ŠODIEN pieņēmu Trako Pravieti. Viņš ir labs cilvēks, un viņa saprāts, pēc manām domām, daudz dziļāks, nekā ļaužu valodas to daudzina. Savu iesauku viņš iemantojis senos laikos un gluži nepelnīti, jo nevis pareģo, bet tikai sastāda prognozes. Ne uz ko citu viņš nepretendē. Viņš izstrādā tās uz vēstures un statistikas pamata, izlietojot pagātnes faktus, lai noteiktu nākotnes iespējas. Tas nav nekas cits kā zinātne, kas pielietojama praksē. Astronoms arī noteic, kad notiks saules aptumsums, un nevienam nenāks prātā apsūdzēt viņu mēģinājumā tēlot pravieti. Noass gan ir pravietis, un noteikti neviens nejūt pret viņu un viņa svēto sūtību lielāku cieņu par šo necilo iespēju un varbūtību sastādītāju.
Pazīstu Trako Pravieti jeb Trako Filozofu (viņu dēvē kā vienā, tā otrā vārdā) kopš trešā gadsimta sākuma, kad viņš vēl studēja koledžā. Toreiz viņam bija vai nu deviņpadsmit, vai divdesmit gadu. Esmu vienmēr lolojusi pret viņu siltas jūtas; daļēji, protams, tāpēc, ka viņš ir mans radinieks (gan attāls), taču galvenokārt viņa nenoliedzami asā prāta un labās sirds dēļ. Viņš iemīlējās divdesmit četru gadu vecumā, kad ne pats, ne arī viņa meitene neatradās tādos apstākļos, lai varētu sev atļauties tādu greznību, jo abi bija nabagi un piederēja pie ģimenēm, kam piemita šī pati nelaime. Abas ģimenes bija diezgan cienījamas un attāla rada ar augstmaņiem, bet, kā Ādams mēdza teikt: «No cienījama stāvokļa paēdis nebūsi,» — un nebūtu visai saprātīgi uz šāda kapitāla dibināt ģimenes dzīvi. Es devu viņiem padomu kādu laiciņu pagaidīt, un viņi to, protams, darīja, jo Augstdzimušas Personas padoms bija un ir — likums: tāda ir mūsu cilts etiķete un paraža; taču viņi bija jauni un nepacietīgi un viens otrā briesmīgi iemīlējušies, un tā nu gaidīja tikai tik ilgi, turpretī citāda rīcība būtu nepārprotami nozīmējusi apgrēcību pret labo toni. Ar manu palīdzību viņš dabūja savā universitātē nelielu matemātikas pasniedzēja vietu un varēja to arī paturēt; viņš uzcītīgi strādāja un čakli krāja naudu. Nabadziņi cieta šos bada laikus (kā abi tos dēvēja), cik ilgi vien spēja; nogaidījuši sešdesmit gadus, viņi tomēr apprecējās. Jaunā sieva bija jauka, maza pelīte, burvīgi valdzinoša: slaida, lokana brūnace ar bedrītēm vaigos un firziķzieda sejas krāsu, draiska, rotaļīga, gracioza — taisni kā bilde, kā sapnis. Viņa bija cēlusies no svešzemniekiem, un mazā lāsīte aristokrātiskās asins laika gaitā bija nonākusi viņas dzīslās no kāda diža augstmaņa, proti, Ziepju hercoga, kas mīt tālā zemē, daudzus garuma grādus no mūsu dzīves vietas. Viņš ir mans pēctecis, tikai no kā īsti — esmu aizmirsusi, atceros vienīgi, ka viņš pieder pie manas meitas Regīnas ciltskoka, tas ir, pie tā, kas izveidojies no Regīnas otrās laulības. Viņš ir otrā auguma brālēns — kam, to gan es arī esmu aizmirsusi. Mazās līgaviņas vārds ir Sarkanais Mākonītis — tikpat ārzemniecisks kā viņas izcelsme. Vārds, liekas, skaitījās iegūts mantojuma ceļā.
Abi dzīvoja trūcīgi un arī tagad vēl ir nabagi, bet tikpat laimīgi kā daudzi, kas par mantas trūkumu nevar sūdzēties. Līdzekļu pašu vajadzībām viņiem vienmēr pieticis, jo, pateicoties manām rekomendācijām, viņš varēja saglabāt savu vietu un vairākas reizes saņemt ari mazu algas paaugstinājumu. Viņu mierīgās dzīves ritumu aptumšoja tikai viens trieciens, vienas milzīgas bēdas, kuras abus nelaimīgos piemeklēja viņu kopdzīves pirmā gadsimta beigās un kuru ēna joprojām gulstas uz viņu sirdīm. Kādā dzelzceļa katastrofā viņi pazaudēja sešpadsmit bērnus.
Šodien pirms atnākšanas Filozofs bija apskatījis dzinēju, ko darbina brīnumainais jaunais spēks — sašķidrināta doma.
Tas bija atstājis uz viņu dziļu iespaidu. Viņš teica, ka neredzot iemeslu, kāpēc šis spēks lai nestātos tvaika un elektrības vietā, jo jaudas ziņā esot par tiem krietni pārāks, neaizņemot gandrīz nekādu vietu un nemaksājot tikpat kā neko. Tas ir, nemaksājot neko Trestam, kam uz to esot patents. Tas ir tas pats Trests, kam pieder zemeslodes dzelzceļi un kuģi, — vārdu sakot, zemeslodes transports.
«Pirms pieciem gadiem,» viņš teica, «nejēgas par šo jauno spēku ņirgājās un gudrie to noraidīja — tāds nu reiz ir jaun- izgudrojumu liktenis. Tā bija ar liogrāfu, ar helogrāfu, ar stostopīkstogrāfu, un tāpat notiks ar visiem jaunajiem izgudrojumiem mūžīgi mūžos. Kāpēc cilvēki nevar pagaidīt ar secinājumiem, kamēr uzzina rezultātus? Pieredze viņus jau noteikti nez cik reižu brīdinājusi. Gandrīz vienmēr izgudrojums, kas pirmajā mirklī šķiet galīgi aplams, vēlāk izrādās visai derīgs, it īpaši, ja atrod, kā to uzlabot. Pirms pieciem gadiem sašķidrinātai domai nepiemita itin nekāda praktiska vērtība, to varēja izmantot tikai par Karaliskās akadēmijas Dāmu vakara izstādes eksponātu. Tās pašizmaksa bija tik bezgala augsta, ka par rūpniecisko vai komerciālo ražošanu nevarēja būt ne runas: tanī attīstības stadijā vienīgo piemēroto izejvielu varēja iegūt no valstsvīriem, tiesnešiem, zinātniekiem, dzejniekiem, filozofiem, redaktoriem, skulptoriem, gleznotājiem, ģenerāļiem, admirāļiem, izgudrotājiem, inženieriem un viņiem līdzīgiem ļaudīm, turpretī tagad — kā Metuzāls teic — to var dabūt arī no politiķiem un idiotiem, pie tam viņš savā parastajā ironijā piebilst: «Bet tā ir tautoloģija, jebšu politiķis un idiots ir sinonīmi.»»
«Manuprāt, šī noslēpumainā jaunā spēka attīstība joprojām atrodas bērnu autiņos. Domāju, ka arī tagad mēs zinām visai maz salīdzinājumā ar to, ko zināsim pēc dažiem gadu desmitiem. Iespējams, varbūt izrādīsies, ka tas ir tas pats slavenais un rūgti apraudātais Pazudušais seno leģendu spēks! Un tās nav leģendas vien; tās sakņojas vēsturē. Leģendas jūs, tāpat kā visa cita pasaule, pazīstat pati, visžēlīgā gaišība, taču vēsturi jūs nezināt. Nupat atšifrēts māla plāksnīšu arhīvs, kas atrakts kādā senā Dubultā Kontinenta pilsētā, un, kad to publicēs, tautas uzzinās, ka fenomenālais cilvēks, kura vārds bija «Brīnums» un kurš piektā gadsimta vidū iznira no neziņas tumsas, pāris gados iekaroja pasauli un pakļāva visas karalistes savam valdonīgajam scepterim, ko vēl šobaltdien savā spēcīgajā rokā tur viņa dēls, — ka šis cilvēks, vārdu sakot, savā milzīgajā darbā balstījās ne vien uz kolosālo militāro, valstsvīra un administratīvo ģēniju (kas viņam, protams, piemita tik lielā un neaptveramā apjomā kā nevienam citam), bet arī uz kādu ārēju spēku. Leģendās, romānos un dzejā to dēvēja par Pazudušo spēku. Tiesa, necilais jaunais kurpnieks pārstaigāja Dubulto Kontinentu no viena gala līdz otram, šķīstīdams to ar uguni un ar zobenu bez šī noslēpumainā faktūra palīdzības, un nodibināja savu autokrātisko varu pār visām monarhijām, balstīdamies vienīgi uz paša iedzimtajām spējām un miljardu karavīriem, kurus komandēja miljons ģenerāļu; tos viņš pats bija apmācījis, un tie neklausīja neviena cita kā vien viņa gribai, kuras izpildi neapgrūtināja ne ministriju, ne likumdošanas iestāžu iejaukšanās; jaunais kurpnieks atstāja kaujaslaukos nogalināto un ievainoto kalnus, taču atlikušo zemeslodi ieņēma bez asins izliešanas, ja neskaita vienu izņēmumu.»
«Tagad ar māla plāksnīšu uzrakstu palīdzību šis noslēpums atklāts. Kurpniekam tapa zināms, ka nez kāds cilvēks, vārdā Neipīrs, miglaina personība, bet visai mācīts, savā testamentā pavēstījis, ka atradis līdzekli, ar kura palīdzību varētu vienā mirklī iznīcināt veselu armiju, taču šo līdzekli neatklāšot, jo karš jau tā esot pietiekami briesmīgs un viņš negribot padarīt to vēl drausmīgāku.»
«Imperators kurpnieks sacīja: «Tas vīrs bija muļķis — viņa izgudrojums vispār novērstu karus,» — un pavēlēja, lai visus Neipīra atstātos papīrus atnestu viņam. Viņš atrada formulu, apguva to visos sīkumos un tad iznīcināja. Pēc tam viņš slepeni izgatavoja milzīgo spēku un, iebāzis to kabatā, izgāja viens pret austrumzemju valdniekiem. Tikai viena armija paspēja viņam stāties pretī. Tā izvērsās kaujas kārtībā plašā ielejā, un viņš no divpadsmit jūdžu atstatuma uzspridzināja to gaisā, neatstādams no tās ne ziņas, ne miņas, izņemot pāris lupatu un pogu.»
«Viņš pieprasīja, lai viņam dod varu pār visu zemeslodi, un to viņam neviens neliedza. Kā jums zināms, trīsdesmit gadus, kamēr viņš sēdēja tronī, valdīja miers; tad viņš nejauši kopā ar šo mašīnu uzspridzināja pats sevi līdz ar vienu no vicekaraļu galvaspilsētām un paņēma šausmīgo noslēpumu līdzi kapā. Tad sākās atkal baismīgie kari, kuri turpinās vēl šobaltdien kā sods par cilvēku grēkiem. Taču vispasaules valsts, ko viņš nodibināja, bija balstīta uz spēku un gudrību, un šodien viņa dēls
sēž tās tronī tikpat droši kā pirms daudziem gadsimtiem, kad tajā uzkāpa.»
Tas bija ļoti interesanti. Trakais Pravietis patlaban sāka apcerēt savu «Periodiskās Atkārtošanās Likumu», — vai varbūt tas bija viņa «Intelektuālā Vidusmēra Nezūdamības Likums», kad tika pārtraukts. Viņam bija apsolīta audience pie Viņas Majestātes, un kāds Galma virsnieks ieradās pavēstīt, ka ar šo izcili augsto godu viņš top aplaimots tūdaļ pat.