Astoņpadsmitajā datumā notika Ķeizariskā Institūta kārtējā ikmēneša sanāksme. Bija aizņemtas trīsdesmit astoņas no Četrdesmit nemirstīgo vietām. Tovakar referēja slavenais Vēsturisko Paredzējumu Zinātnes Profesors. Daļu lekcijas viņš veltīja Redžinalda Selkirka (parasti saukta par Trako Filozofu) Likumiem, proti, «Intelektuālā Vidusmēra Nezūdamības Likumam» un «Periodiskās Atkārtošanās Likumam». Brīdi pakavējies pie radnieciskām problēmām, viņš teica:
«Uzskatu, ka šie Likumi pierādīti. Saskaņā ar Periodiskās Atkārtošanās Likumu nekas nevar notikt vienu vien reizi; atkal un atkal pēc zināma noteikta laika notiek tas, kas jau bijis. Dabai trūkst oriģinalitātes, tas ir, tai nepiemīt tikpat kā nekādas spējas izgudrot jaunas lietas, jaunas idejas, jaunus teatrālus efektus. Tai ir lielisks, pārsteidzošs un ārkārtīgi dažāds veco eksemplāru krājums, taču tā nekad nepievieno tam nekā jauna. Tā atkārto — atkārto — atkārto — atkārto. Parakņājieties savā atmiņā un pieredzē; jūs redzēsiet, ka man ir tais
nība. Kad Daba rada cilvēku un jūtas ar viņu apmierināta, tā ir lojāla, turas ar viņu vienmēr kopā, lai tur plīst vai lūst, atkārto viņu miljardos un vēlreiz miljardos kopiju, un fiziski un garīgi vidusmērs vienmēr paliek tieši tāds pats, tas ne par matu neatšķiras no pirmā cepiena, vidējā cepiena un pēdējā cepiena. Ja jūs jautāsiet: «Bet vai jūs tiešām domājat, ka visi cilvēki ir vienādi?» — es atbildēšu: «Es teicu, ka vidusmērs nekad nemainās.»»
«Bet jums būs jāatzīst, ka daži indivīdi krietni pārsniedz vidusmēru — vismaz garīgi.»
«Jā, es atbildu, un Daba atkārto arī šos. Nav nekā tāda, ko tā neatkārtotu. Atļaušos lietot metaforu un norādīšu, ka tā no- sacījusi cilvēku cilts vispārējo intelektuālo līmeni, teiksim, sešu pēdu augstumā. Ņemiet miljardu cilvēku, nostādiet tos blakus, un jūs redzēsiet, ka to pauri izveidos plāksni — plāksni, tik līdzenu kā galds. Sī plāksne ir masu garīgā līmeņa attēls — un tā nekad nemainās. Šur un tur, vairāku jūdžu atstatumā, kāda galva pacelsies, tā sakot, par vienu intelektuālu collu pāri citām — tie ir ievērojami zinātnieki, juristi, karavīri, komersanti utt.; pieci tūkstoši kvadrātjūdžu atstatumā jūs atradīsiet trīs galvas, kas paceļas vēl collu augstāk, tie ir vīri, kam slava tautā; vēl viena galva pacelsies divas vai trīs collas augstāk par šim — tas ir vīrs, kas (uz laiku) kļuvis pazīstams visā pasaulē; un beidzot, apejot apkārt visai zemeslodei, jūs vienreiz pa pieciem gadsimtiem atradīsiet majestātisku galvu, kas sniedzas pāri visām citām, — tas ir rakstnieks, skolotājs, mākslinieks, cietējs, iekarotājs, kura slava aizskan līdz zvaigznēm un neiznīks un neizgaisīs nekad, kamēr vien pastāvēs laiks; tas ir milzis, kas pāraudzis visas cilvēces jēru baru, tas ir kāds nepārspēts un nepārspējams brīnums — līdzīgs tam, kurš ar savu maģisko iedzimto spēju palīdzību pārvērta kurpnieka ā*muru par universālas varas scepteri. Šī aina jums parāda parasto jebkuras tautības cilvēku; jūs redzat arī šad tad sastopamo cilvēku, kam ir lielākas smadzenes un kas kļūst ievērojams; tāpat jums nepaliek apslēpts vēl retāk atrodamais cilvēks, kura slava aizskan vēl tālāk un ir paliekamāka, un tad nu beidzamā galva, kas vientuļa paceļas gadsimtu plašajās ārēs, ir ilustrācija pašam vislieliskākajam, ko Daba vispār spēj radīt.»
«Vai tā šo programmu izmainīs? Nē, nekad un nemūžam. Vai tā atkārtos to laiku laikos? Jā. Tā atkal un atkal, vēl un vēl reizi radīs šīs pakāpes, vienmēr tais pašās proporcijās un
vienmēr regulāri kā mašīna. Katrā miljonā ir noteikts skaits viencollas slavenību; katrā miljardā noteikts skaits divcollu slavenību un tā tālāk; un vienu reizi visā ērā, nekad ne biežāk, vienmēr viena un tā pati vientuļā zvaigzne, nemūžam divas reizē.»
«Kad dabai kāda doma iepatīkas, tā nenogurst to atkārtot. Tā rada ielejas; tā rada paugurus; tā rada kalnus un retumis šur tur liek izslieties augstām smailēm; veselu kontinentu atstatumā cita no citas paceļas vēl diženākas un retākas kalnu galotnes, un beidzot viena, vismajestātiskākā, sasniedz sešu jūdžu augstumu. Tādu pašu pakāpenību Daba ievēro, radot zirgus: tā laiž klajā tūkstošiem ar vienu un to pašu vienmuļo gaitu, tikai šur un tur atgadās kāds ātrāks rikšotājs; pavisam reti mēs pamanām tādu, kas skrien jau manāmi žiglāk, un vienreiz piecdesmit gados parādās slavenība, kura nolēkšo jūdzi divās minūtēs. So zirgu tad nu daba atkārtos ik piecdesmit gadus līdz laika galam.»
«Saskaņā ar Periodiskās Atkārtošanās Likumu visam, kas reiz noticis, jānotiek atkal un atkal — un nevis nejauši, bet pēc noteiktiem starplaikiem, un katra lieta atkārtojas pēc savas pašas, nevis kādas citas lietas noteiktā starplaika, un katra klausa pati savam likumam. Saules aptumsums, Venēras aizvirzīšanās saules diska priekšā, komētu parādīšanās un pazušana, gadskārtējie zvaigžņu lieti — visas šīs parādības liek mums noprast, ka tā pati Daba, kam patīk periodiski atkārtojumi debesīs, valda arī pār zemi. Nenovērtēsim šā mājiena nozīmi pārāk zemu.»
«Vai ir kāda iespēja, kas ļauj apšaubīt pašnāvības likumu? Nav. Tas ir nolikts uz laiku laikiem. Ja tik un tik personas nomaitāja sevi tādā un tādā .pilsētā pagājušajā gadā, tad apmēram tikpat daudz aizžmiegs sev dziesmu arī šogad. Sis skaitlis pats no sevis pieaugs gadu gadā proporcionāli iedzīvotāju skaitam. Ja jums zināms iedzīvotāju skaits, kāds būs pēc viena gadsimta, jūs varat noteikt, kādu pašnāvības ražu šai tālajā gadā ievāks.»
«Vai šī apbrīnojamā mūsdienu civilizācija iznīks? Jā, viss iznīkst. Vai tā atkal celsies un pastāvēs no jauna? Jā gan, jo visam, kas notiek, lemts atkārtoties. Atkārtoties vēl un vēlreiz — un tā mūžīgi. Vajadzēja vairāk par astoņiem gadsimtiem, lai šo civilizāciju sagatavotu, tad tā pēkšņi sāka augt un nepilnā gadsimtā kļuva par brīnumu, kas mulsina prātus. Ar laiku tā ies bojā un nogrims aizmirstībā. Paies gadsimti, un tā nāks no jauna, turklāt nevis nepilnīga, bet pilnīga, kāda bijusi; netrūks neviena atklājuma, neviena izgudrojuma, neviena mazākā sīkuma. Un atkal tā ies bojā un pēc gadsimtiem celsies augšā un apžilbinās pasauli tāpat, kā žilbina to tagad, būdama pilnīga pat sīkākajā niekā. Tas ir Periodiskās Atkārtošanās Likums.»
«Ir pat iespējams, ka tiks reproducēti lietu nosaukumi. Vai Dziedniecības Zinātne, kas radās vecos laikos, neizgaisa aizmirstībā? Un vai tā nav nupat atkal nākusi godā un atnesusi sev līdzi aizmirsto vārdu? Vai tā iznīks vēlreiz? Manuprāt, gadsimtiem ritot, daudzreiz; un atkal un atkal iznirs no jauna. Un senaizmirstā grāmata «Zinātne un Veselība līdz ar Padomnieku Svēto Rakstu tulkošanai» — vai tā nav atkal pie mums, izlabota, izrediģēta, tā ka skaidri redzams, ka tās stila un gramatisko konstrukciju orģijas apvaldījis kāds izglītots apustulis? Un vai gan tā neaizies pazušanā vēl un vēlreiz un vēl desmit reižu, lai atkal pēc gariem starplaikiem celtos jaunai dzīvei un iedzītu strupceļā cilvēku saprašanas spējas? Par to nav ko šaubīties. Saskaņā ar Periodiskās Atkārtošanās Likumu tam tā jānotiek.»