Ļoti dīvaina ir nepareizā asociācija, ko izraisa zināmi vārdi. Tā, piemēram, vārds Nožēla. Nemaz nepūlēdamies palauzīt galvu, mēs saistām to vienīgi ar Grēka jēdzienu. Šis uzskats pielīp mums jau bērnībā, un tā arī mēs visu savu mūžu domājam, ka nožēlojam tikai ļaunus darbus, turpretī patiesībā mēs drausmīgi daudz noņemamies, nožēlodami labos darbus. Bieži, kad nožēlojam kādu grēku, mēs darām to pavirši, principa pēc, vienaldzīgi un abstrakti; bet, kad nožēlojam labu darbu, nožēla ir kvēla un rūgta un nāk tieši no sirds. Nožēlojot grēku, mēs bieži spējam to sev piedot un izmest notikušo no prāta, turpretī, nožēlojot labu darbu, mēs reti gūstam mieru, — mēs nožēlojam padarīto līdz pat nāves stundai. Un šī nožēla paliek mūžam dzīva, jauna, stipra un spēkpilna! Ar kādu centīgu neatlaidību un neizsīkstošu enerģiju jūs nožēlojat, ja esat no visas sirds izdarījis patiešām ko labu nepateicīgam cilvēkam! Grēka nožēlošana salīdzinājumā ar to atstāj gaužām bālu, sērīgu un nožēlojamu iespaidu.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vidusmēra cilvēks ir uz mata tāds pats kā es; citādi es tik klaji nerādītu visiem, kas man iekšā. Es saku — «vidusmēra cilvēks» un vairāk nebilstu ne vārda, jo nešaubos, ka ir cilvēki, kas nenožēlo savus labos darbus, kad tos viņiem atmaksā ar nodevību un nepateicību. Manuprāt, šiem nedaudzajiem vajadzētu atrasties debesīs — te viņi tikai maisās pa kājām. Es savā mūžā esmu pastrādājis vairākus miljonus grēka darbu. Daudzus no tiem es varbūt esmu nožēlojis — tagad neatceros; citus esmu gan taisījies nožēlot, bet kaut kā nav gribējies tērēt tam laiku; tos visus, izņemot nesenos un pāris no agrākajiem, esmu aizmirsis. Savā mūžā esmu veicis vienpadsmit labus darbus. Atceros tos visus, četrus pat tā, it kā tie būtu notikuši vēl vakar. Sos četruses nožēloju, kad vien tie ienāk man prātā, un tas nenotiek retāk par piecdesmit divām reizēm gadā. Es joprojām tos nožēloju tikpat nikni un dedzīgi kā senāk. Ja naktī pamostos, tie jau ir kaujas gatavībā un gaida, un izklaidē mani līdz pat rītam. Neviens no maniem grēkiem, izņemot vienu, nav mani tik ilgi vajājis, un nevienu savu grēku es neesmu nožēlojis tik dziļi nopietni un sirsnīgi kā šos četrus jaukos un skaistos darbus.
Varbūt jūs, kas lasāt šīs rindiņas, esat no tiem nedaudzajiem, kuru īstā vieta ir debesīs — uz augstākiem plauktiem. Tādā gadījumā jūs manis teikto nesapratīsiet un tas jums arī nepatiks; taču jūsu tuvākajam, ja viņš ir piecdesmit gadu vecs, tas gan patiks.
1906. gada 15. augusta (LŪGŠANA PAR PIPARKŪKU)
SāKU apmeklēt skolu, kad biju četrus ar pusi gadus vecs. Tajos laikos sabiedrisko skolu Misuri pilsētā nebija, toties bija divas privātās skolas, kur par mācībām vajadzēja maksāt divdesmit piecus centus nedēļā, bet nebija jau kur ņemt arī tos. Baļķu mājiņā Galvenās ielas dienvidu galā misis Horra mācīja mazos bērnus. Dēļiem apšūtā mājā, kas slējās uzkalnā, misters Sems Kross nodarbojās ar lielākajiem. Mani nodeva misis Hor- ras skolā, un es pat tagad, pēc vairāk nekā sešdesmit pieciem gadiem, ļoti skaidri atceros pirmo dienu, ko pavadīju šai baļķu namiņā, — vismaz vienu šīs dienas epizodi. Biju kaut ko nogrēkojies, un mani brīdināja, lai vairs tā nedaru, citādi nākamo reizi mani par to sodīšot. Visai drīz nogrēkojos otrreiz, un misis Horra lika man dabūt stibu un atnest šurp. Biju itin priecīgs, ka viņas izvēle kritusi tieši uz mani, jo uzskatīju, ka tādam gadījumam piemērotu stibu pratīšu atrast labāk par jebkuru citu.
Ielas dubļos sagrābstīju ozola mucas dēlīti collas divas platumā, ceturtdaļcollas biezumā un vienā pusē mazliet izliektu. Blakus vāļājās tādi paši ļoti labi, jauni dēlīši, tomēr es paņēmu tieši šo, kaut arī tas bija galīgi satrupējis. Aiznesis un nodevis to misis Horrai, paliku rimti un pazemīgi stāvam skolotājas priekšā, būdams pārliecināts, ka ar to modināšu viņā līdzjūtību un saudzību, taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņa vienlīdz nosodoši pavērās kā uz mani, tā uz dēlīti, tad nosauca mani pilnā vārdā — Semjuels Lenghorns Klemenss (es laikam ne reizi nebiju dzirdējis, ka visus šos vārdus izrunā reizē, citu pēc cita) un teica, ka viņa par mani kaunoties. Vēlāk uzzināju — ja skolotājs nosauc skolnieku pilnā vārdā, tad nekas labs no tā nav gaidāms. Viņa sacīja, ka papūlēšoties izraudzīties zēnu, kas stibu mācēšot izvēlēties lietpratīgāk, un mani vēl tagad pārņem rūgtums, atceroties, cik daudzu zeņķu sejās atmirdzēja prieks — cerībā, ka atbildīgo uzdevumu uzticēs tieši viņam.
Misis Horra bija dāma pusmūža gados, dzimusi Jaunajā Anglijā, un stingri ievēroja visus savas dzimtenes likumus un paražas. Viņa vienmēr sāka stundas ar lūgšanu, kā arī nolasīja kādu nodaļu no Jaunās Derības, sniedzot turklāt īsus paskaidrojumus. Vienu tādu izskaidrojošu pārrunu laikā viņa apstājās pie teksta: «Lūdziet, un jums taps dots,» — un norādīja, ka cilvēkam vajagot tikai kaut ko stipri vēlēties un cītīgi lūgt, un viņa vēlēšanās noteikti tapšot uzklausīta.
Domājams, dzirdēju šo vēsti pirmo reizi — tik ļoti mani pārsteidza patīkamās izredzes, kas pavērās manā priekšā. Nolēmu nekavējoties ķerties pie pārbaudes. Uz misis Horru es paļāvos kā uz klinti, tāpēc i nedomāju šaubīties par rezultātiem. Izlūdzos no dieva ingvera piparkūku. Maiznieka meita Margarita Kunimena ik dienas ņēma līdzi uz skolu veselu klaipu ingvera piparkūkas; agrāk viņa to no mums slēpa, bet tagad, tikko biju beidzis skaitīt lūgšanu un pacēlu acis, piparkūka gadījās man pa ķērienam un Margarita tieši tobrīd skatījās uz otru pusi. Nekad mūžā nebiju tā priecājies, ka mana lūgšana uzklausīta, un uz karstām pēdām kļuvu ticīgs. Man bija vajadzīgs daudz kas, bet līdz šim nebiju varējis to dabūt; toties tagad, uzzinājis, kā to dara, taisījos atlīdzināt sev par visām ciešanām un palūgt vēl ko.
Tomēr šis sapnis, tāpat kā visi nuisu sapņi, izrādījās veltīgs. Dienas divas trīs es laikam nelūdzos mazāk par mūsu pilsētas cītīgāko pātaru skaitītāju, darīdams to no sirds un neatlaidīgi, taču nekas no tā neiznāca. Pat viscentīgākā lūgšana nepalīdzēja man otrreiz nočiept piparkūku, un es nonācu pie secinājuma, ka tam, kas uzticīgs savai piparkūkai un nenolaiž no tās ne acu, ir pilnīgi lieki apgrūtināt sevi ar lūgšanām.
Kāds sīkums manā uzvedībā satrauca māti: viņa paveda mani sānis un noraizējusies ņēmās iztaujāt. Man negribējās atklāt, kāda pārmaiņa ar mani notikusi, — baidījos nodarīt sāpes
viņas labajai sirdij, taču galu gala, izpluzdams asaras, atzinos, ka neesmu vairs kristietis. Bēdu mākta, viņa iejautājās:
— Kāpēc?
— Pārliecinājos, ka esmu kristietis tikai pašlabuma dēļ, un nespēju ar šo domu samierināties, — tā ir tik zemiska.
Viņa piekļāva mani pie krūtīm un sāka mierināt. No viņas vārdiem sapratu, ka, turpinādams tādā pašā garā tālāk, nekad nebūšu vientuļš.
1906. gada 30. augustā zinātkārā Besija
MAZAJAI Besijai drīz būs trīs gadi. Viņa nav nekāda vēja- grābsle vai nerātne, bet jauka meitenīte, domīga, sevī iegrimusi, un viņai patīk prātot gan par šo, gan to un pastāvīgi vaicāt «kāpēc?», pūloties izprast, kas notiek visapkārt. Reiz viņa jautāja:
— Māmiņ, kāpēc visapkārt tik daudz sāpju, ciešanu un bēdu? Kam tas viss vajadzīgs?
Tas nebija nekāds sarežģītais jautājums, un māte, ne mirkli neapdomājusies, atteica:
— Mūsu pašu labā, bērniņ. Dievs savā neizdibināmajā gudrībā sūta mums pārbaudījumus, lai uzvestu mūs uz pareizā ceļa un padarītu labākus.
— Tātad viņš ir tas, kas sūta ciešanas?
— Jā.
— Vai visas ciešanas, māmiņ?
— Protams, mīlulīt. Nekas nenotiek bez viņa gribas. Bet viņš sūta tās aiz mīlestības uz mums, vēlēdamies darīt mūs labākus.
— Tas ir savādi, māmiņ.
— Savādi? Ko tu, mīlulīt! Man tas neliekas savādi. Arī cits neviens, manuprāt, nav uzskatījis to par savādu. Domāju, ka tā jābūt, ka tas ir žēlsirdīgi un gudri.
— Kas pirmais sāka tā domāt, māmiņ? Vai tu?
— Nē, drostaliņ, mani tā mācīja.
— Kas tevi ta macīja, mamiņ?
— To es vairs neatceros. Droši vien mana māmiņa vai garīdznieks. Un katrs zina, ka tā ir taisnība.
— Bet man tas liekas savādi, māmiņ. Saki: vai tas bija dievs, kas uzsūtīja Bilijam Norisam tīfu?
— Jā.
— Kādēļ?
— Kā — kādēļ? Lai uzvestu viņu uz pareizā ceļa, lai padarītu viņu par labu puisīti.
— Bet viņš taču no tīfa nomira, māmiņ. Viņš nevar kļūt par labu puisīti!
— Ak jā! Nu, tas nozīmē, ka dievam bijis citāds mērķis. Katrā ziņā tas bijis gudri izraudzīts mērķis.
— Kas tas bija par mērķi, māmiņ?
— Tu uzstādi man pārāk daudz jautājumu. Varbūt dievs sūtīja pārbaudījumu Bilija vecākiem.
— Bet tas nav godīgi, māmiņ! Ja dievs gribēja sūtīt pārbaudījumu Bilija vecākiem, kāpēc viņš lika nomirt Bilijam?
— Nezinu. Varu tev tikai pasacīt, ka viņa mērķis bija gudri izraudzīts un žēlsirdīgs.
— Kāds mērķis, māmiņ?
— Viņš gribēja … viņš gribēja sodīt Bilija vecākus. Viņi droši vien bija nogrēkojušies, un tāpēc viņus sodīja.
— Bet mirt taču nomira Bilijs. Vai tad tas ir taisnīgi?
— Protams, taisnīgi. Dievs nedara neko sliktu vai netaisnu. Tagad tu to nesaproti, bet, kad izaugsi liela, sapratīsi, ka viss, ko dievs dara, ir gudri un taisnīgi.
Klusums.
— Māmiņ, vai tas bija dievs, kas lika jumtam uzkrist virsū tēvocim, kurš stiepa slimo vecenīti ārā no degošās mājas?
— Jā gan, drostaliņ. Pagaidi! Nejautā, kādēļ, es to nezinu. Zinu vienu: viņš to darījis, vai nu lai uzvestu kādu uz pareizā ceļa, vai lai sodītu, vai arī lai parādītu savu varenību.
— Bet tad, kad piedzērušais iesita ar dakšām misis Velčas bērniņam …
— Tur nu tev nav nekādas daļas! Starp citu, dievs droši vien gribēja sūtīt šim bērniņam pārbaudījumu, uzvest viņu uz pareizā ceļa.
— Māmiņ, misters Berdžess teica, ka miljoniem miljonu ma
ziņu radljumiņu brūkot mums virsū un liekot slimot ar holeru, tīfu un tūkstošiem citu slimību. Māmiņ, vai tās sūta dievs?
— Protams, drostaliņ, protams. Kā gan citādi?
— Kāpēc viņš tās sūta?
— Lai uzvestu mūs uz pareizā ceļa. Es jau tev esmu teikusi to tūkstošiem reižu.
— Bet tas ir briesmīgi cietsirdīgi, māmiņ! Un muļķīgi! Ja man …
— Apklusti tūlīt, apklusti! Vai gribi, lai mūs zibens nosper?
— Māmiņ, pagājušā nedēļā zibens iespēra zvanu tornī un baznīca nodega. Vai dievs gribēja uzvest baznīcu uz pareizā ceļa?
— (Nogurušā balsi.) Nezinu, varbūt.
— Zibens toreiz nospēra cūku, bet tā nebija izdarījusi nekādu palaidnību. Vai dievs gribēja uzvest cūku uz pareizā ceļa?
— Mīlulīt, tev droši vien laiks iet pastaigāties. Ej drusku paskraidies.
— Padomā tik, māmiņ! Misters Holisters sacīja, ka ikvienam putniņam, ikvienai zivtiņai, ikvienai vardītei, ikvienam dzīvam radījumam esot ienaidnieks un dievs to sūtot kost, vajāt, mocīt, nokaut, dzert asinis un uzvest uz pareizā ceļa, lai visi dzīvnieki kļūtu taisni un dievbijīgi. Vai tas tiesa, māmiņ? Es gribu zināt — tāpēc ka misters Holisters smējās, kad to sacīja.
— Sis Holisters ir nekauņa, un es aizliedzu tev klausīties, ko viņš runā.
— Kāpēc, māmiņ, — viņš tik interesanti stāsta, un es domāju, viņš cenšas būt arī taisnīgs. Viņš sacīja, ka lapsenes ķerot zirnekļus un iemūrējot savās pazemes alās — dzīvus zir- neklīšus, māmiņ! — un viņi mocoties tur apakšzemē ilgi ilgi, un izsalkušās, mazās lapsenes nokožot viņiem kājiņas un graužot vēderiņus, lai iemācītu zirneklīšus būt taisniem un dievbijīgiem, tā ka tie teiktu dievam slavu par viņa neizsakāmo labsirdību. Es gan domāju, ka misters Holisters ir labs cilvēks, taisni dikti labs. Kad es viņam prasīju, vai viņš arī tā darītu ar zirneklīšiem, viņš teica, lai viņu velns aizraujot uz elli, ja viņš tā darītu, un tad viņš sacīja … Māmiņ, vai tev slikti? Aizskriešu pasaukšu kādu palīgā. Vai ta var sēdēt pilsētā tādā karstumā?