«NEESMU jums stāstījis par cilvēku ne mazāko nepatiesību.» Jums man jāpiedod, ja šie vārdi manās vēstulēs dažreiz atkārtosies; gribu, lai jūs pret maniem stāstiem izturētos ar vajadzīgo nopietnību, bet jūtu, ka gadījumā, ja es būtu jūsu vietā un jūs manā, man laiku pa laikam derētu šāds atgādinājums, citādi mana ticība varētu izsīkt.
Jo nemirstīgam garam cilvēkā viss liekas dīvains. Uzskati par lietām mums ir citādi, mēra izjūta — ne uz to pusi kā viņam, bet vērtību nojēgumi — tik pretēji, ka par spīti mūsu lielajām garīgajām spējām diez vai pats apdāvinātākais no eņģeļiem jebkad spēs līdz galam izprast viņa viedokli.
Te būs raksturīgs piemērs: viņš iztēlojies paradīzi, neietilpnādams tajā augstāko no visām savām baudām — ekstāzi, kas ikviena viņa cilts (tāpat kā mūsējās) piederīgā sirdī ieņem pašu pirmo vietu, — dzimumsakarus.
Te nu cilvēku varētu pielīdzināt ceļiniekam, kas, nonācis svelmainā tuksnesī, patlaban taisās izlaist garu, bet tad izdzird glābēja balsi, kura piesola visu ilgoto, lūgdama atteikties tikai no kaut kā viena, — un ceļinieks atsakās no ūdens!
Cilvēka paradīze ir uz mata tāda pati kā viņš: dīvaina, interesanta, pārsteidzoša, groteska. Tajā, goda vārds, nav atradusies vieta nekam, ko cilvēks patiesi augstu vērtē. Tā sastāv vienīgi no izpriecām, kas te, uz Zemes, cilvēkam pagalam nepatīk, un tomēr viņš ir cieši pārliecināts, ka paradīzē tas būs tieši viņa gaumē. Vai nav jocīgi? Vai nav interesanti? Un nedomājiet, ka es pārspīlēju, es to nedaru. Minēšu jums faktus.
Vairākums cilvēku nedzied, vairākums cilvēku neprot dziedāt, vairākums cilvēku neparko nepaliks tur, kur citi dzied, ja dziedāšana turpināsies ilgāk par divām stundām. Ievērojiet to.
No simt cilvēkiem labi ja divi prot spēlēt kādu mūzikas instrumentu, un tai pašā simtā neatradīsies pat četri, kam gribētos to iemācīties. Arī šo lieciet aiz auss.
Daudzi cilvēki skaita lūgšanas, bet lielākajai tiesai to nepatīk darīt. Tikai nedaudzi purpina garos pātarus, pārējie izvēlas ko īsāku.
Nedomājiet, ka visiem, kas iet uz baznīcu, patiktu turp iet.
Četrdesmit deviņiem cilvēkiem no piecdesmit Svētdienas ievērošana ir gaužām apnicīgs un garlaicīgs pienākums.
Divas trešdaļas no tiem, kas svētdienās tup baznīcā, pagurst, kad dievkalpojums vēl nav ne pusē, bet pārējie — pirms tas beidzas.
Pats priecīgākais visiem ir brīdis, kad garīdznieks paceļ rokas, lai dotu svētību. Visu baznīcu pāršalc klusa atvieglojuma nopūta, kurā skaidri jaušama pateicība.
Nav nācijas, kas nenoskatītos augstprātīgi uz visām pārējām nācijām. .
Nav nācijas, kas neizjustu pret pārējām nepatiku.
Nav tādas baltās nācijas, kas nenicinātu visas pārējās nācijas ar jebkuru ādas krāsu un neapspiestu tās, kad vien var.
Baltie nemēdz saieties ar «melnajiem velniem», nedz arī ar tiem precēties.
Viņi nelaiž tos savās skolās un baznīcās.
Visa pasaule neieredz ebrejus un cieš viņus tikai tad, ja viņiem ir nauda.
Lūdzu jūs visus šos faktus labi iegaumēt.[1]
Tālāk. Nav tāda normāla cilvēka, kuram patiktu troksnis.
Turpretī visiem, kā normāliem, tā nenormāliem, patīk dažādība. Vienmuļa dzīve viņiem ātri apnīk.
Katrs cilvēks atbilstoši intelektuālajām spējām, kas viņam piešķirtas, pastāvīgi un nepārtraukti vingrina prātu, un šie vingrinājumi ir varen būtiska, vērtīga un svarīga viņa dzīves sastāvdaļa. Kā visneattīstītākajam, tā arī visizglītotākajam cilvēkam piemīt kāda kripata dotību, un viņš izjūt lielu apmierinājumu, tās parādot, pierādot un pilnveidojot. Palaidnis, kas pārspēj savu biedru rotaļās, sajūsmas pilns vingrinās tikpat cītīgi kā skulptors, gleznotājs, pianists, matemātiķis un visi pārējie. Neviens no viņiem nevarētu justies laimīgs, ja viņa talantam liegtu izpausties.
Tagad nu jūs dzirdējāt visus faktus. Jūs zināt, kas cilvēkiem patīk un kas nepatīk. Un, raugiet, cilvēce izgudrojusi paradīzi pēc savas saprašanas, pilnīgi bez kāda cita palīdzības: miniet, kāda tā ir! Deru, ka neuzminēsiet, kaut arī lauzītu galvu pusotra tūkstoša mūžību! Pats asākais prāts, kāds vien jums vai man pazīstams, to nespētu, lai arī pūlētos piecdesmit miljonu mūžību. Lai iet, es jums to pastāstīšu.
1. Vispirms atgādināšu jums pārsteidzošo faktu, ar kuru sāku, proti: kaut gan cilvēks, tāpat kā nemirstīgie, krietni vien augstāk par visiem citiem priekiem, dabiski, stāda dzimumsakarus, tomēr viņš nav ierādījis tiem vietu savā paradīzē! Viņu jau satrauc pati doma par tiem; iespēja šos sakarus baudīt dara viņu traku; nonācis šādā stāvoklī, viņš ir gatavs likt uz spēles ir dzīvību, ir labo slavu, ir visu — pat savu muļķīgo paradīzi, lai tikai izmantotu gadījumu un sasniegtu gaužām brīnišķo kulmināciju. No jaunības dienām līdz pusmūžam kā vīrieši, tā sievietes bez mazākā izņēmuma savienošanās aktu stāda augstāk par visām citām baudām, kopā ņemtām, un tomēr, kā jau teicu, tam nav atradusies vieta viņu paradīzē, to aizstāj lūgšana.
Jā, šo aktu viņi vērtē bezgala augstu, taču, tāpat kā visi citi tā dēvētie cilvēku «labumi», tas ir bezgala nožēlojams. Pat visideālākajā gadījumā šis akts viņiem ir neiedomājami īss, tas ir, raugoties no nemirstīgas būtnes viedokļa. Kas attiecas uz tā atkārtošanu, tad tajā cilvēks ir tik ierobežots, ka … nē, nemirstīgie to galīgi nespēs saprast. Mēs, kas baudām minēto tīksmi un tās augstāko ekstāzi bez pārtraukuma un apstājas gadsimtiem ilgi, nekad nebūsim spējīgi pa īstam un ar piedienīgo līdzjūtību izprast, cik drausmīgi nabagi cilvēki ir attiecībā uz visu, kas saistās ar šo bagātīgo dāvanu, kura, piemītot kādam tik plašā mērā kā mums, padara visus pārējos priekus par tik nenozīmīgiem, ka par tiem nav vērts pat muti dzisināt.
2. Cilvēku paradīzē visi dzied. Cilvēks, kas Zemes virsū nav dziedājis, tur dzied; cilvēks, kas Zemes virsū to nav pratis, tur tiek apveltīts ar šo māku. Un šai vispārējai dziedāšanai nav nejaušs, gadījuma raksturs; tā neapklust ne mirkli; ik dienas tā turpinās no rīta līdz vakaram, pa divpadsmit stundām pēc kārtas. Un neviens nemūk projām, kaut gan virs Zemes tāda vieta būtu tukša jau pēc divām stundām. Un dziedāt dzied tikai korāļus. Nē, kur nu — vienu vienīgu korāli. Vārdi allaž ir vieni un tie paši, skaitā apmēram desmit. Korālī nav ne jausmas no ritma vai dzejiskuma: «Ozianna, ozianna, ozianna, Kungs Dievs Cebaot, alelūja, alelūja, alelūja, cššš, bum! … A-ā-ā!»
3. Tai pašā laikā visi kā viens spēlē arfas — visi šie miljonu miljoni! — lai gan uz Zemes neatrastos pat divdesmit no tūkstoša, kuri prastu spēlēt mūzikas instrumentus vai gribētu to iemācīties.
Iedomājieties šo apdullinošo skaņu viesuli — miljonu miljoniem balsu, kas brēc visas reizē, un miljonu miljoniem arfu, kas ļerina tām pretī! Sakiet man: vai tas nav briesmīgi, vai tas nav riebīgi, vai tas nav nejēdzīgi?
Un atcerieties: tā ir slavas teikšana, komplimenti, glaimi, zemošanās! Vai gribat zināt, kas ir ar mieru panest tādus dīvainus, trako nama cienīgus aurus? Un kas tos ne tikai pacieš, bet par tiem priecājas un līksmo, kas tos gaida un pat pieprasa? Aizturiet elpu!
Tas ir dievs! Es gribu teikt, cilvēku cilts dievs. Viņš sēž tronī, divdesmit četru dižciltīgāko augstmaņu, kā arī citu galminieku pulka ielenkts, nolūkojas uz saviem sajūsmā trakojošajiem pielūdzējiem, kas aizņem nebeidzamu jūdžu lielu platību, un smaida un ņurrā aiz labsajūtas, un apmierināts māj uz ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem, — esmu gatavs derēt, ka visā bezgalīgajā Visumā vēl neviens nav izdomājis muļķīgāku un naivāku ainu.
Nav grūti noģist, ka šīs paradīzes izgudrotājs nav to izdomājis pats, bet paraugam vienkārši paņēmis ceremonijas no kādas niecīgas monarhijas, kas sameklēta nez kur austrumu pažobelēs.
Neviens normāls baltādainais cilvēks nevar paciest troksni. Un tomēr viņi vienā mierā pieņem šādu paradīzi — itin nemaz nedomājot, neprātojot, nepētot — un pat no sirds vēlas turp nokļūt! Dziļi dievbijīgi sirmgalvji lielāko daļu sava laika veltī sapņiem par laimīgo dienu, kad atstās Zemes dzīves rūpes un sāks baudīt minētās vietas svētlaimi. Tai pašā laikā skaidri redzams, cik tā viņu acīs nereāla un cik maz viņi patiesībā tai tic: ne velti viņi nepavisam negatavojas milzīgajai pārmaiņai — nevienu jūs neredzēsiet vingrināmies arfas spēlē, nevienu nedzirdēsiet arī dziedam.
Kā jau redzējāt, šo neparasto kumēdiņu mērķis ir teikt slavu — slavu, ko pauž korālis, slavu, kas izteicas ceļu locīšanā. Tas aizstāj «baznīcu». Turpretī te, zemes virsū, cilvēki nespēj
panest lielas dievkalpojumu devas: stunda un ceturksnis — tas ir lielākais — un arī ne biežāk par reizi nedēļā. Tas ir, svētdienās. Vienā dienā no septiņām, un pat šādos apstākļos viņi pēc savas dieva pielūgšanas ceremonijas pārāk neilgojas. Bet ko viņiem sola paradīze? Dievkalpojumu, kas ilgs mūžīgi mūžam, un Svētdienu, kura nekad nebeigsies! Viņiem ātri apnīk pat šejienes īsā svētdiena, kas nāk tikai reizi nedēļā, un tomēr viņi kāro, lai tā vilktos mūžīgi; viņi sapņo par to, runā par to, savā prātiņā iedomājas, ka tīri vai alkst pēc svētlaimes, kuru tā sola, aizkustinošā vientiesībā iztēlojas, ka tādā paradīzē būs pagalam laimīgi.
Un tas viss notiek tāpēc, ka viņi vispār nespēj domāt: viņiem tikai šķiet, ka viņi domā. Patiesībā viņi domāt nemaz nav spējīgi; no desmit tūkstošiem cilvēku neatradīsies pat divi, kam būtu ar ko domāt. Bet kas attiecas uz iztēli… Palūkojieties uz viņu paradīzi! Viņi to pieņem, atzīst un par to sajūsminās. Tā vien pietiek, lai jūs gūtu izsmeļošu priekšstatu par viņu saprātu.
4. Viņu paradīzes autors sabāž tur bez kādas izvēles visas nācijas. Un turklāt uz pilnīgas vienlīdzības pamata; neviena nav nedz augstāka, nedz zemāka par otru; visiem jābūt «brāļiem», jāturas kopā kā salipušiem, kopā jāskaita pātari, kopā jālerina arfas, kopā jāvelk ozianna — gan baltajiem, gan melnādainajiem, gan ebrejiem, gan visiem pārējiem, atšķirības nav galīgi nekādas. Te, uz Zemes, visas nācijas nīst cita citu, pie tam nav tādas, kura nenīstu ebrejus. Un tomēr ikviens dievbijīgs indivīds šo paradīzi dievina un par varas mākti grib turp nokļūt. Pavisam neliekuļoti. Un, kad uznāk svētā jūsma, viņam rādās, ka viņš to vien alkst kā ietikt tur, krist visām Zemes ciltīm ap kaklu un tik spiest tās pie savām krūtīm!
Cilvēks nudien ir tīrais brīnums! Man gribētos zināt, kas viņu izdomājis.
5. Katram cilvēkam uz Zemes piemīt sava tiesa saprāta, vai nu liela, vai maza; un viņš lepojas ar to, lai kāda tā ari būtu. Viņa sirds pildās ar pašapziņu, arī dzirdot savas cilts lielo domātāju vārdus, un viņam ļoti tīk klausīties stāstus par to lieliskajiem sasniegumiem. Jo viņu dzīslās rit vienas asinis, un, iemantojot slavu sev, šie domātāji padarījuši slavenu arī viņu. «Redziet, ko spēj cilvēka saprāts!» viņš izsaucas un uzskaita visu laikmetu gudros vīrus, atsaucot atmiņā nemirstīgās grāmatas, ko tie dāvājuši pasaulei, tehnikas brīnumus, kurus tie izdomājuši, un visu slavas spožumu, kādā tie ietērpuši zinātni un mākslu; to priekšā cilvēks noņem cepuri, tikpat kā uzlūkodams karaļus, un neliekuļoti apliecina tiem visdziļāko un sirsnīgāko cieņu, kādu vien spēj izgudrot viņa līksmes pilnā sirds, tā paceldams saprātu augstāk par visu, kas vien ir viņa pasaulē, un nosēdinādams to tronī augšā pie debesu velves kā augstāko valdnieku, kam nedrīkst ne pirksta piedurt. Taču pēc tam viņš safabricē paradīzi, kurā nav atrodama pat nožēlojama drusciņa saprāta!
Jūs teiksiet, ka tas ir dīvaini, jocīgi, nesaprotami. Un tomēr tā, kā es saku, patiešām ir — kaut arī tas izklausītos neticami. Sis pilnīgi neliekuļotais saprāta pielūdzējs, kas pelnīti vērtē augstu tā diženo lomu te, Zemes virsū, izdomājis reliģiju un paradīzi, kuras neciena saprātu, necildina to, nedod par to ne plika vērdiņa, vārdu sakot, nepiemin pat, ka tāds pastāv.
Tagad nu jūs droši vien jau būsiet ievērojuši, ka cilvēku paradīze iecerēta un uzbūvēta pēc pilnīgi noteikta plāna, kurš paredz ietilpināt paradīzē līdz pat pēdējam sīkumam visu, kas cilvēkam pretīgs, un neietilpināt nevienu vienīgu lietu, kura viņam patīk!
Un, jo dziļāk šo jautājumu pētīsim, jo šis visai dīvainais fakts kļūs skaidrāks.
Tātad iegaumējiet: cilvēku paradīzē saprātam nav vietas, jo tur tam taču nav no kā dzīvot. Tas tur sapūtu viena gada laikā — sapūtu un sāktu smirdēt. Sapūtu, sāktu smirdēt un šādā stāvoklī taptu apvīts ar svētā oreolu. Un tā būtu tīrā laime, jebšu tādus vājprātīgo patversmes priekus spēj izciest vienīgi svētais.