labojis savu veselību un ēstgribu un patlaban devos atpakaļ uz Vīni, es mijkrēslī novēlos no klints un salauzu pāris roku, kājas un šo to citu, bet laimīgi pagadījos ceļā kādiem zemniekiem, kas bija pazaudējuši ēzeli, un viņi aiznesa mani uz tuvāko cilvēku mitekli: vienu no šai nostūrī bieži sastopamajām garajām, zemajām, salmiem apjumtajām lauku mājām ar bēniņu istabām visai ģimenei un jauku, mazu balkoniņu, kas slēpās dziji zem čukura un bija izrotāts ar spilgtu puķu kastēm un kaķiem; pirmajā stāvā atradās liela un gaiša viesistaba, ko šķērssiena šķīra no govju apartamentiem; durvju priekšā stalts un skaists slējās mājas lepnums un bagātība — mēslu čupa. Sis teikums ir vācisks un parāda, ka es patlaban sekmīgi apgūstu šīs valodas gara un stila meistarības, kas cilvēkam ļauj cauru dienu jādelēt pa vienu teikumu, nenokāpjot no zirga.
Jūdzes atstatumā atradās ciemats, kur dzīvoja kāds zirgu dakteris, taču no ķirurga nebija ne vēsts. Izredzes šķita bēdīgas, jo man noteikti bija nepieciešama ķirurģiska palīdzība. Tad kāds atcerējās, ka šai ciematā vasaras atpūtā uzturoties lēdija no Bostonas, kas esot kristīgo zinātņu doktore un spējot izārstēt ikvienu kaiti. Tā nu aizsūtīja pēc viņas. Pa šo laiku bija satum- sis, un izrādījās, ka augsti mācītā dāma baidās tik vēlu doties ceļā. Viņa tikai bija likusi pateikt, ka ārsta personiskā klātbūtne neesot svarīga, steigties nevajagot, šovakar viņa ārstēšot mani «neklātienē», bet rīt ieradīšoties pati; pagaidām viņa lūdzot mani nomierināties, iekārtoties ērtāk un atcerēties, ka man nekas nekaišot. Domāju, ka noticis kāds pārpratums.
— Vai jūs viņai teicāt, ka noripoju no septiņdesmit piecas pēdas augstas klints?
— Jā.
— Un apakša uzkritu uz akmens un tiku atsviests atpakaļ?
— Jā.
— Un tad atsitos pret otru akmeni un atkal tiku atsviests atpakaļ?
— Jā.
— Un pec tam triecos pret trešo un atkal mani atsvieda atpakaļ?
— Jā.
— Un saberzu druskas visus akmeņus?
— Jā.
— Tad ir skaidrs: viņa doma par akmeņiem. Kapec jus viņai neteicāt, ka es arī esmu cietis?
— Es teicu. Pastāstīju viņai tieši to, ko jūs likāt: ka jūs tagad esat nesakarīga sarežģītu lūzumu virkne, kas stiepjas no čupra līdz papēžiem, un ka asas kaulu šķautnes, kuras izspiežas uz visām pusēm, padara jūs līdzīgu cepuru pakaramajam.
— Un pēc tam viņa izteica man novēlējumu paturēt prātā, ka man nekas nekaiš?
— Tie bija viņas vārdi.
— Nesaprotu. Laikam viņa šajā gadījumā nav pietiekami rūpīgi uzstādījusi diagnozi. Vai viņa izskatījās kā persona, kas lido augstās teorijas sfērās, vai arī kā cilvēks, kas pats_ kritis bezdibeņos un abstraktai zinātnei ņem palīgos personiskās pieredzes faktus?
— Kāpēc?
— Viņa teica, ka jums it nekā nevajadzēšot.
— Bet es esmu izsalcis un izslāpis un mokos drausmīgas sāpēs.
— Viņa sacīja, ka jums būšot gan šādas iedomas, bet lai jūs nepievēršot tām uzmanību. Viņa īpaši lūdza jūs paturēt prātā, ka tādas izjūtas kā izsalkums, slāpes un sāpes nemaz neeksistējot.
— Ak tā viņa no tiesas lūdza?
— Tādi bija viņas vārdi.
— Vai viņa izskatās pēc cilvēka, kurš pilnīgi spēj kontrolēt sava intelektuālā mehānisma darbību?
— Bitte?
— Vai viņai ļauj brīvi skraidīt apkārt, vai tur viņu ķēdē piesietu?
— Ķēdē piesietu?