Klātienes un neklātienes dziedniecības apvienoto, spēcīgo pūliņu rezultātā mani kauli pamazām ievilkās uz iekšu un izgaisa skatienam. Svētīgā darba iesākums bija raits, un arī tālākais virzījās uz priekšu knaši. Mans ķermenis cītīgi liecās un staipījās gan uz vienu pusi, gan otru, lai atvieglotu atjaunošanas procesu, un ik pēc brītiņa es dzirdēju sev iekšā kaut ko dobji noklaudzam un zināju, ka tur sekmīgi savienojušies kāda lauzta kaula gali. Sie apslāpētie kliksti, čirksti, šņirksti un čīksti turpinājās nākamās trīs stundas un tad apklusa — lūzumi bija sadzijuši. Visi, izņemot izmežģījumus; to bija tikai septiņi, proti, gurnos, plecos, ceļos un kaklā; ar tiem tiku galā tīri veicīgi; cits pēc cita kauli ieslīdēja savās pamatnēs, paukšķēdami kā korķi, ko kaut kur otrā istabā velk no pudeles, un es pielēcu kājās tikpat kā jaunpiedzimis un aizsūtīju pēc zirgu daktera.
Biju spiests to darīt iesnu un vēdergraižu dēļ, to dziedēšanu vairs negribēju uzticēt sievietei, kuru nepazinu un kuras spējai veiksmīgi ārstēt parastās slimības galīgi biju zaudējis uzticību. Manu nostāju attaisnoja fakts, ka iesnas un vēdergraizes līdz ar lūzumiem jau no paša sākuma bija nodotas viņas ziņā, taču nebiju jutis ne mazāko atvieglojumu; tieši otrādi, vēdergraizes kļuva arvien stiprākas un stiprākas, arvien neciešamākas un neciešamākas — tagad gan varbūt tāpēc, ka jau krietnu laika sprīdi biju atturējies no ēdiena un dzēriena.
Atnāca zirgu dakteris, ļoti patīkams cilvēks, pilns cerību un profesionālas intereses par manām slimībām. No viņa plūda visai spēcīga un aromātiska smarža, — patiesību sakot, gluži zir- dziska smarža, — un es mēģināju ar viņu vienoties par neklātienes ārstēšanu, bet tā neietilpa viņa specialitātē, un es aiz smalkjūtības arī daudz neuzstāju. Viņš apskatīja manus zobus, pataustīja potītes un pavēstīja, ka mans vecums un vispārējais veselības stāvoklis ļaujot lietot enerģiskus līdzekļus, tāpēc viņš man došot zāles, kas manas vēdergraizes pārvērtīšot par zirgu cērmēm un iesnas par aitu griezoni; tad tas būšot viņa ampluā un viņš zināšot, ko darīt. Dakteris sajauca spainī kliju dziru un sacīja, ka mēriņš šā līdzekļa ik pēc divām stundām pamīšus ar terpentīna un ratu smēres mikstūru vai nu divdesmit četrās stundās aiztriekšot manas kaites pie visiem velniem, vai izraisīšot citāda veida sekas, kas man tāpat izdzīšot slimības no galvas. Pirmo devu viņš iedeva man pats un tad atvadījās, sacīdams, ka es varot ēst un dzert visu, ko vien vēloties un kādos daudzumos tik gribot. Taču es izsalkumu vairs nejutu, un ēdiens man nebija ne prātā.
Paņēmu misis Fulleres atstāto grāmatu par Kristīgo Zinātni un izlasīju pusi no tās, tad iedzēru mēriņu mikstūras un izlasīju otru pusi. Tālākie pārdzīvojumi bija visai interesanti un negaidītu atklājumu pilni. Visu laiku, kamēr turpinājās šņākšana, burbuļošana, mutoļošana un trīcēšana, kas pavadīja vēdergraižu pārvēršanos par zirgu cērmēm un iesnu — par aitu griezoni, es varēju sajust intensīvo cīņu par kundzību, kas risinājās starp kliju dziru, mikstūru un literatūru; bieži man arī izdevās noteikt, kura gūst virsroku; tāpat viegli spēju atšķirt literatūru no abiem pārējiem faktoriem, kad tie darbojās katrs atsevišķi, turpretī, visiem sajaucoties kopā, gan vairs neko nevarēju pateikt, jo kliju dziras un eklektiskas mikstūras maisījums ir uz mata tas pats kas Apodiktiskais Princips, kad tas ieskrējies un nav vairs apturams: šinī gadījumā to nespētu atšķirt neviens. Beidzot finišs bija klāt un evolūcija visai veiksmīgi nonākusi galā, lai gan domāju, ka šo rezultātu varēja sasniegt arī, lietojot mazāk izejvielu. Pilnīgi ticu, ka pārvērst vēdergraizes par zirgu cērmēm bez dziras palīdzības nekādi nevarēja, taču aitu griezonis no literatūras rastos, manuprāt, gluži dabiskā ceļā un šinī gadījumā būtu labākas kvalitātes un noturīgāks nekā tas, ko mākslīgi ieguva zirgu dakteris.
Tāpēc ka visu cilvēka iztēles radīto dīvaino, bezprātīgo, nesaprotamo un neaptveramo grāmatu vidū šī neapšaubāmi ir cienīga saņemt lauru vainagu. Tā sarakstīta neierobežotā pašpaļāvībā un pašapmierinātībā, kā arī ar tādu dedzību, enerģiju un nopietnību, ka bieži šķiet daiļrunīga, pat ja visam vārdu sa- virknējumam nav nekādas jēgas. Ir daudz cilvēku, kas domā šo grāmatu izprotam; es to zinu, jo esmu ar viņiem runājis, taču tie allaž bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka nav tādu lietu kā sāpes, slimības un bēdas un ka pasaule vispār nav reāla, ka patiesībā pastāv tikai Gars. Man šķiet, ka šis apstāklis mazina viņu uzskata vērtību. Kad šie cilvēki runā par Kristīgo Zinātni, viņi rīkojas līdzīgi misis Fullerei: nelieto vis savējo, bet grāmatas valodu; viņi apber mūs ar tās efektīgajām muļķībām, un tikai vēlāk cilvēks saprot, ka tās nav bijušas oriģinālas domas, bet citāti; šķiet, viņi zina šo sējumu no galvas un godā tikpat kā nez kādu bībeli, man laikam vajadzētu sacīt — citu bībeli. Sī grāmata, acīm redzot, sarakstīta Trešās Pakāpes garīgās deģenerācijas ietekmē, un esmu pārliecināts, ka tikai piederība pie šās pakāpes var cilvēkam dot iespēju saredzēt tanī kādu saturu. Kad jūs to lasāt, jums rodas iespaids, ka dzirdat visai kvēlu, agresīvu un pravietisku runu nepazīstamā valodā — runu, kuras garu jūs saprotat, bet saturu ne; citiem vārdiem, jums šķiet, ka jūs klausāties spēcīgu tauri, kas savu bazūnēšanu uzskata par melodiju, turpretī citiem, kuri nespēlē orķestri līdzi, tā atgādina vienīgi kareivīgu trombona rēkoņu: dvēseli šis jandāliņš gan satrauc, bet sacīt tai nekā nepasaka.
Grāmatas rāmā pašapmierinātība šķiet gandrīz ožam pēc dievišķīgas izcelsmes — uz zemes tai nekas radniecīgs nav atrodams. Vienkāršais mirstīgais nespēj būt tik nesatricināmi pārliecināts par visu, tik brīnišķīgi augstprātīgs, nespēj tik aplam tīksmināties pats par sevi un savu uzvedību. Nevienu vienīgu reizi neminot nekā tāda, ko pamatoti varētu dēvēt spēkpilnajā vārdā «Liecība», un dažreiz nebalstoties pat ne uz tik daudz kā zila gaisa, šī grāmata pērkondimdošā balsī nodārdina pārsteigtajam lasītājam pie auss: «Es esmu Pierādījusi-» to un to. Jāsapulcē kopā pāvests un visi viņa lielie garīgie dūži, lai ar to autoritātes palīdzību iztulkotu un pierādītu pat vienas vienīgas nenoskaidrotas Svēto Rakstu rindkopas jēgu (turklāt tam vajadzīgs ilgs laiks, centīgi pētījumi un pārdomas), turpretī šī darba autore stāv tam pāri: viņa uzskata, ka visa bībele ir vēl galīgi
neskaidra un, velti nešķiežot laiku un nepatērējot itin nekādus garīgus pūliņus, ienes tajā apskaidrību no viena gala līdz otram, maina un uzlabo aprakstīto notikumu nozīmi, pēc tam tos autoritatīvi iztulko un pierāda, lietojot apmēram tādas pašas formulas kā «Lai top gaisma!» un «Tad tapa gaisma!». Pirmo reizi kopš radīšanas rītausmas pasaules telpu piekliedz tik pašapmierināta, nekaunīga un pavēlnieciska Balss1 .
1 1903. gada janvāri. Pirmo reizi lasot vienalga kādu grāmatu ar jaunu un neparastu terminoloģiju, lasītājs droši vien būs samulsis un noskaņots uz sarkasmu. Taču es, kas pēdējo divu mēnešu laikā, cītīgi nododamies studijām, esmu tīri labi iepazinies ar «Zinātnes un Veselības» speciālo terminoloģiju, vairs nedomāju, ka šī darba būtību būtu grūti izprast. (M. T.)
P. S. Gudrība, ko esmu iemantojis no iepriekšminētajām domām, ir jau izdarījusi man pakalpojumu un aiztaupījusi nepatikšanas. Apmēram pirms mēneša no kādas mūsu universitātes saņēmu doktora Edvorda Antonija Spit- ckas traktātu par «Dažādu rasu smadzeņu anatomiju». Nospriedu, ka universitāte vēlas dzirdēt manas domas, jutos visai glaimots par šo uzmanību un aizrakstīju, ka atbildēšu, cik ātri vien spēšu. Tovakar metu pie malas rakņā- šanos pa Kristīgo Zinātni, kas mani bezgala nogurdināja un atņēma jebkuras cerības, un ķēros pie jaunā darba. Uzrakstīju dedzīgu noda|u un grasījos nākamajā dienā savu atsauksmi pabeigt, taču tad man vajadzēja uz nedēļu aizbraukt, un drīz manus prātus jau aizņēma citas intereses. Pagāja gandrīz vesels mēnesis, kamēr beidzot šodien atkal atsāku rakstu par smadzenēm. Pa šo laiku pār mani bija nākusi jauna gudrība, un es pārlasīju uzrakstīto, sarkdams kaunā. Sapratu, ka esmu ķēries pie darba pilnīgi nepareizā noskaņojumā, nemaz nejuzdams to cieņu un objektivitāti, ko tas likumīgi pelnījis. Iesildīdamies biju analizējis šādu rindkopu:
«Parietālo un okciptālo smadzeņu daivu rievas (laterālā virsma). P o s t- centrālais rievu komplekss. Sajā smadzeņu puslodē postcentrā- lās un subcentrālās rievas savienojas, veidojot vienu nepārtrauktu rievu, kas sasniedz 8,5 centimetru garumu. Dorsālajā daļā rieva sadalās, veidojot kroku, ko iezīmē paracentrālās rievas kaudālais gals. Postcentrālās rievas kaudālo galu sasaista transparietālā kroka. Paracentrālās rievas kaudālais gals savienots ar transparietālo kroku. No kombinētās rievas iziet pavisam pieci atzarojumi. Viens vadums atdala to no parietālās, otrs no centrālās rievas.»
Tagad liekos sev nožēlojams, atceroties, cik negants kļuvu, to lasot, un ar kādu nicību rakstīju atsauksmi. Teicu, ka šāds stils dara autoram tikai kaunu; ka tas ir samocīts, juceklīgs un dažviet neapvaldīts, ka tēmas traktējums ir pārāk sarežģīts, kļūdains un gandrīz vienmēr iedzen lasītāju strupceļā; ka darbam trūkst ne tikvien vienkāršības, bet arī pietiekami laba vārdu krājuma; ka autors pārāk klaji parāda savas jūtas; ka gadījumā, ja man būtu suns, kas tik aplami satrauktos un zaudētu galvu tāda mierīga jautājuma kā Smadzeņu Anatomijas dēļ, es nemaksātu vairs par viņu nodokli; nonācis līdz šai vietai, uztraucos arī pats un pamatīgi izgāzu savas dusmas par šīm sunisko jaukteņu vājprātībām, un pavēstīju, ka cilvēks tikpat labi varētu mēģināt izprast Zinātni un Veselību.
Tagad es zinu, kur rodams izskaidrojums, un priecājos par pārtraukumu, kas aizkavēja mani nosūtīt savu spriedumu uz universitāti. Man šermuļi skrien pār kauliem, kad iedomājos, kādu iespaidu šie cilvēki būtu no manis guvuši. (M. T.)