Svētdiena. Kā parasti to neviens neievēro. Neviens, izņemot mūsu ģimeni. Visur, kur vien acis rāda, grēcinieki salasās baros un plītē. Dzer, kaujas, dejo, spēlē uz naudu, smejas, klaigā, dzied — visi, kā vīrieši un sievietes, tā jaunekļi un jaunavas. Un piekopj arīdzan citādu apgrēcību — apgrēcību, ko kauns vārdos izteikt.
Un kāds troksnis! Trumetes pūš, katli un grāpji blarkšķ, misiņa taures rēc, bungas dun un dimd — tīri vai ausis pušu plīst. Un tas notiek svētajā dienā — padomājiet tikai!
Tēvs teic, ka agrāk tā vis neesot bijis. Viņa zēna gados vēl visi turējuši Dusēšanas dienu, neviens negrēkojis, neplītējis, netrokšņojis; toreiz visur miers un klusums valdījis; vairākas reizes dienā, kā arī vakarā notikuši dievkalpojumi. Tas bijis gandrīz pirms sešiem simtiem gadu.
Salīdziniet viņus laikus ar tagadējiem! Gandrīz vai nav ticams, ka tādas pārmaiņas tik īsā laika sprīdī notikušas, — pat ļaudis, kas vēl nav veci, atceras agrāko.
Šodien šie briesmīgie radījumi sanāca vēl lielākā skaitā nekā parasti acis uz šķirstu pabolīt, pa to paložņāt un nelabus jokus par to dzīt. Tie uzdod jautājumus, un, kad tiem pateic, ka tas ir kuģis, tie smejas un vaicā, kur te sausā klajumā ūdens esot. Kad mēs sakām, ka tas Kungs tos ūdeņus no debesīm sūtīs un visu pasauli noslīcinās, tie ņirdz atkal un teic: «To tu vari savai vecaimātei stāstīt.»
Šodien te atkal pabija Metuzāls. Kaut arīdzan viņš nav visvecākais pasaulē, tomēr viņš ir visvecākais no dižciltīgajiem, un šī īpašā priekšrocība liek visiem viņu ar cieņu un bijību uzlūkot; un, kur vien viņš parādās, tur trakās līksmības troksnis rimst un klusums pār ļaužu bariem nogulstas, un tie savas galvas atsedz un sveic viņu, kad viņš garām iet, ar verdzisku padevību, cits.citam murminādami: «Pavei, pavei, kur viņš iet — gandrīz vai tūkstoš gadu vecs, — runā, ka viņš pazinis Ādamu.» Metuzāls ir godkārīgs vecītis, un katram redzams, cik gauži tas viss viņam pie sirds iet, kaut arī viņš tipina, degunu gaisos izslējis, gorīdamies kā keikvokā, un izliekas, ka būtu dziļās pārdomās par kādu svarīgu jautājumu iegrimis un ne dzirdētu, ne redzētu, kas visapkārt notiek.
No zināmiem sīkumiem, ko esmu novērojis, es noprotu, ka viņš ir skaudīgs, kā arī nenovīdīgs. Varbūt man nevajadzētu to teikt, jo esmu ar viņu rada, proti, mana sieva ir viņa mazmaz- mazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmaz mazmaz mazmeita vai kas tamlīdzīgs un atklātībā es nekad tā nerunātu, bet uzticēt to savai dienasgrāmatai, manuprāt, nevar būt nekas Jauns, tas taču nozīmē tikpat kā sev pašam iečukstēt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņam skauž šķirsts. Skauž tāpēc, ka to uzdeva tēvam un nevis viņam būvēt. Šķirsts ir tāds brīnums visām apkārtējām tautām, ka tas piešķīris tēvam, kurš līdz tam gluži nepazīstams bija, pasaules slavu, un Metuzālam tas skauž. Sākumā ]audis mēdza sacīt: «Noass? Kas, lūdzu, ir Noass?» — bet tagad tie nostaigā jūdzēm garu ceļu, lai viņa autogrāfu dabūtu. Tas Metuzālu kaitina.
Viņam nav jāsēž caurām naktīm nomodā, autogrāfus taisot, bet mums ir. Mums visiem astoņiem, tāpēc ka tēvs nevar i ar desmito tiesu no tiem galā tikt, kur nu vēl ar visiem, jo viņa roka ir veca un stīva. Metuzālam ir gaužām nelāgs raksturs. Man šķiet, viņš nekad nav laimīgs, izņemot brīžus, kad viņam citu cilvēku garastāvokli sabojāt laimējas. Viņš vienmēr sauc manus brāļus, mani un mūsu sievas par «bērniem». Viņš dara tā, jo redz, ka tas mūs aizvaino. Kādu dienu Jafets bailīgi uzdrošinājās viņam atgādināt, ka mēs esam pieauguši vīrieši un sievietes.
Viņa nievas varēja dzirdēt pat jūdzi tālu. Un viņš aizvēra acis, it kā vai ģībtu aiz smiekliem, un atņirdza savītušās lūpas, atsegdams dzeltenos zobus, no kuriem laba daļa jau izkritusi, un krekšķināja savu sauso, pretīgo smiekliņu, ko laikiem ilgs kāss pārtrauca, un teica: «Jūs esot vīrieši un sievietes — jūs! Sakiet, lūdzami, — cik veci tad jūs, cienījamie grausti, esat?»
«Mūsu sievām ir gandrīz astoņdesmit gadu; un no mums es esmu visjaunākais — pagājušajā pavasarī es paliku simt gadu vecs.»
«Astoņdesmit, ak tētīt! Simt, ak tētīū Un jau apprecējušies! Ak tu dieviņ tētīt žēlīgais! Jūs tak esat zīdaiņi, kam šūpulī jāguļ! Lupatu lelles! Precējušies! Manās jaunības dienās gan nevienam nenāca prātā precināt bērnus. Tas tak ir drausmīgi!»
Jafets gribēja viņam atgādināt, ka daudzi patriarhi precējušies agrā jaunībā, bet viņš par to i dzirdēt negribēja! Tā viņš vienmēr dara; ja minēsi viņam neapgāžamu piemēru, ko viņš atspēkot nevar, tad viņš paceļ balsi un sāk tā bļaut virsū, ka vienīgais, ko var darīt, ir muti aizvērt un vairs par to nerunāt. Strīdēties ar viņu nav brīv; to par nepiedodamu bijības trūkumu uzlūkotu. Vismaz mums, jauniešiem, nepiedien viņam pretī runāt. Ne mums, ne kādam citam. Izņemot dziednieku. Dziednieks no viņa nebaidās; vismaz cieņu jau nu nejūt. Dziednieks teic, ka cilvēks esot tikai cilvēks; tas, ka viņam esot tūkstoš gadu, nenozīmējot, ka viņš būtu kas vairāk par cilvēku.