam nav sirds? Vai patiesi tas nejūt līdz šiem niecīgajiem radījumiem? Vai tas nudien ir iecerēts un radīts tādai kaunpilnai nodarbībai? Tā liekas. Apmētādama to ar kukuržņiem, es reiz trāpīju tam pa galvu, un izrādījās, ka tas prot runāt. Sī parādība mani patīkami satrauca, jo es pirmo reizi izdzirdu runājam kādu citu, ne tikai pati sevi. Vārdus es nesapratu, taču tie skanēja visai izteiksmīgi.
Kad atklāju, ka šim radījumam piemīt runas spējas, mana interese pret to pieauga, jo man traki patīk pļāpāt. Pļāpāju visu cauru dienu un pat miegā, un manī ir ļoti interesanti klausīties; tomēr, ja man būtu ar ko pļāpāt, tas būtu divkārt interesanti, un es varētu runāt bez mitas, ja tik kāds mani uzmudinātu.
Ja rāpulis ir vīrietis, tad taču nevar teikt tas — vai ne? Tā būtu gramatiska kļūda, vai nav tiesa? Man šķiet, tādā gadījumā jāsaka viņš; domāju, ka tā ir. Tad to jāloka būs šādi: nominatīvs — viņš; datīvs — viņam; lokatīvs — viņā. Vārdu sakot, uzskatīšu rāpuli par vīrieti un saukšu par «viņu» līdz tam laikam, kamēr varbūt noskaidrosies, ka tas ir kas cits. Tā būs ērtāk, citādi paliek pārāk daudz nenoteiktības.
Nākamā nedēļa. Svētdiena. Veselu nedēļu neatlaidīgi sekoju viņam pa pēdām un pūlējos iepazīties. Sarunas pavediena risināšanu vajadzēja uzņemties man, jo viņš ir ļoti kautrs; starp citu, man tas bija tīrais sīkums. Viņam, acīm redzot, patīk, ka es visu laiku atrodos viņa tuvumā, un es aiz pieklājības cenšos pēc iespējas biežāk teikt «mēs» — šķiet, viņam glaimo, ka viņš tādējādi tiek iesaistīts manā sabiedrībā.
Trešdiena. Mēs tagad gluži labi satiekam un iepazīsta-
mies arvien tuvāk un tuvāk. Viņš jau vairs nemēģina no manis aizšmaukt, un tā ir laba zīme, acīm redzot, viņam mana sabiedrība iet pie sirds. Tas man tīk, un es mācos būt viņam noderīga, kā vien spēju, lai vēl vairāk iemantotu viņa labvēlību. Pēdējās dienās atbrīvoju viņu no nepieciešamības meklēt dažiem priekšmetiem nosaukumus, kas sagādāja viņam lielu atvieglojumu. Viņam uz to nav ne mazākās dāvanas, tāpēc skaidrs, ka viņš ir man gaužām pateicīgs. Sit vai nost, viņš nespēj izdomāt nevienu cik necik jēdzīgu nosaukumu, taču es izliekos, ka šo trūkumu nemanu. Tikko parādās kāds jauns radījums, es tūlīt dodu tam vārdu, kamēr viņš ar savu neveiklo klusēšanu nav paspējis atkal parādīt savu analfabētismu. Tā es viņu jau ne vienu reizi vien esmu glābusi no neērta stāvokļa. Man šis viņa trūkums nepiemīt ne mazākā mērā. Pietiek man tikai pamest acis uz kādu dzīvnieku, un es jau zinu, kas tas tāds ir. Es pat nepūlos ne mirkli apdomāties: pareizais nosaukums dzimst manī zibens ātrumā, it kā pār mani būtu nākusi iedvesma no augšas — un tā, bez šaubām, arī ir, jo es pavisam noteikti zinu, ka vēl pirms sekundes man par šo vārdu nebija ne mazākā priekšstata. Laikam es vienkārši pēc katra radījuma ārējā izskata un paražām tūlīt uzminu, kas tas par zvēru.
Tā, piemēram, kad parādījās dodo, viņš nodomāja, ka tas ir meža kaķis, — to es nopratu pēc viņa acīm. Taču es viņu paglābu no kļūdas, pacenzdamās to izdarīt tā, lai neciestu viņa lepnums. Es visdabiskākajā balsī, it kā būtu patīkami pārsteigta, iesaucos: «Palūk, tas taču ir dodo! Nu, protams, tas ir dodo!» Jā, es sacīju to tā, it kā man i sapņos nevarētu ienākt prātā, ka viņam vajadzīga mana informācija. Un paskaidroju (izturēdamās tā, it kā tas nemaz nebūtu paskaidrojums), kā es zinu, ka tas ir dodo; un, ja arī viņš jutās mazliet aizvainots, ka es šo putnu esmu pazinusi, bet viņš ne, tad tomēr bija pilnīgi acīm redzams, ka mana attapība viņu sajūsmina. Mani tas ārkārtīgi ielīksmoja, un pirms gulētiešanas es atkal un atkal ar milzīgu labpatiku atcerējos šo vārdu. Kāds sīkums var darīt mūs laimīgus, ja apzināmies, ka esam to pilnīgi pelnījuši!
Ceturtdiena. Manas pirmās bēdas. Vakar viņš vairījās no manis un, acīm redzot, negribēja, lai es ar viņu runāju. Nespēju tam ticēt, domāju, ka te ir kāds pārpratums, jo man taču tā patīk atrasties viņa tuvumā un klausīties viņa runā, — kā var būt, ka viņš sācis tik nekrietni izturēties pret mani, ja es neesmu nekā slikta darījusi? Taču galu galā nopratu, ka tā tomēr laikam ir, un aizgāju, un ilgi sēdēju gluži viena tur, kur radīšanas rītā viņu pirmo reizi ieraudzīju, vēl nezinādama, kas tas tāds ir, un būdama pilnīgi vienaldzīga. Tagad turpretī šī vieta manās acīs ir skumju vīta, katrs nieks te man atgādināja viņu, un sāpēja sirds. Sīs jūtas man bija kas jauns, un es pati nesapratu, kāpēc sērojos. Vēl nekad neko tamlīdzīgu neesmu izjutusi; tas bija tik noslēpumaini, un es nespēju saprast, kas ar mani notiek.
Taču, kad pienāca nakts, jutu, ka nespēju vairs ilgāk panest vientulību, un devos uz jauno telti, ko viņš sev uzcēlis; gribēju viņam pavaicāt, ko esmu nodarījusi un kā lai atgūstu viņa labvēlību. Bet viņš mani izdzina ārā lietū, un tās bija manas pirmās bēdas.
Svētdiena. Tagad viss ir atkal labi, un es esmu laimīga. Bet tās man bija ļoti grūtas dienas, un es pūlos šo laiku vairs neatcerēties.
Gribēju dabūt viņam pāris augļu no aizliegtās ābeles, bet nekā nevaru iemācīties trāpīgi mest. No mana pasākuma nekas neiznāca, tomēr domāju, ka mana labā griba darīja viņam prieku. Sos ābolus aizliegts aizskart, un viņš sacīja, ka es piesaukšot pār savu galvu nelaimi. Bet, ja es piesaukšu nelaimi, darīdama viņam patikšanu, vai tad nav viss vienalga?
Pirmdiena. Šorīt pavēstīju viņam savu vārdu, domādama, ka tas viņu interesēs. Bet viņš nepievērsa tam pat uzmanību. Cik dīvaini! Ja viņš man pateiktu savu vārdu, man tas nemaz nebūtu vienaldzīgi. Man šķiet, viņa vārds būtu vissaldākā skaņa manām ausīm.
Viņš ļoti maz runā. Varbūt tāpēc, ka nav visai attapīgs, pats no tā cieš un pūlas to slēpt? Ja tas patiesi viņu moka, tad man viņa žēl, jo prāts nav nekas, vienīgi sirds — tā ir ko vērts. Man gribētos viņam ieskaidrot, ka sirds, kas spēj mīlēt, ir vesela bagātība, patiesa bagātība; turpretī prāts bez sirds ir nabags.
Lai gan runāt viņš runā maz, leksika viņam ir diezgan bagāta. Šorīt viņš lietoja kādu pārsteidzoši jauku vārdu. Iespējams, ka viņš ari pats to saprata, jo pēc tam it kā neviļus atkārtoja to vēl reizes divas. Nevar teikt, ka tas viņam būtu izdevies visai veikli, taču tāpat nevar noliegt, ka viņam piemīt jušanas spēja. Nevar šaubīties, ka šīs sēklas, labi koptas, var dzīt lieliskus asnus.
Kur viņš šo vārdu ķēris? Neatceros, ka būtu to kādreiz lietojusi.
Nē, mans vārds viņu galīgi neinteresē. Pūlējos noslēpt savu vilšanos, taču baidos, ka tas man neizdevās. Tad es aizgāju un ilgi sēdēju sūnām apaugušā krastā, mērcēdama kājas ūdenī. Tā es daru vienmēr, kad man pietrūkst sabiedrības un gribas uz kādu palūkoties, ar kādu parunāt. Protams, ari ar to man nepietiek — nepietiek ar šo burvīgo, balto stāvu, kas tur ezerā redzams, — tomēr tas jau ir kaut kas, un kaut kas ir labāk nekā pilnīga vientulība. Viņa runā, kad es runāju; kad esmu skumja, arī viņa skumst; viņa jūt man līdz un mani mierina; viņa saka: «Nenokar degunu, nabaga vientuļā meitenīt, es būšu tava draudzene.» Un patiesi — viņa ir mans uzticamais draugs, turklāt vienīgais. Viņa ir mana māsa.
Ak briesmīgā stunda, kad viņa pirmoreiz mani atstāja! Nekad to neaizmirsīšu — nekad, nekad. Cik smagi man kļuva ap sirdi! Es teicu: «Viņa bija man vienīgā, un nu viņas vairs nav!» Izmisumā iesaucos: «Sirds, apklusti! Man nav vairs spēka dzīvot!» Aizklāju seju ar rokām un, neremdināmu bēdu mākta, ieraudājos. Bet, kad pēc brīža pacēlu galvu, viņa atkal bija tur — balta, mirdzoša un daiļa, un es metos viņas skavās! Tā bija patiesa svētlaime. Pazinu laimi arī agrāk, bet tas bija pavisam kas cits, tas skurbināja. Kopš tā laika es vairs nekad par šo meiteni nešaubījos. Brīžiem viņa pazuda uz stundu, reizēm uz visu dienu, taču es gaidīju un ticēju viņai. Es teicu: «Viņa ir aizņemta vai devusies ceļojumā. Tomēr viņa atgriezīsies.» Un tiešām — viņa vienmēr atgriežas. Viņa ir kautra un bailīga būtne un tāpēc nekad nerādās tumšās naktīs, bet, tikko uzlec mēness, viņa ir atkal klāt. Es pati gan nebaidos tumsas, taču viņa ir par mani jaunāka: vispirms piedzimu es, tad — viņa. Daudz daudz reižu esmu nākusi pie viņas — viņa ir mans mierinājums un balsts grūtos dzīves brīžos, un šo brīžu ir tik daudz.
Otrdiena. Visu rītu strādāju — sakārtoju mūsu īpašumus — un tīšām pūlējos nerādīties viņam acīs, cerēdama, ka viņam kļūs bez manis garlaicīgi. Taču viņš neatnāca.
Dienvidū, pabeigusi darbu, atpūtos: rotaļājos ar tauriņiem un bitēm un gozējos saulītē, apgūlusies puķēs — šajās brīnišķajās dieva balvās, kas debesīs tver Radītāja smaidu un glabā to savos ziedu kausiņos. Saplūcu puķes, nopinu vainagus un vijas, izgreznojas ar tiem un otrajās brokastīs, kā parasti, paēdu ābolus. Pēc tam sēdēju ēnā un tvīku gaidās. Taču viņš neatnāca.
Bet vienalga. No tā tikpat nekas labs nebūtu iznācis, jo viņam nepatīk ziedi. Viņš saka — tie esot tīrie mēsli, neprot atšķirt vienu ziedu no otra un uzskata, ka tas nozīmējot pacelties pāri sīkumiem. Viņš nemīl mani, nemīl ziedus, nemīl rieta debesu krāsas — interesanti, kas viņam tā īsti iet pie sirds, laikam viņam patīk tikai paplikšķināt ar plaukstu melones, aptaustīt kokos bumbierus un pagaršot no ķekara vīnogas, pārbaudot, vai tie visi labi briest, un vēl viņam patīk celt teltis, lai paslēptos tur no jaukā, spirdzinošā lietutiņa.
Noliku zemē sausu koku un ņēmos ar otru rīvēt tajā caurumu. To man vajadzēja kādam eksperimentam, ko biju izplānojusi, bet te nu man bija jāpiedzīvo šausmīgs izbīlis. Virs cauruma uzvijās kaut kas viegls, caurspīdīgs, zilgans, un es nosviedu nūju un metos bēgt! Domāju, ka tas ir gars, un drausmīgi izbijos. Taču tad, atskatījusies atpakaļ, redzēju, ka tas nedzenas man pakaļ, un atslējos pie klints, lai mazliet atvilktu elpu un atgūtos, kā ari nogaidīju, kamēr rokas un kājas pārstāj trīcēt un sāk atkal uzvesties tā, kā pieklājas. Pēc tam piesardzīgi aizzagos atpakaļ; ik mirkli biju gatava ņemt kājas pār pleciem. Piegājusi tuvāk, pašķīru rožu krūma zarus un palūrēju uz nūju (cik žēl, ka vīrieša nebija tuvumā — šai brīdī es izskatījos tik apburoša!), bet gars bija pazudis. Piegāju vēl tuvāk un ieraudzīju izurbtajā caurumā saujiņu sārtu putekļu. Iegrūdu tajos pirkstu — gribēju pataustīt, bet tūlīt iekliedzos un atrāvu roku atpakaļ. Sajutu dedzinošas sāpes. Iebāzu pirkstu mutē, palēkāju vispirms uz vienas kājas, tad uz otras, drusku pavai- dēju, un tas man sniedza mazu atvieglojumu. Taču manī bija jau pamodusies spēcīga ziņkāre, un es sāku pētīt.
Man ļoti gribējās saprast, kas ir sārtie putekļi. Un negaidot man uzausa gaisma (kaut arī agrāk par to nebiju dzirdējusi): tā ir uguns! Ja vispār var būt par ko pārliecināts, tad es biju absolūti pārliecināta, ka tā ir uguns, un tāpēc, nemaz nešaubīdamās, to tā arī nosaucu.
Biju radījusi ko tādu, kas agrāk nepastāvēja; pie bezgala plašās lietu pasaules biju pievienojusi vēl vienu lietu. Sapratu to un biju lepna — un gribēju jau skriet atrast vīrieti un pavēstīt viņam par savu sasniegumu, lai tā paceltos viņa acīs, taču, mazliet padomājusi, nolēmu to nedarīt. Nē — viņam ir pārāk bieza āda. Viņš pajautās: bet kam tas vajadzīgs? Un ko es viņam tad atbildēšu? Jo ja nu tas nekam nav vajadzīgs, ja tas vienkārši ir skaisti, tikai skaisti…
Vārdu sakot, nopūtos un negāju viņu meklēt, jo mans atklājums patiesi nekam neder, — ar tā palīdzību neuzcelsi telti, neuzlabosi meloņu šķirni, neliksi ātrāk nobriest augļiem; tas ir pilnīgi nevajadzīgs — tā ir tikai muļķība un tukša godkārība;
un viņš, protams, izturēsies pret to nicīgi un pateiks ko indīgu. Taču es nespēju izturēties pret savu atklājumu ar nicināšanu. Es teicu: «Ai uguns! Es mīlu tevi, tu smalkā, maigi sārtā būtne! Mīlu tāpēc, ka tu esi daiļa, un ar to man pietiek!» Tā teikusi, gribēju to kļaut pie savām krūtīm. Bet tad apvaldīju šo dziņu. Un tūlīt man iešāvās prātā jauns aforisms — tas ir, aizdomājos līdz tam, taču tas ir tik līdzīgs manam pirmajam izteicienam, ka bīstos, vai tas nav jāuzskata par plaģiātu: «Apdedzinājies eksperiments uguni baidās.»
Atkal ķēros pie darba, un, kad biju savākusi krietni lielu kaudzi ugunīgo putekļu, izbēru tos uz sausas zāles kušķīša — man gribējās aiznest to mājās, lai tas vienmēr būtu man pie rokas un es ar to varētu parotaļāties, kad man uznāktu patika, bet vējš uzpūta zālei, pasvieda to gaisā, un tā sāka tik briesmīgi uz mani šņākt, ka es izmetu to no rokām un laidos bēgt. Kad atskatījos, redzēju, ka zilganais gars tur vijas un mutuļo kā mākonis, un tai pašā mirklī to pazinu — tie bija dūmi! Bet, goda vārds, līdz tam brīdim nebiju par dūmiem dzirdējusi.
Un gandrīz tūlīt caur dūmiem izlauzās žilbinoši zeltainas un sarkanas mēles, un es tās nekavējoties nosaucu par liesmām — un, protams, nekļūdījos, kaut arī tās bija pirmās liesmas virs zemes. Tās sāka lēkāt pa kokiem, krāšņi dzirkstīdamas, brīžiem izlauzdamās cauri biezajai, joprojām augošajai, mutuļojošajai dūmu segai, brīžiem atkal pazuzdamas, un es neviļus sāku sist plaukstas, smieties un aiz prieka dejot — tas viss bija tik jauns un brīnišķīgs, tik neparasts un lielisks!
Viņš atdrāzās šurp, ko kājas nesa, apstājās, plati ieplētis acis, ņēmās blenzt ugunī un kādas piecas vai desmit minūtes nebilda ne vārda. Tad noprasīja, kas tas tāds esot. Ak, kāpēc gan viņam vajadzēja uzstādīt jautājumu tik asi! Es, protams, biju spiesta atbildēt un atbildēju. Teicu, ka tā ir uguns. Ja viņam bija nepatīkami, ka jāvaicā man, tad tā nav mana vaina. Man nebija ne mazākās vēlēšanās viņu kaitināt.
Brīdi klusējis, viņš jautāja:
— No kurienes tas te gadījies?
Tas bija atkal tiešs jautājums, kas prasīja tādu pašu tiešu atbildi.
— Es to uztaisīju.
Uguns ložņājot līda arvien tālāk un tālāk. Viņš piegāja pie izdegušās pļavmales, apstājās, pavērās uz zemi un vaicāja:
— Un kas tas?
— Ogles.
Viņš pacēla vienu oglīti, lai labāk apskatītu, bet, kā redzams, pārdomāja un nolika atpakaļ. Tad viņš aizgāja. Viņu nekas neinteresē.
Mani turpretī interesē. Zemi klāja pelni, pelēki, mīksti, maigi un skaisti, un es tūlīt nopratu, ka tie ir pelni. Turpat blakus plēnēja ari pirkstis. Arī tās es tūlīt pazinu. Atradu tur savus ābolus un izraku no pelniem, par to ļoti priecājos, jo esmu vēl jauna un par ēstgribu nevaru sūdzēties. Taču mani gaidīja vilšanās: visi āboli bija sasprāguši un galīgi sabojāti. Starp citu, izrādījās, ka sabojāts tikai to izskats, — patiesībā tie tagad bija garšīgāki nekā zaļi. Uguns ir brīnišķa un, manuprāt, reiz nesīs labumu.
Piektdiena. Pirmdien, vēlu vakarā, es atkal uz mirkli ieraudzīju viņu — bet tikai uz mirkli. Cerēju, ka viņš mani uzslavēs par cītību, ar kādu biju kārtojusi mūsu īpašumus, — jo biju taču strādājusi, acu nepaceldama un vislabāko nodomu mudināta, — tomēr viņš nekā neizrādīja savu atzinību, pagriezās un aizgāja. Vēl vairāk — viņš bija neapmierināts. Un šāda iemesla dēļ mēģināju viņu vēlreiz pārliecināt nepeldēt pāri ūdenskritumam. Tāpēc ka uguns bija manī pamodinājusi jaunas izjūtas — gluži jaunas, kas itin nemaz nebija līdzīgas ne mīlestībai, ne skumjām, ne kam citam, ko man bija jau gadījies izjust. Sīs jūtas ir bailes. Un tās ir šausmīgas jutas! Kam man vajadzēja tās iepazīt! Tās aptumšo manu dzīvi, neļauj būt laimīgai un piespiež drebēt un trīsēt baigās nojautās. Tomēr man neizdevās viņu pārliecināt, jo viņš vēl nav iepazinis bailes un tātad nespēj mani saprast.