VēL viens atklājums. Kādu dienu ievēroju, ka Viljams Ma- kinlijs1 izskatās gluži slims. Viljams ir pirmais lauva un kopš paša sākuma mans mīlulis. Es apskatīju slimnieku, lai redzētu, kas viņam vainas, un konstatēju, ka, nabadziņam, rīklē iesprie- dies nesagremots kāposts. Nevarēdama to izvilkt ārā, paņēmu slotas kātu un pagrūdu kāpostu tālāk. Viljamam tūlīt kļuva vieglāk. Nopūlēdamās ap savu mīluli, biju likusi viņam plašāk atplest žokļus, lai labāk varētu ieskatīties iekšā, un te nu es pamanīju, ka viņa zobiem ir ļoti dīvaina forma. Sāku tos rūpīgi pārbaudīt ar zinātniskām metodēm un rezultātā piedzīvoju bezgalīgu pārsteigumu: lauva nav veģetārietis, viņš ir neapšaubāms gaļas ēdājs! Vismaz domāts tādai barībai.
Aizdrāzos pie Ādama to pavēstīt, bet viņš, protams, tikai pazobojās un noteica: — Kur tad viņš to gaļu ķers?
Man bija jāatzīstas, ka es to nezinu.
— Lieliski; tātad tu pati redzi, ka tava iedoma ir tīrā fantāzija. Gaļa nav paredzēta, lai to ēstu, citādi tā būtu mums dota. No fakta, ka gaļa mums nav dota, izriet vienīgi iespējamais secinājums, ka pasaules radīšanas shēmā gaļas ēdāji nav tapuši ietverti. Vai tā ir loģiska dedukcija vai nav?
— Ir.
— Vai pret to var ko iebilst?
2 Viljams Makinlijs — viens no Amerikas Savienoto Valstu prezidentiem1 (1897.—1901.), kas piekopa imperiālistisku politiku. Viņa laikā, starp citu, ASV okupēja Kubu. (Tulk.)
— Nē.
— Lieliski, kas tev tada gadījuma būtu sakāms?
— Ka ir vēl kas stiprāks par loģiku.
— Patiesi? Kas tad?
— Fakti.
Es pasaucu kādu lauvu un liku tam atplest muti.
— Paskaties uz kreisā borta augšžokli, — es teicu. — Vai šis garais priekšzobs nav ilknis?
Ādams jutās pārsteigts un svarīgi noteica:
— Zvēru pie sava staru vainaga — jā.
— Kas ir šie četri, kas atrodas tam aizmugurē?
— Priekšējie dzerokļi, ja esmu vēl pie skaidra saprāta!
— Kas ir tie divi pašā galā?
— Dzerokļi, ja es vēl esmu spējīgs atšķirt dzerokli no pagātnes divdabja. Man vairāk nav ko sacīt, nav pieļaujams, ka statistika kļūdītos; šis zvērs nav zāles ēdājs.
Tāds viņš ir vienmēr — taisnīgs un augstsirdīgs, ne jausmas no sīkumainības vai skaudības; pierādi viņam kaut ko, un viņš tūlīt ar mīļu prātu atzīs, ka kļūdījies. Mulstu minējumos, vai esmu šī brīnišķā jaunekļa, šī daiļā radījuma, šī cildenā gara cienīga.
Tas notika pirms nedēļas. Toreiz mēs pārbaudījām neskaitāmus dzīvniekus un atklājām, ka šis apvidus ir bagāts ar gaļas ēdājiem, kurus mēs līdz šim par tādiem neuzskatījām. Tagad es nez kāpēc jūtu lielu saviļņojumu, redzot, kā staltais Bengālijas tīģeris stūķē sev māgā zemenes un sīpolus; tas šķiet tā runājam pretī viņa raksturam, lai gan agrāk man tādas domas nenāca ne prātā.
{Vēlāk.) Šodien mēs mežā dzirdējām Balsi.
Mēs ilgi to meklējām, bet nevarējām atrast. Ādams sacīja, ka esot to jau dzirdējis, taču nekad neesot redzējis, lai gan bijis tai pavisam tuvu. Sā iemesla dēļ viņš bija pārliecināts, ka tā esot līdzīga gaisam un tāpēc neredzama. Es lūdzu, lai viņš pastāsta man visu, ko zina par Balsi, tomēr viņš zināja ļoti maz. Viņš teica, ka tas esot Dārza Kungs, kas licis viņam Dārzu kopt un glabāt; viņš esot arī aizliedzis mums ēst kāda īpaša koka augļus un teicis — ja mēs tos ēdīšot, tad noteikti miršot. Tad lai i nesapņojot izbēgt no nāves. Vairāk Ādams nekā nezināja. Man gribējās koku redzēt, un tā mēs devāmies patīkamā, garā pastaigā uz jauku, nomaļu vietu, kur tas auga vientuļš, bez citiem kokiem; apsēdušies zemē, mēs ilgi un ziņkāri nolūkojāmies tajā un runājāmies. Ādams teica, ka tas esot laba un ļauna atzīšanas koks.
— Laba un ļauna?
— Jā.
— Kas tas ir?
— Par ko tu jautā?
— Nu, par šiem vārdiem. Ko nozīmē — labs?
— Nezinu. Kā man to zināt?
— Nu, bet — ļauns?
— Domāju, ka tas ir kāda priekšmeta nosaukums, tikai nezinu, kāda.
— Bet, Ādam, kaut kādam priekšstatam tev taču par to jābūt.
— Kāpēc man jābūt kādam priekšstatam? Es taču šo lietu nekad neesmu redzējis, kā lai es izveidoju par to kādu nojēgumu? Kādi ir tavas pašas uzskati par to?
Skaidrs, ka man nebija nekādu uzskatu, un es sapratu, cik muļķīgi bija gaidīt, lai Ādamam tādi būtu. Mēs nekādi nevarējām uzminēt, ko tas varētu nozīmēt. Kā viens, tā otrs bija jauni vārdi, agrāk mēs tos nebijām dzirdējuši, mums tie izlikāstukša skaņa. Joprojām lauzīdama galvu, es pēkšņi ieteicos: — Adam, bet tie citi jaunie vārdi — «mirt» un «nāve». Ko tie nozīmē?
— Nav ne jausmas.
— Nu, bet kā tu domā, ko tie varētu nozīmēt?
— Mans bērns, vai tu nesaproti, ka attiecībā uz šo problēmu man nav iespējams izteikt pat kaut cik ticamu minējumu, jo es par to absolūti neko nezinu. Cilvēks nevar domāt, ja viņam nav par ko domāt. Vai tā nav taisnība?
— Jā — zinu; bet tas ir tik nejauki! Tieši tāpēc, ka es nezinu, man jo vairāk gribas uzzināt.
Brīdi mēs sēdējām klusu ciešot, pūlēdamies atrisināt šo mīklu, tad pēkšņi es aptvēru, kā to uzzināt, un brīnījos, ka tas mums nebija ienācis prātā pašā sākumā, — tas bija tik vienkārši. Pielēcu kājās un iesaucos: — Kādi mēs esam muļķi! Ap- ēdīsim augli un nomirsim; tad taču mēs zināsim, kas tas ir, un mums nebūs vairs velti jālauza galva.
Ādams saprata, ka man taisnība, tūlīt piecēlās un jau sniedzās pēc ābola, kad garām aizmeimuroja kāda jocīga būtne, kuru mēs nekad iepriekš nebijām redzējuši, tāpēc mēs, protams, atmetām' ar roku ābolam, kam nebija nekādas īpašas zinātniskas vērtības, un metāmies pakaļ tādam radījumam, kam tā bija.
Jūdzēm tālu pāri kalniem un lejām mēs skrējām pakaļ šim neveiklajam ķēmam, kas brīžam rāpoja, brīžam cēlās spārnos; beidzot mēs nonācām ielejas rietumu pusē, kur aug milzu lielais vīģes koks, un tur mēs viņu noķērām. Kāds tas bija prieks, kāda līksmība: radījums izrādījās pterodaktils! Ak, cik viņš ir brīnišķīgs, šis nejaucēns! Un kur nikns un cik riebīgi ķērc! Mēs pasaucām pāris tīģeru un jājām mājās, paķerdami pterodakti- lēnu līdzi, un tagad viņš tup tepat blakus, un ir vēls, bet man pagalam negribas iet gulēt, šis velnēns ir tik apburošs, — un kāds karalisks ieguldījums zinātnē! Zinu, ka nevarēšu gulēt, domādama par viņu un ilgodamās, kaut pienāktu rīts, lai man būtu iespējams viņu kārtīgi apskatīt un izpētīt, un izdibināt, kā viņš cēlies, un izlemt, cik viņā ir no putna un cik no rāpuļa, un vai viņš attīstījies dabiskās izlases ceļā, par ko gan es šaubos, jo pēc tāda viņš neizskatās. Ai Zinātne, kur esi tu, tur visas citas intereses izgaist kā migla!
Ādams mostas. Lūdz, lai neaizmirstu pierakstīt četrus jaunos vārdus. Tas liecina, ka viņš tos aizmirsis. Es gan ne. Viņa dēļ es vienmēr esmu modra. Vārdi ir pierakstīti. Ādams domā, ka vārdnīcas sastādītājs ir viņš — bet es manu, ka darbs jādara man. Taču tam nav nozīmes, man patīk darīt, ko viņš liek, un, ja runa ir par vārdnīcu, tad man šis darbs sagādā sevišķu baudu, jo aiztaupa nabaga zēnam pazemojumu. Viņa pareizrakstība taču ir gaužām nezinātniska. Viņš raksta kaķi ar k, bet katastrofu ar c, lai gan abiem ir viena un tā pati sakne.
Pēc trim dienām. Nosaucām viņu par Teriju — tas skan īsāk, un, ai, cik viņš ir burvīgs! Visas šīs trīs dienas tik vien esam darījuši kā ņēmušies ar viņu. Ādams brīnās, kā zinātne vispār varējusi līdz šim iztikt bez Terija, un es esmu tais pašās domās. Mūsu kaķis, redzēdams, ka Terijs ir svešs, gribēja palaist nagus, taču dabūja to nožēlot. Terijs kā krāva viņam i no priekšas, i muguras, tā spalva vien gāja pa gaisu, un Tomass aizšmauca projām, izskatīdamies pēc tāda, kas gatavojis patīkamu pārsteigumu, bet tagad nolēmis iet klusībā pārdomāt, kāpēc viss iznācis otrādi. Terijs ir vienkārši lielisks, — viņš atstāj ēnā visus pārējos radījumus. Ādams viņu pamatīgi izpētīja un ir pārliecināts, ka viņš cēlies dabiskās izlases ceļā. Tomass, manuprāt, gan ir citādos uzskatos.
Trešais gads. Jūlija sākumā Ādams pamanīja, ka vienai no zivīm dīķī attīstās kājas, — šī zivs pieder pie vaļu dzimtas, taču nav attīstījusies par īstu vali, bet palikusi kādā no tā sākuma stadijām. Tas ir kurkulis. Mēs vērojām to ar lielu interesi, jo, ja kājas patiešām būtu izaugušas un k|uvušas lietojamas, tad mēs bijām nolēmuši pieaudzēt tās ari citām zivīm, lai tās varētu izkāpt no ūdens un brīvāk paklaiņāt apkārt. Mēs bieži tikām raizējušies par šiem mūžīgi slapjajiem, nožēlojamajiem radījumiem, kuriem bija lemts vienmēr dzīvot ūdenī, kamēr citi varēja brīvi draiskoties puķainās pļavās un jauki pavadīt laiku. Drīz kājas bija gatavas — patiešām gatavas, un no vaļa iznāca varde. Tā izrāpās krastā un sāka līksmi lēkāt un dziedāt, īpaši vakaros, un tās pateicībai nebija robežu. Citas aši sekoja pirmās piemēram, un nu mums naktis pagāja vienos koncertos; pēc līdzšinējā klusuma tas bija ļoti patīkami.
Mēs iznesām krastā dažādas zivju pasugas un palaidām, lai skraida pa pļavām, bet ik reizi mūs gaidīja jauna vilšanās — kājas kā nedīga, tā nedīga. Tas bija savādi, mēs to nevarējām saprast. Nepagāja i nedēļa, kad visas atkal salīda ūdenī un, liekas, jutās tur labāk nekā uz sauszemes. Mēs secinājām, ka zivīm vispār sauszeme ir bijusi nebijusi un ka, izņemot vaļus, neviena no tām par dzīvi krastā sevišķi neinteresējas. Trīssimt jūdzes no mūsu apmetnes kādā prāvā ezerā mita daži lieli vaļi, un Ādams devās turp, nodomājis izaudzēt tiem kājas, līdz ar to nabadziņiem būtu pavērta laimīgāka nākotne.
Nedēļu pēc viņa aiziešanas piedzima mazais Kains. Tas mani ļoti pārsteidza — nebiju nemaz nojautusi, ka tādas lietas var notikt. Taču te nu piepildījās Ādama vārdi, kurus viņš vienmēr mēdz atkārtot: «Parasti notiek tas, ko nemaz negaida.»
Sākumā es nesapratu, kas tas ir. Domāju — kāds dzīvnieks. Taču, apskatījusi to, redzēju, ka esmu laikam maldījusies, jo mazulītim nebija ne zobu, ne arī lāga spalvas, un šķita, ka pats viņš ir galīgi nevarīgs. Dažas sastāvdaļas viņam bija tādas pašas kā cilvēkam, tomēr to izrādījās pārāk maz, lai man būtu pamats, zinātniski klasificējot, pieskaitīt viņu pie šās sugas. Tāpēc sākumā nosaucu viņu par lusus naturae — dabas untumu; pagaidām vajadzēja ar to apmierināties un gaidīt, kas notiks tālāk.
Taču drīz viņš izraisīja manī interesi, kura diendienā pieauga; nepagāja ilgs laiks, kad šī interese pārvērtās par siltākām jūtām un kļuva vispirms par pieķeršanos, tad par mīlestību un visbeidzot par aklu dievināšanu. Mazais radījums bija viss manas dzīves saturs, un es jutos bezgala pateicīga un laimīga. Mana dzīve bija viena vienīga jūsma, prieks, lieglaime, un es ik dienu, ik stundu, ik mirkli ilgojos, kaut atgrieztos Ādams un dalītos ar mani šai gandrīz pārāk lielajā svētlaimē.
Ceturtais un piektais gads. Beidzot viņš ieradās, taču nepiekrita, ka tas būtu bērns. Viņa nodomi bija labi, un viņš izturējās mīļi un jauki, taču viņš vienmēr ir vispirms zinātnieks un tad tikai cilvēks — tāda ir viņa daba, — un jebkuram apgalvojumam viņš tic tikai tad, kad to ir zinātniski pierādījis. Cik daudz uztraukumu es pārdzīvoju nākamajos divpadsmit mēnešos, kamēr viņš izdarīja savus mēģinājumus, — to es nemaz nevaru aprakstīt. Viņš lika bērnam pārciest visvisādas neērtības, kādas vien varēja izdomāt, lai noteiktu, vai tas pieder pie kādas putnu, rāpuļu vai četrkājaino pasugas un kam tas īsti lieti der, un tā nu man augām dienām un naktīm nogurušai un izmisušai vajadzēja sekot viņam pa pēdām, lai mierinātu mazulīti tā bēdās un palīdzētu kaut kā pārciest visus pārbaudījumus. Ādams domāja, ka esmu atradusi mazo mežā, un es par to priecājos un nemaz necentos apgalvot pretējo, tāpēc ka šī ideja mudināja viņu reizēm doties projām un mēģināt samedīt vēl otru; mums ar bērnu tie bija svētlaimīgi miera un atpūtas brīži. Diez vai kāds spēs aptvert, kādu atvieglojumu es jutu ikreiz, kad Ādams pārtrauca savus drausmīgos mēģinājumus, paķēra cilpas un ēsmu un devās uz mežu. Tikko viņš pagaisa skatienam, es piekjāvu savu dārgo mazulīti pie sirds, smacēju vai nost skūpstos un raudāju aiz pateicības. Mazais nabadziņš, šķiet, saprata, ka ar mums abiem noticis kas labs, un spārdījās ar kājelēm, un gavilēja, un savilka bezzobaino mutīti laimīgā bērna smaidā, kas atsedza pat smadzenes — vai kā nu tās padarīšanas tur sauc.
Desmitais gads. Nākamais ieradās mūsu mazais Ābels. Manuprāt, mēs bijām pusotra vai divus gadus veci, kad piedzima Ķains, un apmēram trīs vai trīs ar pusi, kad viņam piebiedrojās Ābels. Ap to laiku Ādams sāka jau daudz ko saprast. Pamazām viņa mēģinājumi k|uva mazāk bīstami un beidzot gadu pēc Glē- disas un Edvinas dzimšanas (piektajā un sestajā gadā) — izbeidzās pavisam. Izdarījis bērnu zinātnisko klasifikāciju, viņš tos maigi iemīlēja, un kopš tā brīža līdz pašreizējam momentam Ēdenē valda viena vienīga svētlaime.
Patlaban mums ir deviņi bērni — puse zēnu, puse meiteņu.
Kains un Ābels sāk mācīties. Kains jau prot saskaitīt tikpat labi kā es un mazliet reizināt un atņemt. Ābels neaptver visu tik ātri kā brālis, bet ir neatlaidīgs, un šī īpašība, liekas, atsver atjautību. Ābels trijās stundās izmācās apmēram tikpat daudz, cik Kains, bet Kains šai laikā paspēj vēl pāris stundu parotaļāties. Tādējādi Ābels ir ilgi ceļā, taču, kā Ādams saka, «tik un tā pienāk precīzi pēc saraksta». Ādams secinājis, ka neatlaidība ir viens no talantiem un ierakstījis to zem šāda virsraksta savā vārdnīcā. Esmu pārliecināta, ka arī māka pareizi rakstīt pieder pie talantiem. Par spīti visām savām spējām Kains nevar iemācīties pareizi rakstīt. Te nu viņš ir līdzīgs savam tēvam, kas ir visapdāvinātākais no mums visiem, tomēr viņa ortogrāfija ir vienkārši briesmīga. Es rakstu pareizi un Ābels tāpat. Sie nedaudzie fakti neko neliecina, jo no tik trūcīgiem piemēriem nevar deducēt principu, bet tie vismaz norāda, ka spēja iemācīties pareizrakstību ir talants, ka tas ir iedzimts un nozīmē garīgu mazvērtīgumu. Uz analoģijas pamata tā trūkums liecina par lielu gara spēku. Dažbrīd, kad Ādams samalis savās dzirnavās jauku, garu vārdu, kā «racionalizācija», un, sviedrus slaucīdams, stāv pie tā drupām, es būtu ar mieru krist viņa priekšā ceļos, — tāds dižens un lielisks garamilzis viņš man šķiet. Viņš spēj uzrakstīt vārdu «ftiziatrs» neiedomājami daudzos veidos.
Kains un Ābels ir mīļi, mazi puisēni un labi prot pieskatīt savus jaunākos brāļus un māsas. Četri vecākie klaiņā apkārt, kur tik tīk, un bieži mēs neredzam viņus divas trīs dienas. Reiz viņi pazaudēja Glēdisu un atgriezās vieni paši. Viņi nevarēja atcerēties, kur un kad māsa noklīdusi. Teica, ka tas bijis tālu projām, bet, kur, — to viņi nezināja; tā bijusi nepazīstama vieta, bagāta ar tā stāda ogām, kuru mēs saucam par nāvējošo beladonnu, — kāpēc īsti nāvējošo, kas to lai zina. Tas neko neizsaka, bet tajā izmantots viens no vārdiem, kuru mēs pirms ilga laika dzirdējām no Balss, un mēs labprāt liekam lietā jaunus vārdus, kad vien gadās izdevība, tā padarot tos pierastus un parocīgus. Bērniem šīs ogas ļoti garšo, un toreiz viņi ilgi klīduši apkārt, tās ēzdami, bet, kad beidzot taisījušies iet uz citu vietu, izrādījies, ka Glēdisa pazudusi un neatsaucas, lai cik viņi arī klaigājuši.
Viņa neatnāca arī nākamajā dienā. Un aiznākamajā un aiz- aiznākamajā arī ne. Pagāja vēl trīs dienas, un viņa joprojām nerādījās. Tas bija ļoti savādi; līdz šim nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Mūs pārņēma ziņkāre. Ādams nolēma, ka gadījumā, ja Glēdisa neatnāks ne nākamajā, ne, visvēlākais, aiznākamajā dienā, mums vajadzētu sūtīt Kainu un Ābelu viņu meklēt.
Tā arī izdarījām. Viņi palika projām trīs dienas, tomēr skuķi atrada. Viņa bija daudz ko piedzīvojusi. Pirmajā naktī viņa tumsā iekritusi upē un aizskalota tālu projām, — cik īsti, to viņa nezināja, — un beidzot izmesta uz smilšu sēkļa. Pēc tam viņa uzturējusies kāda ķengura ģimenē, kur piedzīvojusi viesmīlīgu uzņemšanu un jautri pavadījusi laiku. Brīnišķi laipnā un sirsnīgā ķenguru mamma ik rītu izņēmusi savus bērnus no kabatas, devusies pāri kalniem un lejām gādāt barību un mājās atgriezusies ar pilnu kabatu visskaistāko augļu un riekstu; un gandrīz katru vakaru ieradušies viesi — lāči, truši, klijāni, cāļi, lapsas, hiēnas, seski un citi radījumi, — visi līksmi plosījušies un draiskojušies, vārdu sakot, gājis augsti. Zvēriem laikam bijis žēl, ka bērnam nav kažoka, jo vienmēr, kad Glēdisa gulējusi, tie apseguši viņu ar lapām un zāli, lai pasargātu maigo miesu no aukstuma, un tā viņa bijusi apsegta arī tad, kad zēni viņu atraduši. Pirmās dienas viņa ilgojusies pēc mājām, bet vēlāk tas pārgājis.
«Ilgoties» bija Glēdisas izgudrots vārds. Mēs ierakstījām to vārdnīcā un drīz izpētīsim tā nozīmi. Pēc savas uzbūves tas ir līdzīgs vārdiem, kādi mums jau ir un kuru nozīme ir pavisam skaidra, turpretī šo mēs pagaidām neizprotam. Vārdnīcas sastādīšana ir ārkārtīgi interesants, bet grūts darbs; kā saka Ādams . . .