…Mīlestība, klusums, miers, mūžīga svētlaimē — tada bija dzīve Paradīzes Dārzā. Dzīvot bija laime. Mēs nepazinām ne sāpju, nedz nespēka, ne arī kādas citas fiziskas pazīmes, kas norādītu, ka laiks rit uz priekšu; slimības, rūpes, bēdas palika aiz Ēdenes vārtiem. Dārzā tām nebija vietas, tās bēga no šīs svētlaimes salas pa gabalu. Visas dienas bija vienādas, visas — burvīgs sapnis.
Interešu netrūka, jo mēs bijām bērni — naivi bērni; tik briesmīgi naivi, ka tagadējos laikos pat trūkst priekšstata, kas ļautu šo naivumu iztēloties. Mēs nezinājām nenieka, it nenieka. Mēs visu sākām no sākuma — no paša sākuma; mums bija jāmācās lietu ābece. Tagad četru gadu vecs bērns lieliski zina to, par ko mums vēl nebija ne jausmas trīsdesmit gadu vecumā. Jo mēs bijām bērni bez auklēm un skolotājiem. Mums nebija neviena, kas kaut ko paskaidrotu. Vārdnīcu nebija, un mēs nevarējām zināt, vai lietojam vārdus pareizi vai ne; mums patika gari nosaukumi, bet tagad es zinu: mēs bieži izrunājām tos tāpēc, ka tie skanēja skaisti un cienīgi, turpretī par to nozīmi mums nebija ne jausmas; un, kas attiecas uz mūsu pareizrakstību, tad tā bija kas neaprakstāms. Taču par tādiem sīkumiem mums bija maza bēda, un tā mēs sakrājām lielu un daiļskanīgu vārdnīcu, aplam neraizēdamies par līdzekļiem un metodēm, ar kuru palīdzību to darījām.
Mūsu lielākā kaislība bija pētīšana, mācīšanās un iedziļināšanās visu sastopamo parādību cēloņos, nolūkos un raksturā, un mūsu dienas bija pilnas ar šo brīnišķo un aizraujoši interesanto izziņas darbu. Ādams pēc savas dabas un slieksmēm bija zinātnieks; es par sevi pamatoti varu teikt to pašu, un mums gaužām patika dēvēt sevi šajā diženajā vārdā. Mēs abi kārojām pārspēt viens otru zinātnes atklājumu laukā, un šis dzinulis uzmundrināja mūsu draudzīgo sacensību un neļāva palaisties laiskumā un slinkumā vai meklēt vieglas izpriecas.
Mūsu pirmais neaizmirstamais zinātniskais atklājums bija likums, ka ūdens un tamlīdzīgi šķidrumi plūst no augstākas vietas uz zemāku, nevis otrādi. To atrada Ādams. Dienām ilgi viņš izdarīja savus mēģinājumus slepeni, man par tiem neko neteikdams, jo gribēja vispirms pilnīgi pārliecināties un tad tikai runāt. Es zināju, ka viņa dižo saprātu nodarbina kas ārkārtīgi svarīgs, jo viņa dusa vairs nebija mierīga un miegā viņš stipri svaidījās. Taču beidzot viņa šaubas izklīda, un tad viņš man pastāstīja. Es nespēju ticēt — tas šķita tik dīvaini, tik neloģiski. Mans izbrīns bija viņa triumfs, atlīdzība par veikto darbu. Viņš veda mani no viena strautiņa pie otra — viņš bija izracis tos dučiem — un visu laiku atkārtoja: «Nu, redzi, kā tas plūst no kalna lejup — tikai no kalna lejup, nekad augšup. Mana teorija bija pareiza; tā pamatojas uz faktiem, tās ne- kļūdība ir pierādīta, nekas to nevar apgāzt.» Varēja no sirds priecāties, redzot, kā viņš līksmo par savu lielo atklājumu.
Tagad neviens bērns nebrīnās par to, ka ūdens plūst no kalna lejup un nevis augšup, bet toreiz tas likās pārsteidzoši un neticamāk par jebkuru citu parādību, ar ko esmu sastapusies. Tā nu redziet — es šo vienkāršo parādību biju skatījusi kopš dienas, kad mani radīja, taču nekad man neienāca prātā pievērst tai īpašu uzmanību. Bija vajadzīgs krietns laika sprīdis, lai es samierinātos un pierastu pie tā, un es ilgi nevarēju palūkoties burbuļojošā strautiņā, neviļus nesākusi vērot, kurp tas plūst, pa pusei cerēdama, ka te atklāsies kāds Ādama likuma izņēmums; taču beidzot pārliecinājos par tā nemaldību un pie šīs pārliecības arī paliku; kopš šīs dienas es būtu jutusies pārsteigta un samulsusi, ja redzētu, ka ūdenskritums plūst nepareizā virzienā. Zināšanas iegūstamas sūrā darbā; nekas mums nekrīt klēpī no debesīm.
Sis likums bija pirmais lielais Ādama ieguldījums zinātnē, un vairāk par diviem gadsimtiem to dēvēja viņa vārdā, proti: «Ādama likums par šķidruma plūsmas virzienu». Ikviens, kas viņa klātbūtnē izmeta šai sakarā pāris komplimentu, varēja būt drošs, ka ieguvis viņa labvēlību. Nemēģināšu slēpt: viņš bija stipri lepns uz saviem panākumiem, taču samaitāts gan ne. Viņu nekas nespēja samaitāt, viņš bija tik taisnīgs, mīļš un labsirdīgs. Viņš vienmēr atgaiņājās, noraidoši atmezdams ar roku, un teica, ka tā neesot nekāda lielā lieta, — kāds cits zinātnieks ar laiku būtu to atklājis tā kā tā; un tomēr, ja kāds svešinieks, izlūdzies no viņa audienci, bija tik netaktisks, ka aizmirsa likumu pieminēt, mēs vienmēr ievērojām, ka otru ielūgumu viņš vairs nesaņēma. Pēc gadsimtiem diviem uzradās šaubas, kas īsti šo likumu atklājis; zinātniskās biedrības strīdējās par to veselu gadsimtu, un beidzot atklājēja godu piešķīra kādam jaunākam. Tas bija nežēlīgs trieciens. Ādams nekad no tā vairs neatguvās. Sešsimt gadu šīs skumjas grauza viņa sirdi, un es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka tās viņu noveda kapā. Dzīvs būdams, viņš, protams, stāvēja augstāk par karaļiem un visiem citiem ļaudīm, jo bija taču Pirmais Cilvēks; viņam parādīja visu cieņu, kas pienākas tādai izcilai personai, taču šī godināšana nespeja kompensēt iepriekš minēto rūgto zaudējumu, jo viņš bija īsts zinātnieks, turklāt Pirmais; un viņš ne reizi vien atzinās man, ka labprāt būtu ar mieru skaitīties par paša dēlu un Otro Cilvēku, ja vien varētu saglabāt Šķidruma plūsmas virziena likuma Atklājēja slavu. Mierināju viņu kā mācēdama. Teicu, ka Pirmā Cilvēka slava būs mūžīga un ka nāks laiks, kad tā vārds, kurš ar viltu piesavinājies ūdens lejupteces likuma atklājēja godu, pazudīs no Zemes virsas, izkūpēs kā dūmi un taps aizmirsts. Un es tam ticu. Nekad neesmu mitējusies tam ticēt. Sī diena noteikti pienāks.
Par nākamo lielo uzvaru zinātne var pateikties man: proti, es izpētīju, kā piens iekļūst govī. Mēs abi bijām ilgi lauzījuši galvu par šo noslēpumu. Cauriem gadiem staigājām govīm pa pēdām, tas ir, dienā, bet nekad nenoķērām tās, dzerot tamlīdzīgas krāsas šķidrumu. Un tā nu mēs beidzot nospriedām, ka viņas noteikti sadabū to tumsā. Tad mēs pa kārtai uzmanījām viņas naktī. Iznākums bija tāds pats — mīkla palika neatrisināta. Citādu rīcību no iesācējiem arī nevarēja gaidīt, taču tagad ikvienam skaidri redzams, ka tā bija nezinātniska. Pienāca laiks, kad pieredze iemācīja mums labākas metodes. Kādu nakti, kad es gulēju domādama, lūkodamās zvaigznēs, man prātā iešāvās lieliska ideja, un es sapratu, kas man jādara! Mana pirmā vēlēšanās bija uzmodināt Ādamu un izstāstīt savu plānu, taču es noturējos un paglabāju noslēpumu pie sevis. Tonakt es vairs acis neaizvēru. Tikko pie apvāršņa parādījās pirmais blāvais ausmas stars, zagšus aizlavījos projām, izmeklēju meža dziļumā mazu, zālainu pļaviņu, iežogoju to ar klūgu pinumu, tā ka iznāca labs aploks, un iedzinu tur govi. Kārtīgi izslaucu viņu un atstāju iežogojumā — tikpat kā gūstekni. Ko dzert tur nebija — viņai vajadzēja dabūt pienu vai nu ar savas slepenās alķīmijas palīdzību, vai arī palikt sausai.
Visu dienu es biju nemierīga un nespēju sakarīgi runāt — tik ļoti mēģinājums nodarbināja manas domas; taču arī Ādams bija aizņemts — viņš pūlējās izgudrot reizrēķinu — un neko nepamanīja. īsi pirms saules rieta viņš atklāja, ka sešreiz deviņi ir divdesmit septiņi, un, noreibis priekā par savu sasniegumu, neredzēja vairs ne mani, ne ko citu, un es varēju slepus aizzagties pie savas govs. Rokas man drebēja satraukumā un bailēs no neveiksmes, tā ka dažus mirkļus es lāgā nespēju pat satvert pupus; tad man tas izdevās, un piens sāka tecēt! Iztecēja divi galoni[5]. Divi galoni, lai gan izejvielas govij taču nebija nekādas. Es tūlīt atradu tam izskaidrojumu: govs neuzņem pienu caur muti, tas kondensējas no atmosfēras caur govs spalvām. Aizskrēju pastāstīt to Ādamam, un viņš bija tikpat laimīgs kā es un bezgala lepns uz mani.
Tad viņš pēkšņi ieteicas: «Vai zini, tu taču esi izdarījusi nevis vienu svarīgu un tālejošu ieguldījumu zinātnē, bet divus.»
Un tā bija taisnība. Veicot veselu sēriju eksperimentu, mēs jau sen bijām nonākuši pie secinājuma, ka atmosfēras gaiss sastāv no neredzamām ūdens pilītēm, ūdens savukārt — no ūdeņraža un skābekļa, pie tam uz divām daļām ūdeņraža ņemta viena daļa skābekļa, ko izsaka ar formulu H2 0. Mans atklājums pierādīja, ka gaisam ir vēl viens ingredients — piens. Un mēs precizējām formulu, dabūjot H2 OP.