AUGUSTA 1572. gadā tieši tas pats notika Parīzē un visā Francijā. Toreiz kristietis uzbruka kristietim. Romiešu katoļi pēc iepriekšējas norunas negaidīti uzklupa nesagatavotajiem protestantiem, kas neko nenojauta, un noslepkavoja viņus tūkstošiem — vīriešus un sievietes, sirmgalvjus un bērnus. Tā bija neaizmirstamā sv. Bērtuļa diena. Kad brīnišķās vēstis pienāca Romā, pāvests un baznīca publiski pateicās dievam.
Jau krietnu laika sprīdi ik gadus sadedzināja uz sārta simtiem ķeceru, jo viņu reliģiskie uzskati nebija pa prātam katoļu baznīcai.
Visos laikmetos visu zemju mežoņu parastā nodarbošanās bijusi savu brāļu un tuvāko slepkavošana un viņu sievu un bērnu pakļaušana verdzībā.
Liekulība, skaudība, ļaunums, cietsirdība, atriebības kāre, pavešana, izvarošana, laupīšana, krāpšana, ļaunprātīga dedzināšana, divsievība, laulības pārkāpšana un visvisāda nabago un neaizsargāto ļaužu apspiešana un pazemošana ir bijusi un joprojām ir vairāk vai mazāk parastas parādības kā civilizēto, tā civilizācijas neskarto pasaules tautu vidū.
Gadsimtiem ilgi slavināta «visu cilvēku brālība» (svētdienās) un «patriotisms» (kā svētdienās, tā darbdienās). Taču patriotisma jēdziens ir gluži pretējs cilvēku brālības jēdzienam.
Neviena tauta ne senos, ne mūsu laikos, ne civilizēta, ne mežonīga, nav pieļāvusi sievietes un vīrieša vienlīdzību.
Esmu pētījis (tā saukto) «zemāko dzīvnieku» iedabu un tieksmes un salīdzinājis tās ar cilvēka rakstura īpašībām un
1 Fragmentu, acīm redzot, vajadzēja ievadīt avīžu izgriezumiem par reliģiskām vajāšanām Krētā. Sie izgriezumi ir pazuduši. Tie, iespējams, attiecās uz krētiešu sacelšanos 1897. gadā. (Red.)
slieksmēm. Uzskatu, ka rezultāti mani pazemo. Jo tie liek man atteikties no ticības Darvina teorijai par Cilvēka Attīstību no Zemākajiem Dzīvniekiem; tagad man šķiet skaidrs, ka šīs teorijas vietā jāliek jauna, patiesāka, kura jānosauc par Cilvēka Degra- dēšanos no Augstākajiem Dzīvniekiem.[6]
Pie šī nepatīkamā secinājuma neesmu nonācis ar minējumu, prātojumu vai pieņēmumu palīdzību, bet lietojot to, ko parasti dēvē par zinātnisku metodi. Tas ir, ikvienu uzradušos postulātu es pakļāvu kritiskai eksperimentālai pārbaudei un atkarībā no šās pārbaudes rezultātiem to pieņēmu vai noraidīju. Tā es pierādīju un pamatoju ikvienu savu soli un tikai tad spēru nākamo. Sie eksperimenti tika izdarīti Londonas Zooloģiskajā dārzā un prasīja daudzu mēnešu neatlaidīgu un nogurdinošu darbu.
Pirms pāreju pie eksperimentu sīkākas iztirzāšanas, es vēlētos izteikt dažas piezīmes, kas še, liekas, būtu vairāk vietā nekā vēlāk. To es daru skaidrības labad. Masveida eksperimenti deva man pamatu izdarīt zināmus vispārinājumus, un proti:
1. Cilvēce ir viena noteikta dzīvnieku pasaules suga. Pastāv nelielas atšķirības ādas krāsā, ķermeņa uzbūvē, gara dzīves izmēros un tā tālāk atkarībā no klimata, vides un tā joprojām; taču tā ir pilnīgi patstāvīga suga, ko nedrīkst sajaukt ar citām.
2. Arī četrkājainie ir viena noteikta pasuga. Sī pasuga uzrāda atšķirības krāsā, lielumā, pārtikas produktu izvēlē un tā tālāk; taču arī tā ir pilnīgi patstāvīga pasuga.
3. Vairāk vai mazāk noteiktas ir arī pārējās pasugas — putni, zivis, kukaiņi, rāpuļi utt. Tie seko cits citam. Tie ir tās ķēdes locekļi, kura stiepjas lejup no augstākajiem dzīvniekiem uz cilvēku, kas stāv uz paša zemākā pakāpiena.
Daži no maniem eksperimentiem bija visai interesanti. Studēdams nepieciešamo literatūru, es uzdūros šādam gadījumam: pirms daudziem gadiem daži mednieki sarīkoja mūsu plašajās prērijās bizoņu medības, kuru mērķis bija izklaidēt kādu angļu grāfu un sagādāt mazliet svaigas gaļas viņa pieliekamajam. Medības izdevās ārkārtīgi jauki. To dalībnieki nogalināja septiņdesmit divus milzeņus, daļēji apēda vienu no tiem un septiņdesmit vienu atstāja, lai pūst. Lai noteiktu atšķirību starp anakondu un angļu grāfu — ja tāda vispār pastāv, — es liku anakondas būrī ielaist septiņus telēnus. Pateicīgais rāpulis vienu tūlīt nožņaudza un aprija un tad pilnīgi apmierināts atgūlās atpūsties. Tas neizrādīja nekādu interesi par citiem teļiem un ne mazāko tieksmi darīt tiem ko ļaunu. Es atkārtoju šo eksperimentu ar citām anakondām; rezultāti bija vienmēr vieni un tie paši. Tādējādi var uzskatīt par pierādītu sekojošo: starpība starp grāfu un anakondu slēpjas faktā, ka grāfs ir cietsirdīgs, turpretī anakonda — ne un ka grāfs tīšām nogalina dzīvu radību, lai gan nevar to nekur izlietot, taču anakonda to nedara. Pamatojoties uz to, acīm redzot, jāsecina, ka anakonda nav cēlusies no grāfa. Tas liek arī domāt, ka grāfs cēlies no anakondas, attīstības gaitā zaudēdams krietnu skaitu labu īpašību.
Man zināms, ka daudzi cilvēki, kas sakrājuši vairāk miljonu, nekā jebkad būs spējīgi izlietot, deguši trakā kārē iegūt vēl un nav kautrējušies izkrāpt naivajiem un neaizsargātajiem viņu trūcīgos ietaupījumus, lai daļēji apmierinātu savu apetīti. Es devu simtiem dažādu meža un mājas dzīvnieku sugu iespēju nodrošināties ar lieliem pārtikas krājumiem, taču neviens no viņiem neizrādīja vēlēšanos to darīt. Vāverītes, bites un daži putni gan gādāja krājumus, tomēr pārtrauca šo darbu, kad bija savākuši ziemas iztiku, un ne par ko nebija piedabūjami vākt vēl — ne godīgi, ne negodīgi. Lai kaut kā mēģinātu stutēt satricināto reputāciju, skudra izlikās, ka vāc krājumus, bet es neļāvos piemuļķoties. Skudru es pazīstu. Sie eksperimenti mani pārliecināja, ka starp cilvēku un augstākajiem dzīvniekiem ir šāda starpība: cilvēks ir mantrausīgs un skops, turpretī dzīvnieki tādi nav.
Mēģinājumu gaitā es pārliecinājos, ka cilvēks ir vienīgais no dzīvniekiem, kas atceras apvainojumus un pāridarījumus, slepeni perina naidu, gaida, kamēr rodas izdevība, un tad atriebjas. Augstākie dzīvnieki atriebības kaisli nepazīst.
Gaiļi tur sev harēmus, taču tas notiek ar viņu konkubīņu piekrišanu; tāpēc te nav nekā ļauna. Vīrieši arī tur harēmus, taču tas notiek ar rupja spēka palīdzību un cietsirdīgu likumu atbalstu, pie tam pretējam dzimumam piedalīties likumdošanas darbā neatļauj. Sajā ziņā cilvēks ieņem daudz zemāku vietu par gaili.
Kaķiem ir vaļīga morāle, bet viņi to neapzinas. Cilvēks, sava attīstības gaitā noslīdēdams zemāk par savu priekšteci — kaķi, ir paņēmis līdzi tā vaļīgumu, bet zaudējis naivo neziņu — īpašību, kura kaķi glābj un attaisno. Kaķis ir nevainīgs, cilvēks — ne.
Piedauzība, vulgaritāte, neķītrība ir cieši saistītas vienīgi ar cilvēku; viņš ir tās izgudrojis. Augstāko dzīvnieku vidū no šīm īpašībām nav ne miņas. Tie neko neslēpj un nepazīst kauna jūtas. Cilvēks ar savu aptraipīto apziņu aizsedz savu miesu. Viņš pat viesistabā neieies ar kailām krūtīm un muguru, tik traki viņš un viņam līdzīgie bīstas no jebkura mājiena uz kādu nepieklājību. Cilvēks ir «Dzīvnieks, kas Smejas». Taču, kā norādījis misters Darvins, arī pērtiķis smejas; smejas arī Austrālijas putns, ko sauc par dzelteno ķauķi. Nē — Cilvēks ir Dzīvnieks, kas Sarkst. Viņš ir vienīgais, kas to dara vai kam ir iemesls to darīt.
Sā raksta sākumā redzējām, ka pirms pāris dienām «dzīvi sadedzināti trīs mūki» un «aplami nežēlīgi nogalināts» kāds klostera priekšnieks. Vai lai painteresējamies par sīkumiem? Nē, citādi uzzināsim, ka priora izkropļojumi bijuši tik drausmīgi, ka to aprakstu nav iespējams publicēt. Ja cilvēks ir Ziemeļamerikas indiānis, viņš izdur savam gūsteknim acis; ja viņš ir karalis Džons, kam jāpataisa nekaitīgs brāļadēls, viņš lieto sarkani nokaitētu dzelzi; ja viņš ir ticīgs viduslaiku fanātiķis, kas izrēķinās ar ķeceriem, viņš novelk savam upurim dzīvam ādu un apkaisa tam muguru ar sāli; Ričarda Pirmā laikā viņš ieslēdz krietnu pulku ebreju ģimeņu tornī un pielaiž tam uguni; Kolumba laikā viņš sagūsta Spānijas ebreju ģimeni, un — bet tas nu patiesi nav publicējams atklātībā; mūsu dienās cilvēku, kas ar krēslu piekāvis savu māti gandrīz līdz nāvei, Anglijā soda ar desmit šiliņiem, bet cilvēku, pie kura atrastas četras pāva olas un kurš nav varējis pietiekami ticami paskaidrot, kā viņš tās dabūjis, — ar četrdesmit šiliņiem. No visiem dzīvniekiem tikai cilvēks ir cietsirdīgs. Viņš ir vienīgais, kas citam dara sāpes sava prieka pēc. Tā ir īpašība, ko augstākie dzīvnieki nepazīst. Kaķis spēlējas ar pārbiedēto peli, bet viņam ir attaisnojums: viņš nezina, ka pele cieš. Kaķis ir savaldīgs, necilvēciski savaldīgs: viņš tikai baida peli, bet nedara tai sāpes; viņš neskrāpē tai ārā acis, nedīrā ādu, nedzen zem nagiem naglas, kā to dara cilvēks; kad viņam apnīk rotaļāties, viņš ņem un apēd savu laupījumu un tādējādi izbeidz peles mokas. Cilvēks ir Cietsirdīgais Dzīvnieks. Sī izcilā īpašība piemīt tikai viņam vienam.
Augstākie dzīvnieki dažreiz kaujas viens ar otru, bet nekad necīnās organizēti un masveidīgi. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas spēj izraisīt viszvēriskāko no zvērībām, karu. Viņš ir vienīgais, kas sapulcē savus brāļus un aukstasinīgi un mierīgi dodas iznīcināt savus līdziniekus. Viņš ir vienīgais dzīvnieks, kas par netīru algu (kā hesieši mūsu neatkarības karā un jaunais princis Napoleons karā ar zulusiem) ies un palīdzēs apkaut svešus cilvēkus, savus ciltsbrāļus, kuri viņam nekad nav darījuši nekā ļauna un ar kuriem viņš nekad nav strīdējies.
Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas nolaupa savam vājākajam brālim dzimteni — sagrābj zemi savā īpašumā un izdzen otru cilvēku no turienes vai viņu nogalina. Tā cilvēks rīkojies visos laikos. Pasaulē neatradīsies pat akrs zemes, kas piederētu tā likumīgajam īpašniekam vai ko ar spēka un asinsizliešanas palīdzību viens īpašnieks nebūtu atņēmis otram, otrs trešam un tā tālāk bez gala un mitas.
Cilvēks ir vienīgais Vergs. Un viņš ir vienīgais dzīvnieks, kas pakļauj verdzībā. Viņš vienmēr ir kaut kādā veidā bijis vergs un vienmēr kaut kādā veidā turējis verdzībā citus. Mūsdienās viņš vienmēr vergo kādam par algu un dara sava kunga darbu; šim vergam savukārt ir citi vergi, kas saņem mazāku algu un dara viņa darbu. Tikai augstākie dzīvnieki veic savu darbu patstāvīgi un nopelna sev uzturu.
Cilvēks ir vienīgais Patriots. Viņš norobežojas pats savā zemē zem sava paša karoga, nicīgi smīn par citām nācijām un tur sev pie rokas neskaitāmus uniformētus slepkavas, maksājot tiem milzu algas, lai sagrābtu kumosus no citu tautu zemēm un neļautu tām nogrābt kādu kumosu no savējās. Uzbrukumu starplaikos viņš nomazgā no rokām asinis un ņemas darboties «visas cilvēces brālības labā», — protams, tikai ar mēli.
Cilvēks ir Ticīgs Dzīvnieks. Viņš ir vienīgais Ticīgais Dzīvnieks. Viņš ir vienīgais dzīvnieks, kas turas pie īstenās Ticības — pie vairākām īstenām Ticībām. Viņš ir vienīgais dzīvnieks, kas mīl savu tuvāko kā sevi pašu un pārgriež tam rīkli, ja tā uzskati teoloģijas jautājumos atšķiras no viņējiem. Viņš ir pataisījis visu zemeslodi par kapsētu, vaiga sviedros pūlēdamies nolīdzināt sava brāļa ceļu uz debesu svētlaimi. Ar to viņš nodarbojās Cēzara laikā, ar to viņš nodarbojās Muhameda laikā, ar to viņš nodarbojās inkvizīcijas laikā, ar to viņš pirms pāris gadsimtiem nodarbojās Francijā, ar to viņš nodarbojās Anglijā karalienes Marijas valdīšanas laikā, ar to viņš ir nodarbojies, kopš pirmoreiz skatīja pasauli, šodien viņš ar to pašu nodarbojas Krētā — kā liecina iepriekš citētās telegrammas — un rīt ar to nodarbosies vēl kur citur. Augstākajiem dzīvniekiem nav reliģijas. Un mums māca, ka viņiem netikšot piešķirta pēcnāves dzīves svētlaime. Interesanti zināt — kāpēc? Tas ož pēc sliktas gaumes.
Cilvēks ir Saprātīgs Dzīvnieks. Tā apgalvo. Manuprāt, par šo jautājumu gan var strīdēties. Patiesi, mani eksperimenti ir pierādījuši, ka viņš ir Nesaprātīgs Dzīvnieks. Atcerieties viņa vēsturi, ko es iepriekš īsi pārstāstīju. Man šķiet skaidrs, ka, lai nu kas viņš ir, tikai saprātīgs dzīvnieks gan ne. Viņa vēsture ir ārprātīga cilvēka fantastiskais dzīves stāsts. Es uzskatu, ka visspēcīgākais pierādījums viņa nesaprātīgumam ir fakts, ka ar tādu vēsturi pūrā viņš itin mīlīgi uzdodas par visu dzīvnieku galvu, turpretī, mērojot ar viņa paša mēru, viņam būtu jāatrodas pašā astē.
Patiesībā cilvēks ir nedziedināms muļķis. Viņš nespēj iemācīties viekāršas lietas, ko citi dzīvnieki apgūst pavisam viegli. Es, piemēram, izdarīju šādu eksperimentu: stundas laikā iemācīju kaķi un suni būt draugos. Ievietoju viņus būrī. Otras stundas laikā iemācīju viņus draudzēties ar trusēnu. Divu dienu laikā man izdevās ievietot pie viņiem lapsu, zosi, vāverīti un dažus baložus, kā arī beidzot — pērtiķi. Viņi mierīgi dzīvoja kopā un pat izturējās cits pret citu ļoti mīļi.
Tad es otrā būrī ieslodzīju kādu īru katoli no Tipererijas un, tikko viņš šķita pieradināts, ievietoju turpat kādu skotu prezbiteriāni no Eberdīnas, tad turku no Ķonstantinopoles, kristieti grieķi no Krētas, armēni, metodistu no Arkanzasas biezokņiem, budistu no Ķīnas, brahmani no Benaresas un beidzot pestīšanas armijas pulkvedi no Vopingas. Tad es veselas divas dienas nerādījos būriem tuvumā. Kad ierados uzzināt rezultātus, Augstāko Dzīvnieku būrī valdīja miers un saticība, turpretī otrā telpā skatienam atklājās viens vienīgs asiņainu turbānu, fesku, saplosītu apmetņu, kaulu un gaļas juceklis, — neviens eksemplārs nebija atstāts dzīvs. Saprātīgo Dzīvnieku domas bija dalījušās kādā teoloģiskā jautājumā, un viņi bija nolēmuši izšķirt to ar Augstākās Tiesas palīdzību.
Jāatzīst, ka patiesā gara cildenumā cilvēks netiek ne tuvu pat pašam zemākajam no Augstākajiem Dzīvniekiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš organiski nespēj pacelties tādos augstumos, ka viņam piemīt fizisks trūkums, kas nekad neļaus viņam to darīt, jo nav šaubu, ka šis trūkums ir mūžīgs, neatņemams un neizlabojams.
Esmu nācis pie atziņas, ka šis trūkums ir Tikumiskās Jūtas. Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kam tās piemīt. Te slēpjas viņa pagrimuma cēlonis. Tā ir īpašība, kas dod viņam iespēju darit ļaunu. Cita uzdevuma šīm jūtām nav. Tās nespēj veikt nekādu citu funkciju. Tās nekad nav bijušas domātas citam mērķim.
Bez tām cilvēks nevarētu darīt ļaunu. Viņš tūlīt paceltos Augstāko Dzīvnieku līmenī.
Tā kā Tikumiskajām Jūtām ir tikai viens mērķis un viens uzdevums — dot iespēju cilvēkam darīt ļaunu, — tad tās, bez šaubām, viņam nav vajadzīgas. Tās viņam ir tikpat nevajadzīgas kā jebkura slimība. Patiesību sakot, ir skaidrs, ka tā ir slimība. Trakumsērga ir briesmīga, taču tā nav tik nejēdzīga kā šī slimība. Trakumsērga dod cilvēkam iespēju izdarīt ko tādu, ko viņš nevar veikt, būdams vesels, proti, ar indīgu kodienu nogalināt savu tuvāko. No tā, ka cilvēkam ir trakumsērga, viņš nekļūst labāks. Tikumiskās Jūtas dod iespēju cilvēkam darīt ļaunu. Tās dod viņam iespēju darīt ļaunu tūkstoš veidos. Salīdzinājumā ar Tikumiskajām Jūtām trakumsērga ir nevainīga slimība. Tātad tāpēc, ka cilvēkam piemīt Tikumiskās Jūtas, viņš nekādi nevar būt labāks. Kāds tad īstenībā bija Pirmais Lāsts? Tieši tāds, kā sākumā minēts: cilvēka apveltīšana ar Tikumiskajām Jūtām, ar spēju atšķirt labu no ļauna un rezultātā līdz ar to — spēju darīt ļaunu, jo cilvēka rīcība kļūst ļauna tikai tad, ja darītājs apzinās, ko viņš dara.
Tādējādi es nonācu pie atziņas, ka mēs esam cēlušies un deģenerējušies no kāda tāla senča — mikroskopiska atoma, kas varbūt klejojis savā vaļā ūdens piliena bezgalīgajos plašumos, un tālāk soļojuši no kukaiņa uz kukaini, no dzīvnieka uz dzīvnieku, no rāpuļa uz rāpuli, arvien zemāk un zemāk pa šķīsto nevainības ceļu, kamēr beidzot sasniedzām zemāko attīstības pakāpi, kur mums piešķīra cilvēka nosaukumu. Zemāk par mums vairs nav nekā. Nekā, izņemot francūzi.
Zemāk par Tikumiskajām Jūtām var būt tikai viena pakāpe, proti, Netikumiskās Jūtas. Frančiem tās piemīt. Cilvēks stāv mazliet zemāk par eņģeļiem. Tas ļauj nekļūdīgi noteikt viņa vietu. Viņš atrodas starp eņģeļiem un frančiem.
Skaties, kā gribi, cilvēks liekas diezgan nožēlojams radījums; sava veida Britu Muzejs, kur sakopotas vājības un trūkumi. Viņu vienmēr remontē. Ja kāda mašīna būtu tik nepilnīga kā viņš, tai nebūtu nekāda noieta. Virs viņa pamatīpašības — Tikumiskajām Jūtām — slejas vesela kaudze sīkāku trūkumu; to ir tik daudz, ka, vispār runājot, tos var saukt par neskaitāmiem. Augstākajiem dzīvniekiem zobi nāk bez sāpēm un grūtībām. Cilvēkam, tiem nākot; mēnešiem ilgi jācieš nežēlīgas mocības, turklāt tas notiek tādā vecumā, kad viņš tās nemaz vēl lāgā nevar izturēt. Tikko zobi sanākuši, tie visi atkal jārauj ārā, jo no sākta gala nav nekam derīgi un to dēļ nebūtu bijis vērts zaudēt pat vienas nakts miegu. Otrs komplekts kādu brīdi kalpo, ja vien to nostiprina ar kaučuku vai aizbāž ar zeltu, tomēr īsti izturīgu garnitūru cilvēks dabū tikai tad, kad viņam to uztaisa zobārsts. Tos sauc par «mākslīgajiem», it kā viņam jebkad būtu bijuši arī citādi.
Dzīvojot brīvībā, tas ir, piekopjot savu dabisko dzīves veidu, Augstākie Dzīvnieki slimo reti; viņu slimības nav smagas; galvenā ir vecums. Turpretī cilvēks jau bērnībā apgādājas ar visādām kaitēm un pārtiek no tām līdz pat savai nāvei: tās viņam ir tikpat kā regulāra diēta. Viņam ir cūciņa, masalas, garais kāss, krups, angīna, difterija, skarlatīna, un tās uzskata gandrīz vai par pilnīgi dabiskām. Vēlāk, kad cilvēks pieaug, viņa dzīvību tāpat uz katra soļa apdraud sasaldēšanās, kāss, astma, bronhīts, kašķis, holera, vēzis, dilonis, dzeltenais drudzis, žults- pūšļa iekaisums, visādi tīfi, siena drudzis, malārija, apsaldējumu tulznas, hemoroīdi, zarnu iekaisums, gremošanas traucējumi, zobu sāpes, ausu sāpes, kurlums, mēmums, aklums, gripa, vēja bakas, govju bakas, melnās bakas, aknu kaites, aizcietē- jumi, dizentērija, kārpas, pūtes, furunkuli, karbunkuli, augoņi, tulznas, varžacis, audzēji, plaušu karsonis, smadzeņu atmiek- šķēšanās, melanholija un piecpadsmit citu vājprāta veidu; asiņaina caureja, dzeltenā kaite, sirds, kaulu, ādas, skalpa, liesas, nieru, nervu, smadzeņu, asins slimības; skrofuloze, paralīze, spitālība, neiralģija, trieka, krampji, galvassāpes, trīspadsmit reimatisma un četrdesmit seši ģikts paveidi, kā arī iespaidīgs skaits šādu vai tādu nepieklājīgu slimību, kuras nav pieņemts saukt vārdā. Bez tam… taču kāda jēga šo sarakstu turpināt? Ja šo sagrabējušās mašīnas bojāšanas līdzekļu vārdus iespiestu kaut ar vismazākajiem metāllējēju mākslai pazīstamajiem burtiem uz cilvēka ķermeņa, tad ar to pietiktu, lai to aizsegtu no citu skatieniem. Cilvēks nav nekas cits kā nāvējošu puvekļu krātuve, kas domāta neaptverami lielu baciļu armiju barošanai un izklaidēšanai, pie tam šo armiju uzdevums ir savu labdari pūdēt un iznīcināt, un katrai armijai uzticēta īpaša darba nozare. Uzglūnēšanas, vajāšanas, bojāšanas un iznīdēšanas process sākas līdz ar pirmo elpas vilcienu un bez mazākās žēlastības un līdzcietības turpinās lidz pat pēdējam.
Pavērojiet zināmas cilvēka ķermeņa detaļas. Kādam mērķim kalpo mandeles? Tās neveic neko derīgu; tām nav nekādas vērtības. Kaklā tām nav ko darīt. Tās ir tikai lamatas. Tām ir viens vienīgs uzdevums, viens vienīgs mērķis: nodrošināt savu īpašnieku ar angīnu, hronisku mandeļu iekaisumu un tamlīdzīgām veltēm. Un kam vajadzīgs aklās zarnas piedēklis? Pēc tā nav galīgi nekādas vajadzības, tas nedod ne mazākā labuma. Tas nav nekas cits kā apslēpts ienaidnieks, kura vienīgās intereses ir uzglūnēt neceļos aizgājušiem vīnogu kauliņiem un izmantot tos, lai izraisītu strutojošu iekaisumu. Un kam der vīriešu ciči? Praktiskam darbam tie neder ne tik, cik melns aiz naga, un kā rotājums arī neiztur kritiku. Kāpēc vīrietim aug bārda? No derīguma tai nav ne smakas; tā ir traucēklis, kas rada neērtības; visas nācijas to ienīst un vajā ar bārdas naža palīdzību. Un tāpēc, ka tā ir traucēklis, kas rada neērtības, Daba nekad, sākot no pārejas gadiem līdz kapam, neļauj izsīkt tās krājumiem, ņemiet, kuru vīrieti gribat. Jūs nekad neredzēsiet vīrieti ar pliku zodu. Turpretī mati! Tie ir jauka rota, labpatikas avots, labākais no aizsarglīdzekļiem pret zināmām bīstamām kaitēm, cilvēks vērtē tos augstāk par smaragdiem un rubīniem. Un tieši tāpēc Daba tos piestiprina pie galvas tik nevīžīgi, ka tie drīz vien nokrīt. Cilvēka redze, oža, dzirde, orientēšanās spēja ir gaužām nožēlojamas. Kondors saredz maitu piecu jūdžu attālumā; cilvēkam nav pat tāda teleskopa, kas ļautu to izdarīt. Dzinējsuns saož divu dienu vecas pēdas. Sarkankrūtītis dzird, kā tārps graužas cauri zemei. Kaķis, ko aizved projām slēgtā grozā, atrod ceļu uz mājām, kaut arī tās būtu divdesmit jūdžu attālumā un viņš apvidu nekad nebūtu redzējis.
Zināmas funkcijas, kas piemīt vājajam dzimumam, arī šķiet gaužām kroplīgas salīdzinājumā ar tām pašām funkcijām pie Augstākajiem Dzīvniekiem. Sievietēm tādi vārdi kā menstruācijas, grūtniecība un dzemdības nozīmē neaprakstāmas šausmas. Augstākajiem Dzīvniekiem šīs parādības nesagādā nekādas neērtības.
Kas attiecas uz ārējo iznesību — paskatieties uz Bengālijas tīģeri, šo grācijas, daiļuma, fiziskās pilnības, diženuma ideālu. Un tad paraugieties uz gaudeno radījumu, ko dēvē par Cilvēku. Viņš ir dzīvnieks ar parūku, trepanētu galvaskausu, dzirdes pastiprinātāju, mākslīgu aci, kartona degunu, porcelāna zobiem, sudraba rīkli un koka kāju — radījums, kas no galvas līdz kājām sastāv no vieniem ielāpiem un labojumiem. Ja šī antīkā būve viņā saulē netiks atjaunota, pēc kā viņš izskatīsies?
Taču vienā ziņā viņš ir neapstrīdami pārāks. Sis pārākums slēpjas viņa saprātā. Augstākie Dzīvnieki te netiek viņam ne tuvumā. Un dīvains un ievērības cienīgs ir fakts, ka viņam nekad nav piedāvātas debesis, kurās būtu paredzēta iespēja šo vienīgo pārākuma izpausmi papilnam izbaudīt. Pat, iztēlodamies debesis pats personiski, viņš nekad nav papūlējies nodrošināt tās ar intelektuāliem priekiem. Tā ir pārsteidzoša aizmāršība, kas izskatās pēc mēmas atzīšanas, ka debesis paredzētas vienīgi Augstākajiem Dzīvniekiem. Par to vērts padomāt, nopietni padomāt. Tas uzvedina mūs uz visai drūmu secinājumu: ka mēs nebūt neesam tik svarīgi, kā mums pašiem tas pastāvīgi liekas.