Ak jā, tanīs senajās dienās, kad bijām naivi un vientiesīgi, musu aprobežotajos pratiņos i sapnī neiešavās doma, ka mes, pazemīgie, nepazīstamie un nenozīmīgie mazie ļautiņi, kopjam, lolojam un veicinām vissvarīgāko un izcilāko notikumu, kam pasaules telpā lemts piepildīties šai tūkstošgadē, — proti, cilvēku cilts dibināšanu!
Tiesa, pirmajās dienās pasaule bija tīrais tuksnesis, bet drīz vientulība izkūpēja kā dūmi. Trīsdesmit gadu vecumā mums bija trīsdesmit bērnu, un mūsu bērniem savukārt bija 300 atvases; pēc divdesmit gadiem iedzīvotāju skaits sasniedza sešus tūkstošus; otrā gadsimta beigās to varēja jau rēķināt miljonos. Jo mūsu cilts dzīvo ilgi; nāve aizsauca tikai nedaudzus. Vairāk nekā puse manu bērnu ir vēl dzīvi. Es nemitējos dzemdēt, kamēr sasniedzu pusmūžu. Visi mani bērni, kas pārdzīvoja pirmos bīstamos mūža gadus, dzīvo vēl šobaltdien, un tāpat noticis ar citām ģimenēm. Cilvēku cilti tagad var skaitīt miljardos.