Neviens nešaubās — un es jau nu itin nemaz ne, — ka prāts spēcīgi ietekmē miesu. Kopš laika gala burvis, sapņu tulks, nākotnes pareģotājs, šarlatāns, pūšļotājs, tautas dziednieks, izglītots ārsts, mesmerists un hipnotizētājs izmantojuši pacienta iztēli kā palīgu savā darbā. Viņi visi atzinuši šā spēka varenību un noderīgumu. Ārsti izdziedē daudzus slimniekus ar maizes tabletēm; viņi zina, ka tad, kad slimība ir tikai iedomas, pacienta ticība ārstam piešķir maizes tabletēm brīnumainu spēku.
Ticība ārstam. Varbūt te ir tas āķis. Vismaz tā izskatās. Senos laikos ķēniņš izārstēja vāti, tikai pieskaroties tai ar savu ķēnišķīgo roku. Viņš bieži vien veica šai jomā tīros brīnumus. Vai viņa sulainis to būtu varējis izdarīt? Nē, pats savās drēbēs tērpies, ne. Vai viņš būtu varējis to izdarīt, pārģērbies par ķēniņu? Manuprāt, par to nav ko šaubīties. Pēc manām domām, varam būt pārliecināti, ka jebkurā gadījumā dziedētājs nebija vis ķēniņa pieskāriens, bet pacienta ticība ķēniņa pieskāriena spēkam. Cilvēki ir patiesi lieliski izārstējušies ar svēto relikviju palīdzību. Vai nav pieļaujams, ka jebkuri citi kauli būtu veikuši to pašu, ja apmaiņa notiktu, slimajam nezinot? Kad biju zēns, piecas jūdzes no mūsu ciemata dzīvoja kāda fermera sieva, kas bija ārkārtīgi slavena kā dziedniece, kura ārstē ar ticības palīdzību, — tā viņa sevi sauca. Sirdzēji nāca pie viņas no visām malām, un viņa uzlika tiem savu roku un teica: «Tici — tas ir viss, kas vajadzīgs,» — un tie devās projām, aizmirsuši savu slimību. Viņa nebija reliģioza sieviete un nepretendēja ne uz kādiem pārdabiskiem spēkiem, teikdama, ka visu veicot pacienta ticība viņas spēkam. Vairākas reizes redzēju, kā viņa vienā acumirklī izdziedēja negantas zobu sāpes. Paciente bija mana māte. Austrijā dzīvo kāds zemnieks, kurš no šā amata gūst smuku peļņu un dziedē kā augstus, tā zemus. Sad tad viņu iebāž ķurķī, jo viņš taču praktizē bez diploma, bet, kad viņš iznāk ārā, veikals atkal plaukst, jo viņš strādā neapstrīdami veiksmīgi, stingri turēdams savu labo slavu tās augstumos. Bavārijā ir kāds cilvēks, kas izārstēja tik daudzus, ka bija spiests atmest skatuves strādnieka amatu, lai varētu apmierināt savas pastāvīgi pieaugošās klientūras prasības. Gadu gadā viņš dara savus brīnumus un ir kļuvis ļoti bagāts. Viņš tāpat nepretendē ne uz reliģijas, ne cita kāda pārdabiska spēka palīdzību, bet uzskata, ka viņa raksturam piemītot īpašības, kas iedvešot pacientā
uzticību, un ka visu pārējo paveicot šī uzticība, nevis kāds noslēpumains spēks, kurš no viņa izplūst.1
Gadsimta pēdējā ceturkšņa laikā Amerikā uzradušās vairākas dziednieku sektas ar dažādiem nosaukumiem, un tās visas veikušas lielas lietas, ārstēdamas slimības bez zālēm. Pastāv Dziedniecība ar Prāta palīdzību, Dziedniecība ar Ticības palīdzību, Dziedniecība ar Sprediķu palīdzību, Dziedniecība ar Psihiskās zinātnes palīdzību, Dziedniecība ar Kristīgās Zinātnes palīdzību, un, acīm redzot, tās visas paveic savus brīnumdarbus, balstoties uz seno, spēcīgo līdzekli — pacienta iztēli. Vārdi ir dažādi, bet pašā dziedēšanas veidā atšķirību nav. Taču neviena sekta nemaksā šim līdzeklim pietiekamus meslus; ikkatra apgalvo, ka tās dziedēšanas veids radikāli atšķiroties no citu līdzīgu gudrinieku ārstniecības paņēmieniem.
Nav ko strīdēties, visas pieminētās metodes dažreiz gūst panākumus, un Dziedēšana ar Ticību, tāpat kā Dziedēšana ar Sprediķiem, neveikdamas gan laikam neko labu, vismaz nenodara varbūt nekādu ļaunumu, jo atļauj pacientam (ja tas to vēlas) ņemt palīgā zāles; turpretī citas dziedniecības metodes zāles pilnīgi noliedz un apgalvo, ka spējot izārstēt jebkuru kaiti zemes virsū tikai ar saviem gara spēkiem vien. Man nu gan šķiet, ka tas ir diezgan bīstami. Sie dziednieki laikam drusku par daudz brauc ar muti. Publikas ticība varbūt būtu lielāka, ja viņi šo dižošanos mazliet piebremzētu.
Kristīgā Zinātniece nespēja izārstēt manas vēdergraizes un iesnas, turpretī zirgu dakteris tās izdziedēja. Sis fakts iedveš man pārliecību, ka Kristīgā Zinātne ir pārāk lielīga. Manuprāt, tai vajadzētu likt iekšķīgās slimības mierā un aprobežoties ar ķirurģiju. Tur tā varētu darīties, kā grib.
Zirgu dakteris noprasīja man trīsdesmit kreicerus, un es tos samaksāju; patiesību sakot, es šo summu dubultoju un iedevu savam dziedniekam šiliņu. Misis Fullere atnesa garu rēķinu par veselu kaudzi salauztu kaulu, kam bijuši vajadzīgi divsimt trīsdesmit četri labojumi; katrs sadziedētais lūzums maksāja vienu dolāru.
1 1903. gada janvārī. Man pašam labi zināms kāds gadījums, kur «brīnišķīgā kārtā» tika izdziedināta paralīze, kas bija veselus divus gadus pie- kalusi pacienti pie gultas par spīti visu Ņujorkas labāko ārstu pūlēm. Tadi divus rītus pēc kārtas pie viņas ieradās ceļojošais «pūšļotājs» (tā viņu dēvēja), pacēla slimo no gultas un teica: «Staigā!» — un paciente staigāja. Ar to arī viss beidzās. Tas notika pirms četrdesmit viena gada. Kopš minētā brīža paciente joprojām staigā. (M. T.)
— Vai reāls ir tikai gars?
— Tikai tas, — viņa atbildēja. — Viss cits ir nereāls, viss cits ir iedomas.
Iedevu viņai iedomātu čeku, un nu viņa mani iesūdzējusi tiesā, dzīdamās pēc reāliem dolāriem. Kur te loģika?