Tapu pieņemts audiencē pie Visslavenākās, Visvarenākās, Visžēlīgākās, Viscienījamākās Viņas Majestātes, Cilvēces Vadoņa vietas izpildītājas, kuru uzrunāju, lietodams šos viņas oficiālos titulus, un kurai pazemīgi pateicos, ceļus locīdams; tad, saņēmis atļauju piecelties, kura izpaudās rokas mājienā, uz- slējos kājās un nostājos Troņa priekšā. Tas notika Valdnieku Zālē, tanī pašā pilī, ko viņa un viņas ģimene apdzīvojusi nezin cik gadsimtus un kas viņiem tīk daudz labāk par visām pārējām. Tā ir joprojām viskrāšņākā — un, manuprāt, arī visskaistākā — visā impērijā. Tās zeltītie mūri stiepjas jūdzēm tālu un mirdz kā saule, kas nokritusi zemē. Tās iekšējie parki, dārzi un meži iesniedzas zilajās tālēs un atgādina paradīzi, kurai nav ne gala, ne malas. Simttūkstoš zaldātu, neskaitot Karaliskā Galma Apsardzes brigādes un divīzijas, kalpo teitan Vecākiem un zināmām Ēdenē dzimušām ģimenēm, kas cēlušās no viņu tiešajiem pēctečiem. Taču salīdzinājumā ar šo milzu pilsētu pils neliekas aizņemam pārmērīgi daudz vietas, jebšu šejienes iedzīvotāju skaits gandrīz nav izsakāms skaitļos un teitan ir daudz ielu, kuras aizstiepjas divsimt jūdžu garumā.
Valdnieku zāle ir plaša, mirdzoša rotonda, kuru seni visu mākslu meistari pārvērtuši par krāšņuma un dailes valsti, izgreznojot ar marmora skulptūrām, dārgakmeņu inkrustācijām un vērtīgiem zelta ornamentiem, kas atviz visās saulrieta krāsās. Ik piecdesmit gadus te pulcējas visas zemeslodes monarhi ar saviem diženākajiem augstmaņiem, lai suminātu Cilvēces Vecākus. Tam, protama lieta, nepieciešama telpa, un tās teitan nav trūkums. Kas tam jābūt par lielisku skatu, kad tik daudz melnu un baltu, brūnu un dzeltenu ķēniņu sanāk kopā, visi savās bagātajās svešzemju drānās, no kuru spožuma tīri vai acu gaismu var zaudēt. Un kas tās par dzīrēm tulkiem! Taču tobrīd zāle bija tikpat kā tukša — tur atradās vienīgi miesassargi, kambarkungi, pāži un viņiem līdzīgas personas, kā arī pienācīgs skaits sekretāru, kas bija gatavi cītīgi lāpīt slinkumu, ko arī darīja.
Viņas Majestāte bija tērpusies tā, kā tērpjas Arktikas debesis, kad ziemeļblāzma plūdina tām pāri savus trīsošos purpursarkanos, aveņsārtos un zelta liesmu viļņus, un šim pasakainajam bagātu krāsu lāsmojumam pa vidu lēkāja neskaitāmu dārgakmeņu uguntiņas, cita citu tvarstīdamas, cita no citas bēgdamas, iedzalkstīdamās un apdzisdamas kā dzirksteļu spiets aiz sadeguša papīra. Vēlāk es ar sajūsmu aprakstīju šo brīnišķo ainu mūžīgajam īgņām un paklīdenim Nangam Parbatam, kurš gan ir dzimis Ēdenē un skaitās Pirmās Pakāpes pēctecis, bet kura ļauno sirdi aizraidīšana no Augstās Dzimtas Tuvuma jau sensenis pildījusi ar niknumu, naidu un skaudību. Nanga Par- bats pasmaidīja savu etiķskābo smaidu un nicīgi izgrūda:
— Ha! Sī augstprātība! Es vēl atceros tās dienas, kad Augstajai Dzimtai nebija i lāga krekla mugurā.
Nedrīkstēju ņemt to ļaunā, jo manas kārtas cilvēkam nav brīv runāt pretī Ēdene dzimušajam, pat ja viņam to gribētos, kaut gan šāda doma īsti lojāla vīra krūtīs varētu uzliesmot tikai dusmu brīdī; taču es lūdzu Nangu Parbatu aiztaupīt man šādus vārdus par Pašreiz Valdošajām Personām, jo man nepiedien tādus klausīties.
«Kā tad, protams!» viņš ņirgājās. «Tu tak esi Patriots — tu un citi no tavas sugas. Un kas ir patriots, saki, lūdzams? Tas ir radījums, kas lien uz vēdera Augstās Dzimtas priekšā un brēc: «Lai dzīvo Imperators un Valdība,» — vienalga, vai tie rīkojas pareizi vai ne un īpaši tad, kad tie dara galīgi aplam; to viņi sauc par «stāvēšanu un krišanu par Dzimteni». Patriotisms — ak jēziņ! — Sis māns, šī aplamība, šī apzeltītā un apsudrabotā bērnu paija, ar kuras palīdzību laupītāju, konstitucionālu pļāpu, plānprātiņu un liekuļu banda, ko sauc par impērijas valdību, apkrāpj un ievilina savos slazdos lētticīgos bērnus — tautu. Ak jā, patriotisms ir jauka lietiņa. Ādams mēdza to dēvēt par «neliešu pēdējo patvērumu». Iedomājies, nejēgas un vieglprāši mani pašu kādreiz saukuši par Patriotu. Ak dievs tēvs, šinī pasaulē cilvēks nekad nevar būt drošs no apvainojumiem. Vai iesim iedzert kādu lāsīti?»
Atrados bezgala neveiklā stāvoklī, jo cilvēki visu laiku, garām ejot, blenza uz mums, brīnīdamies, ka Pirmās Pakāpes- Pēctecis, kas ģērbies savas Šķiras svētajā uniformā (tā, starp citu, bija stipri apnēsāta) familiāri rausta aiz pogas tik zemas kārtas cilvēku, it kā tas būtu viņam līdzīgs. Un viņa vārdi droši vien bija dzirdami visiem ceļa gājējiem, tāpēc ka viņš tīšām runāja skaļā balsī, nemaz nepūloties to apvaldīt (jo bija, tā sacīt, «vīra dūšā»), lai cik es centos viņu nomierināt. Gribēdams izbēgt no ziņkārīgiem skatieniem, devos viņam līdzi uz «Ēdenes Ģerboni», kur, protams, radu mieru un atelpu, jebšu apmeklētāji godbijīgi piecēlās un atsegtām galvām atstāja telpu.
«Vergi!» viņš norūca. «Palūkojies vien uz tiem! Viņi zemojas mana apģērba un pilnīgi nejaušā augstā dzimuma priekšā — tā ir atkal otra sudraboti zeltīta paija … Ak kungs, tas tikai parāda, cik vērta cilvēku cilts!» un viņš griezīgi un ironiski iesmējās. «Cilvēku cilts, kas ir tik augstās domās par sevi!» Viņš pārlaida skatienu savai svētajai uniformai, norāva no tās attrūkušu zelta mežģiņu drisku, domās iegrimis, pagrozīja to pirkstos gan uz vienu, gan otru pusi, tad pasvieda sunim, kas, cerību pilns, to brītiņu apostīja, bet tad atstāja guļam un vīlies aizslāja projām. «Re, kur patiesi saprātīgs radījums, kas pelnījis, lai to cienītu. Klanos viņa priekšā!» Viņš izbrauca pirkstus caur saviem sniegbaltajiem matiem un nopūzdamies sacīja: «Ak jā, reiz mēs bijām tikpat gudri kā viņš, ar tikpat veselu saprātu — es tās dienas esmu pieredzējis.»
Drīz viņš atkal sāka malt savu maļamo — šoreiz par nepo- tismu. Viņš gan nenogāja tiktāl, ka būtu pieminējis Vārdus, taču bija pietiekami skaidrs, ka par mērķi izraudzīta Cilvēces Vadoņa vietas izpildītāja, viņa vecmāmiņa. Nangā Parbatā klausoties, man šermuļi gāja pār kauliem.
«Tur tanī pilī,» viņš sacīja, «nav neviena kārtīga amata,, kuru varētu iegūt par nopelniem; neviena bagāta sinekūra, ko savās ķetnās nebūtu sagrābis kāds izčākstējis, vecs ģeķis vienīgi tāpēc, ka viņš nejauši pēc dzimuma ir kāds no Trīs Pirmo
Pakāpju Asinsradiniekiem. Viss, kas ir ko vērts, tiek taupīts šīm Trim Šķiram, — un kā viņi turas pie savām siltajām vietiņām, šie pratu izdzīvojušie grausti! Ādams mēdza nopūsties un teikt: «Viņi reti mirst un no amatiem neatsakās nekad.» Nepotisms? Tas jau ir tīrais nepotisma lapseņu midzenis. Viņa — vai dieniņ! — viņa tak nevar paciest i smakas no plebēju miesas, pat trauku mazgātājām jābūt trešās pakāpes radiniecēm ar heraldikas pārvaldes apliecībām, ka ģimenē nav neviena ģerboņa ar bastarda zīmi, vārdu sakot, tur «nepiederīgām personām ieeja aizliegta». Ak, kas tā par ironiju — viņa tak pati nekad nav bijusi precējusies!»
Iedrošinājos viņam aizrādīt, sacīdams: «Viņa jau piedzimusi precēta.»
«Ha-ha!» viņš zobojās, knipi sizdams. «To tu vari stāstīt zīdaiņiem.»
Nerimdamies paļāt nepotismu, viņš aizrunājās galīgi purvā. Es būtu varējis viņam atgādināt (ja manas kārtas cilvēkam pieklātos tā ko sacīt), ka neviens cits kā viņš pats visvairāk baudījis šīs šķietami ļaunās sistēmas labumus, tāpēc ka vienīgi Asinsradniecība deva viņam iespēju pāris gadsimtu kalpot pilī, slīdot arvien zemāk un zemāk pa Trešās Radniecības Pakāpes amatu kāpnēm, jo viņš visas savas ieņemamās vietas diskreditēja un kompromitēja, kamēr beidzot nobrauca līdz kurpju spodrinātājam, un, tikai kad atklājās, ka viņš nekaunas grūst negodā arī šo amatu, no viņa beidzot izmisumā atsacījās un aizliedza viņam spert kāju pils teritorijā.
Viņš savukārt uzbruka visam, ko cilvēks tur godā un cieņā, un es biju spiests palikt un klausīties, jebšu viņš ir gaužām kaprīzs un var līdz sirds dziļumiem apvainoties, ja es lūgtu viņam atļauju iet. Taču beidzot, bez kāda ievada vai brīdinājuma, viņš pēkšņi teica, ka esot noguris no manām vienmuļajām pļāpām, un parādīja ar roku uz durvīm. Tas nebija taisnīgi, jo runājis taču bija viņš, turpretī es nebildu gandrīz ne vārda; tomēr es tūlīt bez mazākā protesta, godbijīgi kāpdamies atpakaļ, devos prom no viņa Tuvuma, priecīgs, ka tieku vaļā — vienalga, kā. Pēc brīža arī viņš pats iznāca ārā un aizsoļoja pa ielu, nelikdamies ne par vienu ne zinis, kaut gan cilvēki viņa priekšā pašķīrās un zemu klanījās. Visnepatīkamākais slaists, kādu vien es pazīstu, — par to nav ne mazāko šaubu.
Raksturā, runā un izskatā viņš bija bēdīgs pretstats savai cildenajai vecmāmiņai. Stāsta, ka senos laikos viņa arī dumpojusies un neparko negribējusi piekāpties; taču rūpes un gadsimtu nasta šķīstījusi viņas sirdi un atdzemdinājusi tajā žēlsirdību un maigumu, kas viņai nācis jau šūpulī līdzi, un šo valdzinošo īpašību atblāzma rotā viņas seju, un tā ir skaista. Kāds gods bija viņu atkal redzēt! Nebiju viņu skatījis kopš pašreizējā gadsimta pirmā gada, kad viņa svētku uguņu gaismā visā savā krāšņumā brauca pa ielām, lai parādītos tautai, un saskaņā ar senu tikumu oficiāli atklāja jauno ēru; šī ceremonija vienmēr bijusi iespaidīga, bet jo īpaši aizkustinoša tā bija šinī gadījumā, tāpēc ka Viņas Majestāte to pirmo reizi veica viena pati.
Nebija acs, kas nepildītos asarām, lūkojoties uz tukšo vietu viņai blakus, vietu, kurai laikam lemts palikt neaizņemtai mūžīgi mūžam. Pirms astoņdesmit gadiem viņa Visaugstā Gaišība, Cilvēces Vadonis, sakarā ar veselības pasliktināšanos nodeva visus pienākumus — varu gan ne — savas Dzīvesbiedres rokās un kopš tā laika nav piedalījies Augstās Dzimtas darījumu kārtošanā, ja neskaita to, ka pirms piecdesmit pieciem gadiem viņš sakarā ar kādu pilnīgi neatliekamu jautājumu privāti pieņēma Pasaules Valdnieku, kā arī ļāvās pierunāties pēc trīsdesmit viena gada darīt to pašu. Pagājušos trīs gadsimta ceturkšņus viņš vadījis savas dienas vientulībā, uzticēdamies ārstu gudrībai, un tie, medicīnas zinātnes iedarbīgumam nemitīgi progresējot, spējuši pēdējā pusgadsimta laikā ar dieva žēlastību no gada gadā aizkavēt viņa vārgajai dzīvības svecei apdzist. Patiešām jāapbrīno, ko dziednieki izdarījuši; to pelnīti var saukt par brīnumu. Ar to viņi iemantojuši skaļu slavu visā pasaulē un turību arīdzan.