vai pasaule radīta cilvēka dēļ?
<Teorija, ko atkal izvilcis gaismā Alfrēds Rasels Volless, — ka Zeme ir Visuma centrs un vienīgā apdzīvotā planēta, — izraisījusi visā pasaulē lielu interesi.»
*LITERARY DIOEST»
«Mēs turpretī esam cieši pārliecināti, ka cilvēks, kas apdzīvo šo niecīgo Zemi, pēc savas būtības un iespējām ir visu pasaulīgas izcelsmes radījumu augstākā forma — Dieva prieks un acuraugs
ČIKĀGAS «INTERIOR» (PREZB.)
ŠĶIET, ka es esmu vienīgais zinātnieks un teologs, kas vēl nav izsacījis savas domas šajā svarīgajā jautājumā: vai pasaule radīta cilvēka dēļ vai ne? Jūtu, ka man pienācis laiks runāt.
Es gandrīz piekrītu pārējiem. Viņi uzskata, ka pasaule radīta cilvēka dēļ, es uzskatu par iespējamu, ka tā radīta cilvēka dēļ; pēc viņu domām, ir pierādījumi, galvenokārt astronomiski, ka tā radīta cilvēka dēļ; manuprāt, ir tikai liecības, nevis pierādījumi, ka pasaule radīta cilvēka dēļ. Ir vēl par agru formulēt spriedumu, mums nav zināmi visi statistikas dati. Kad tos savāks, tad tie, pēc manām domām, parādīs, ka pasaule tika radīta cilvēka dēļ, taču mēs nedrīkstam steigties, mums pacietīgi jāgaida, kamēr šie fakti visi būs kopā.
Cik var spriest pašreizējā momentā, astronomija ir mūsu pusē. Misters Volless to skaidri parādījis. Viņš skaidri parādījis divus faktus: ka pasaule radīta cilvēka dēļ un ka Visums radīts pasaules dēļ, — redziet, lai būtu tāds smuks līdzsvariņš. No astronomijas viedokļa jautājums izšķirts, tā ka tur nav ko pīkstēt pretī.
Tagad apskatīsim ģeoloģisko viedokli. Te nu gan visas liecības nav savāktas. Tās ienāk ik stundas, ik dienas, ienāk nepārtraukti, taču, kā jau ģeoloģijā parasts, piesardzīgi un gausi, un mēs nedrīkstam zaudēt pacietību, nedrīkstam uztraukties, mums rāmi jāsēž un jāgaida. No tā, ka mēs zaudēsim mieru, ģeoloģijai nebūs ne silts, ne auksts; ģeoloģiju nekas nespēj pasteidzināt.
Lai pasauli sagatavotu cilvēkam, vajadzīgs ilgs laiks, tādu padarīšanu nevar veikt vienā dienā. Daži no lielajiem zinātniekiem, rūpīgi izanalizējot ģeoloģijas datus, nonākuši pie pārliecības, ka mūsu pasaule esot bezgala veca, un iespējams, ka viņiem taisnība, kaut arī lords Kelvins tam nepiekrīt. Lai izbēgtu no riska, viņš turas pie piesardzīga, konservatīva uzskata, proti, ka pasaule nav tik veca, kā citi domā. Tā kā lords Kelvins ir vislielākā autoritāte mūslaiku zinātnieku vidū, tad, manuprāt, mums viņa priekšā jāpiekāpjas un jāpieņem viņa viedoklis. Viņš nepiejauj, ka pasaule būtu vecāka par simt miljoniem gadu. Viņš uzskata, ka tā ir tieši tik veca, bet ne vecāka. Laiela domas bija, ka cilvēce uzradusies pasaulē pirms 31 000 gadu, Herberts Spensers turpretī apgalvo, ka tas noticis pirms 32 000 gadu. Lords Kelvins ir vienisprātis ar Spenseru.
Lieliski, saskaņā ar šiem skaitļiem bija vajadzīgi 99 968 000 gadu, lai pasauli sagatavotu cilvēkam, kaut gan Radītājs, bez šaubām, beidzās vai nost aiz nepacietības šo ūnikumu redzēt un apbrīnot. Taču tik milzīgs pasākums kā šis jāveic uzmanīgi, rūpīgi un loģiski. Bija paredzēts, ka cilvēkam būs vajadzīga austere. Tāpēc vispirms veica sagatavošanās darbus austeres taisīšanai. Bet, redziet, austeri taču nevar uzburt ne no kā, tāpēc vispirms jāuztaisa austeres sencis. To nevar izdarīt vienā dienā. Jāsafabricē krietns pulciņš bezmugurkaulnieku — sākot ar belemnītiem, trilobītiem, jezuītiem, karmelītiem un tamlīdzīgiem moluskiem, — jāiemet tie, lai mirkst pirmatnējā okeānā, lai mirkst veseli, un vienā mierā jāgaida, kas tur iznāks. Daži, proti, belemnīti, amonīti un tamlīdzīgi mīkstmieši, sagādās vilšanos; no tiem nekas neiznāks; deviņpadsmit miljonu gadu laikā, kas vajadzīgi eksperimentam, tie izmirs un pārvērtīsies par izrakteņiem, taču viss vēl nav zaudēts, jo jezuīti nonāks līdz finišam un pakāpeniski attīstīsies par kvadrantiem, sekstantiem un intrigantiem vai arī par kaut ko citu, kamēr visas šīs milzum garās ēras lēnām sekos vienpakaj otrai un arhaiskais un kembrija periods sakraus savas diženās klintis pirmatnējās jūrās, un beidzot pirmais prāvais pakāpiens pasaules sagatavošanā cilvēkam būs uztaisīts un austere gatava. Nav domājams, ka austerei piemistu lielākas sprieduma spējas nekā zinātniekam, un tāpēc ir tikpat kā skaidrs, ka šī austere uz karstām pēdām nosprieda, ka deviņpadsmit miljoni gadu bijuši sagatavošanās viņas radīšanai; un ko no austeres gan citu var gaidīt: tā taču ir visiedomīgākais dzīvnieks pasaulē, izņemot cilvēku. Un tanīs senajās dienās tā arī, patiesību sakot, nevarēja zināt, ka ir tikai viena epizode visā plānā un ka ar to plāns nebūt nav izsmelts.
Kad nu austere bija uzradīta, nākamais, ko vajadzēja taisīt, sagatavojot pasauli cilvēkam, bija zivis. Zivis un ogles, lai būtu, uz kā tās cept. Tā nu senās Silūra jūras tika iekārtotas tā, lai tur varētu audzēt zivis, un tanī pašā laikā sākās lielais darbs veco, astoņdesmit tūkstošu pēdu augsto sarkanā smilšakmens kalnu celtniecībā, jo vajadzēja taču pagrabus, kur uzglabāt izrakteņus. Bez tiem nekādi nevarēja iztikt, jo ari turpmāk bija paredzamas neskaitāmas neveiksmes, neskaitāmi izmiršanas gadījumi — miljoniem šādu gadījumu, — un bija, protams, lētāk un ērtāk iekonservēt šos izrakteņus klintīs nekā vest par tiem uzskaiti kantora grāmatā. Skaidrs, ka ogļu nogulsnes un astoņdesmit tūkstošu pēdu augstus perpendikulārus senā sarkanā smilšakmens kalnus īsā laikā neviens neuztaisīs — tas atkal prasīja divdesmit miljonus gadu. Pirmkārt, ogļu slāņa ierīkošana ir traki gauss, apgrūtinošs un garlaicīgs darbs. Jāizaudzē purvainā vietā milzīgi kokveidīgo paparžu, niedru un kosu meži; tad jāiztaisa tā, lai upes tos applūdinātu, jo tie jāapsedz ar vairāku pēdu biezu nogulu kārtu; nogulām savukārt vajag zināmu laiku, lai tās sacietētu un pārvērstos par klintīm; pēc tam virsū atkal jāuzaudzē jauns mežs, tas jāapplūdina, jānoklāj ar otru nogulu slāni un jāļauj tam sacietēt; tad atkal nāk mežs un atkal klintis, slānis uz slāņa, trīs jūdžu dziļumā, — jā, pareizi izgatavot ogļu nogulas, nudien, ir ilgs un apnicīgs darbs!
Tā nu gadu miljoni velkas uz priekšu kā gliemeži, un pa to laiku zivju kultūra nīkst un vārgst pa jūru, ka riebjas virsū skatīties. Jūs esat iztaisījis no austeres desmittūkstoš zivju paveidu, bet, kad nu paskatās vērīgāk, tad iznāk, ka jūs esat izaudzējis vienīgi izrakteņus, neko citu kā vienīgi pārakmeņojušās grabažas. Dzīvi un attīstības spējīgi palikuši labi ja pāris ga- noīdu un varbūt pusducis asteroīdu. Ar to pat kaķis paliktu pusēdis.
Tomēr tam nav lielas nozīmes; laika vēl ir diezgan, un gan jau attīstīsies arī kas garšīgs, pirms radīsies cilvēks, kas to apēdīs. Sai ziņā var paļauties pat uz ganoīdu, ja vien to neliks galdā, pirms būs aizritējuši sešdesmit miljoni gadu.
Tā kā nu bija sasniegta paleolitiskā laikmeta robeža, tad vajadzēja pāriet uz nākamo pakāpi pasaules sagatavošanā cilvēkam, atklāt mezozoisko ēru un noorganizēt dažu rāpuļu rašanos. Jo rāpuļi cilvēkam būs vajadzīgi. Ne ēšanai, bet lai no tiem attīstītos. Tā kā šī bija vissvarīgākā plāna daļa, tad ar laiku neskopojās un piešķīra — trīsdesmit miljonus gadu. Kādi nu sākās brīnumi! No pārpalikušajiem ganoīdiem, asteroīdiem un alkaloīdiem, tos pamazām rūpīgi un neatlaidīgi kopjot, izveidojās milzīgi lielas ķirzakas, kuras viņās senās dienās mēdza ložņāt pa karstos tvaikos tīto zemi, sacēlušas savas čūskām līdzīgās galvas četrdesmit pēdu augstu gaisā un vilkdamas sev pakaļ sešdesmit pēdu garo ķermeni un asti, kas dauzījās kā nelabā. Ak dievs, tagad tās visas ir beigtas, visas mirušas, izņemot mazu saujiņu arkanzauru, kurus tagad nez kāpēc dēvē par Arkanzasas štata pilsoņiem un kuri, vientuļi un kā no laivas izmesti, mīt šajā bezgala tālajā laika posmā mūsu vidū.
Jā, vajadzēja trīsdesmit miljonu gadu un divdesmit miljonu rāpuļu, lai iegūtu ko tādu, kas būtu pietiekami izturīgs un attīstītos par ko citu, tā ievirzot plāna izpildi jaunā posmā.
Tad visā savā iespaidīgajā svinīgumā un krāšņumā pasaules skatuvē uznāca pterodaktils, un visa Daba redzēja, ka kaino- zoiskā laikmeta slieksnis pārkāpts un priekšā paveras jauns periods, līdz ar to sākas jauna stadija zemeslodes sagatavošanā cilvēkam. Varbūt pterodaktils bija pārliecināts, ka trīsdesmit miljoni gadu domāti viņa taisīšanai, jo pterodaktils savā bezgalīgajā muļķībā var iztēloties nezin ko, bet tā bija kļūda, tas viss bija sagatavošanās cilvēkam. Pterodaktils, bez šaubām, pievērsa sev lielu uzmanību, jo pat vissliktākajam novērotājam bija redzams, ka viņš slēpj sevī putna iedīgļus. Un tā arī izrādījās patiesībā. Kā arī zīdītāja iedīgļus, tikai tie attīstījās vēlāk. Viens mums gan jāsaka pterodaktila labā: gleznainībā viņš bija sava laikmeta kalngals, apbrīnojams, spārniem un zobiem greznots, iestīvināts visādu pasugu maisījums, kurā varēja saskatīt attālu radniecību ar Kiplinga jūrnieku:
Tā kā no kājniekiem, tā kā no kuģa — gudrs īsti nevar tikt;
Pa druskai no viena, pa druskai no otra — zini nu tādu, kur likt!
Sākot no šā brīža, gandrīz atkal trīsdesmit miljonu gadu sagatavošanās darbi virzījās it raiti. No pterodaktila attīstījās putns, no putna ķengurs, no ķengura citi somainie, no šiem savukārt mastodonts, megaterijs, milzu sliņķis, īru alnis un viss bars, no kuriem var iegūt visai vērtīgus un pamācošus izrakteņus, bet tad nāca pirmais lielais ledus pārklājs, un tā priekšā visi minētie radījumi atkāpās^ devās pa tiltu pāri Bēringa jūras līcim, izklīda pa Eiropu un Āziju un nosprāga. Nosprāga visi, izņemot nedaudzus, kam iepriekš bija nolemts turpināt sagatavošanās darbus. Seši ledus laikmeti ar divus miljonus gadu ilgiem starpbrīžiem trenkāja šos nabaga bārus no vienas zemeslodes malas uz otru, no viena klimata uz otru — no tropiskas svelmes polu rajonā uz arktisku aukstumu ekvatorā un
atkal atpakaļ, un pēc tam no jauna šurp un turp, tā ka nelaimīgie nekad nezināja, kāds laiks būs rit, un, pat ja kādreiz kaut kur apmetās, viss kontinents bez jebkāda brīdinājuma pēkšņi iegrima ūdenī, un šiem burvīgajiem radījumiem vajadzēja mainīties vietām ar zivīm un slapjiem līdz ādai rāpties turp, kur agrāk bija atradušās jūras; un, kad citādi viss būtu bijis mierīgi, sāka darboties kāds vulkāns, kas izkvēpināja viņus no jebkuras vietas, kur tik viņi bija apmetušies. So nemierīgo un nervozo dzīves veidu viņi piekopa divdesmit piecus miljonus gadu, pa pusei ķepurodamies ūdenī, pa pusei žāvēdamies uz sauszemes, nepārstādami brīnīties, kam tas viss vajadzīgs, jo viņiem, protams, nebija ne mazākās jausmas, ka tā ir sagatavošanās cilvēkam un ka tieši tā tam jābūt, jo citādi pasaule, kad šīs radības kronis tajā ieradīsies, nebūs viņam piemērota un pietiekami harmoniska.
Beidzot uzradās arī pērtiķis, un nu bija skaidri noprotams, ka nav vairs tālu no cilvēka. Un patiesi, tā arī bija. Pērtiķis ņēmās attīstīties apmēram piecus miljonus gadu un tad, spriežot pēc visa ārējā izskata, pārvērtās par cilvēku.
Tāda ir cilvēka vēsture. Sis radījums dzīvo pasaulē 32 000 gadu. Fakts, ka bija vajadzīgi simt miljoni gadu, lai sataisītu viņam te vietu, liecina, ka zemeslode radīta neviena cita kā viņa dēļ. Tā es vismaz domāju. Pavisam labi es gan to nezinu. Ja, piemēram, Eifeļa tornis simbolizētu pasaules vecumu, tad krāsas kārta uz torņa smailes attēlotu cilvēka vietu tajā, un ikviens tūlīt noprastu, ka tornis celts tieši šīs krāsas kārtas dēļ. Es vismaz uzskatu, ka tas tūlīt noprotams, pavisam labi es nezinu.
oficiāls ziņojums ilzi
BūDAMS Indianopolisas Lietišķo zinātņu institūta sekretārs, esmu uzskatījis par savu pienākumu izpētīt, cik reāli iespējama ir Ziemeļpola atklāšana, kā arī izklāstīt sava darba rezultātus augsti godājamai padomei.
So pienākumu pildot, esmu uzskatījis par pietiekamu uzzināt vispāratzītā Salīdzināmās zinātnes un Teoloģijas speciālista profesora Hirama Bledsona viedokli, tālāk tad arī vairs nemeklējoties.
Es profesoram jautāju, vai, pēc viņa domām, mums iepriekš minētā pola atklāšana jāuzskata par neapstrīdamu faktu un
tādā sakarībā svinīgi jāatzīmē, tāpat kā atzīmē citus ievērojamus devītniekus — 1609., 1809., un 1909., līdz ar to novietojot uz viena izpušķota plosta cilvēku, kas pārstāvētu Henriju Hu- dzonu, uz otra — cilvēku, kas pārstāvētu Robertu Fultonu, un uz trešā pašu doktoru Frederiku Kuku.1
Profesors Bledsons lūdza, lai ļauj viņam jautājumu dažas minūtes apdomāt. Tad viņš sacīja:
— Apstiprinoša vai noliedzoša atbilde ir pilnīgi atkarīga no tā, kā atbild uz jautājumu: vai doktora Kuka sasniegumu uzskata par Faktu vai par Brīnumu.
— Kāpēc tā?
— Redziet, ja tas ir Brīnums, tad pietiks ar jebkuru liecību, ja turpretī tas ir Fakts, tad nepieciešami neapgāžami pierādījumi.
— Vai tā ir vienmēr?
— Jā. Tas ir negrozāms likums. Nekādas novirzes nav pieļaujamas. Sinī jautājumā visai trāpīgi izteikusies Vestminsteras avīze, norādot, ka «golfa spēlētājam, ar lielu punktu pārsvaru uzvarot ienaidnieku, jādabū uz savas kartītes kompetentu cilvēku paraksti, turpretī doktoram Kukam šādu parakstītāju nav bijis; ir gan divi eskimosi, kas galvo, ka darbs tiešām veikts, taču Kukam viņi bijuši tas pats, kas golfa spēlētājam zēni bumbiņu pienesēji, un tādas liecības golfā neskaitās». Te nu jums viss izklāstīts kā uz delnas. Ja doktora Kuka varoņdarbu uzlūko par Faktu, tad ar viņa divu bumbiņu pienesēju liecību nepietiek; ja to uzlūko par Brīnumu, tad ar vienu bumbiņu pienesēju pietiek atliku likām.
— Vai tiešām citas atšķirības starp Faktu un Brīnumu nav?
— Jā, to pierāda vēsture — gadsimtiem ilga vēsture. Nav bijis Brīnuma, kas kaut cik jūtami atgādinātu Faktu. Ilustrēšu to ar piemēru. Misters Dženvjers citē šādu izvilkumu no Henrija Hudzona kuģa žurnāla — Hudzons rakstījis to četrpadsmit mēnešus pirms upes atklāšanas:
Sinī rītā viens no mūsu komandas ieraudzīja aiz borta nāru, un, kad viņš pasauca kādu citu matrozi nāru apskatīt, tad tas arī pienāca, un tanī brīdī viņa piepeldēja pie kuģa malas un nopietni raudzījās vīros. Pēc mirkļa
uznāca liels vilnis un apsvieda viņu apkārt. No nabas vietas augšup viņas krūtis un mugura bija tādas kā sievietes, bet augums tik liels kā mums, vīriešiem. Ada viņai ļoti balta, bet mati nokarājas uz muguras gari un melni. Kad viņa ienira ūdenī, matroži redzēja asti; tādu kā delfīnam un ar raibumiem kā makrelei. Tos matrožus, kas viņu redzēja, sauc par Tomasu Hilu un Robertu Reineru.
Ievērojiet, ka Hudzons to neuzskatīja par Faktu, bet par Brīnumu. Kā es to zinu? Tāpēc, ka viņš tic pāris jūrniekiem uz vārda. Viņš zina, ka tie redzējuši nāru, jo viņš neraksta, ka tie sakās to redzējuši, viņš pilnā pārliecībā apgalvo, ka tie nāru redzējuši. Labi. Ja to uzlūko par brīnumu, tad ar jūrnieku teikšanu pilnīgi pietiek, patiesību sakot, pietiek atliku likām un paliek vēl pāri; labāk nopamatota brīnuma vēsturē neatradīsim. Turpretī doktoram Ešeram, mūsdienu komentētājam, kas uzskata, ka Hudzons ierakstījis šo notikumu žurnālā kā faktu, šāda liecība ir tikai bumbiņu pienesēja liecība un tātad galīgi nepietiekama. Viņš piezīmē: «Iespējams, ka tas bija ronis.»
— Tātad starpība .. .
— Tieši tā. Starpība starp Brīnumu un Faktu ir vienāda ar starpību starp nāru un roni. Grūti atrast labāku izskaidrojumu.
— Lieliski. Kā tad nu tādā gadījumā būtu jānovērtē Ziemeļpola atklāšana? Kuru ceļu jūs ieteiktu izvēlēties institūtam un Roberta Fultona biedrībai?
— Manuprāt, šo. Ja gribat balstīties uz hipotēzi, ka tas ir Brīnums, tad dariet to un virzieties tik ar pilnu tvaiku uz priekšu, liecība ir vairāk nekā pietiekama. Turpretī, ja jūs vēlaties pamatoties uz hipotēzi, ka tas ir Fakts, tad pagaidiet, kamēr ieradīsies doktors Kuks, kas varēs to sīki un skaidri pierādīt. Izdarīt secinājumus priekšlaicīgi būtu aplam.
H. Dz. Vokers, sekretārs
Indianopolisā 1909. gada 3. septembrī
kristīgā zinātne pirmĀ nodaĻa
Vīnē 1899.