Fragments
Droši vien nedrīkstu aizmirst, ka viņa vēl ir ļoti jauna, patiesībā gluži meitene, un pelnījusi saudzību. Viņa ir pilna ziņkāres, viss viņu interesē, dzīvība viņā kūsāt kūsā, pasaule viņas acīs ir brīnums, noslēpums, prieks, svētlaime; redzot jaunu puķi, viņa zaudē valodu aiz sajūsmas, — viņa to glāsta, rotaļājas ar to, runājas, osta un apber ar vismaigākajiem vārdiem. Viņa ir kā ķerta uz krāsām: brūnas klintis, dzeltenas smiltis, pelēka sūna, zaļas lapas, zilas debesis, pērļaini sārta rītausma, violetas ēnas aizās, zelta mākoņu saliņas purpursarkanajā rieta okeānā, bālais mēness, kas slīd pa mākoņu skrandām, dimanta zvaigžņu lauki, kas mirdz bezgalīgajā telpā, — tam visam, cik varu spriest, nav ne mazākās praktiskās nozīmes, bet, ja tas ir krāsains un dižens, tad viņai ar to pietiek, viņa galīgi zaudē galvu. Ja viņa varētu tā nešaudīties un kaut retumis, kaut divas trīs minūtes, palikt mierā, tas būtu neparasti iepriecinošs skats! Tādā gadījumā, manuprāt, būtu tīkami uz viņu lūkoties; esmu pat pārliecināts, ka man tas patiktu, jo sāku ievērot, ka viņa ir gaužām piemīlīgs radījums: lokana, stalta, glezna, apaļīga, veikla, aša, gracioza… Un reiz, kad viņa, marmorbalta un saules apspīdēta, stāvēja uz liela akmens un, galvu atmetusi un pielikusi plaukstu pie acīm, vēroja putna lidojumu pie debesīm, es sapratu, ka viņa ir skaista.
Pirmdiena, pusdienas laiks. Ja uz visas planētas ir kaut viens priekšmets, kas viņu neinteresē, tad es vismaz to neņemos nosaukt. Daži dzīvnieki neizraisa manī ne mazāko interesi, bet viņai tādi nemaz neeksistē. Viņas acīs tiem nav nekādas atšķirības, visus viņa vienādi dievina, uzskata par bezgala dārgām mantām un katru jaunu dzīvnieku saņem ar izplestām rokām.
Kad mūsu nometnē ieklīda gigantiskais brontozaurs, viņa uzskatīja to par ļoti vērtīgu ieguvumu, turpretī, pēc manām domām, tā bija nelaime. Te nu ir piemērs, kas pārliecinoši parāda mūsu uzskatu disharmoniju. Viņa gribēja brontozauru pieradināt, bet es labprāt būtu uzdāvājis viņam mūsu zemes gabalu un pats pārvācies uz citu vietu. Viņa tic, ka, labi apejoties, var to izdresēt un pārvērst par kaut ko līdzīgu mīļam klēpja sunītim; es sacīju, ka klēpja sunītis divdesmit vienu pēdu augstumā un astoņdesmit četru pēdu garumā mājsaimniecībā nav sevišķi ērts, jo šis milzenis var, vislabāko nodomu mudināts, nejauši uzsēsties uz mūsu mājas un saspiest to kā plāceni, jo var taču viegli redzēt, cik šis lielais dzīvnieks izklaidīgs, pietiek pavērot viņa acu izteiksmi.
Bet viņa bija uz šo briesmoni kā uzburta un neparko nevēlējās no tā šķirties. Viņa nolēma, ka mēs varot organizēt piena fermu, un lūdza mani palīdzēt brontozauru izslaukt. Es tomēr atteicos, jo tas bija pārāk riskanti. Vispirms tas nemaz nepiederēja pie attiecīgā dzimuma, un bez tam mēs vēl nebijām iegādājušies slietnes. Tad viņai iešāvās prātā ar to pajāties un pa- tīksmināties par apkārtni. Daļa viņa astes — pēdas trīsdesmit četrdesmit gulēja zemē kā vētras lauzts koks, un viņa ieņēma prātā, ka varēs pa asti uzrāpties briesmonim mugurā, taču tas viņai neizdevās. Viņa uzlīda tikai līdz tai vietai, kur slīpums kļuva ļoti stāvs, un tad nokūleņoja lejā, jo aste izrādījās slidena, un, ja es viņu laikā nebūtu saķēris, viņa krietni sadauzītos.
Vai jūs domājat, ka viņa pēc tam nomierinājās? Lika drusku pagaidīt. Viņa nemūžam nenomierinās līdz tam laikam, kamēr visu neizmēģina: pieredzē nepārbaudītas teorijas nav viņas gaumē, tās viņu neapmierina. Jāatzīstas, ka tā ir teicama īpašība, kas man ļoti iet pie sirds; jūtu, ka tā pielīp arī man, un, ja mēs nāktu ciešākā saskarē, es to pārņemtu pilnīgi. Starp citu, attiecībā uz šo kolosu viņai bija vēl viena ideja: viņa domāja, ka mums izdosies to pieradināt un piespiest sadraudzēties, un tad mēs varēsim to nostatīt šķērsām pāri upei un staigāt pa to kā pa tiltu. Taču noskaidrojās, ka briesmonis jau tagad ir pilnīgi pieradināts — vismaz viņai tas gandrīz ēd vai no rokas, — un viņa mēģināja īstenot savu ideju dzīvē. Tomēr no tā nekas neiznāca: tikko viņa nostatīja milzeni vajadzīgajā stāvoklī šķērsām pāri upei un izkāpa krastā, lai izmēģinātu savu jauno tiltu, tas tūlīt izrāpās no ūdens un vilkās viņai pa pēdām kā tīrais klēpja sunītis. Tieši tāpat kā visi pārējie dzīvnieki. Tie arī staigā viņai nopakaļus.
Piektdiena. Otrdien, trešdien, ceturtdien un šodien — visas šīs dienas neesmu viņu redzējusi. Grūti ir tik ilgi būt vienai, taču labāk būt vienai nekā ierasties nelūgtai.
Tomēr nevaru iztikt bez sabiedrības, man šķiet, ka sabiedrība ir mana stihija, un es draudzējos ar dzīvniekiem. Viņi ir apburoši, ar maigu, patīkamu raksturu un uzvedas ārkārtīgi pieklājīgi; nekad viņi nav drūmi, nekad neļauj noprast, ka tu būtu ieradies nelaikā; viņi tev uzsmaida un vēdina asti, ja tā viņiem ir, un vienmēr gatavi ar tevi padraiskoties un doties mazā ekskursijā, vārdu sakot, gatavi darīt visu, ko vien tu ierosini. Uzskatu, ka viņi ir īsti džentlmeņi. Visas šīs dienas mēs tik brīnišķīgi pavadījām laiku, un es ne reizi nejutos vientuļa. Vientuļa? Nē, ak nē! Viņi taču ir visapkārt, ka čum un mudž, dažreiz viņi aizņem četru piecu akru lielu platību, — tad nav ko domāt viņus saskaitīt; kad stāvi uz klints un lūkojies uz šo vilnas jūru, kas līgo visapkārt un ir tik raiba, jautra un krāsu bagāta, un visi lāsumi un svītras ņirb saulē kā vilnīši, tad var likties, ka tavā priekšā patiešām ir jūra, tikai es jau gan zinu, ka tā tomēr nav. Brīžam atkal atlaižas veseli pļāpīgu putnu bari un garām aizšaujas spārnu vēdu viesuļi, un, kad saules stari izlaužas cauri šim lidoņu haosam, acu priekšā pland daudzkrāsaini zibeņi, kvēlo un mirdz visas pasaules krāsas, un, par to tīksminoties, var vai acis izskatīt.
Mēs veicām garas ekskursijas, un es redzēju labu daļu pasaules; man pat šķiet, ka es redzēju to gandrīz pilnībā. Tādējādi esmu pirmā ceļotāja zemes virsū un pagaidām arī vienīgā. Mūsu procesija ir ārkārtīgi dižens skats — tādu nekur citur neredzēsi. Ērtākas pārvietošanās labad es parasti jāju uz tīģera vai leoparda, tāpēc ka tiem ir mīksta, apaļīga mugura, uz kuras patīkami sēdēt, un tāpēc ka tie ir tik piemīlīgi dzīvnieki; taču tāliem ceļojumiem, kā arī tad, kad man gribas patīksmināties par apkārtni, es izmantoju ziloni. Viņš ar savu snuķi uzsēdina mani mugurā, turpretī nokāpt es varu bez citu palīdzības; kad mēs nolemjam atpūsties, zilonis apsēžas un es nokāpju zemē, tā sacīt, pa ķēķa trepēm.
Visi putni un dzīvnieki ir draugi, un viņu vidū nekad nerodas ne mazākās domstarpības. Viņi visi prot runāt un sarunājas ar mani, tikai laikam kādā svešvalodā, jo es nesaprotu nevienu vārdu. Turpretī viņi gan bieži saprot, kad es ko saku; sevišķi labi mani izprot suns un zilonis, un šajos gadījumos man vienmēr ir liels kauns: tas taču neapstrīdami norāda, ka viņi ir par mani gudrāki, un man jāatzīst viņu pārākums. Tas
ir nepatīkami, jo es gribu būt galvenais eksperiments un ceru, ka tomēr tas būšu.
Esmu jau iepazinusies ar diezgan daudzām un dažādām lietām un kļuvusi tagad izglītota, to agrāk par mani nekādi nevarēja sacīt. Sākumā es biju galīgi dumja. Pirmajā laikā varēju censties, cik gribēju, nekādi nespēju izsekot, kad ūdenskritums aizplūst atpakaļ kalnup, — man tam nepietika saprašanas, un es skaitos un dusmojos, ka tā ir, bet tagad esmu nomierinājusies. Vēroju un salīdzināju, un tagad zinu, ka ūdens nekad neplūst kalnup gaismā — tikai tad, kad satumst. Sapratu, ka tas notiek, kad pienāk nakts, jo ezers neizsīkst, bet, ja ūdens vēlās stundās neatgrieztos atpakaļ savā vietā, tas noteikti izsīktu. Vislabākais ir pārbaudīt visu eksperimentālā ceļā: tad patiešām var iegūt zināšanas, turpretī, ja izdara secinājumus, balstoties uz minējumiem, nekad nevar kļūt par īsti izglītotu cilvēku.
Dažas parādības izprast nav iespējams, bet, kamēr jūs centīsieties tās uzminēt un uzstādīsiet visādas hipotēzes, jūs tā arī neaptversiet, ka tās nav izzināmas; nē, jums jābūt pacietīgiem un jāizdara mēģinājumi, līdz jūs atklāsiet, ka neko nevar atklāt. Un tas tieši ir tas brīnišķais — pasaule tad kļūst neparasti interesanta. Ja nebūtu ko atklāt, dzīve kļūtu pavisam garlaicīga. Un galu galā pūlēties atklāt un neko neatklāt ir tikpat interesanti kā pūlēties atklāt un atklāt, varbūt pat vēl interesantāk. Kamēr vēl nebiju izzinājusi ūdenskrituma noslēpumu, tas man šķita bezgala dārga manta, turpretī pēc atklāšanas mana interese izgaisa un es iepazinu zaudējuma izjūtu.
Ar eksperimentu palīdzību es konstatēju, ka koks, sausas lapas, spalvas un vēl daudzi jo daudzi priekšmeti peld; uz šo faktu pamata, izdarot vispārinājumu, var nonākt pie secinājuma, ka klintij arī jāpeld, taču esam spiesti to tikai atzīt teorētiski, jo pierādīt eksperimentāli nav nekādas iespējas … pagaidām. Es, protams, atradīšu līdzekli, kā izdarīt arī to, taču tad visa interese zudīs. Man kļūst skumji, kad par to domāju: pamazām taču atklāšu visu, un tad nebūs par ko uztraukties, un satraukums man sagādā tādu baudu! Vakarnakt nekādi nevarēju aizmigt, par to prātodama.
Agrāk nevarēju saprast, kādēļ vispār esmu radīta, tomēr tagad laikam esmu izpratusi: lai atklātu šīs brīnumu pilnās pasaules noslēpumus, būtu laimīga un pateiktos Radītājam par to, ka viņš šo pasauli uzcēlis. Domāju, ka ir vēl ļoti daudz noslēpumu, kurus man lemts izzināt, — ceru, ka tā ir; un, ja rīko
šos apdomīgi un pārāk nesteigšos, tad to, manuprāt, pietiks vēl labam laiciņam, — tā es vismaz ceru. Ja pamet augšup spalvu, tā lidinās gaisā un pazūd no redzes loka. Ja turpretī pasviež māla piku, ar to notiek citādi. Tā vienmēr nokrīt zemē. Mēģināju vēl un vēlreiz, un allaž iznāk viens un tas pats. Interesanti, kāpēc? Protams, es zinu, ka patiesībā tā nekrīt, bet kāpēc tas vienmēr tā liekas? Laikam tie ir redzes māņi. Tas ir, es gribu teikt, ka viena no šīm divām parādībām ir redzes māņi. Kura īsti — nezinu. Varbūt pirmais gadījums ar spalvu, varbūt otrais — ar māla piku; nevaru pierādīt ne vienu, ne otru, varu tikai abus nodemonstrēt. un tad kļūs skaidrs, ka viens no abiem ir māņi, bet, kurš īsti,— to lai katrs izlemj pēc savas patikšanas.
No novērojumiem zinu, ka zvaigznes nav mūžīgas. Esmu redzējusi, kā dažas, visskaistākās, pēkšņi sāk kust un noripo no debesīm. Bet, ja var izkust viena, tad taču var izkust visas, un, ja var izkust visas, tad tas var gadīties vienā naktī. Un kādreiz šī nelaime notiks, to es zinu. Tāpēc nolēmu ik nakti sēdēt un lūkoties zvaigznēs, kamēr vien spēšu cīnīties ar miegu; pacentīšos iegaumēt visu šo mirdzošo plašumu, lai tad, kad zvaigznes izgaisīs, varētu ar iztēles palīdzību atsaukt dzirkstošo uguntiņu miljonus atpakaļ melnajā debesu velvē un piespiest no jauna tur margot, divkāršojoties manu asaru kristāla prizmās.