1. trusis. uz liecību pamata pierādīts, 1) ka Trusis, atsacījies iet armijā brīvprātīgi, tika iesaukts piespiedu kārtā un 2) kaujas priekšvakarā, atrodoties aci pret aci ar ienaidnieku, dezertēja. Kad apsūdzētajam jautāja, vai viņš vēlas ko sacīt savā labā, pirms pasludinās nāves spriedumu (jo viņš pārkāpis kara likumus, kas aizliedz būt gļēvam un dezertēt), viņš teica, ka neesot gribējis pārkāpt šo likumu, bet bijis spiests paklausīt kādam augstākam likumam, kam esot lielāks spēks par pirmo un kas to anulējot. Kad viņam jautāja, kas tas par likumu, viņš atbildēja: «Dieva likums, kas trusim liedz būt drosmīgam.»
Tiesas spriedums. Armijas priekšā degradēt; noraut uniformu; pakārt kaklā plakātu ar uzrakstu «Gļēvulis», aizvest uz ešafota un uzvilkt pie kāķa.
2. lauva. uz liecību pamata pierādīts, ka Lauva ar savu lielisko drosmi un nesalīdzināmo spēku un izturību izšķīris kaujas iznākumu.
Tiesas spriedums. Piešķirt hercoga titulu, uzstādīt Lauvas statuju, ierakstīt viņa vārdu ar zelta burtiem Slavas Tempļa tīstokļa pirmajā rindā.
3. lapsa. uz liecību pamata pierādīts, ka Lapsa pārkāpusi dievišķo likumu: «Tev nebūs zagt». Uz jautājumu, ko viņa var sacīt sev par attaisnojumu, viņa aizbildinājās, ka bijusi spiesta paklausīt dievišķajam likumam: «Lapsai būs zagt».
Tiesas spriedums. Mūža ieslodzījums.
4.zirgs. uz liecību pamata pierādīts, ka viņš pavadījis daudzas dienas un naktis bez uzraudzības aplokā kopā ar mājputniem un tomēr uzveicis kārdinājumu.
Tiesas spriedums. Lai viņa vārds top godāts; lai viņa varoņdarbu pasludina atklātībai un cildina visā zemē.
5. vilks. uz liecību pamata pierādīts, ka viņš pārkāpis li- kurnu: «Tev nebūs nokaut». Mēģinādams panākt sprieduma atcelšanu, viņš aizbildinājās ar savas dabas likumu.
Tiesas spriedums. Nāve.
6. aita. uz liecību pamata pierādīts, ka tai daudzreiz bijusi iespēja nogalināt un izdarīt masu slepkavības, taču tā nav ļāvusies kārdinājumam.
Tiesas spriedums. Lai tās tikums paliek mūžīgā piemiņā.
7. Mašīna.
Tiesnesis: Apsūdzētā, ir pierādīts, ka jūs esat nepārdomāti plānota un slikti konstruēta. Ko jūs varat teikt savā labā?
Atbildētāja: Es sevi neizgudroju, es sevi nekonstruēju.
T i e s n e s is: Ir pierādīts, ka jūs esat kustējusies, kad jums to nevajadzēja darīt; ka jūs esat novirzījusies sānis tad, kad jums vajadzēja braukt taisni; ka jūs esat ātri skrējusi cauri gājēju pūlim, kad likums un sabiedrības drošība šādu steigu noliedz; ka jūs, lai ietu kur iedama, atstājat aiz sevis nelabu smaku un nemaz nemēģināt laboties, lai gan zināt, ka tas ir nepieklājīgi un citas mašīnas cenšas to nedarīt. Ko jūs varat sacīt sev par attaisnojumu?
Atbildētāja: Es esmu mašīna. Es esmu sava uzbūves likuma verdzene, man tas jāklausa vienmēr un visur. Pati es nedaru nekā. Manus spēkus iedarbina ārēji faktori, es tos nekad neiedarbinu pati.
Tiesnesis: Varat būt brīva. Jūsu paskaidrojums ir pietiekams. Jūs esat diezgan nožēlojams radījums, kam piemīt dažas labās un dažas sliktas īpašības; taču piedēvēt jums personiskus nopelnus par uzvedību, kas izriet no pirmajām, un nopelt par izturēšanos, kas izriet no otrajām, būtu negodīgi un netaisni. Tas ir, attiecībā uz mašīnu — uz mašīnu.
dievišķais saprāts
Viņš radīja visu esošo. Visuma nav tadas lielas vai mazas lietas, ko Viņš nebūtu radījis. Viņš pasludināja Savu darbu par «labu». Šis vārds ietver visu; uz katras detaļas tas uzspiež viņa atzinīgā vērtējuma zīmogu; ikvienu detaļu tas cildina. Mēs arī tās atzīstam un cildinām — ar mēli. Mēs darām to skaļi, mēs darām to dedzīgi — kā arī apdomīgi. Apdomīgi. Jo mēs neielaižamies sīkumos. Ik dienas mēs izlejam veselu neapmierinātības, nopēlumu, nosodījumu, kaislīga sašutuma straumi uz krietnu tiesu no viņa darba — tikai ne skaļi. Nē, mūs nenodod mūsu vārdi, bet mūsu darbi. Mūsu vārdi ir vieni vienīgi komplimenti, un tie Viņu apmāna. Katrā ziņā apmāna. Tie liek Viņam domāt, ka mēs atzīstam it visu, ko Viņš darījis.
Tā vismaz mēs iedomājamies. Gadsimtiem ilgi mēs esam mācījuši sevi ticēt, ka, apslēpjot nepatiku, aprokot to zem lišķīgu melu kalna, Viņš to neapjauš, neievēro, redz tikai komplimentus un ļaujas apkrāpties. Bet vai tiešām tā ir? Paši savā starpā mēs atzīstam, ka darbi runā skaļāk par vārdiem, taču esam sev iegalvojuši, ka ar Viņu ir citādi; mēs iedomājamies, ka Viņu interesē vienīgi vārdi — troksnis: ja mēs tos krietni izpušķosim, tie padarīs Viņu aklu pret darbiem, kas šos vārdus bez žēlastības apgāž.
Taču, runājot nopietni, vai gan kāds tam īsti tic? Vai ticēt tam nenozīmē nekaunīgi apvainot Augstāko Saprātu? Vai gan kādam iešausies galvā pilnā rīklē slavēt mātei visus tās bērnus, ja viņš tanī pašā laikā ņemsies vienu no tiem pliķēt? Vai šāda rīcība nepārvērtīs mūsu liesmaino daiļrunību par pēdējo aplamību? Vai māti varēs apkrāpt? Vai viņa nejutīsies aizvainota — turklāt aizvainota līdz sirds dziļumiem?
Bet paraugieties, ko mēs darām, ja runa ir par Viņu. Mēs atzīstam visus Viņa darbus un slavējam tos kvēlā sajūsmā — vārdos, tai pašā laikā nosizdami mušu, kas ir gluži tāds pats Viņa radījums kā jebkurš cits un bijis ietverts un cildināts mūsu vētrainajās slavas dziesmās. Mēs ne vien nositam mušu, bet darām to ar bezgalīgu sašutumu, izrādīdami pat naidu, niknumu, atriebes kāri; mēs uzlūkojam šo radījumu ar pretīgumu un riebumu, kas būtībā nozīmē nicināšanu, kaut gan nupat to slavējām, atzinām, cildinājām. Mēs slavējām to tās Radītājam, bet tagad mūsu rīcība šo Radītāju apvaino. Slavēšana bija negodīga, rīcība — godīga, cildinājumi — liekulīga pļāpāšana, sitiens — neviltotu jūtu izpausme.
Mēs nežēlīgi vajājam ne vien mušu, bet arī blusu, žurku, čūsku, slimības dīgli un tūkstošiem citu radījumu, ko Viņš pasludinājis par labiem, ar kuriem bijis apmierināts un kurus mēs skaļi slavējam un cildinām — ar mēli, lai pēc tam ņemtos šos mīļos kustonīšus iespējami lielākos apjomos postīt, vajāt un ar ļaunu prieku iznīcināt.
Skaidrs, ka tas nav ne labi, ne gudri, ne taisnīgi. Tas rada melus un nepatiesību. Vai tiešām Viņš jutīsies apvainots, ja mēs sāksim rīkoties citādi un stāsimies Viņa vaiga priekšā ne vien ar patiesiem darbiem, bet ari ar patiesiem vārdiem? Vai mēs nevaram paļāvīgi un bez bailēm pārmainīt savus vārdus un teikt:
«Ak Patiesības Avots, mēs esam melojuši un nožēlojam. Uzklausi, ko mēs atzīstamies jutuši no laika gala, bet gļēvi noslēpuši no Tevis: mēs pazemīgi slavējam un cildinām daudzus no Taviem darbiem un esam pateicīgi, ka tie atrodas Tava kāj- soliņa — zemes virsū, taču par visiem mēs to nevaram sacīt.»
Ar to pietiktu. Uzskaitīt izņēmumus nebūtu nekādas vajadzības.