Džona Rokfellera, jaunaka, teoloģiskie pētījumi ir viena no iemīļotākajām amerikāņu izpriecām. Katru svētdienu jaunais Rokfellers savā svētdienas skolā izskaidro kādu bībeles tekstu. Nākamajā dienā aģentūra «Associated Press» un laikraksti iz- bazūnē par to visā zemē, un visa zeme vai plīst aiz smiekliem. Visa zeme smejas, savā stulbumā un vientiesībā neapjauzdama, ka smejas pati par sevi.
Jaunajam Rokfelleram droši vien ir apmēram trīsdesmit pieci gadi. Viņš ir neglīts, kautrs, bez jebkādas humora izjūtas, ikdienišķs līdz beidzamam un no sirds vēl visiem labu. Ja viņš varētu nostāties publikas priekšā tikai ar savām necilajām garīgajām dotībām un nevis ar tēva miljoniem, tad viņa bībeles tulkošana tā arī neizietu tautā. Bet viņa tēvs skaitās visbagātākais cilvēks pasaulē, un tāpēc dēla teoloģiskā virves deja skaitās interesanta un dziļi saturīga. Domā, ka vecais Rokfellers ir viena miljarda dolāru vērts. Nodokļus viņš maksā no divarpus miljoniem. Viņš ir pārliecināts kristietis — kristietis, kas savu kvalifikāciju cēlis pašmācības ceļā; tagad viņš jau ilgus gadus ir svētdienas skolas admirālis Klīvlendā Ohaio štatā. Jau labu laiku viņš uzstājas publikas priekšā, paskaidrodams saviem klausītājiem, kā ticis pie dolāriem. Un visus šos gadus ļaudis kā apburti klausās viņā un parāda dziļu cieņu un bijību kā pret dievu, tā arī pret misteru Rokfelleru — pret pēdējo gan vairāk. Sīs pārrunas svētdienas skolā pārraida pa telegrāfu uz visām mūsu zemes malām, kur tās lasa ar likpat lielu patiku kā viņa dēla teoloģiskos pētījumus.
Es jau teicu, ka amerikāņi smejas, klausīdamies, kā jaunais Rokfellers tulko bībeli. Taču amerikāņiem nebūtu par ļaunu, ja viņi apzinātos, ka tieši tādu pašu bībeles tulkojumu mums ik svētdienas sludina no baznīcu kancelēm un ka tas sludināts jau daudzām mūsu senču paaudzēm. Velti meklēt tur kaut vienu jaunu domu (ja vispār atļauts lietot vārdu «domas», kad runa ir par teoloģiju). Jaunā Rokfellera metodi izmanto visas baznīcu kanceles.
Jau simtiem gadu baznīca no nepievilcīgiem faktiem fabricē tīri izskatīgu morāli. Rokfellera argumenti ir skrandas no sen- senis novazātiem baznīctēvu apģērbiem. Visi viņa spriedelējumi izīrēti no sapelējušā baznīcas rekvizītu krājuma, kuru vecumu rēķina gadu simteņos.
Jaunais Džons nekad nav nopietni studējis bībeli; viņš to lasījis, paturēdams acīs vienu vienīgu mērķi, proti, cenzdamies saskaņot to ar spriedumiem, ko apguvis ar citu starpniecību, noklausījies no saviem skolotājiem. Viņa sprediķi nav ne par matu vairāk vai mazāk oriģināli un svaigi par citu teologu domu graudiem, sākot ar Romas pāvestu un beidzot ar viņu pašu. Klausoties jaunā Džona dziļdomīgos un neveiklos prātojumus par bībeles Jāzepa raksturu un rīcību, amerikāņi smejas, bet vai gan amerikāņu garīdznieki neizskaidro Jāzepa raksturu un rīcību tikpat aplami un neveikli?
Amerikāņiem laiks būtu saprast, ka, smejoties par jauno Džonu, viņi apsmej paši sevi. Viņiem derētu saprast, ka jaunais Džons tēlo Jāzepu pēc veciem paraugiem. Ar to pašu otu un to pašu krāsu Jāzepu, kā par apsmieklu pasaulei, mālē gadsimtiem ilgi.
Pazīstu jauno Rokfelleru jau sen, cienu viņu un uzskatu, ka viņa īstā vieta ir baznīcas kancele.
Prāta mirdzums tad apvītu viņa galvu ar svētā oreolu, kas tai ārkārtīgi piedienētu. Tomēr baidos, ka viņam būs jāpadodas liktenim un pēc tēva nāves jākļūst par grandiozā «Standard Oil Corporation» galvu.
Pie visvaldzinošākajiem jaunā Rokfellera teoloģiskajiem sasniegumiem pieder trīs gadus vecais, vienīgi pareizais un nekļūdīgais komentārs Kristus vārdiem, ar kuriem tas uzrunājis jaunekli, kuru bezgala nospiedusi bagātības smagā nasta un kurš vēlējies glābt dvēseli, ja pagadītos tāda izdevība. «Pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem,» teicis Kristus. Jaunais Džons komentēja šo tekstu šādi:
«Ja kaut kas kavē tavu dvēseles glābšanu — novāc šo šķērsli no ceļa, lai ko tas tev maksātu. Ja tā ir nauda — atsakies no tās, atdod nabagiem. Ja tā ir manta — pārdod to līdz pēdējai skrandai un peļņu atdod nabagiem. Ja tās ir alkas pēc slavas kaujaslaukā — atstāj karadienestu. Ja tā ir pieķeršanās kādam cilvēkam, lietām vai darbam — atraisies no tā un pilnīgi nododies savas dvēseles glābšanai.»
Viss pateikts skaidrāk par skaidru. Vecā Rokfellera un jaunā Džona miljoni ir tik nenozīmīgs fakts viņu dzīvē, ka tos, protams, nevar uzlūkot par šķēršļiem ceļā uz glābiņu. Tādējādi Kristus vārdi uz viņiem neattiecas. Kāda Ņujorkas avīze aizsūtīja reportierus pie sešiem vai septiņiem garīdzniekiem, lai uzzinātu, ko viņi par to domā. Visi, izņemot vienu, atzina, ka jaunā Rokfellera spriedelējumi esot pareizi. Patiešām nezinu, ko mēs darītu bez garīdzniekiem. Vieglāk būtu iztikt bez saules, par mēnesi nemaz nerunājot.
Pirms trim gadiem es devos jaunajam Džonam līdzi uz viņa svētdienas skolu un teicu tur runu (gan ne par teoloģisku tematu, tā būtu sliktas gaumes izpausme, bet es labu gaumi stādu augstāk par dievticību). Izrādījās, ka ikviens, kas saka runu šīs svētdienas skolas klausītājiem, līdz ar to kļūst par vienu no tās kuratoriem. Ar šo titulu pagodināja arī mani. Šinīs dienās saņēmu paziņojumu, ka parīt vakarā baznīcā nolikta kuratoru sanāksme un ka mani lūdz tur ierasties, kā arī uzstāties. Ja es esot aizņemts, vai es nebūtu tik laipns un neuzrakstītu vēstuli, kuru tad sanāksmē varētu nolasīt?
Biju aizņemts līdz kaklam ar citām darīšanām, tāpēc atvainojos un aizsūtīju šādu vēstuli:
«1906. gada 14. martā Misteram Edvardam M. Futam, sanāksmes priekšsēdētājam.
Godātais draugs un kolēģi!
No sirds vēlētos būt personiski klāt mistera Rokfellera svētdienas skolas kuratoru sanāksmē (jo skolai izdarīto pakalpojumu dēļ skaitos to saimes loceklis), taču padomājis nolēmu palikt mājās. Cēlonis visam ir Jāzeps. Saruna ik mirkli var skart Jāzepa problēmu, un tad ir beigas, jo mēs ar misteru Rokfelleru esam par šo jautājumu dažādās domās. Pirms astoņiem gadiem es visai nopietni un izsmeļoši izanalizēju Jāzepa dzīves stāstu Pirmās Mozus grāmatas četrdesmit septītās nodaļas gaismā un ievietoju žurnālā «North American Review» par to īpašu eseju, ko vēlāk publicēja manu kopoto rakstu XXII sējumā. Biju pārliecināts, ka esmu ar Jāzepu reizi par visām reizēm ticis galā, ka temats izsmelts, un mierīgi ķēros pie citām problēmām.
Taču jutos sāpīgi pārsteigts, kad no laikrakstiem uzzināju, ka misters Rokfellers nolēmis atkal celt Jāzepu gaismā, acīm redzot, nemaz neaptverdams, ka ar to vairs galīgi nav ko noņemties, jo visus jautājumus, kas skar Jāzepu, esmu jau pilnībā noskaidrojis.
Tas, ka misters Rokfellers runā par Jāzepu, liecina, ka viņš šo personu neizprot. No tā izriet, ka viņš manu rakstu nav lasījis. Par to nav ko šaubīties, jo viņa vērtējums attiecībā uz Jāzepā raksturu atšķiras no manējā. Nekas tamlīdzīgs nenotiktu, ja viņš būtu izlasījis manu rakstu. Viņš uzskata Jāzepu par nevainīgu jēriņu — un tie ir maldi. Jāzeps bija . .. starp citu, palasiet manu rakstu, un jūs uzzināsiet, kas viņš bija.
Ilgus gadsimtus Jāzepa problēma ir bijusi un palikusi viena no sarežģītākajām un āķīgākajām problēmām. Visiem, tikai ne man. Jo es atšķirībā no citiem teologiem spriežu par Jāzepu, balstīdamies uz noteiktiem faktiem. Turpretī viņi, par visu varu cenzdamies sasniegt iepriekš nodomāto mērķi, faktus izskaistina. Dažus viņi pavisam notušē, to vietā uzmālēdami citus, pievilcīgākus, kas ir viņu fantāzijas auglis. Viņu raksti par Jāzepu atgādina pārskatus, ko banku pārvaldnieki izlaiž bankrota priekšvakarā, pūlēdamies apvest ap stūri revidentus. Cenzdamies slēpt iztrūkumu, baņķieri ieraksta atskaitē neesošus noguldījumus. Nedomājiet, ka es fantazēju. Paklausieties, ko aiz- pagājušās nedēļas «Times» lappusēs paziņoja augsti mācītais un gudrais doktors Silvermens:
«Zemnieki, laukstrādnieki un lopkopji, kuru eksistence atkarīga no zemes augļiem, vairāk par visiem cieta no neražas. Lai viņi nenomirtu bada nāvē, Jāzeps visus Ēģiptes lauku iedzīvotājus no viena robežu gala līdz otram nometināja pilsētās (Pirmā Mozus grāmata, četrdesmit septītā nodaļa) un deva viņiem pārtiku.
Kamēr viņiem bija nauda, Jāzeps samaksai ņēma to; kad naudas vairs nebija, viņš sāka ņemt ķīlā lopus — zirgus, avju barus un ēzeļus; kad pietrūka arī to — ņēma zemi. Un tie, kas valdīja pār ļaudīm, paši baroja avju barus, zirgus un citus lopus, kuri citādi būtu nosprāguši badā.
Vēlāk zemi atdeva agrākajiem saimniekiem (vai īpašumā?). Viņiem deva sēklas, ar ko apsēt tīrumus, kā arī tik daudz vēršu, zirgu, avju utt., cik bija vajadzīgs, un samaksā no viņiem prasīja tikai vienu piektdaļu ražas un lopu pieauguma, kas bija jāziedo faraonam.
Jāzepa rīcība liecina, ka viņš bijis liels valstsvīrs un humāns cilvēks. Viņa pasākumi atstāja spēcīgu iespaidu uz faraonu un tā padomniekiem, un tāpēc nav jābrīnās, ka Jāzepu iecēla par Ēģiptes vicekarali. Jāzeps satrieca lupatās augļotājus un spekulantus, kas kopš senseniem laikiem bija raduši neražas laikā aplaupīt nabaga ļaudis, nolemjot tos ubaga tarbai un bada nāvei. Zemi un lopus viņš paņēma no trukumcietejiem tikai ķīla, vēlāk atdodams atpakaļ (vai īpašumā?).
Par pārtiku, ko viņš tiem deva, jāmaksā bija tikai vidējā tirgus cena. Ja viedais Jāzeps iepriekš neparūpētos par sabiedrisku noliktavu celšanu, cilvēki būtu pazaudējuši savu mantu, visa zeme iestigusi nabadzībā un daudzi tūkstoši gājuši bojā, kā bieži vien noticis bada gados.»
Tāds ir doktora Silvermena itin glīti sastādītais, ar zelta apmali izpušķotais, revidentiem domātais bankas pārskats.
Turpretī bībelē teikts šādi (kursīvs mans):
«Un pa visām zemēm nebija maizes: jo bads bija ļoti grūts, tā ka Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē aiz bada nevarēja glābties.
Un Jāzeps sakrāja visu naudu, kas atradās Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē par to labību, ko tie pirka, un Jāzeps to naudu nesa Vāraus namā.
Kad nu tā nauda Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē bija pagalam, tad visi Ēģiptieši nāca pie Jāzepa un sacīja: dod mums maizes, kādēļ mums tavā priekšā būs mirt, kad naudas vairs nevaid?
Tad Jāzeps sacīja: dodiet savus lopus; tad es jums došu par jūsu lopiem, kad naudas nevaid.
Tad tie veda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps tiem deva maizes par zirgiem un par sīkiem lopiem, un par vēršiem, un par ēzeļiem, un viņš tos to gadu izmitināja ar maizi par visiem viņu lopiem.
Kad tas gads bija galā, tad tie otrā gadā pie viņa nāca un uz viņu sacīja: mēs neapslēpsim priekš sava kunga, ka ne vien tā nauda ir beigta, bet arī tie lopi mūsu kungam ir kļuvuši, un nekas nav atlicis priekš mūsu kunga kā vien mūsu miesas un mūsu tīrumi.
Kādēļ mums būs bojā iet priekš tavām acīm, mums un mūsu tīrumiem?
Pērc mūs un mūsu tīrumus par maizi, tad mēs ar savu tīrumu Vāraum būsim par kalpiem, un dodi sēklu, ka mēs dzīvojam un nemirstam, un mūsu zeme nepaliek tukša.
Tad Jāzeps visus Ēģiptiešu tīrumus pirka priekš Vāraus, jo Ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka bads tiem bija grūts.
Tad ta zeme kļuva Varaus roka, un viņš tos ļaudis parcela pilsētās, no viena Ēģiptes robežu gala līdz otram galam.
Tikai priesteru tīrumus viņš nepirka, jo priesteriem bija sava da]a no Vāraus, un tie ēda no savas dajas, ko Vāraus tiem deva, tādēļ tie savu tīrumu nepārdeva.
Tad Jāzeps sacīja uz tiem ļaudīm: redzi, es šodien jūs un jūsu tīrumus esmu pircis Vāraum, redzi, še jums sēkla, ka jūs tīrumus apsējat.
Bet ar augļiem tas tā būs, ka jūs piekto tiesu dodat Vāraum, un četras daļas jums piederēs, tīrumus apsēt un par pārtiku jums un tiem, kas jūsu namā, un par pārtiku jūsu bērniņiem. i
Un tie sacīja: tu mūs esi uzturējis dzīvus; lai žēlastību atrodam sava kunga acīs, tad mēs būsim Vāraus kalpi.
Tad Jāzeps to iecēla par likumu pār Ēģiptiešu tīrumiem līdz šai dienai, ka Vāraum tā piektā tiesa nāktos, — tikai priesteru zeme vien nekļuva Vāraum.»
Es neatrodu te ne mazākā norādījuma uz «ķīlu». Attiecībā uz Jāzepa rīcību tas ir skaidrs jauninājums. Patīkams jauninājums, es pat teiktu, iepriecinošs jauninājums!
Bet kur tam pamats?
Es personiski neredzu tam ne mazāka pamata. Kur te sacīts, ka Jāzeps, ņemdams ķīlā tīrumus un lopus, izsniedzis šiem nelaimīgajiem zemniekiem aizdevumus?
Redzu, ka viņš sagrābis no tiem visu zemi līdz pēdējam akram un visus lopus līdz pēdējam ragam un nagam.
No kā tad izriet, ka Jāzeps par šo nabaga ļautiņu izbarošanu prasījis «tikai vidējo tirgus cenu»?
Es personiski uzskatu, ka viņš aptīrījis tos līdz pēdējam grasim, līdz pēdējam zemes stūrītim, līdz pēdējai aitai, bet pēc tam «par vidējo tirgus cenu» ieguvis no tautas tās brīvību un tiesības, dodot pretī maizi un verdzības važas.
Es jums jautāju, vai vispār pastāv «vidējā tirgus cena» vai vienalga kāda cena, kas izteikta zeltā, briljantos, banknotēs vai valsts vērtspapīros, cena uz cilvēka dārgāko mantu, to mantu, bez kuras viņa dzīvei nav nekādas jēgas, — uz viņa brīvību?
Attiecībā uz priesteriem Jāzeps rīkojās augstsirdīgi — to es nevaru noliegt. Augstsirdīgi un diplomātiski. Garīdznieki to nav piemirsuši.
Nē, pateicos jums, pateicos no visas sirds, taču jūtu, ka man labāk palikt mājās, tāpēc ka es esmu pedantiski precīzs, humāns, ātrsirdīgs un neizcietīšu, ja jaunais misters Rokfellers, ko es tik augsti cienu, kāps katedrā un ņemsies izskaistināt Jāzepu. Pieņemiet manus labākos novēlējumus.
Marks Tvens,
svētdienas skolas kurators.»