TiE bija milzīga saviļņojuma un pacilātības laiki. Visa zeme traucās cīņā — bija karš, visas sabiedrības un katra atsevišķa indivīda krūtīs dega svētā patriotisma liesma; rībēja bungas, spēlēja orķestri, šāva rotaļu pistolītes, svilpdami un sprakstē- dami gaisā uzvijās raķešu kūļi; kur vien skaties — gar tālē gaistošām jumtu un balkonu rindām saulē mirdzēja plandošais karogu mežs; ik dienas pa plašo prospektu, jaunos mundieros tērpušies, soļoja zaļoksni, līksmi un skaisti brīvprātīgie, bet viņu tēvi, mātes, māsas un līgavas stāvēja ceļmalā un laimē aizlūstošās balsīs viņus apsveica; ik vakarus lieli ļaužu pūļi, elpu aizturējuši, klausījās kādā patriotiskā oratorā, ik mirkli pārtraukdami viņa runu ar vētrainiem aplausiem, jebšu tā skāra viņu apslēptākās dvēseles stīgas un lika pār vaigiem līt asarām; mācītāji baznīcās ņēmās pārliecināt ļaudis ar sirdi un dvēseli kalpot tēvzemei un tik dedzīgi un daiļrunīgi lūdza kara dievu sūtīt mums palīdzību taisnā lietā, ka klausītāju vidū neatradās neviens, kas nebūtu aizkustināts līdz asarām. Tas bija patiesi cildens un lielisks laiks, un tie nedaudzie neapdomīgie cilvēki, kas iedrīkstējās izteikties par karu noraidoši un šaubīties par tā taisnīgumu, tūlīt saņēma tik bargu un niknu rājienu, ka pašu drošības labad uzskatīja par ieteicamāku lasīties prom no acīm un turēt mēli aiz zobiem.
Pienāca svētdiena — nākamajā dienā karaspēkam vajadzēja doties uz fronti; baznīca kopš paša rīta bija stāvgrūdām pilna ļaužu, te atradās arī brīvprātīgie, kuru jauneklīgās sejas kvēloja kaujas varoņdarbu jausmās; domās viņi bija jau tur — raugi, viņi neatlaidīgi uzbrūk, traukdamies uz priekšu arvien ātrāk, arvien apņēmīgāk, pāriet straujā triecienā, zib zobeni, ienaidnieks bēg, izceļas panika, kūp pulvera dūmi, viņi neganti vajā pretinieku, tas kapitulē! — un tad viņi atkal ir mājās: spožo uzvaru apmirdzēti, no kara atgriezušies cīņās rūdītie, ilgi gaidītie un dievinātie varoņi! Brīvprātīgajiem blakus sēdēja viņu lepnie un laimīgie tuvinieki, rosinādami skaudību to draugu un tuvinieku sirdīs, kuriem nebija brāļu un dēlu, ko tie varētu sūtīt uz karalauku gūt tēvzemei uzvaru vai krist varoņa nāvē. Dievkalpojums ritēja savu gaitu: mācītājs nolasīja kareivīgu nodaļu no Vecās Derības, tad pirmo lūgšanu; sadrebinādamas dievnama mūrus, iedūcās ērģeles; strauji pukstošām sirdīm un mirdzošām acīm lūdzēji visi kā viens pietrūkās kājās, un baznīcā nodimdēja varens aicinājums:
Kungs, kas tu bargi pār pasauli valdi, Pērkons un zibeņi paklausa tev!
Pēc tam sekoja «ilgā» lūgšana. DedzĪgumā, jūtu dziļumā un izteiksmes daiļumā tā pārspēja visas līdz šim dzirdētās. Vairāk par visu tajā tika lūgts, lai mūsu visulabais un visužēlīgais tēvs sargātu varonīgos jaunos karavīrus, lai tas būtu viņiem palīgs, balsts un atspaids viņu pūliņos tēvzemes vārdā; lai tas viņus svētītu un pasargātu kaujas dienā un briesmu stundā, lai tas paceltu savu svēto vaigu uz viņiem, dotu viņiem spēku un paļāvību un darītu viņus neuzvaramus asiņainos cīniņos, lai tas palīdzētu viņiem satriekt ienaidnieku un dāvātu mūžīgu godu un slavu kā pašiem, tā arīdzan viņu ieročiem un dzimtenei …
Sai brīdī baznīcā ienāca kāds pavecs svešinieks un nesteidzīgiem, klusiem soļiem devās pa galveno eju uz altāri. Viņa skatiens bija pievērsts garīdzniekam, stalto augumu apņēma tērps, kas sniedzās līdz zemei, sirmie mati kuplās cirtās krita uz pleciem, ieskaujot grumbām izvagoto seju, kurā plaiksnījās nedabisks, pat līķa bālums. Visi nesapratnē raudzījās viņā, bet viņš, klusu ciešot izgājis cauri solu rindām, uzkāpa kancelē un nogaidot nostājās blakus mācītājam. Pievēris plakstus un nenojauzdams svešinieka klātbūtni, mācītājs skaitīja tālāk savu saviļņojošo lūgšanu un pabeidza to ar kvēlu aicinājumu: «Svētī mūsu karapulkus, dāvā mums uzvaru, ak mans dievs, tēvs un mūsu zemes un ieroču sargs!»
Svešinieks pieskārās viņa plecam, pamāja, lai viņš atiet sānis — to pārsteigtais garīdznieks nekavējoties izpildīja, — un ieņēma viņa vietu. Dažus mirkļus atnācējs bargi lūkojās uz satriektajiem klausītājiem, un viņa acis dega spokainā gaismā. Tad viņš zemā, dobjā balsī iesāka:
— Es esmu troņa sūtnis, kas nes jums tā kunga vārdu!
Draudzes locekļi stāvēja, kā pērkona spērienu dabūjuši; taču
svešinieks, ja arī ievēroja viņu izbīli, tomēr nepievērsa tam ne mazāko uzmanību.
— Visuaugstākais ir dzirdējis sava kalpa — jūsu gana lūgšanu un ir gatavs to izpildīt, ja tāda būs jūsu vēlēšanās arī pēc tam, kad es, viņa sūtnis, jums izskaidrošu tās jēgu, pareizāk sakot, visu tās jēgu. Jebšu kā daudzās citās cilvēku lūgšanās jūs, paši to nenojaušot, lūdzat daudz vairāk, nekā jums šķiet brīdī, kad jūs izsakāt savu vēlēšanos vārdos, protams, ja vien jūs iepriekš neesat jau visu apdomājuši.
Dieva un jūsu kalps te noskaitīja lūgšanu. Vai viņš pirms skaitīšanas bija to pārdomājis? Un vai tā ir viena lūgšana? Nē, divas — viena, ko viņš izrunāja skaļi, un otra, kuru viņš skaitīja klusībā. Un abas aizsniedza tā ausis, kurš dzird visus lūgumus — kā balsī izsacītos, tā neizsacītos. Padomājiet par to un paturiet to prātā. Ja lūdzat svētību saviem soļiem un darbiem, esiet uzmanīgi, jo šai brīdī jūs netīši varat piesaukt lāstu pār sava kaimiņa galvu. Ja jūs lūdzat, lai Visuvarenais sūta lietu, jo tas vajadzīgs jūsu tīrumam, tad līdz ar to jūs varbūt nolemjat postam jūsu kaimiņu, kura zemei valgmes netrūkst un kuram lietus tikai iznīcinātu ražu.
No jūsu kalpa lūgšanas jūs dzirdējāt to daļu, ko viņš izrunāja skaļi. Dievs mani atsūtīja pie jums ietērpt vārdos tās otru daļu — to, ko mācītājs un jūs visi viņam lūdzāt klusībā sirds dziļumos. Vai jūs nesapratāt un neapdomājāt, ko lūdzat? Lai dievs dod, ka tā būtu. Jūs dzirdējāt vārdus: «Jel dāvā mums uzvaru, kungs dievs!» Ar to pietiek. Visa lūgšana, ko jūs izteicāt skaļi, ir ietverta šajos nozīmīgajos vārdos. Tuvāki paskaidrojumi te lieki. Lūdzot uzvaru, jūs izlūdzāties arī daudzas vārdos neminētas sekas, kuras uzvarai nāk līdzi, kurām jānāk tai līdzi, kuras nemaz nevar nenākt tai līdzi. Un raugiet, līdz jūsu debesu tēva ausīm nonākusi arī balsī neizteiktā lūgšanas daļa. Viņš pavēlēja man ietērpt to vārdos. Tāpēc klausieties!
Kungs dievs, mūsu jaunie patrioti, mūsu siržu lolojumi dodas kaujā — stāvi viņiem klāt! Domās mēs kopā ar viņiem atstājam savu tik dārgo pavardu mieru un siltumu un ejam dragāt ienaidnieku. Kungs dievs, palīdzi mūsu šāviņiem saplosīt viņu kareivjus asiņainās driskās; palīdzi mums nosēt viņu ziedošos laukus ar viņu patriotu atdzisušajām miesām; dari tā, lai viņu ievainotie, sāpēs locīdamies, pārkliedz lielgabalu dārdus; palīdzi mums ar uguns viesuļiem noslaucīt no zemes virsas viņu vienkāršos mitekļus; dari tā, lai neremdināmas bēdas sagrauž viņu nevainīgo atraitņu sirdis; palīdzi atņemt viņiem kā draugus, tā pajumti, lai viņi līdz ar saviem kuslajiem bērniem, skrandās ģērbti, bada un slāpju mocīti, gan vasaras saules svelmē, gan ziemas ledainajos vējos klīstu pa savas izpostītās zemes neauglīgajiem klajumiem un, pagalam izmisuši, velti lūgtos tevi atvērt viņu priekšā kapa vārtus un dāvāt ilgoto mieru; mūsu dēļ, kas tavā priekšā ceļus loka, ak kungs, satriec pīšļos viņu cerības, dzen postā viņu mūžu, paildzini viņu sūrās bēdu takas, dari smagus viņu soļus, slacini viņu ceļu ar asarām un liec, lai baltais sniegs sārtojas no viņu ievainoto kāju asinīm! Paļāvīgi savā mīlestībā un ticībā mēs to lūdzam tev, kas tu esi mīlestības avots un uzticams draugs un patvērums visiem grūtdieņiem, kuri ar pazemīgu sirdi un nožēlas pilnu dvēseli nāk meklēt tavu palīdzību. Amen.
(Pēc īsa klusuma brīža.) To jūs izlūdzāties no viņa; ja tāda joprojām ir jūsu vēlēšanās — sakiet! Visuaugstākā sūtnis gaida.
Vēlāk daudzi apgalvoja, ka tas bijis ārprātīgais, jebšu viņa runai trūcis jebkādas jēgas.