…KAD iedzīvotāju skaits sasniedza piecus miljardus, to apgādāšana ar uzturu kļuva zemei par smagu nastu. Tomēr kari, sērgas un bada gadi laiku pa laikam nesa zināmu atvieglojumu un samazināja pārmērīgi lielo slogu. Neaizmirstami svētīgs bija 508. gads, kad bads ar visai efektīvu mēra palīdzību deviņos mēnešos noslaucīja no zemes virsas sešpadsmit simtu miljonu ļaužu.
Tas gan nebija daudz, bet labāk nekā nekas. To pašu var sacīt par līdzīgiem notikumiem vēlākos laikos. Iedzīvotāju nasta no gadsimta gadsimtā kļuva smagāka un smagāka, draudīgāka un draudīgāka, līdz ar ko attiecīgi padziļinājās arī šī fakta izraisītā stāvokļa nopietnība.
No tiem, kas pārdzīvoja bērna gadus, mira tikai nedaudzi. Vidējais mūža ilgums bija sešsimt gadu. Šūpuļi tik pildījās, pildījās un pildījās bez mitas, bez gala, bez jēgas; kapsētās reti kad varēja redzēt rosmi, un uzņēmēji, kas nodarbojās ar apbedīšanu, ar mokām spēja uzturēt savas ģimenes. Mirstības gadījumu skaits sasniedza tikai 2250 no miljona. Saprātīgus cilvēkus tas biedēja, pavieglākie ar to dižojās! Sie plānā galdiņa urbēji mūžam salīdzināja vienas desmitgades iedzīvotāju skaitu ar iepriekšējās dekādes rādītājiem un urravoja par vareno pieaugumu — it kā tas nestu pasaulei kādu labumu, kad patiesībā tā knapi varēja izplēst no zemes tik daudz, lai nebūtu galīgi jākar zobi vadzī.
Taču pats Jaunākais vēl bija priekšā! Dabiski, mūsu lielākās cerības mēs nelikām un nevarējām likt uz nejaušajiem bada un sērgu uzliesmojumiem, kuru izraisītās labvēlīgās sekas varēja būt vienīgi īslaicīgas, bet gan uz kariem un dakteriem, kuru palīdzība nepieviļ nemūžam. Tad nu palūkosimies, kas noticis. Pagājušos piecdesmit gados zinātne uz pusi samazinājusi ārstu efektīvo rīcību. Kur agrāk ārsts parakstīja desmit nāves zāles, tagad viņš lieto tikai vienas. Veselus lielus apgabalus, kas agrāk skaitījās neveselīgi, uzlabotais sanitārais darbs pārvērtis par kaut ko gluži pretēju. Ir atklāts, ka vairākumu visderīgāko un neārstējamāko slimību izsauc dažādu sugu mikrobi; un, ko jūs domājat, ir tādi cilvēki, kuri izmācījušies padarīt šo mikrobu pūliņus neauglīgus. Sinī sakarā dzeltenais drudzis, melnais mēris, holera, difterija un gandrīz it visas vērtīgās kaites, kas mums bijušas pūrā, kļuvušas par izpriecām garlaicības kliedēšanai, kamēr Valstij no tām nav lielāka labuma par vēdergraizēm. Mūsu postu vēl dziļāku padara apbrīnojamie sasniegumi ķirurģijā. Tagad var izgriezt slimu kuņģi, un cilvēks dzīvo, cepuri kuldams, ietaupot turklāt vēl uz uztura rēķina. Ja kāds zaudē dzirdes vai redzes spēju, dakteri izurbj viņam galvā caurumu un iepriekšminēto spēju atjauno. Ir iespējams nogriezt slimniekam rokas un kājas, pielikt to vietā citas, kas ņemtas no mehānisko piederumu noliktavas, un cilvēks ir tikpat kā jauns. Ja vajadzīgs, viņam var iedot jaunu degunu, jaunas iekšas, aplaimot ar jauniem kauliem, jauniem zobiem, stikla acīm, sudraba caurulēm, pa kurām norīt barību, vārdu sakot, izjaukt viņu pa sastāvdaļām un atkal salikt kopā, tā ka viņš ir divkārt izturīgāks pret visiem dzīves stiķiem un niķiem. Tas top veikts ar visādu dezinfekciju un anestēziju palīdzību, un ne no kādas gangrēnas, ne sāpēm nav ne vēsts. Tā nu karš ir gandrīz vai zaudējis savu vērtību; no simt ievainotajiem, kas agrāk būtu jauki nomiruši, tagad deviņdesmit deviņi mēneša laikā ir atpakaļ ierindā.
Kāds tad nu ir visas šīs mikrobu apkaušanas, veselības aizsardzības pasākumu drudža un cītīgās ķirurģijas attīstības satriecošais rezultāts? Pilnīgi drausmīgs: mirstība samazināta līdz 1200 cilvēkiem no miljona\ Un muļķi par to līksmo, aiz lepnuma vai siekalodamies! Stāvoklis ir nopietns. Tādā garā turpinot, zemeslodes iedzīvotāju skaits ik divpadsmit mēnešos dubultosies. Ar laiku pasaulē nebūs vietas, kur cilvēkam stāvēt, nemaz nerunājot par sēdēšanu.
Kur izeja? Es tādas neredzu. Mūža ilgums ir pārāk garš.
mirstības procents pārāk nenozīmīgs. Cilvēkam vajadzētu dzīvot trīsdesmit piecus gadus — pavisam īsu brītiņu — un mirstībai vajadzētu būt no 20 000 līdz 30 000 no miljona. Pat tad iedzīvotāju skaits pēc katriem trīsdesmit pieciem gadiem butu atkal divkāršojies, un pamazām arī tas no jauna kļūtu par nastu, un mums tāpat vajadzētu tikai ar pūlēm vilkt dzīvību.
Taču gods kam gods: dakteri mūs pievīla, karš izglāba. Nogalināto un ievainoto skaits gan, protams, nesasniedz kaut cik iepriecinošus apjomus un līdz ar to stāvokli neatvieglo, tomēr nabadzība un iznīcība, kuru karš nes sev līdz, aizslauka tūkstošiem un miljoniem mēslainē, atbrīvojot vietu jauniem ieceļotājiem. Karš ir gan rupjš, bet arī laipnīgs draugs. Tas notur mūs sešdesmit miljardu robežās, neļaujot vaiga sviedros strādājošajai pasaulei nosprāgt badā. Vairāk zemeslode piebarot nevar …