PlRMS vairākām dienām mūsu pilsētā notika spiritisks seanss. Devos turp kopā ar vakara laikraksta reportieri. Viņš pastāstīja man, ka savā laikā pazinis šuleru Gesu Grehemu, kuru nošāvuši uz ielas kādā Ilinoisas pilsētiņā. Tā kā visā Sanfrancisko droši vien neatradīšoties otra cilvēka, kas zinot par šo notikumu ko tuvāk, viņš gribot iesmērēt gariem Grehemu — lai papūloties tikt ar to galā. (Jaunais žurnālists pieder pie demokrātu partijas un, tāpat kā visi viņa kolēģi, izsakās enerģiski un bez kādiem izpušķojumiem.) Kad seanss sākās, viņš uzrakstīja uz papīra strēmelītes sava nelaiķa drauga vārdu, zīmīti rūpīgi saritināja un iemeta cepurē, kurā atradās ne mazāk par pieciem simtiem līdzīgu dokumentu. Zīmītes izbēra uz galda, un sieviete medijs sāka tās citu pēc citas attīt un atlikt pie malas, vaicādama:
— Vai šis gars ir te klāt? Un šis? Un šis?
Apmēram vienu reizi no piecdesmit par atbildi atskanēja klaudzieni, un tad tas, kas bija iesniedzis zīmīti, piecēlās un uzdeva nelaiķim dažus jautājumus. Kad bija aizritējis zināms laiks, kāds gars satvēra mediju aiz rokas un uzrakstīja uz papīra «Gess Grehems», tikai otrādi. Sieviete medijs tūlīt ņēmās rakņāties papīru kaudzē, meklēdama šo vārdu. Kad viņa pieskārās vajadzīgajai zīmītei, pirms tam pārkravājusi ap pussimtu citu, atskanēja klaudzieni: vecais blēdis bija pazinis savu kārti jau no mugurpuses. Pārbaudes komisijas loceklis zīmīti attina, un tajā bija rakstīts: «Gess Grehems.» Pieprasīju, lai zīmīti man parāda. Tā bija mana ceļabiedra iesniegtā papīra strēmelīte. Es pārāk nebrīnījos: visi demokrāti ir tuvos draugos ar velnu. Jaunais žurnālists piecēlās un vaicāja:
— Kad jūs nomirāt? Vai tūkstoš astoņsimt piecdesmit pirmajā gadā? Vai tūkstoš astoņsimt piecdesmit otrajā? Vai tūkstoš astoņsimt piecdesmit trešajā? Vai tūkstoš astoņsimt piecdesmit ceturtajā?
Gars: Tuk-tuk-tuk!
— No kā jūs nomirāt? Vai no holeras? Vai no caurejas? Vai no dizentērijas? Vai no traka suņa kodiena? Vai no bakām? Vai nedabiskā nāvē?
— Tuk-tuk-tuk!
— Vai jus pakara? Vai noslīcinaja? Vai nodūra? Vai nošāva?
— Tuk-tuk-tuk!
— Vai jūs nomirāt Misisipi štata? Vai Kentuki? Vai Ņujorkā? Vai Sendviču salās? Vai Teksasā? Vai Ilinoisā?
— Tuk-tuk-tuk!
— Vai Adamsa rajona? Vai Medisona rajona? Vai Rendolfa rajonā?
— Tuk-tuk-tuk!
Bija skaidrs, ka mirušo karšu biedi ar pliku roku vis nepaņemsi. Viņš savu partiju zināja no galvas un spēlēja ārā trumpjus.
Sai bridi no publikas iznāca divi vācieši, viens pavecs, otrs pašpārliecināts jauneklis, kam, acīm redzot, bija kaut kas padomā. Viņi uzrakstīja uz papīriņa vārdus. Tad jaunais Ollendorfs uzdeva jautājumu, kas skanēja apmēram šādi:
— Ist ein Geist heraus?' (Nevaldāmi smiekli zālē.)
Trīs klaudzieni liecināja, ka Geist ir heraus.
Trīs klaudzieni.
— Fūnfzigstollenlinsiwfterowlickterhairowferfrowleineruh- ackfolderol?
Varat man neticēt, bet gars uz šo pārsteidzošo jautājumu mundri atbildēja: «Jā!»
Ar katru jaunu jautājumu klausītāju jautrība pieauga, un seansa vadītāji bija spiesti brīdināt, ka tādas vieglprātīgas uzvešanās gadījumā eksperimenti tiks pārtraukti. Troksnis norima.
Vācu gars, acīm redzot, bija galīgs profāns un nespēja atbildēt uz visvienkāršākajiem jautājumiem. Beidzot jaunais Ollen- dorfs, ielūkojies nez kādās piezīmēs, mēģināja noskaidrot, kad gars miris. Gars pinās kā vista pa pakulām un nevarēja pateikt, vai miris 1811. vai 1812. gadā, kas, starp citu, bija pilnīgi dabiski, jo vai nu mazums ūdens aiztecējis kopš tā laika. Galu galā viņš palika pie pēdējā skaitļa.
Te nu jaunais Ollendorfs pielēca kājās un trakā satraukumā iebrēcās:
— Cienīto dām un kung! Es rakstīj tād cilfēk vārd, kurš ir pafisam dzīf. Te sak, ka viņš ir miruš iekš astoņpadsmit simt tifpadsmito gad, aber viņ tokš ir dzīf un vesel…
Sieviete medijs: Apsēdieties, ser!
Ollendorfs: Nē, es negrib …
Sieviete medijs: Jūs neesat nācis šurp, lai teiktu runas. Sēdieties!
(Ollendorfs pa to laiku gatavojas jaunai runai.)
Ollendorfs: Sito gar ir vien krāpēj. Sito gar vispār nav.
(Publika nebeidz aplaudēt un smieties.)
Sieviete medijs: Sēdieties savā vietā, ser, es jums tūlīt paskaidrošu.
Un viņa paskaidroja. Savā runā viņa deva jaunajam Ollendorfam tik iznīcinošu triecienu, ka es nemaz nebrīnītos, ja vācietis būtu izsprādzis ārā no zāles, savā lidojumā izsizdams sienā caurumu. Viņa teica, ka jaunais nekauņa ieradies te, sirdī perinādams blēdīgus nodomus, noskaņots uz krāpšanos un mānīšanos, un ka viņam pretī no ēnu valsts iznācis tikpat zema morālā līmeņa gars. Sieviete medijs kvēloja nemākslotā sašutumā. Viņa lika noprast, ka ellē tādu zemisku, jaunajam Ollendorfam līdzīgu personību esot, ka biezs, un tās to vien gaidot, lai pēc tādu Ollendorfu aicinājuma, maskējoties ar svešiem vārdiem, izspruktu ārā un tad rakstītu un klaudzinātu pēdējās ķecerības un blēņas. (Zālē jauns smieklu vilnis un aplausi.)
Varonīgais Ollendorfs nemeta tomēr plinti krūmos un bija gatavs savukārt atklāt uguni, bet publika sāka klaigāt:
— Sēdies vietā! — Nē, turpini! — Ārā no zāles! — Runā, mēs klausāmies! — Stiepiet viņu nost no tribīnes! — Turies! — Pazūdi kokos! — Nezaudē dūšu, esi vīrs!
Sieviete medijs piecēlās un pavēstīja, ka gadījumā, ja Ollendorfs neapsēdīšoties savā vietā, viņa atstāšot zāli. Viņa neparko nepiejaušot, lai ar visādām krāpnieciskām izdarībām viņu apvainotu vai ņirgātos par viņas reliģisko pārliecību. Auditorija noklusa, un Ollendorfs, padarīts rāms, nokāpa no tribīnes.
Otrais vācietis nu savukārt izsauca garu, uzdeva tam dažus jautājumus vācu valodā un paziņoja, ka visas atbildes esot pareizas. Sieviete medijs norādīja, ka viņa nesaprotot ne vārda vāciski.
Sinī brīdī kāds kungs piesauca mani pie estrādes un noprasīja, vai es nepiederot pie spiritistiem. Teicu, ka ne. Tad viņš jautāja, vai es neesot spiritisma pretinieks. Atbildēju, ka droši vien ne vairāk par citiem cilvēkiem, kas netic gariem, un paskaidroju, ka nevaru ticēt tam, ko nesaprotu, bet to, ko te redzu, saprast nespēju. Tad viņš sacīja, ka laikam iemesls garu šodienējām svārstīgajām atbildēm gan neesot meklējams manī, taču viņš skaidri redzot, ka tieši no tās zāles puses, kur es sēžot, stipri izstarojot antagonistiski fluīdi — viņš to tūlīt esot ievērojis, viņu vis ap stūri neapvedīšot, — tieši no turienes izstarojot ārkārtīgi spēcīgi negatīvi fluīdi. Ieminējos, ka vainīgs droši vien ir mans ceļabiedrs, un piebildu, ka ikvienu, kas veicina šo zemisko negatīvo fluīdu plūsmu, uzskatu par nelabojamu nelieti. Mani paskaidrojumi fanātiķi, acīm redzot, apmierināja, un viņš lika man mieru.
Reiz man bija tuvs draugs, kas, pēc manā rīcībā esošajām ziņām, bija devies vai nu uz kukaiņu ciemu, vai velnam rīklē, vārdu sakot, uz vienu no šīm vietām, un man gribējās kaut ko par viņu uzzināt. Taču uzrunāt mirušā ēnu ar grēcīgiem zemes vārdiem bija tik baisi, ka es ilgi nespēju sevi piespiest piecelties kājās un izteikt savu vēlēšanos skaļi. Beidzot, satraukumā drebēdams, pietrūkos no krēsla un tikko dzirdamā, aizlūstošā balsī izdvesu:
— Vai te būtu Džona Smita gars?
(Nebiju padomājis, ka ar Smitiem nav joki. Vajag tik pasaukt vienu, kad no elles dzīlēm, gribēdami ar tevi apsveicināties, izdrāzīsies vesels leģions.)
— Tram-tram-tararam!
Tā jau zināju! Visa Smitu cilts, kas, sākot no Sanfrancisko un beidzot ar elles vārtiem, grēkus nenožēlojusi, atdusējās kapā, reizē metās virsū mazajam galdiņam. Biju samulsis, pareizāk sakot, galīgi apstulbināts. Zāle tomēr prasīja, lai uzdodu jautājumus, un es pavaicāju:
— No kā jūs nomirāt?
Smiti noskaitīja visas slimības un visus nelaimes gadījumus, kas var būt par nāves cēloni.
— Kur jūs nomirāt?
Viņi bija miruši visos ģeogrāfiskos punktos, kādus vien varēju nosaukt.
— Vai esat laimīgi?
Nelaiķa Smiti lielā vienprātībā enerģiski noskaldīja:
— Nē!
— Vai pie jums tur ir silti?
Viens no rakstitpratejiem Smitiem sagraba medija roku un uzšņāpa: «Vārdos nav izsakāms, cik mums ir silti!»
— Vai vietā, no kurienes jūs atnācāt, palika vēl kādi Smiti?
— Tik daudz, ka pats velns nespēj saskaitīt!
Man tā vien šķita, ka, izsacījusi šo primitīvo joku par velnu un smiltainē dusošajiem Smitiem, atbildētāja Smita ēna nosmējās.
— Cik Smitu te ir klāt?
— Astoņpadsmit miljonu. Rinda stiepjas no šās vietas līdz Ķīnas rietumu robežām.
— Cik pavisam Smitu ir pekles iedzīvotāju vidū?
— Lielum lielais vairākums. Elles valdnieks nolēma tagad ērtības labad dēvēt katru jaunpienācēju par Smitu. Kas nav Smits, tam par to jāpaziņo. Taču šādi gadījumi ir reti.
— Kā pazudinātās dvēseles sauc savu drūmo mitekli?
— Par Smitu institūtu!
Beidzot uzdūros man vajadzīgajam Smitam — tam pašam, ko meklēju, savam labajam, neaizmirstamajam draugam — un uzzināju, ka viņš miris nedabiskā nāvē. Izrādās, sieva pierunājusi viņam tik pilnu galvu, ka viņš nomiris. Tā jau domāju. Nabaga Smits!
Tad uzradās vēl viens Smits. Kāds no klātesošajiem sacīja, ka tas esot viņa Smits, un sāka uzdot jautājumus. Noskaidrojās, ka arī šis Smits miris nedabiskā nāvē. Zemes virsū viņš turējies pie visai juceklīgiem reliģiskiem ieskatiem, bijis tāds kā jauktenis no universālista un unitārieša, bet viņā pasaulē ticis ar šiem jautājumiem skaidrībā un tagad esot laimīgs. Mēs sākām viņu iztaujāt, un labsirdīgais vecais mācītājs labprāt ielaidās ar mums pārrunās. Viņam piemita humors, ar ko gari nemaz tik bieži nav apveltīti. Viņš sacīja, ka ķermenis viņam esot dematerializējies un lode tagad tam varot iziet cauri, neatstādama nekādas pēdas. Arī lietus varot saslapināt viņu tā, ka ne vīlīte nepaliekot sausa, un viņš tomēr nejūtot nekā nepatīkama. (Ja tā, tad taču viņš lietu nejūt un nevar neko par to spriest.) Viņš sacīja, ka tas, ko mēs saucot par paradīzi un elli, neesot nekas cits kā zināma veida dvēseles stāvoklis: paradīzē mirušie esot jaukā, mierīgā noskaņojumā, turpretī ellē tos mokot nožēla un sirdsapziņas pārmetumi. Tālāk viņš apgalvoja, ka pats personiski esot ar visu apmierināts un jūtoties lieliski. Viņš atteicās atbildēt, vai bijis uz zemes viens no «taisnajiem» vai grēcīgs. (Vecais, nemirkstošais, dematerializētais zutis! Saprata, ka es nevaicāju tāpat vien, bet gribu noskaidrot, vai man ir šanses iekārtoties ne sliktāk par viņu.) Teica — nesēžot bez darba, mācot citus un mācoties pats. Sacīja, ka viņiem esot sfēras — pilnības pakāpes; viņš uzrādot teicamas sekmes un esot jau pārcelts otrajā pakāpē. («Lēnāk, vecais, lēnāk, tev priekšā vesela mūžība,» klusībā noteicu. Viņš neko nebilda pretī.) Viņš nemācēja pateikt, kāds ir sfēru kopskaits. (Es personiski domāju, ka to ir veseliem miljoniem. Ja cilvēks pārlec no citas uz citu kā šis vecais universālists, tad, nesasniedzis pat Sezostrīsa un viņam līdzīgu mūmiju vecumu, viņš jau būs izgājis cauri krietni daudzām un uz mūžības sliekšņa nespēs tās vairs saskaitīt. Manuprāt, vecais mācītājs uzņem ātrumu, kas neatbilst ne apstākļiem, kuros viņš atrodas, ne laika apjomam, kas ir viņa krājumā.) Tāpat viņš apgalvoja arī, ka gari nejūtot ne karstuma, ne aukstuma. (Tas apgāž manus ortodoksālos uzskatus par elli — par nokaitētajām pannām un mutuļojošo darvu.) Gari savā starpā sarunājoties domās, valodas tiem neesot; dalīšana vīriešos un sievietēs un tamlīdzīgas lietas tomēr paliekot.
Vecais mācītājs sarunājās ar mums gan rakstveidā, gan mutvārdos veselu stundu, un pēc viņa ašajām, prātīgajām atbildēm varēja spriest, ka laiku viņš aizsaulē velti nešķiež, bāž degunu visos kaktos, cenšas noskaidrot, kas vien viņam šķiet nesaprotams, un, ja piedzīvo neveiksmi, tad neliekas vis mierā (to viņš pats mums stāstīja), bet uzmeklē kādu pazīstamu dvēseli, kas varētu ar viņu dalīties pieredzē. Nav brīnums, ka viņš zina visu kā savus piecus pirkstus. Man gribētos atzīmēt viņa ārkārtīgo laipnību un pakalpību un novēlēt viņam tikpat veiksmīgi darboties ari turpmāk, līdz viņš uzrāpsies visaugstākās sfēras galotnē un tādējādi iemantos pašu augstāko pilnību.