Fragments no manuskripta «•Klaidonis ārzemēs», 1879.
TAGAD parunāsim par cietsirdību, nežēlību un slepkavošanas tieksmi. Tās gan nav daļēji civilizētajām pasaules tautām nekāda rota, taču tanī pašā laikā tās diezin vai var saukt arī par trūkumiem. To saknes, dabiski, meklējamas sabiedriskajā sistēmā; bez minētajām parādībām šī sistēma nebūtu pilnīga. Jāteic, ka te ļoti grūti novilkt precīzu robežu starp frančiem, komančiem un dažām citām tautām, kas atrodas uz vienāda tikumiskā un sabiedriskā līmeņa. Vaļsirdīgi jāatzīst, ka vienā ziņā komanči stāv augstāk par frančiem, proti, viņi nekaujas savā starpā, turpretī franču iemīļotā izprieca kopš neminamiem laikiem bijusi savu tautas brāļu dedzināšana un slaktēšana. Neviens ierocis nav izdzēris tik daudz franču asiņu kā franču zobens. Neviens naids nav bijis nepielūdzamāks par francūža naidu pret savu brāli. Neviena cita dzīva radījuma reliģija neveic tādus mežonīgas slepkavošanas brīnumdarbus kā lēnprātīgā un kautrā franču reliģija. Taču pēdējā piezīme attiecībā uz minēto salīdzinājumu nav īsti taisnīga, jo komančam nav reliģijas un tātad nav arī neatliekamas vajadzības nogalināt savu brāli, lai uzvestu to uz pareizā ceļa.
Turki, kā arī daudzas citas no mazattīstītajām tautām, ir kāvušies paši savā starpā, taču patiesībā pilsoņu karš augstāko pilnību (kā niknuma un iedarbīguma, tā arī nerimtīgas rosmes un izturības ziņā) sasniedzis vienīgi divās sabiedriskās organizācijās, proti, franču un Kilkenijas kaķu[7] sadraudzībā.
Es loti šaubos, vai franči ir nežēlīgāki par komančiem; manuprāt, viņi tikai ir atjautīgāki savās metodēs. Ja to izdosies pierādīt, tad šis fakts liecinās, ka francūzis ir augstāka būtne par komanču. Franču muižniecība izgudrojusi vairākas pārsteidzošas un apbrīnojamas paražas un, pateicoties cilvēku viedajai lēnprātībai, saglabājusi tās veselu gadu tūkstoti. Izrentējis zemniekam zemi, aristokrāts, dzenoties pakaļ medījumam, drīkstēja nomīdīt ražu, nemaksājot par nodarīto postu ne graša. Viņam bija arī tiesības aizliegt zemniekam celt ap savu īpašumu mūrus vai žogus, lai izsargātos no plēsīgiem zvēriem, jo žogi traucēja medības. Tāpat kungam bija tiesības turēt baložu būdu, nemaksājot par graudiem, ko putni noēda; toties viņam bija brīv sodīt jebkuru nelaimīgo, kurš bija kādu no šiem radījumiem nejauši nogalinājis. Bez tam kungam bija tiesības turēt dzirnavas un maizes ceptuvi un piespiest vienkāršo tautu tajās malt un cept, un maksāt divkāršu cenu. Kungam bija arī tiesības sagrābt atraitņu un bāriņu zemi un mantu, ja ģimenes galva nomira, neatstājis testamentu. Kungs drīkstēja atņemt apmēram piekto daļu no pārdošanas naudas, ja zeme, kas atradās viņa jurisdikcijā, pārgāja citās rokās. Taču tās ir sīkas cietsirdības izpausmes — tādas varētu izgudrot un paciest jebkura daļēji civilizēta sabiedrība. Uz augstākas pakāpes stāv dažas citas, proti, kunga tiesības likt zemniekam pēc smagā dienas darba sēdēt visu nakti pie dīķa un plīkšķināt ar rīkstēm pa ūdeni, lai aizgaiņātu vardes, kuru kurkstēšana varētu traucēt augstā kunga dusu; viņa tiesības uzšķērst zemnieka vēderu un sildīt tajā savas kājas, kad medības dižo kungu nogurdinājušas un viņam kļuvis auksti; un beidzot nāk le droit du seig- neur[8] — lietosim franču nosaukumu, lai neaptraipītu dzimto valodu. Varbūt komanči varētu šīs pēdējās trīs tiesības pārtrumpot, bet daudz efektīgāku viņi neko neizgudrotu. Tomēr visaugstākos kalngalus franču atjautība sasniedza revolūcijas laikā, kad kailus vīriešus sasēja kopā ar kailām sievietēm un meta upē.
Izdomāt tik lielisku paņēmienu nebūtu komanču spēkos. Tāpēc te komanči cieš neveiksmi un franči aiziet viņiem priekšā.
Tā kā tas noticis pirms nepilniem simt gadiem, mums ir pamats domāt, ka franči vēl nav zaudējuši savu izdomas spēju, kā arī varbūt tieksmi to vingrināt.
Vienā ziņā franči ir gandrīz nepārspējami. Pašas debesis šķiet viņiem dāvājušas slepkavošanas tieksmi. Nevienai citai tautai tā tik lielā apjomā nav piešķirta. Gadsimtiem ilgi frančiem uz to piederējušas gandrīz vai monopoltiesības. Jau labu laiku pirms sv. Bērtuļa nakts viņi bija iepazinuši un iemīlējuši bezgala jaukos slaktiņa priekus. Tomēr sv. Bērtuļa nakts ir tik monumentāla, ka tās milzīgajā ēnā pazūd viss cildenais agrak notikušo slepkavību pulks; mēs redzam tās tik miglaini, ka gandrīz palaižam garām nepamanītas, taču tās tik un tā ir notikušas. Ja dažas no pašām lielākajām būtu izdarītas Anglijā, tad tās līdzīgi aptumsumam izdzēstu šīs zemes vēstures sauli; bet, tā kā tās notiek slaktēšanas dzimtenē, tad liekas tikpat dabiskas un piedienīgas kā spitālīgajam lepras plankumi un piesaista sev tikpat niecīgu uzmanību.
Sv. Bērtuļa nakts neapstrīdami ir vislieliskākais šāda veida šedevrs, kāds pasaulē jebkad izplānots un veikts. Tanī savu roku pielika visi diženākie cilvēki, karali un karalieni māti ieskaitot. Tas notika 1572. gadā. Iemesls bija nesaprašanās kādā reliģiskā jautājumā. Francūzis ir bezgala dievbijīgs. Viņš neapmierinās ar to, ka pats ir dievbijīgs, viņš prasa, lai dievbijīgs būtu arī kaimiņš, citādi viņš ņem un nosit to un tādējādi padara dievbijīgu. Jā, ja šis kaimiņš atsakās svēti dzīvot, francūzis paņem cirvi un ar tā palīdzību nostata stūrgalvīgo uz pareizā ceļa. Francūzis ir sabiedriska būtne un nevēlas uzturēties debesīs vienatnē, tāpēc viņš savlaicīgi gādā par biedriem. Laikā, par kuru es runāju, reliģijas jautājumos neceļos noklīdis bija ne viens kaimiņš vien, bet puse no visas tautas. Tas nu bija gaužām nelabi. Katoļu partijas vadoņi dziļi cieta, redzot, kā izplatās šī baismīgā apgrēcība, un sāka apspriesties, kā šo kaiti vislabāk izdziedēt. Karaliene māte, kuras gudrība un dievbijība bija sasniegušas augstāko pilnības pakāpi, ieteica parasto tautisko līdzekli — slaktiņu. Ierosinājumu pieņēma; tāpat kā citi cilvēki pasūta brokastis, te tika pasūtīts slaktiņš. Nolēma, ka pie labā darba jāķeras kādā pusnaktī starp divām augusta dienām, par to informēja arī attiecīgos pilsoņus lielās un mazās pilsētās. īsteni dievbijīgie spodrināja ieročus, glabāja savu noslēpumu un gaidīja. Viņi, kā parasti, apciemoja un uzņēma ari savā namā grēcīgos kaimiņus, kas nekā nenojauta, un nelaimes mākoņi gaisā nemaz nelikās manāmi. Karalis uzturēja visdraudzīgākos sakarus ar grēcinieku vadoni, un, ja šis vadonis būtu bijis acīgāks, viņš ievērotu šauteni, ar kuru viņa majestātei mazliet vēlāk labpatika no pils loga lētticīgo ievainot.
Noliktā stunda pienāca, un baigās pusnakts trauksmes skaņas pāršķēla klusumu. Dievbijīgie bija gatavi, grēcīgos pārsteidza pilnīgi negaidot. Taisnigie iebruka mājās, slepkavoja vīriešus un sievietes gan guļamistabās, gan uz kāpnēm; bērnus trieca ar galvu pret sienu. Dievam patīkamie darbi turpinājās divas dienas un trīs naktis; nogalināto ķermeņi aizsprostoja upes, ielās slējās līķu kaudzes, gaiss bija pilns smirdoņas, kas plūda no to ļaužu pūstošajām miesām, kurus bija pazudinājis pašu atjautas trūkums, jo viņi bija franči un, ja šī doma viņiem būtu ienākusi prātā pirmajiem, viņi būtu apslaktējuši savus pretiniekus. Sais divās vai trijās dienās Francijā gāja bojā septiņdesmit tūkstoši dzīvību, un īsteno ticību varoņdarbs tā spēcināja, ka otra puse nekad vairs nespēja nopietni apdraudēt tās kundzību.
Protams, kopš tā laika notikuši arī citi franču slaktiņi. Visai ilgs un patīkams bija Terora laiks, un ir savi piemēriņi arī mūsu dienās, it īpaši 2. decembra asinspirts un dažas apkaušanas Komūnas laikā, franču-prūšu kara beigās. Taču ne ar vienu no tiem franči nelepojas tā kā ar savu nesalīdzināmi burvīgo sv. Bērtuja nakti.
Visvaldzinošākā franču rakstura īpašība, kas iedveš vislielākās cerības misionāriem, ir viņu apbrīnojamā un nepārspējamā paklausība. Mēs par lēnprātīgiem uzskatām trušus. Bet kas gan ir truša lēnprātība pret francūža lēnprātību? Vai atradīsies kāds trusis, kas veselus tūkstoš gadus no vietas bez viena atelpas brīža ļausies sevi apspiest, apvainot un mīdīt kājām, ne reizes nemēģinādams kost pretī? Visa Eiropa ir nosēta ar mazām, drosmīgām savienībām, kas atkal un atkal ceļ galvu pret saviem varenajiem apspiedējiem un panāk taisnības uzvaru. Sīs savienības pat grūti uzskaitīt. Vilhelmi Telli un Voti Taileri sastopami gandrīz visur, izņemot Franciju. Tomēr sacēlās beidzot pat Francija —un būtu gluži apmierināta atgriezusies savā trušu būrī, ja muļķa karalis iedotu tai pļauku un konfekti, bet viņa stilā nebija darīt īstajā laikā to, kas vajadzīgs, un tā nu izdevība aizgāja viņam gar degunu. Tad nācija nometa savu trušādu un apģērba otru tautisko tērpu — tīģerādu; kad, apbruņojusies līdz zobiem, tai mācās virsū visa Eiropa, tauta paspēra vēl soli uz priekšu un pierādīja savu vīrišķību, būdama, bez šaubām, pārsteigta, ka šīs īpašības tai izrādījies tik daudz. Napoleons, lielais ārzemnieks, attīstīja tautas kara mākslu līdz pēdējai iespējai un, dabūjis to gatavu, ietērpa nāciju atkal trūš- ādiņās un uzlika tai uz kakla savu papēdi, un nācija cildināja viņu par to līdz debesīm. Napoleons III aprūpēja frančus tādā pašā garā, un viņi jutās dziļi apmierināti.
Ārzemnieki vispār izdarījuši frančiem vērtīgus pakalpojumus. Francijas dižvīri bieži jo bieži nākuši no ārzemēm — tagadējais laiks nav izņēmums, — un šie viedie ļaudis, liekas, itin labi izpratuši, kā izdabāt vidusmēra pilsonim. Vidusmēra pilsonim vajadzīga «slava» — tas nu ir galvenais; pēc iespējas vairāk slavas, pēc iespējas vairāk trokšņa, pēc iespējas vairāk greznības, pēc iespējas vairāk brālības un vienlīdzības, pēc iespējas vairāk karnevālu un citu bezjēdzīgu vizuļu; pēc iespējas vairāk blēņu un plātīšanās, pēc iespējas vairāk pārliecības, ka visas pasaules skatieni pievērsti viņam, ka viņa sieva dod likumus modēm un viņš pats — smalkajām (lasi: ārišķīgajām) manierēm; pēc iespējas vairāk atgādinājumu, ka viņa valodu
Francūža lēnprātība, kā jau teicu, ir viņa visbrīnišķākā nacionālā rakstura īpašība, kas drīz kļūs arī visnoderīgākā, jo ar tās palīdzību mūsu misionāri pacels viņu augšup tāpat, kā parasti aiz ausīm paceļ trusi. Francūzis sastāv no vissīkākajiem sīkumiem, kādus vien var iedomāties, un no vislielākajiem lielumiem.[11] tīģeris, kas viņā mīt, — slepenais, asinskārais, slepkavīgais instinkts — ļauj pēc pienācīgas apvaldīšanas un kārtīgas dresūras iztaisīt no viņa vislabāko kareivi. Truša paklausība, ko viņā ieaudzinājusi gadsimtiem ilgā samierināšanās ar pārestībām un apvainojumiem, ļauj viņam nekurnot panest dresūras spaidus. Francūža milzīgā godkāre mudina viņu darīt brīnumus mākslā, zinātnē, valsts vadīšanā un literatūrā, — brīnumus, kas jebkurā citā viestu bailes, taču francūža kaislā un traka iztēle, viņa nerimtīga enerģija un uzcītība ļauj iesākto sekmīgi novadīt galā.
Ja nu man izdevies savas ieceres realizēt, tad esmu spējis parādīt, ka francūzis vienā ziņā ir pārāks par ķīnieti; otrā — vienāds ar turku un dahomieti un laikam sevišķi daudz neatpaliek no komanča. No sirds cerēju, ka man šai darbā sekmēsies, un domāju, ka tā arī ir noticis. Manuprāt, nav jāšaubās, ka Francijai ir tiesības ieņemt cienīgu vietu mūsu zemeslodes daļēji civilizēto tautu vidū.
Es lieku milzīgas cerības uz Franciju un no sirds kvēli ilgojos redzēt tās tikumisko un garīgo pacēlumu un apgaismību. Taču es zinu un jūtu, ka šo diženo atdzimšanu nevarēs visā pilnībā sagatavot ar vietējās amerikāņu kolonijas ierobežotajām un nesistemātiskajām pūlēm, lai cik rosīgas, vērtīgas un dievbijīgas tās būtu, — nē, ir tikai viens ceļš, proti, izmantot speciāli apmācītu laicīgu amerikāņu misionāru korpusu, kura locekļi būtu apbruņoti ar oficiālām dienesta pakāpēm (pašaizsardzības nolūkos), apgādāti ar goda leģiona lentīti (lai padarītu viņus nemanāmākus un tā paglābtu no skaudības un liekas uzmanības) un saņemtu no valdības algu (līdzekļus varētu smelt no īpaši uzlikta nodokļa). Tad nu iesim visi talkā un sniegsim palīdzību francūzim! Iedegsimies mīlestībā pret šo noniecināto un pazemoto starplocekli, kas cilvēku saista ar pērtiķi, celsim viņu augšup un padarīsim par savu brāli!