Protams, tā bija mokpilna nakts, vismaz man šķiet, ka tā tāda bija, jo tai piemita visi attiecīgie simptomi, taču beidzot tā pagāja, atnāca kristīgā zinātniece, un mans gars k]uva možs. Viņa bija pusmūža gados, liela auguma, kaulaina, taisna kā olekti norijusi, ar bargu seju, noteiktu zodu un romiešu knābi; viņa bija atraitne trešajā pakāpē, un viņas vārds bija Fullere. Man neizsakāmi gribējās ātrāk nokļūt pie mērķa un rast atvieglojumu, bet viņa bija gausa līdz ārprātam. Viņa izņēma savas adatas, atraisīja āķus un pogas, citu pēc cita noģērba uzmet- ņus un apmetņus, ar rokas vēzienu izgludināja krokas, pēc tam visus drēbju gabalus akurāti pakāra; novilka cimdus un kārtīgi nolika sānis; padabūja no rokas somiņas grāmatu, tad pievilka krēslu pie gultas malas, nesteigdamās atsēdās, un es izbāzu mēli. Iecietīgi, taču mierīgi un vēsi viņa norādīja:
— Atvelciet to atpakaļ pienācīgajā vietā. Mūs interesē tikai gars, nevis tā mēmie kalpi.
Nevarēju viņai piedāvāt pārbaudīt pulsu, jo šīs locītavas man bija salauztas, taču viņa nemaz neļāva man ietērpt savu aizbildināšanos vārdos un ar noraidošu galvas mājienu norādīja, ka pulss tāpat esot mēms kalps, ko viņa nekādi nevarot likt lietā. Tad es nodomāju, ka jāapraksta viņai visi simptomi un jāpastāsta, kā jūtos, lai viņa zinātu uzstādīt diagnozi, taču atkal izrādījās, ka esmu bāzies ar savu gudrību, kur mani nelūdz; viņai tā nebija vajadzīga; vēl vairāk, mana piezīme, kā jūtos, izrādījās valodas kļūda, nepareizi lietots termins.
— Cilvēks nemaz nejūt, — viņa paskaidroja, — jūtas vispār neeksistē: tāpēc runāt par nereālu lietu kā par reālu ir pretruna. Matērija nepastāv; pastāv vienīgi gars; gars nevar izjust sāpes, tas var tikai radīt tās iztēlē.
— Bet ja nu tik un tā sāp …
— Nesāp. Tas, kas nav reāls, nevar veikt reālā funkcijas. Sāpes ir nereālas, tāpēc sāpēt nekas nevar.
Plaši atvēzēdama roku, lai parādītu, ka aizgaiņā no prāta sāpju ilūziju, viņa uzdūrās kniepadatai, kas bija izlīdusi no kleitas, iekliedzās: — Au! — un mierīgi turpināja savas pamācības. — Nekad nav jāļauj sev runāt par to, kā jūs jūtaties, kā arī nav jāļauj, lai citi izprašņā, kāda jums sajūta; nekad nevajag atzīties, ka esat slims, kā arī nevajag ļaut citiem savā klātbūtnē runāt par slimībām, sāpēm, nāvi vai līdzīgām neesošām lietām. Tādas runas tikai mudina garu nodoties tā tukšajām fantāzijām.
Tieši šai brīdī Stubenmādchen uzkāpa kaķim uz astes, un tas savā kaķiskajā nezināšanā laida vaļā ņaudienu. Es piesardzīgi ievaicājos:
— Vai kaķa ieskats par sāpēm ir vērā liekams?
— Kaķim vispār nav ieskatu; ieskatus rada vienīgi gars; nīcībai lemtie zemākie dzīvnieki ar garu nav apveltīti, un ieskati bez gara nav iespējami.
— Tātad tas tikai iedomājās, ka jūt sāpes — nu, kaķis?
— Tas nemaz nespēj iedomāties, ka jūt sāpes, jo iedomas ir gara darbības rezultāts; ja nav gara, nav arī iedomu. Kaķim nav iedomu.
— Tātad tas patiešām juta sāpes?
— Es jau jums teicu, ka tādu sāpju vispār nav.
— Tas ir dīvaini un interesanti. Brīnos, kas ar kaķi notika. Jo, ja patiesu sāpju nav un iedomātas tas iedomāties nespēj, varētu likties, ka dievs savā žēlsirdībā dāvājis kaķim kādas noslēpumainas izjūtas, kuras tas var likt lietā ikreiz, kad tam uzkāpj uz astes, un ka šīs izjūtas uz acumirkli apvieno kaķi un kristieti kopējā brālībā . ..
Viņa sakaitināta mani pārtrauca:
— Apklustiet! Ne kaķis, ne kristietis neko nejūt. Jūsu tukšās un muļķīgās iedomas ir svētuma apgānīšana un dieva zaimošana un var nodarīt jums ļaunu. Gudrāk, labāk un dievbijīgāk ir pieļaut un atzīt, ka tādas parādības kā slimības, sāpes un nāve nemaz neeksistē.
— Man visu ķermeni moka iluzoriskas ciešanas, — es sacīju, — taču nedomāju, ka justos par matu sliktāk, ja tās būtu īstas sāpes. Kas man jādara, lai tiktu no tām vaļā?
— Nav nekāda pamata tikt no tām vaļā, jo tās nemaz neeksistē. Tās ir ilūzijas, ko rada matērija, un matērija taču arī nepastāv; tādas matērijas vispār nav.
— Tas izklausās pareizi un saprotami, un tomēr to samērā grūti aptvert; tieši, kad šķiet, ka nupat pavediens būs rokā, tas atkal aizslīd kaut kur projām.
— Paskaidrojiet tuvāk.
— Nu, piemēram, ja matērija vispār nepastāv, kā tā var radīt kādas izjūtas?
Viņa gandrīz vai pasmaidīja aiz līdzcietības. Viņa arī patiešām būtu pasmaidījusi, ja eksistētu tāda lieta kā smaids.
— Tas ir pavisam vienkārši, — viņa teica, — izskaidrojums tam rodams Kristīgās Zinātnes pamatprincipos, kas apkopoti šādās četrās pašās par sevi saprotamās regulās: Pirmkārt. Dievs ir viss, un viss ir Dievs. Otrkārt. Dievs ir Labums. Labums ir Gars. Treškārt. Dievs un Svētais Gars ir viss, matērija nav nekas. Ceturtkārt. Dzīvība, Dievs, Labums ir visuvareni; kas gan ir nāve, ļaunums, grēks, slimības? Te nu jums viss redzams skaidri kā uz delnas.
Man šis paskaidrojums šķita miglains; neredzēju, ka tas atrisinātu pašreizējās grūtības — kā nereāla matērija var radīt ilūzijas. Mazliet vilcinādamies, teicu:
— Vai tas — vai tas visu noskaidro?
— Vai tad ne? Tas būs saprotams pat tad, ja skaitīsim no beigām.
Manā sirdī pamodās vāja cerība, un es lūdzu kristīgo zinātnieci noskaitīt regulas no otra gala.
— Ar lielāko prieku. Slimības grēks ļaunums nāve ir gan kas visuvareni ir Labums Dievs Dzīvība nekas nav matērija viss ir Gars Svētais un Dievs Gars ir Labums Labums ir Dievs Dievs ir viss un viss ir Dievs. Nu — vai tagad saprotat?
— Tagad . . . tagad būtu gan tā kā skaidrāks, tomēr …
— Nu?
— Vai jūs varbūt varētu to vēl kā citādi noskaitīt?
— Varu skaitīt visādi, taču jēga mūžam būs viena un tā pati. Vārdu kārtību var grozīt, kā grib, nozīme tik un tā paliks nemainīga, lai kā sarindotu teikumu sastāvdaļas. Tāpēc ka šīs regulas ir pati pilnība. Varat samaisīt visu juku jukām — un nebūs ne mazākās starpības: viss vienmēr iznāk tāpat kā agrāk. Tāpēc ka tās radījis apbrīnojams saprāts. Tas ir nepārspējams gara_ tour de forcekas nav ielāgojams ne vienkāršā, ne konkrētā, ne pārdabiskā ietvaros.
— Tas nu gan laikam ir pārākais murgojums.
Nosarku, taču vārdi bija pasprukuši, pirms tos paspēju apturēt.
— Kas?
— Brī… brīnišķa konstrukcija… kombinācijā, ka sacīt jāsaka, no dziļām domām . . . neaptveramām domām … ne …
— Pilnīgi pareizi. Lasiet gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan perpendikulāri, gan jebkurā citā leņķī, šīs četras regulas saturā
1 Triks. (Franc.) mūžam saskanēs un sniegs vienlīdz neapstrīdamus pierādījumus.
— Ak… e… pierādījumus. Nu jau mes tuvojamies lietas būtībai. Saturs saskan; tas saskan ar… e … ar — nu, vienalga, ar ko, bet saskan; turpretī, ko šīs regulas pierāda, es domāju — tā īpaši?
— Tas tak nu ir skaidrāks par skaidru. Tās pierāda, pirmkārt, ka Dievs ir visa Pirmsākums, Dzīvība, Patiesība, Mīlestība, Dvēsele, Gars, Saprāts. Vai aptverat?
— Es … e … jā, liekas gan. Lūdzu, turpiniet.
— Otrkārt, Cilvēks ir Dieva universālā ideja, individuāls, pilnīgs, mūžīgs. Vai tas jums ir skaidrs?
— Tas … e … domāju, ka ir. Un tālāk?
— Treškārt, Ideja ir gara tēls; tas ir tiešs mūsu saprāta pētījumu objekts. Te nu jūs redzat visu Kristīgās Zinātnes dievišķo noslēpumu, izklāstītu pāris vārdos. Vai varat atrast tajā kaut vienu apšaubāmu vietu?
— Tā kā nevarētu; tas liekas stiprs kā klints.
— Lieliski. Bet tas vēl nav viss. Sīs trīs regulas ir Nemirstīgā Gara Zinātniskā Definīcija. Tagad es jūs iepazīstināšu ar Mirstīgā Gara Zinātnisko Definīciju. Te tā ir. PIRMĀ PAKAPE: Izvirtība. Pirmkārt, fiziskais faktors: iekāres un kaislības, bailes, neķītras alkas, lepnums, skaudība, viltība, naids, atriebība, grēks, slimības, nāve.
— Cik saprotu, kundze, tās visas ir nereālas parādības — tīrās ilūzijas?
— Visas līdz pēdējai. OTRA PAKĀPE: Ļaunums gaist. Pirmkārt, morālais faktors: godīgums, simpātijas, līdzjūtība, cerības, uzticība, lēnprātīgums, mērenība. Vai skaidrs?
— Kā diena.
— TREŠĀ PAKĀPE: Garīga šķīstīšanās. Pirmkārt, garīgais faktors: ticība, gudrība, spēks, šķīstība, saprāts, veselība, mīlestība. Jūs redzat, cik viss te rūpīgi pārdomāts un saskaņots, savstarpēji saistīts un antropomorfs. Sajā Trešajā Pakāpē, kā mums māca Kristīgā Zinātne, mirstīgais gars izgaist.
— Ātrāk ne?
— Nē, tas notiek tikai tad, kad pabeigts mācīšanas un audzināšanas darbs, kurš nepieciešams Trešajai Pakāpei.
— Tātad, cik noprotu, tikai tad cilvēks spēj sekmīgi apgūt Kristīgo Zinātni, izprast tās pareizo jēgu un to iemīlēt. Citiem vārdiem sakot, tas nav iespējams, kamēr vēl norit Otrās Pakāpes procesi, jo šinī periodā joprojām saglabājas prāta paliekas un tāpēc — taču es jūs pārtraucu. Jūs grasījāties tālāk paskaidrot, kādi lieliski rezultāti izriet no Trešās Pakāpes graušanas un ārdīšanas darba. Tas ir ļoti interesanti; lūdzu, turpiniet.
— Jā, kā jau teicu, šajā Trešajā Pakāpē mirstīgais gars pazūd. Zinātne tik radikāli pārveido cilvēka miesisko izjūtu sniegto liecību, ka mūsu siržu vārti plaši atveras un uzņem svēto rakstu pravietojumu: «Tie pēdējie būs tie pirmie un tie pirmie — tie pēdējie,» — un mēs izprotam, ka Dievs un Viņa ideja var kļūt mums visaptveroši — kas arī dievišķais patiešām ir un kas tas nemaz nevar nebūt.
— Tas ir burvīgi. Un ar kādu izsmeļošu precizitāti jūsu vārdu izvēle un sakārtojums apliecina un pamato visu, ko jūs teicāt par Trešās Pakāpes varenību un funkcijām! Otrā, acīm redzot, varētu saprātam likt pazust tikai uz laiku; uzdevums izgaisināt to pilnīgi tiek pataupīts Trešajai. Teikumam, kas sastādīts Otrās Pakāpes faktora šefībā, varētu vēl būt zināma jēga — tā sacīt, kaut vai maldinoša līdzība ar jēgu, — un vienīgi Trešās Pakāpes burvju spēks ļauj šo trūkumu novērst. Turklāt nav šaubu, ka tieši Trešā Pakāpe ir tā, kas apveltī Kristīgo Zinātni ar vēl vienu ievērojamu īpašību — proti, ar vieglu un brīvu valodas plūdumu, vārdu bagātību, ritmu, kā arī ar līganu un gludu frāzi. Tam laikam ir kāds īpašs cēlonis?
— Jā, Dievs — viss, viss — Dievs, Dievs — labs, matērijas nav, Gars, Kauli, Patiesība.
— Tagad man viss skaidrs.
— Kristīgajā Zinātnē nav nekā tāda, kas nebūtu saprotams; jo Dievs ir viens, Laiks ir viens, Individualitāte ir viena un var būt viena no daudzām sev līdzīgām, kā, piemēram, atsevišķs cilvēks, atsevišķs zirgs; kamēr Dievs ir viens, tas nav viens no sev līdzīgiem, bet viens pats, bez kādiem sev līdzīgiem.
— Tās ir cildenas domas. Tās iekvēlina manī alkas uzzināt vēl vairāk. Kā Kristīgā Zinātne izskaidro sistemātiskā duālisma garīgo attieksmi pret nejaušām novirzēm?
— Kristīgā Zinātne apgriež otrādi šķietamās attiecības starp Dvēseli un miesu — tāpat kā astronomija apgriež otrādi cilvēka priekšstatu par saules sistēmas kustību — un padara ķermeni par Gara piedēkli. Tāpat kā Zeme griežas un Saule ir nekustīga (lai gan, vērojot saullēktu, ir tikpat kā neiespējami noticēt, ka tā nelec), tāpat ķermenis ir tikai miera stāvoklī esošā Gara pazemīgais kalps, kaut arī mūsu aprobežotajam prātam viss šķiet otrādi; taču mēs nemūžam to neizpratīsim, ja uzskatīsim, ka dvēsele mīt ķermenī vai gars matērijā un ka cilvēks ir daļa no neapgarotās pasaules. Dvēsele ir Dievs, nemainīgs un mūžīgs; cilvēks eksistē līdzās dvēselei, to atspoguļodams, jo Visa Pirmsākums ir Viss Esošais, un Viss Esošais ietver Vien- patni, Dvēsele — Garu, Gars — Dvēseli, Mīlestību, Saprātu, Kaulus, Aknas, vienas no daudzām tādām pašām, vienas vienīgās, kurām citu līdzīgu nav.
— Kā cēlusies Kristīgā Zinātne? Vai tā ir Dieva dāvana vai arī uzradusies pati no sevis?
— Zināmā mērā — Dieva dāvana, tas ir, proti, tās varenība ir no Viņa, taču par šīs varenības un tās sūtības atklāšanu jāpateicas kādai amerikāņu lēdijai.
— Vai patiesi? Kad tas notika?
— Tūkstoš astoņi simti sešdesmit sestajā gadā. Tas ir nemirstīgais laiks, kad sāpes, slimības un nāve uz mūžu mūžiem izgaisa no zemes virsas. Tas ir, izgaisa tās ilūzijas, kuras dēvē šais vārdos. Pašas parādības nekad nav pastāvējušas; tāpēc, tikko atklāja, ka tās neeksistē, kļūdainos priekšstatus bija viegli izklīdināt no mūsu apziņas. Diženā atklājuma vēsture un būtība apcerēta šinī grāmatiņā un . ..
— Vai grāmatu sarakstījusi minētā lēdija?
— Jā, to sarakstījusi viņa, viņa pati no sākuma līdz galam. Grāmatas virsraksts skan «Zinātne un veselība līdz ar padomnieku Svēto Rakstu tulkošanai», jo lēdija komentē bībeli; agrāk neviens to nesaprata. Pat divpadsmit apustuļi ne. Tā sākas šādi… es jums palasīšu.
Tomēr viņa bija aizmirsusi paņemt līdzi acenes.
— Nekas, nav svarīgi, — viņa sacīja. — Atceros, kas tur bija teikts, patiesību sakot, visi Kristīgie Zinātnieki māk šo grāmatu no galvas; tas nepieciešams mūsu praksē. Citādi mēs pieļautu kļūdas un nodarītu ļaunumu. Viņa iesāk šādi: «1866. gadā es atklāju Metafiziskās Dziedniecības Zinātni un nosaucu to par Kristīgo Zinātni.» Un viņa turpina — un, manuprāt, turpina lieliski: «Kristīgā Zinātne iedveš reliģijai un medicīnai dievišķīgāku raksturu un būtību, jauni spārni top doti ticībai un saprātam, un domas nāk saskarē tieši ar Dievu.» Tādi ir viņas vārdi — ne pielikt, ne atņemt.
— Eleganti teikts. Un cik spīdoša ideja — apprecināt reln ģiju ar medicīnu, nevis kā senos laikos — medicīnu ar kapraci; jo reliģija un medicīna, būdamas visas garīgās un miesīgās veselības pamats, cieši sader kopā. Kādas zāles jūs parakstāt parastajām slimībām, piemēram …
— Mēs nekad un nekādos apstākļos neparakstām zāles! Mēs …
— Bet, kundze, tur taču sacits …
— Man nav nekādas daļas, kas tur sacīts, un es par to nevēlos runāt.
— Piedodiet, ja esmu jūs apvainojis, bet, redziet, jūsu piezīme man šķita zināmā mērā pretrunīga un …
— Kristīgajā Zinātnē nav nekādu pretrunu. Tas ir neiespējami, jebšu šī Zinātne ir absolūta. Citādi nevar būt, jo tā nāk tiešā ceļā no Visa Pirmsākuma un Visuaptverošās Būtnes, kā ari no Dvēseles, Kauliem, Patiesības — vienas no daudzām, vienas vienīgas, kurai līdzīgu nav. Tā ir matemātika, kura attīrīta no matērijas sārņiem un apveltīta ar garu.
— To es saprotu, bet…
— Tā balstās uz Apodiktiskā Principa nesatricināmā pamata.
Veltīgi pūloties iekļūt manā paurī, šis vārds apdauzījās ap to plakans, un es maķenīt apdullu, taču, pirms paspēju pavaicāt, kāds tam sakars ar pārējo, viņa jau steidzās sniegt vajadzīgos paskaidrojumus.
— Sis Apodiktiskais Princips ir Zinātniskās Gara Dziedniecības absolūtais Princips, Visuvarenais Valdnieks, kas atsvabina cilvēka bērnus no sāpēm, kaitēm, iznīcības un jebkura ļaunuma, kam lemta miesa.
— Droši vien taču ne no katra Jaunuma, ne no katra iznīcības veida?
— No jebkura un katra; izņēmumu nav; tādas lietas kā iznīcības nemaz nav — tā ir nereāla, tā nemaz neeksistē.
— Bet bez brillēm jūsu vājā redze neļauj jums …
— Mana redze nevar būt vāja; nekas nevar būt vājš; Gars ir valdnieks, un Gars nepieļauj nekam pasliktināties.
Viņu bija pārņēmusi Trešās Pakāpes iedvesma, tāpēc nebija nekādas jēgas turpināt jautājumu apspriest. Sāku runāt par citu tematu un pavaicāju vēl šo to, kas attiecas uz Zinātnes Atklājēju.
— Vai šī zinātne tapa atklāta pēkšņi kā Klondaika vai arī pēc ilgām pārdomām un meklējumiem kā Amerika?
— Jūsu salīdzinājumi ir zaimu pilni, jebšu tie attiecas uz nīcīgām lietām — bet lai paliek. Atbildēšu jums ar Atklājējas pašas vārdiem: «Dievs savā žēlsirdībā ilgus gadus gatavoja mani, lai es beidzot būtu cienīga saņemt Zinātniskās Gara Dziedniecības absolūto Principu.»
— Ak ilgus gadus. Cik īsti?
— Astoņpadsmit gadsimtus!
— Dievs — Viss, Viss — Dievs, Dievs — Labums, Patiesība, Kauli, Aknas, vienas no daudzām un vienīgās, kam citu līdzīgu nav, — jūsu paskaidrojums mani patiešām satriec!
— Jums ir pamats būt pārsteigtam, ser. Taču tā ir skaidra patiesība. Sī amerikāņu lēdija, mūsu cienījamā un svētā Dibinātāja, nepārprotami pieminēta Jāņa atklāsmes grāmatas divpadsmitajā nodaļā, kur pareģota viņas atnākšana; svētā Jāņa norādījums ir skaidrāks par skaidru, vienīgais papildinājums varētu būt viņas īstā vārda nosaukšana.
— Cik neticami, cik brīnišķīgi!
— Citēšu viņas pašas vārdus no Padomnieka Svēto Rakstu tulkošanai: «Jāņa parādīšanas grāmatas divpadsmitā nodaļa satur ipašu mājienu uz mūsu deviņpadsmito gadsimtu.» Vai redzat? Apdomājiet to un labi iegaumējiet.
— Bet… e — ko tas nozīmē?
— Klausieties, tad uzzināsiet. Es atkal citēju viņas iedvesmas pilnos vārdus: «Nodaļā, kur stāstīts par sestā zīmoga atdarīšanu, kas notika sešus tūkstošus gadus pēc Ādama dzimšanas, atrodam kādu raksturīgu piezīmi, kura tieši attiecas uz mūsu laikmetu. Tā skan šādi:
Jāņa parādīšanas grāmata, 12. nodaļa, 1. pants. Un liela zīme parādījās debesīs: sieva ar sauli apģērbta, un mēness apakš viņas kājām, un viņas galvā kronis no divpadsmit zvaigznēm.
Tā ir mūsu Vadone, mūsu Māte, mūsu Kristīgās Zinātnes Atklājēja — nekas nevar būt skaidrāks, nekas nevar būt nepārprotamāks. Un ievērojiet vēl šo:
Jāņa parādīšanas grāmata, 12. nodaļa, 6. pants. Un tā sieva bēdza uz tuksnesi, kur tai bija no Dieva sataisīta vieta.
— Tā ir Bostona. Par to es nešaubos, kundze. Cik diženi! Esmu satriekts; agrāk es šīs rindas galīgi neizpratu; lūdzu, turpiniet … e … savu … e … savu pierādījumu izklāstu.
— Lieliski. Klausieties:
Un es redzēju citu varenu eņģeli nonākam no debesīm; tas bija tērpts mākonī, un varavīksne bija virs viņa galvas; viņa vaigs bija kā saule un viņa kājas kā uguns stabi. Viņa rokā bija maza atvērta grāmata.
Maza grāmata, tikai maza grāmata … kur gan vēl pazemīgākus vārdus rast? Bet kāda tai neaptverami milzīga nozīme! Jūs droši vien jau nojaušat, kas tā bija par grāmatiņu?
— Vai tā …
— Es turu to savas rokas — ta bija Kristīgā Zinātne!
— Mīlestība, Aknas, Gaisma, Kauli, Patiesība, Nieres, vienas no daudzām, vienas vienīgās, kam citu līdzīgu nav, — tas patiesi ir neiedomājams brīnums!
— Klausieties mūsu Dibinātājas daiļskanīgos vārdus: «Un balss, ko es dzirdēju no debesīm, runāja atkal uz mani, sacīdama: «Ej ņem atvērto grāmatu; ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavās iekšās, bet salda kā medus tavā mutē.» Mirstīgais, loki ceļus dievišķīgā evaņģēlija priekšā. Sāc mācīties Dievišķo Zinātni! Izlasi to no sākuma līdz galam. Pēti to, pārdomā to. Tā patiesi būs salda, kad tu pirmoreiz pieliksi to pie lūpām, un tā tevi dziedinās; bet nekurni pret Patiesību, ja norijot tā tev liksies rūgta.» Tagad jūs, ser, esat iepazinies ar mūsu dārgās un svētās Zinātnes vēsturi un redzat, ka tās izcelsme nav šīszemes, teitan tā ir tikai atklāta. Grāmatiņu es jums atstāšu un pati tagad iešu un lūgšu neraizēties — dziedēšu jūs neklātienē, no šī brīža sākot līdz tam, kad došos atdusēties.»