… Runā, ko viņš teica pirms vairāk nekā piecsimt gadiem un kas visā pilnībā nonākusi līdz mums, viņš norādīja:
«Mēs, Lielās Republikas brīvie pilsoņi, patiesi lepojamies ar tās diženumu, tās spēku, tās taisnīgo un lēnprātīgo valdīšanu, ar plašajām tiesībām, ko tā mums dod, ar tās slaveno vārdu, neaptraipīto vēsturi un netīrumiem neslacīto karogu, ar tās rokām, kas nekad nav apspiedušas vājākos un lējušas asinis iekarošanas karos, ar tās viesmīlīgajām durvīm, kas stāv atvērtas visu tautu apspiestajiem un vajātajiem; mēs lepojamies ar godbijīgo cieņu, ko pret to izrāda monarhijas, kas ieslēdz mūs no visām pusēm, un visvairāk mēs lepojamies ar cildeno patriotismu, ko esam mantojuši no mūsu tēviem, turējuši tīru un kas mums palīdzējis iekarot brīvības un nosargāt tās līdz šai dienai. Kamēr dzīvs šis patriotisms, Republikai nekas nedraud, tās diženums ir nesatricināms, un visas pasaules lielvalstis neiespēs pret to nenieka.»
Es lūdzu jūs apstāties un padomāt. Pretēji mūsu tradīcijām mēs tagad uzsākam netaisnu un nelietīgu karu, karu pret tautu, kas nespēj pretoties, karu ar zemisku mērķi — laupīšanu. Sākumā mūsu pilsoņi, audzināti pavisam citā garā, dabiska impulsa dzīti, izteicās pret šo neprātu. Šobrīd viņi savu nostāju mainījuši un runā ko citu. Kas ir šī svārstīguma cēlonis? Nekas cits kā politisks triks — skanīga frāze, musinošs sauklis, kas sagrozījis galvu visiem tiem, kuri neprot neko kritiski novērtēt: mūsu zeme augstāk par visu — vienalga, vai tai taisnība vai ne\ Tā ir tukša un muļķīga frāze. To klaigā visas avīzes, to dārdina no baznīcu kancelēm, izglītības departamenta superin- tendents licis šo lozungu izkārt visās mūsu dzimtenes skolās, kara ministrija ierakstījusi savā karogā. Un ikvienu cilvēku, kas nekliedza to pietiekami skaļi vai vispār klusēja, pasludināja par nodevēju, — par patriotiem uzskatīja tikai tos, kas bļāva līdzi. Lai skaitītos par patriotu, vajadzēja nemitīgi atkārtot: «Mūsu dzimtene augstāk par visu — vienalga, vai tai taisnība vai ne!» — un pieprasīt šo mazo karu. Vai jūs neesat ievērojuši, ka šī frāze ir apvainojums tautai?
Jo kas republikā ir «dzimtene»? Vai tā ir valdība, kas šobrīd sēž seglos? Valdība taču ir tikai kalpone — tikai kalpone uz laiku; tās pienākumos neietilpst noteikt, kas ir pareizs, kas ne un kas ir patriots, kas ne. Tās funkcija ir klausīt pavēlēm, nevis tās izdot. Kas tad ir «dzimtene»? Avīze? Baznīcas kancele? Varbūt tas ir skolu superintendents? Tie taču ir tikai daļa dzimtenes, nevis tā visa; tiem nepieder vara, tiem pieder tikai mazs kriksītis varas. Katrs no tiem ir tikai viens no tūkstoša; nevienam citam kā šiem tūkstošiem jānoteic, kas ir pareizs, kas nepareizs; tiem jāizlemj, kas ir patriots, kas ne.
Kas ir šie tūkstoši, citiem vārdiem, kas ir «dzimtene»? Monarhijā dzimtene ir karalis un viņa ģimene; republikā tā ir tautas balss. Ikvienam no jums jārunā no sevis, savā vārdā un uz savu atbildību. Un tā ir nopietna un svarīga atbildība, no kuras nevar viegli atvairīties, ļaujoties baznīctēvu, preses un valdības iebiedēšanai vai aizraujoties ar politikāņu tukšajām frāzēm. Katram pašam, bez citu palīdzības, jāizlemj, kas ir pareizs un kas nepareizs, kura rīcība patriotiska un kura ne. Nevar izlocīties no šā pienākuma un tomēr palikt par īstu cilvēku. Taču izlemt pretēji savai pārliecībai nozīmē kļūt par nelabojamu nelieti un nodevēju gan pašam pret sevi, gan pret savu dzimteni — vienalga, kā arī cilvēki tevi dēvētu. Ja tu viens pats atšķirībā no citiem saviem tautas brāļiem izvēlēsies kādu ceļu un šis ceļš saskaņā ar tavu pārliecību būs pareizs, tad tu esi veicis savu pienākumu gan pats pret sevi, gan pret savu dzimteni, — tāpēc galvu augšā! Tev nav par ko kaunēties.
Vienīgi, ja republikas dzīvība ir briesmās, cilvēkam vajadzētu atbalstīt savu valdību arī tad, ja tai nav taisnība. Citreiz nekad.
Mūsu republikas dzīvība nav briesmās. Nācija ir pārdevusi savu godu par tukšu frāzi. Tā ir pārcirtusi savu drošo enkura tauvu un mētājas pa jūru, atdevusi stūri pirātu varā. Muļķīgajai frāzei vajadzēja pastiprinājumu, un tā to dabūja, proti: «Pat ja karš ir netaisnīgs, mēs nu to reiz esam iesākuši, un tas mums jāpabeidz: ja to pārtrauksim, iegrādlsim sevi negodā.» Nudien, pat laupītājs nepateiktu labāk. Mēs nevaram izbeigt netīro sirojumu, tāpēc ka slēgt mieru ar šo mazo tautu, apmierinot tās vienīgo prasību — prasību pēc neatkarības, nozīmētu grūst mūs negodā. Jūs esat aizmirsuši Ādama izteicienu — jums vajadzētu to atcerēties un kārtīgi pārdomāt. Viņš sacīja: Kaunpilns miers ir labāks par negodīgu karu.
Jūs esat iesējuši sēklu, un tā dzīs asnus.
…Taču nebija iespējams glābt Lielo Republiku. Tā bija sapuvusi līdz pašiem pamatiem. Iekarošanas alkas jau sen bija padarījušas savu zemisko darbu; mīdot kājām bezspēcīgos svešzemniekus, republika, dabiski, bija iemācījusies vienaldzīgi vērot tādu pašu vardarbību dzimtenē; neskaitāmi cilvēki, kuri bija aplaudējuši citu tautu brīvības sagraušanai, piedzīvoja dienu, kad dabūja šo kļūdu izbaudīt paši uz savas ādas. Valdības groži bija uz visiem laikiem pārgājuši lielo bagātnieku un to pakalpiņu rokās, vēlēšanu tiesības pārvērtušās par vienkāršu mašīnu, ar kuru naudasmaisi darīja, kas viņiem ienāca prātā. Vienīgais morāles princips bija peļņas kāre, vienīgais patriotisma paveids — savas kabatas mīlestība. Plutokrāti, kas sākumā bija tikai grezni un krāšņi uzņēmuši kaimiņu titulētos aristokrātus un pirkuši tos savām meitām, laika gaitā sāka paši alkt pēc tituliem un to mantošanas tiesībām. Notika nosvēršanās uz vienu vai otru monarhijas formu; sākumā par to runāja čukstus, vēlāk jau drošāk.
Tieši šai laikā tālu dienvidos parādījās likteņa sūtītais cilvēks, ko sauca par «Brīnumu». Armiju pēc armijas, vienu neatkarīgu valsti pēc otras iemina pīšļos spēcīgais kurpnieka papēdis, un viņa uzvaras gājiens virzījās arvien tālāk uz ziemeļiem, tikai uz ziemeļiem. Guļošā Republika beidzot pamodās, taču par vēlu. Tā izdzina naudas mijējus no tempļa un nodeva valdības grožus tīrās rokās — taču tas viss bija velti. Lai noturētu varu, naudas mijēji jau sen bija uzpirkuši pusi visas valsts pilsoņu ar karavīru pensijām, pārvēršot sākotnēji taisnīgo pasākumu par mašīnu, kas ražoja vergus, —- mašīnu, kas tai pašā laikā bija arī uzticamākais tirānijas ierocis, jo ikvienam pensionāram bija balss tiesības, bet pensiju saņēma visi vīrieši vai sievietes, kas jebkad bija pazinuši kādu karavīru; pensijas rēķināja, sākot ar Grēkā krišanas dienu, un uzradās bariem cilvēku, kas nekad savā mūžā nebija turējuši rokās ieročus, bet tagad ar atpakaļejošu datumu saņēma par trīssimt gadiem naudu. Iekarojumi ne vien nepildīja valsts kasi, bet no sākta gala bija tai par smagu nastu. Par spīti vistrakākajiem nodokļiem pensijas, iekarojumi un korupcija — viss kopā — bija noveduši zemi līdz bankrotam; valdības kredīti bija izsmelti, arsenāli — tukši, zeme — karam nesagatavota. Kara un jūrskolas, kā ari virsnieku pakāpes armijā un flotē sen bija kļuvušas par naudas mijēju rezervātu, un pastāvīgā armija, iekarojumu laikmeta produkts, bija viņu personiskais īpašums.
Armija un flote atsacījās kalpot jaunajam kongresam un jaunajai administrācijai un ironiski teica: «Ko jūs mums varat padarīt?» Uz tādu jautājumu grūti atbildēt. Cilvēki, kas neko nesaprata no jūrniecības, paņēma nedaudzos kuģus, kuri nebija nosūtīti uz svešām zemēm sargāt iekarojumus, un, godīgi pūlēdamies veikt savus pienākumus, nogrima jūras dzelmēs. Civilistu armija, kuru komandēja tādi paši civilisti, kvēlodami senaizmirsto dienu patriotismā, bariem traucās uz fronti, apbruņoti ar medību bisēm un labības dakšām, un regulārā armija sasita tos lupatās. Jebšu naudas mijēji bija slepeni pārdevuši armiju kurpniekam. Viņš piešķīra dižciltīgus titulus naudas mijējiem un uzkāpa Republikas tronī bez viena vienīga šāviena.
Tā šis Popoatahualpakatapetls kļuva par mūsu kungu; drīz vien viņa varu mantoja viņa pēctecis, kas saucas tādā pašā vārdā un valda pār mums vēl šobaltdien.