747. gads kopš pasaules radīšanas
CETURTĀ mēneša pirmā diena. Šodien man apritēja sešdesmit gadi, jebšu mana dzimšanas stunda sita 687. gadā kopš šīs pasaules radīšanas. Un atnāca pie manis daži no manas dzimtas, mīļi lūgdami, lai ņemu sev sievu, tā ka mūsu cilts zudībā neietu. Esmu par jaunu, lai saviem pleciem tādu nastu uzkrautu, kaut arīdzan man zināms, ka mans tēvs Enoks, mans vectēvs Jareds, mans vecvectēvs Maālaleēls un mans vecvecvectēvs Kenans visi apņēmuši sievas tanī mūža gadā, kuru es tiku sasniedzis šodien. Visi tie sacījuši savu padomu par mani, un visiem sakrīt tanī ziņā, ka man jāņem sieva, jebšu esmu sava tēva vecākais dēls un mantinieks šim augstam namam (kad pienāks mana kārta) un visvarenais valdnieks pār pilsētām, zemēm un amatiem, kas tur klāt piederas, — tas viss man piekritīs, kad dieviem labpatiks aizsaukt no šīssaules tos mantiniekus un vecākos brāļus, kuri ir pie dzīvības un patlaban stāv starp mani un šiem augstajiem godiem.
Desmitā diena. Devu dāvanas dažiem gudrajiem un to kalpiem un atlaidu tos, lai tie staigātu uz savām zemēm, jebšu neredzu vairs vajadzību pēc skolotājiem, ja apdomā, ka mana jaunība beigusies un vīra gadu slieksni esmu pārkāpis. Viedajam Ucam, kas tālās Noda zemes senajā Enoka pilsētā mīt, devu līdzi centurionu un daudzus dūšīgus karavīrus no savas miesassardzes, lai tie aizstāvētu viņu un viņa karavānu pret Jabala bērniem, kuri tuksnešos šo ceļu apsēst mēdz. Viņa mazmazmazmeita Cilla šimbrīžam vēl kavējas sava ciltsbrāļa Abakuka namā, jo rod patikšanu savu viesošanos paildzināt, bet radinieki savukārt — viņas sabiedrību baudīt. Sī ir piemīlīga jaunava un kautra.
Astoņpadsmitā diena. Mūsu pilsētas celšanas gadadiena — svētīts lai Aumrāts un visi, kas mīt iekš tās mūriem! Mans vecvectēvs Maālaleēls, kas pirms trim simtiem gadu tika tai stūra akmeni licis, sēdēja augstu savā goda vietā templī un saņēma pilsētas vecajos, teikdams tās dižumu un spēku, un varu, un tās būvju krāšņumu un norādīdams, ka skatījis pirmo namu ceļamies un vērojis, kā pilsēta augusi no šā necilā asna.
līdz tagad piecus kalnus un ielejas sedz un savos mūros tik daudz ļaužu patver, ka neviens tos saskaitīt neiespēj. Un patiesi tā ir glīta pilsēta ar tempļiem un pilīm, un stiprām sienām, un ielām, kam gala nav, un neatradīsies teitan neviena nama, kas no akmens nebūtu celts. Pirmā māja ir sabrukusi pīšļos, bet neskaitāmi cilvēki, godbijības pilni, ierodas to skatīt, un nevienam nav atļauts to bojāt, taču daudzi nesaprātīgi ļautiņi, no tālām zemēm nākdami, savā uzpūtībā paraduši ieskrāpēt uz nama akmeņiem ne vien savus vārdus, bet arīdzan nevienam nezināmās vietas, kur to šūpulis kārts, — tas ir muļķīgi un liek mums noprast, ka darītājs ir stulbenis.
Divdesmit ceturtā diena. Sinī dienā mana tēva galma priekšā savu mākslu daži jokdari rādīja, no kuriem viens uguni ēda, bāzdams mutē karstas ogles, samaldams tās ar zobiem un norīdams, kā arīdzan dzerdams degošu eļļu, pie tam itin nekas nerādīja, ka viņš nelabumu justu; izskatījās, itin kā viņš būtu apmierināts un sātīgi paēdis.
Tad otrs, palicis apakš groza bērnu, izdūra tam cauri zobiņu un izvilka atpakaļ, asinīs pilošu, pie tam mazais visu laiku brēca. Kad nu grozu apkārt apgrieza, nekur nebija saredzams nedz bērns, nedz tā asinis. Tak tās ir vecas burvības ar mazu vērtību.
Trešais aprija līku zobiņu, tik garu kā cilvēka roka. Sis bija piemīlīga izskata burvju mākslinieks ar glaudīgu mēli, tak vēlējos, lai taptu saplosītas viņa iekšas un tā beigtos šī izrāde, jebšu ne es, ne kāds cits iedrošinājāmies mana tēva klātbūtnē nedz apsēsties, nedz aiziet, kamēr vien viņam palikt labpatika. Bet viņam viss gauži gāja pie sirds un likās apbrīnojams, kas nāk no ta, ka viņš vientulībā uzturas un zinībām ziedojas, un neredz tikpat ka nenieka, kas notiek pasaulē. Patiesi, kā es saku, šīs nodrāztās asprātības iekveldināja viņa apbrīnošanu tik stipri, it kā viņš pēdējais lempis butu, kas pirmoreiz pilsētu redz.
Pēc tam gāja viņš uz teātri ar lielu greznību, un viss galms, krāšņi ģērbies, gāja viņam līdzi. Jaunais kumēdiņu rādītājs Lucs, kurš beidzamā laikā visā zemē slavens kļuvis, tā kustināja mūsu sirdis, dižajā un cēlajā klasiskajā lugā «Izdzīšana no Ēdenes» (tagadējos modernajos laikos nav uzrakstīts neviens darbs, kas būtu salīdzināms ar šo) tēlodams Ādamu, ka visi skaļi raudāja un daudzkārt cēlās kājās, un kliedza, palikdami stāvot tik ilgi, ka likās, tam nekad gala nebūs. Tad pēkšņi Jebels ienāca, mana vecvecvecvecvectēva Enosa pusbrālis, kura
lielo gadu skaitu vēl allaž nevar i nomanīt, un sarauca uzacis, un ņēmās grozīties gan uz vienu pusi, gan otru, raudzīdamies cilvēkos ar līdzjūtību, it kā gribētu sacīt: «Vai patiesi to viņi sauc par tēlošanu?» Tā viņš rīkojas allaž, būdams apmierināts vienīgi tad, ja tas ir kaut kas vecs un muļķīgs, ko viņš redzējis un citi ne, nopulgodams visu, kas moderns, par seklu un tukšu un tādējādi laupīdams prieku gan pats sev, gan citiem. Tad viņš, uzpūties un augstprātīgs, ņēmās skaļā balsī gari pārspriest, kāds teātris bijis agrāk, pirms šie izvirtušie laiki pienākuši, teikdams: «Kad dzīvoja lielais Uciels, raugi, tad tik bija Ādams! Žēlīgais dievs, kad mēs, kas esam redzējuši īstu spēli, pametam skatienu atpakaļ un atceramies, kāds bija teātris pirms četriem vai pieciem simtiem gadu,» — un tad tas kurināt kurināja savu rūgtumu, līdz sāka tā lielīties un tādus pārdrošus un neticamus melus melst, ka sirdi pārņēma ilgošanās, lai ātrāk pienāktu laiks, kad varētu tencināt dievu, ka šis pļāpa pie saviem zudušajiem ideāliem aizgājis. Cik apnicīgi ir šādi cilvēki, skābi un bezzobaini, un veci, un tā vien rādās, ka tie dzīvotu pāri savam laikam tikai tādēļ, lai mestu citam vaigā savus kožu saēstos brīnumus, kas notikuši tik sen, ka jau aizmirsti un netop ne no viena nožēloti, izņemot viņus pašus. Vecumam ir sava pievilcība, tak šāda izrīcība to vis negrezno. Es, nudien, viņam to pateiktu, ja tādas valodas piedienētu maniem jaunajiem gadiem un pūkainajai bārdai.
Divdesmit septītā diena. Šodien Cuārs, viens no maniem vergiem, uz vaiga manā priekšā nokrita, pazemīgi atgādinādams, ka patlaban seši gadi aprit, kopš viņu atpirku no viņa tēva. Pasaucu savu pārvaldnieku, un tas man apliecināja, ka Cuāra sacītais tiesa esot. Tā kā šis vīrs ir ebrejs, nevarēju viņu ilgāk turēt, tādējādi pateicu, ka viņš ir brīvs no verdzības. Tad viņš atkal paklanījās līdz zemei, teikdams: «Mans kungs, man ir sieva un bērni.» Sai mirklī, nemaz neapdomājis, gandrīz jau pasacīju: «Ņem viņus sev līdzi,» — tak mans pārvaldnieks, ceļos krizdams, iesaucās: «Ak mans princi, kaut arī grūts ir mans pienākums, man tas jāpilda: kad tu viņu nopirki, viņš bija viens kā koks; tava žēlība deva viņam sievu, un viņa bērni piedzima verdzībā.» To dzirdot, liels apjukums manu sirdi pārņēma, jebšu, agrāk nesastapies ar tādu gadījumu, nezināju, ko darīt, taču sacīju: «Nu, ja tā, tad lai tā arī ir — dod viņam naudu un drēbes, un lai viņš aiziet no šī nama viens, tak esi laipns pret viņa sievu un bērniem, lai tie netop nedz pārdoti, nedz arī trūkumu cieš.»
Tad Cuārs piecēlās un palocījies izgāja ārā, salīcis kā cilvēks, kura plecus spiež jo lielas bēdas. Man nebija mierīgi ap sirdi, kauču tiku rīkojies pēc likuma. Vēlējos, kaut būtu citādi. Devos apskatīties, liegdams sargiem nākt līdzi, un atradu viņus vienotra skavās, bet klusus un mēmus, ar sejām kā akmenī kaltām, acīs tiem nebija asaru valgmes, abi bērni vecākiem uz ceļiem sēdēja, strīdēdamies par taurenīti, ko viens noķēris. Aizgāju atpakaļ uz savām istabām, tak viss mans dzīves prieks bija zudis, tas likās dīvaini, jebšu šie bija tikai vergi, pīšļi zem manām kājām. Tas prasās tapt sīkāk apdomāts.
Divdesmit astotā diena. Atgāja šie nabaga ļautiņi pie manis, un Cuārs ar izmisumu vaigā, kas gaiši runāja pretī viņa vārdiem, sacīja: «Mans kungs, klausīdams likumiem un paražām, esmu atnācis pavēstīt, ka mīlēju savu kungu un savu sievu, un bērnus un atsakos no brīvības, tālabad lai manu ausi piedur ar īlenu pie durvīm tiesnešu vaiga priekšā, un lai tas ir par zīmi, ka es un manējie būsim par kalpiem mūžīgi, jebšu tas vai pat nāve ir labāki nekā manis atšķiršana no tiem, kas man dārgāki par maizi un saules gaismu, un dzīvības elpu.»
Nezinu, vai mana izrīcība bija pareiza, bet mana sirds nespēja ciest, skatot tādu izsamišanu, tālabad es sacīju: «Tas ir bargs un cietsirdīgs likums; esiet visi brīvi un staigājiet savu ceļu, lai sirdsapziņa mani vairs nemocītu.» Sie bija gauži vērtīgi kalpi, bet lūdzu dievu, lai viņš man neliktu nožēlot, ko esmu darījis, jebšu mana manta un bagātība ir tik liela, ka nabaga ļautiņu atlaišana pielīdzināma tikpat kā graša aizmešanai.
Piektais mēnesis, trešā diena. Neiet pie sirds man princese Sāra, mana radinieka Elijas mazmeita, kauču viņas nams ir bagāts un varens, un sens, kā arī neņemšu viņu par sievu, ja vien tēvs mani uz šo soli nespiedīs. Viņa bija atgājusi atkal pirms trim dienām ar lielu svītu augstmaņu un zemāku kalpu, lai viesotos mana tēva pilī, kas paceļas iepretī manai jaunajai pilij un nav talu no tās. Sī meitene ir gandrīz vienā vecumā ar mani, gan maķenīt vecāka — nupat pārkāpusi sešdesmit pirmā gada slieksni, tas ir nepatīkamāk, nekā ja viņai piecdesmit deviņi būtu. Bet, ak kungs, kamēr šinī mūža posmā tai vajadzētu būt ziedošai un līksmai, tā iztaisās tik nopietna kā precēta bērnu māte, un tās izskats ir kā nobriedušai sievai, un ādas krāsa pelēka. Tā nežēlo pūliņus, lai izliktos gudra un mācītā, un staigā apkārt, degunu gaisos izslējusi, it kā cēlās pārdomās gremdējusies. Lai dievs dod, ka tā neaizķertos ar šo sava vaiga rotu aiz kāda koka zara un tādējādi nepakārtos, jebšu deguns tai ir palīks un šādam nolūkam tieši piemērots. Sekojot mūslaiku paražai, tai uz galvas ir pulka vairāk tādu matu, kas pirkti tirgū, nekā tādu, kas pašas dabas doti. Ja nu būtu pieņemts arīdzan pie deguna, kas mums dots no dieva žēlastības, pielikt tikpat lielu gabalu, tad, brīnos, ko šī sieva gan darītu? Lai kur tā savus soļus virzītu, tā staipa sev līdzi šņorē iesietu pinkainu un nejauku suni un, kad atsēžas atpūsties, ņem sev to klēpī un glāsta, un, kad auksts ir, ieģērbj tā rumpi sarkanā, izrakstītā drānā, lai sasaldēšanās vai drudzis to viņsaulē neaiznestu un pasaulei jāsēro nebūtu. Lai nolādēta ir diena, kad mani piemeklēs nelaime un būs lemts iemantot šo vietu un tā pavēlnieces mīlestību. Amen.
Piektā diena. Atgāja Cuārs un viņa sieva Māla, kad es pastaigājos Strūklaku Pagalmā, un nokrita uz vaiga manā priekšā zemē,, lai uzrunātu mani lūgdamies, un, kad sargi grasījās rupji ar tiem apieties, ka tie traucējuši manu vientulību un pārdomas, tad es to neļāvu, jebšu kopš brīža, kad nesen biju pret tiem žēlastību izrādījis, pār mani bija nākušas raizes par nabaga ļautiņu likteni. Kad nu tie lūdzās, lai es tos savā kalpībā ņemtu, tad tā arīdzan darīju, kauču dīvaina bija vientiesība, ar kādu tik zemas kārtas radījumi iedomājās traucēt ar savām lūgšanām tik dižu cilvēku kā mani; un es noliku Mālai kalpot sievu galā un Cuāram būt manā tuvumā par pāžu pavēlnieku un devu abiem labu algu, par ko tie bija gauži pateicīgi, jebšu nebija tik lielu laimi nedz gaidījuši, nedz cerējuši.
Ap dienvidu redzēju meiteni Cillu paejam garām pils lielajiem vārtiem, un tai sekoja viens vienīgs kalps, jebšu tās cilts nav lepna un bagāta. Ucs, tās vecvecvectēvs, ir augsti mācīts, tak nāk no neciliem senčiem. Tie zemojas elku dieviem, pielūdz Baalu, un tālabad likums tos spaida un atņem dažus labumus. Sī meita ir ļoti daiļa, pat daiļāka, nekā iepriekš man rādījies bija.
Desmitā diena. Visa pilsēta saskrēja uz ielām, mūriem, namu jumtiem un visām vietām, kas jo tālu ļauj skatienam sniegt, lai redzētu pilsētā nākam mežoņus no slavenās Jabala cilts, kuru mājokļi nevis nami, bet teltis ir un kuri klīst krustu šķērsu pa lielajiem tuksnešiem tālu ziemeļaustrumos pie Noda zemes robežām. Sie bija skaitā divdesmit, lielāki un mazāki virsaiši ar daudziem kalpiem, visi kamieļu un dromedāru mugurās sēdoši, ģērbušies ar fantastisku, barbarisku greznību; un tie gribēja manam tēvam pakļauties un miera līgumu noslēgt, un tad tie saņemtu preces un greznumlietas, un darba rīkus, ko zemi kopt, un pretī dotu solījumu atmest laupīšanu uz lielcejiem un mūsu karavānas un tirgoņus neaiztikt. Tā tie nāk pie mums ik piecdesmit vai sešdesmit gadu un tad iet un lauž, ko nolīguši, un atkal nekārtības dara. Tak ne allaž tie vainīgi ir. Tie apņemas iet un dzīvot zemēs, kuras iedalītas to tiesā, un baroties no mierīgiem amatiem, bet uzticības vīri, kas izsūtīti pār tiem valdīt, tos apkrāpj un tiem pāri dara, un aizdzen uz citiem lēģeriem, kuri tik labi nav, un atņem tiem auglīgās zemes un medību vietas, un, kad tie pretojas, ar sitieniem moka,— un to tie nepacieš; un tā nu tie naktī ceļas un apkauj visus, kas pagadās pie rokas, atriebdami savu valdnieku nodevību un spaidus kā prazdami. Tad dodas mūsu armijas nest postu to pavardiem, bet nenieka neiespēj. Tie, kas šodien atnāca, staigāja pa pilsētu, skatīdami tās brīnumus, taču nebilzdami ne vārda, kā arī nekā citādi neizrādīdami savu apbrīnošanu. Audiencē daudzas sirsnīgas runas no abām pusēm tapa teiktas un virsaiši ēdināti un dzirdināti, un aizsūtīti mājup ar bagātīgām dāvanām, lielākoties darba rīkiem, ko zemi kopt, kurus tie par ieročiem pārkais un ar kuriem no jauna pret saviem vajātājiem izies. Tie bija skatā mežonīgi, vaigā nikni vīri, pie kuriem it tīkami acis pamielot varēja; tak ir viņi, ir citas tādas pašas ciltis iraid manam tēvam un tā padomei kā dadzis acī. Dieva tiem nav; un, ja mēs savas sirds lēnprātībā nosūtām misionāru, lai tas mācītu, kā jādzīvo, tie uzklausa ar cieņu visu, kas tam sakāms, un tad apēd to. Tas stipri aizkavē apgaismības izplatīšanos.