Desmitā diena. Nav vajadzīgs ilgs laiks, lai aprobežoti ļautiņi ar ko jaunu aizrautos. Raugi, nav paspējuši vēl divi gadi mūžībā nogrimt, kad atkal kāda sena bumbas spēle ievesta tapusi, un jau uz visu lupām ir vārdi, kas zīmējas uz tās likumiem un kārtību, tā ka nopietnāku un arīdzan tādu ļaužu ausis, kas ar svarīgākām lietām aizņemas, sāpēt sāp un mokās lielās ciešanās no šās aplamās tarkšķēšanas. Ja kāds vīrs ar viltu savu tuvāku apkrāpj, tā ka no tā bēdām sev labumu gūst, tad tumšais pūlis teic, ka tam pa tīro salikts esot. Un, ja kāds pēkšņi lielu uzvaru ir guvis, tad par tādu runā, ka tas esot vārtos pa pirmo zorti iesist mācējis.
Tā nu šīs pretīgās runas kroplības ar uzbāzīgu nekaunību mūsu valodas šķēros un audos iespiedušās ir un dara nedaiļu to, kas pirms tam bija glīts un ausij tīkams. Šodien pēc mana tēva pavēles šo sacensību viņa pils lielajā pagalmā izveda, tādas pašas spēles paražas kā pirms trim gadu simteņiem ievērojot. Deviņi vīri, savus kāju ikrus sarkanā ietērpuši, cīnījās pret otriem deviņiem, kuru ikrus zilas zeķes sedza. Daži no tiem, kas bija zilā ģērbti, cits no cita patālāk stāvēja saliekušies, delnas pret ceļiem atspieduši, un modri uz priekšu raudzījās; šos par aizsargiem sauc — kāpēc, tas dievam vienam zināms. Man tas nedz saprotams ir, nedz arī man to saprast kārojas. Viens no sarkanzeķainajiem stāvēja, rungu ap galvu griezdams, ik pa brīžam to pret zemi uzsizdams, tad atkal gaisā griezdams. Viņam aiz muguras līkņājās kāds zilzeķis, kas bieži sev plaukstās spļāva un par ķērāju dēvējās. Viņam blakām locījās cits, par tiesnesi saukts, pēc mūsdienu paražas ģērbies, tas ar kūju zemē zīmes skrāpēja, tak, ciktāl varēju noprast, jēgas no tā nekādas vis nebija. Tad šis bilda: «Zema bumba.» Uz ko viens no zilze- ķiem ar negantu spēku triektin trieca bumbu taisni virsū tam, kas kūju vicināja, tak nenogāza to zemē, jebšu nebija labi nomērķējis. Te piepeši visi par aizsargiem dēvētie saspļāva saujās un noliecās, un atkal ņēmās modri lūkoties. Tas ar kūju ļāva, lai bumbu pulka reižu pret viņu met, tak lieca savu rumpi allaž uz priekšu un atpakaļ un tā izglābās; tiekams citi saujās spļāva, šis ar savu milnu pūlējās tiesnesi pasist, tomēr nekādi to nespēdams, jebšu bija gauži neveikls. Bet tā stunda sita, un viņa roka bija laimīgāka, un tiesnesis gulēja beigts, kas mani varen ielīksmoja, tak šis arīdzan nokrita, jebšu nebija bumbas vairīties pratis, un tā šoreiz sašķēla tam galvaskausu, man par gaužu patikšanu un sirds apmierinājumu. Domādams spēles galu tuvu esam, es mīļi lūdzu tēvam ļaut man iet, ko tas arīdzan neliedza, kauču visi man blakus palika uz vietas, lai skatītu pārējos piebeigtus topam. Bet es jau biju saskatījies gana un vairs neiešu uz tādām čīkstēšanām, jebšu trāpīgi cirtieni nāk gausi, tādā sakarībā spēlei trūkst dzīvības. Turklāt bija tur arī Jebels, uzpūties aiz nicības par modernajiem spēlētājiem un lielīgs uz kādu neuzvaramu Devītnieku, ko pirms trīssimt gadiem pazinis un kas tagad miris un trūd kapā, — lai slavēts Dievs, kas labi dar' ko darīdams.
Divpadsmitā diena. So divdesmit gadu laikā nemitīgi pieņēmušās spēkā valodas, ka mūsu ķēnišķīgās cilts galva, zemes tautu tēvs, visdiženais, viscēlais, viscienījamais Ādams (lai miers ar viņu!) nodomājis manu tēvu viņa galvaspilsētā apciemot; kā nu tapis zināms, tās nav vairs tukšas runas, bet skaidra patiesība. Jau sūtņi ar vēstīm tuvojas. Jo liels satraukums valda pilsētā, visi līksmo un dievam tencina. Mans tēvs pavēlēja pirmajam ministram par pienācīgu sagaidīšanu rūpēties.
Trīspadsmitā diena. Atnāca šinī dienā uzticības vīri; šie ziņoja, ka sūtņi kavējas Balkas oāzē, astoņpadsmit dienu gājienā no šejienes uz dienvidiem.
Četrpadsmitā diena. Citu runu vairs nav kā tik par svarīgajām vēstīm un sūtņiem. Ap saules lēktu mana tēva vēstneši devās ceļā grezni apģērbti, kā arī nesdami sev līdzi dāvanas — zeltu un dārgus akmeņus, vircas un goda drānas. Karogiem vēdot un kara trumetēm skanot, tie gāja spīdēdami un vizēdami, tiekams man no to garās rindas un trokšņa nogurums uzmācās. Cilvēku barus, kas uz namu jumtiem bija sakāpuši vai klaigādami sūtņiem sekoja, nav neviena spēkos saskaitīt. Patiesi tā ir dižena diena.
Piecpadsmitā diena. Mans tēvs pavēlēja par jaunu izrotāt Palmu Pili, lai tur sūtnis un tā pavadoņi apmesties varētu. Astoņsimt amata pratēju un mākslinieku steidzīgi ķersies pie darba, lai visu pārkrāsotu, apzeltītu un atjaunotu.
Sešpadsmitā diena. Biju muzejā, lai aplūkotu vīģes lapu un savādu, nemiecētu zvērādu ģērbus, ko mūsu vecāki sendienās Ēdenē valkājuši. Kā arī Liesmaino Zobiņu, kas Eņģelim ap gurniem apjozts bijis. Kad nu pilsētā tagad valda tāds satraukums, kurš aug augumā, tad muzejs, kā dzird, varot tikai nedaudzus tūkstošus no viesiem uzņemt, kas ik dienas lūdzot, lai pie svētumiem ielaisti taptu. Lai tiktu man palūkoties ar vienkāršu ļautiņu acīm un paklausīties ar vienkāršu ļautiņu ausīm un nebulu pašam par nezin kādu zilu brīnumu jābūt, uz kuru visi acis bola un moka nost ar saviem cieņas pierādījumiem, kas manam augstajam stāvoklim pienākas, es gāju tur, par vienkāršu mohaku1 pārģērbies, pat nevienu kalpu līdzi neņemdams. Vairāki simti gidu pa lielajām istabam staigāja, kuru rindām ne gala, ne malas neredz, un skaidroja par savāktajiem brīnumiem viesiem, kas gāja tiem nopakaļus un klausījās, mutes atplētuši. Ievēroju, ka gidi nestāsta par dārgumiem tāpat vien, kā pagadās, bet pēc savas īpašas kārtības, un ka to valoda pēc vecas ieražas senseno vārdu secību saglabājusi un ir skarba, vienmuļa, salta un nejūtīga, kā kad mašīna te runātu.
1 Netulkojams. Nozīmē kaut ko labāku par amatnieku un sliktāku par mākslinieku — tik smalkas tos laikos bija kastu atšķirības. «Vēstuļu no Zemes» izdevēja piezīme. (M. T.)
Tas, kam es sekoju, bija četrsimt gadu par gidu bijis un diendienā visu šo ilgo laiku vienu un to pašu ļerinājis, tā ka nu vairs nebija kungs pār savu mēli; kad tā reiz sāka šaudīties, tad Dievs vien to varēja apstādināt pirms runas beigām. Sie muļķīgi uzpūtīgie un dīžīgie vārdi, kam reiz varbūt kāda iespaidīga skaņa bija, tagad var tikai par apsmieklu kalpot vai līdzjūtības asaru acī ieriest, tik tukši un sekli tie rādījās. Ak nabaga vecais, izkaltušais ēzelis, trīsreiz es to pārtraucu, pārbaudīt gribēdams. Tā bija, kā jau domāju; mana iejaukšanās izsita to no sliedēm, un tam vajadzēja griezties atpakaļ un sākt visu no gala. Tas bija tā. Viņš uzsāka savu sakāmo: «Raugiet šo bargo ieroci, šo posta zīmi, kas parādījās tanī niknā dienā; iznīcības gunīs degdams, tas itin kā bieds blāzmoja pār tumsas tītajiem Ēdenes laukiem…» Pārtraucu viņu, vaicādams par kādu milzīgu lietu, uz kuras rakstīts bija: «Dārza Atslēgas līdziniece un pakaļtaisījums, kura oriģināls atdusas Kaina dārgumu krātuvē tālajā Enoka pilsētā.» Vārgulīgais gids bija gauži apjucis no tā un pielika visus pūliņus, lai man atbildētu, mēģinādams vienu un tad otru reizi, bet veltīgi; tad tas sāka domāt, pie kuras vietas pirmiņ savā gaudenajā runā palicis; kad arī tas nepalīdzēja, nabadziņš sāka no gala, ķērkdams kā pirms brīža: «Raugiet šo bargo ieroci, šo posta zīmi, kas parādījās tanī niknā dienā; iznīcības gunīs degdams, tas itin kā bieds blāzmoja pār tumsas tītajiem Ēdenes laukiem …» Kad nu pārtraucu viņu vēl divas reizes, viņš allaž atgriezās pie sava nolāpītā: «Raugiet šo bargo ieroci.» Tak pēkšņi viņam uzausa gaisma, jebšu viņš ieraudzīja pūli uzjautrināmies un noprata, ka izsmiets top, un viņš pagriezās pret mani, teikdams: «Lai gan neesmu dižas cilts un augstā amatā, tak neklājas vis neuz- vedīgam jauneklim no mohaku kārtas manus sirmos matus iz- ņirgāt.» Būdams sadusmots, jebšu iepriekš nekad nebiju tādu apvainojumu piedzīvojis, gandrīz pateicu: «Likuma vārdā, kas apvaino kādu no ķēniņa nama, lai maksā ar savu galvu.» Tak laikā attapos un nevēru vaļā muti, noņēmies citā reizē likt to sist krustā kopā ar tā ģimeni.
Redzēju, ka nekas tā nepiekaldina ļaužu ziņkārīgos skatienus kā vīģes lapa. Tomēr pec taisnības tā nav vīģes lapa, bet gan tās kauli, jebšu miesa visa ir satrunējusi un sabrukusi pīšļos, atstājot tikai stiegras. Atrodas gan mēlneši, kas teic, ka mums nebūšot īsteno Dārza tērpu trūkums, kamēr vien vīģes koki augšot un būšot zvēri, kuri šos svētos dārgumus atjaunošot. Kas uz mani attiecas, es nebilstu ne vārda, jebšu te jābūt gauži piesardzīgam. Tak man sirds sāp, kad atceros, ka vēl šobaltdien ikvienā no septiņām pilsētām Vienīgi īstais un Patiesi Liesmojošais Padzīšanas Zobins atrodas. Tas sirdī šaubas vieš.
Tanī brīdī garām pagāja mīlīgā elku pielūdzēja un pazuda pūlī, un izgaisa manam skatienam. Tūlīt ļāvos sapņiem un apcerei un tā, zaudējis patikšanu lūkoties brīnumos, kas te sakrāti, virzīju savus soļus mājup.
Divdesmitā diena. Kaut jele drīzāk ar dieva palīgu šie sūtņi atietu, jebšu ļaudis pavisam galvas zaudējuši. Visa pilsēta tik vien runā kā par dižo notikumu un kā to cienīgi sagaidīt. Tak daudz dienu vēl aizritēs mūžībā, tiekams šīs cerības augļus atnesīs.
Divdesmit septītā diena. Lai satrun visa Jabala cilts! Lai sakalst roka, kura nerimās, cēlās ērģeles un brīnišķo arfu radījusi, b.et ieslēdza vēl kastes iekšienē arī nevaldāmo velnu un ļāva, lai visvisādi klaidoņi, rokturi griezdami, spiestin spiestu no tās raudas un gaudas, tās par Mūziku dēvējot. Sīs jaunās mocības, kopš kuru izgudrošanas i gadsimts nav pagājis, kā mēris izplatījušās jau uz visām pusēm, tā ka šimbrīžam jūs ikvienā pilsētā redzēsiet, kā staiguļi, kas no svešām zemēm atnākuši, šīs šausmīgās kastes maļ un biedros un draugos sev mērkaķi tur. Būtu vēl paciešams, ja mūzika mainītos; bet, ak posts, tas visas vienu meldiņu velk — jauno meldiņu, kas ļaužu patikšanu pirms gadiem trīsdesmit sāka atrast un no modes laikam tik tad izies, kad pasaule noslīks muļķīgajos plūdos, par kuriem aplam dievbijīgi plānprātiņi ar sliktu gremošanu laiku pa laikam pļāpā un pareģo. Runā, ka gaidāmās svinības mūsu kastes griezeju baram varen daudzus palīgus piepulcinājušas, tā ka nu to pilsētā ir veseli astoņdesmit tūkstoši, kas visi tik maļ un maļ bez mitas raudulīgo dziesmiņu: «Ak, skūpsti mātes vietā Hagagu.» Patiesi, nevaru to vairs paciest. Kaut arī Ha- gags zemē ielīstu, man tāpat nebūtu gana, tik liels ir mans niknums, ka tas jelkad dzimis, jebšu tas ir vainīgs, ka šis posts pār mūsu galvām nācis.
747. gada sestā mēneša otrā diena. Vakardien atnāca mana tēva sūtņi, līdzi vezdami augstos vēstniekus, ko mans tēvs ar lielu svinību pie pilsētas vārtiem saņēma. Gara bija procesija un savādās drānās ģērbusies, un viss bija glīts un acij tīkams. Pilsēta bija vai prātu zaudējusi aiz sajūsmas. Nekad visā savā mūžā vēl netiku tādu troksni dzirdējis un tādu kņadu redzējis. Ik nams un iela, un visas pilis laistījās uguņos augu nakti, un tie, kas mita tālajos austrumpuses kalnos, teica, ka pilsēta ka dārgakmeņiem nosēta ieleja rādījusies un tik maigā gaismā mirdzējusi un vizējusi, ka tīri vai prāti sākuši jukt.
Sūtnis savas atnestās vēstis pasludināja, un šaubu nu vairs nav. Ādams patiesi nāks, laiks ir nolikts: 787. gads vai nākošais pēc tā. Sī ziņa tika tautai nesta, un nu visā pilsētā līksmas klaigas dzird. Manam tēvam labpaticis izdot pavēles, lai gatavošanās tādam varen izcilam notikumam ievadīta taptu.
Nu sāksies spēles un citas izpriecas sūtnim par uzjautrināšanu, tālabad mans tēvs licis, lai divus mēnešus, tiekams tas dūrēs, visi to dusēšanas dienu turētu.