JūS jau būsiet ievērojuši, ka cilvēciskā būtne ir īsts dīvainis. Pagātnē viņš atzinis (novalkājis un izmetis atkritumos) simtiem dažādu reliģiju; arī tagad viņam krājumā ir simtiem visvisādu ticību, un katru gadu viņš laiž klajā ne mazāk par trim jaunām. Es šos skaitļus varētu vēl palielināt, tik un tā nepārsniedzot faktu robežas.
Vienu no viņa pamatreliģijām sauc par kristiānismu. Tās īss apskats, manuprāt, varētu jūs ieinteresēt. šī ticība visai sīki izklāstīta grāmatā, kas ietver divus miljonus vārdu un saucas «Vecā un Jaunā Derība». Tai ir arī cits nosaukums — «Dieva Vārds». Jo kristietis uzskata, ka ikvienu vārdu šai grāmatā diktējis dievs — tas pats, par kuru jums jau stāstīju.
Sī grāmata ir trakoti interesanta. Tajā ir brīnišķi dzejiskas vietas, pāris tīri labu fābulu, vairākas asiņainas vēsturiskas hronikas, dažas derīgas pamācības, bezgala daudz piedauzību un vesels lērums melu.
Minētā bībele galvenokārt sastādīta no citu — senāku bībeļu fragmentiem, kas nodzīvojušas savu mūžu un pārvērtušās pīšļos. Tādējādi tai nepārprotami trūkst jebkuras oriģinalitātes. Trīs četri svarīgākie un pārsteidzošākie notikumi, kas tur aprakstīti, minēti jau iepriekšējās bībelēs; tāpat no tām aizgūti visi labākie likumi un priekšraksti; tagadējā bībelē parādās tikai divas jaunas lietas: pirmkārt, elle un, otrkārt, tā īpašā paradīze, par kuru es jums jau stāstīju.
Ko lai darām? Ja ticēsim, tāpat kā cilvēki, ka abas šīs drausmīgās vietas izdomājis Dievs, tad līdz ar to nepelnīti apvainosim viņu; ja turpretī nospriedīsim, ka tās izdomājuši paši cilvēki, tad nepelnīti apvainosim tos. Ko tur runāt, nepatīkama dilemma, jo ne viena, ne otra puse mums nekā ļauna nav darījusi.
Lai vienā rāvienā to izbeigtu, izvēlēsimies: apvienosim spēkus ar cilvēkiem un uzvelsim visu šo nepatīkamo nastu — gan paradīzi, gan elli, gan bībeli, gan visu pārējo viņu dievam. Var jau būt, ka tas nav ne taisni, ne godīgi, taču, ja atceras viņu paradīzi un to, cik centīgi tā piepildīta ar visu, kas cilvēkam pretīgs, tad vienkārši nav iespējams ticēt, ka to izgudrojuši paši cilvēki. Un, kad es jums pastāstīšu par elli, šī doma jums liksies vēl mazāk ticama, un jūs, bez šaubām, iesauksieties: nē, cilvēks tak nevarēja sagatavot tādu vietu ne sev, ne kādam citam; tas vienkārši nav iespējams.
Viņu vientiesīgā bībele stāsta par pasaules Radīšanu. Kā radīšanu? Vai Visuma? Tieši tā — Visuma. Un sešu dienu laikā!
To veicis dievs. Par «Visumu» viņš to nesauca — tas ir moderns vārds. Dievs visu savu uzmanību veltījis Zemei un taisījis to piecas dienas, bet pēc tam? Pēc tam vienā dienā izmanījies saražot divdesmit miljonus sauļu un astoņdesmit miljonus planētu!
Un kam tās viņam ievajadzējušās? Lai apgādātu šo mazītiņo rotaļpasaulīti ar gaismu. Tas bija viņa vienīgais mērķis; cita viņam nebija. No divdesmit miljoniem vienai (vismazākajai) bija jāapgaismo šī lodīte dienā, bet pārējām — jāpalīdz vienam no neskaitāmajiem Visuma mēnešiem mazināt tās tumsību naktīs.
Viņš neapšaubāmi loloja pārliecību, ka, tikko pirmoreiz norietēs mazā saulīte, tūlīt jaunizceptās debesis noklāsies ar mirdzošo zvaigžņu dimantu miriādēm; bet patiesībā pirmā zvaigzne
aizdegās pie tumšās debess velves tikai tad, kad pēc šīs ievērības cienīgās nedēļas iespaidīgajiem darbiem bija aizritējis trīs ar pusi gadu[2]. Tad tikai parādījās pirmā zvaigznīte un sāka vientulīgi mirkšķināt savu actiņu. Vēl pēc trim gadiem izlīda otra. Divatā tās mirgoja vairāk nekā četrus gadus, kad tām piebiedrojās trešā. Pirmajam gadsimtam ejot uz galu, šo drūmo debesu milzīgajos plašumos labi ja varēja saskaitīt divdesmit piecas zvaigznes. Arī tūkstoš gadu beigās ar redzamo zvaigžņu skaitu vēl nevarēja lielīties. Ja toreiz būtu bijis teleskops, tad pat tajā pēc viena miljona gadu labi ja varētu saskatīt pusi no tagadējās debesu rotas, un vajadzēja vēl miljonu gadu, lai, vulgāri izsakoties, otra puse sekotu pirmās piemēram. Bet, tā kā tajos laikos teleskopu vēl nebija, tad šo spīdekļu parādīšanās palika nepamanīta.
Nu jau trīssimt gadu kristiešu astranomi zina, ka viņu dievība nav radījusi zvaigznes šo vērā liekamo sešu dienu laikā bet vai nu astronoms kristietis ies par to gari un plaši muti vārstīt To nedara arī kristiešu garīdznieki.
- Savā Grāmatā dievs neskopodamies cildina paša varenos darbus, šai sakarā lietojot visaugstāko stilu, kāds vien viņam ir pie rokas, pierādīdams, ka pilnīgi pamatoti jūt visai dziļu cieņu pret lielām lietām; taču visam tam par spīti viņš izgatavojis miljoniem kolosālu sauļu, kuru pienākums ir apgaismot apburoši maziņo lodīti, kaut gan būtu vajadzējis šīs lodītes maziņajai saulītei likt dejot pēc lielo stabules. Savā Grāmatā viņš piemin Arktūru — jūs to atcerēsieties, mēs tur reiz bijām iegriezušies. Tas ir tikai naktslampiņa Zemei! Bet šī milzīgā lode taču ir piecdesmit tūkstošu reižu lielāka par Zemes sauli un līdzinās tai tikpat daudz, cik melone katedrālei.
Tomēr svētdienas skolā bērnus joprojām māca, ka Arktūrs radīts, lai palīdzētu apgaismot Zemi, un bērns, augdams lielāks, joprojām tic tam pat tad, kad jau sen atklājis, ka saskaņā ar varbūtības likumu diezin vai tā būtu varējis būt.
šī grāmata un tās kalpi apgalvo, ka Visums esot sešus tūķstošus gadu vecs. Vienīgi pēdējo simt gadu laikā zinātkāro mācīto -vīru prātam izdevies konstatēt, ka tā vecums ir tomēr tuvāks simt miljoniem gadu.
šo Sešu Dienu laikā dievs radīja cilvēku un pārējos dzīvniekus.
Viņš radīja vīrieti un sievieti un nometināja tos kopā ar citiem radījumiem skaistā dārzā. Viņi visi tur dzīvoja apmierināti un laimīgi, baudīdami mūžīgu jaunību, taču tad notika nelaime. Dievs bija brīdinājis vīrieti un sievieti, ka viņi nedrīkst ēst kāda koka augļus. Un, lai cik dīvaini tas arī būtu, piebildis, ka, apēduši tos, viņi noteikti miršot. Es saku «lai cik dīvaini tas ari būtu» tāpēc, ka viņi vēl nekad nebija redzējuši nāvi un, protams, nespēja saprast, par ko dievs runā. Un ne viņš, ne ari kāds cits dievs nebūtu varējis šiem naivajiem bērniem izskaidrot, par ko ir runa, neparādot uzskatāmu piemēru. Vārds pats par sevi viņiem bija tikpat nesaprotams kā jaunpiedzimušam zīdainim.
Drīz pie viņiem paslepus ieradās kāda čūska, pie tam tā nevis līda bet gāja kājām jo tāds toreiz esot bijis čūsku paradums. čūska TEICA KA AIZLIEGTAIS AUGLIS PILDĪŠOT VIŅU TUKŠāS GALvas ar zināšanām. Tad viņi šo augli apēda, kas ir pilnīgi dabiski jo cilvēks ir radīts zinātkārs, turpretī garīdznieks, tāpat kā dievs, kuru viņš atdarina un pārstāv zemes virsū jau no sākta gala uzņēmies misiju traucēt cilvēkam izzināt it visu derīgo.
Ādams un Ieva nogaršoja aizliegto augli, un viņu miglainajā saprātā tūlīt ielija milzīgi spoža gaisma. Viņi ieguva zināšanas. Vai noderīgas? Nebūt ne — viņi vienkārši uzzināja, ka ir viens rīcības veids, ko dēvē par labu, un otrs, ko dēvē par ļaunu, kā arī iemācījās paši ļauni rīkoties. Pirms tam viņi to neprata. Tāpēc ikviena viņu rīcība līdz šim mirklim bija tīra, nevainīga, bezgrēcīga.
Tagad turpretī viņi iemācījās darīt ļaunu — un ciest no tā; nu viņi iemantoja arī to, ko Baznīca sauc par visdārgāko mantu, proti, Tikumiskās Jūtas kas atšķir cilvēku no_zvēra_ un paceļ viņu augstāk, nevis nostāda zemāk par zvēru, kā pēc taisnības pienāktos jo cilvēka domas ir netīras un grecīgas turpretī zvēra--tīras un bezgrēcigas. Citiem vārdiem runājot apzināti saboātu pulksteni te vērtē augstāk par to kas nemaz nevar sabojāties.
Baznīca joprojām slavina Tikumiskās jūtas kā cilvēka cildenāko īpašību, lai gan ļoti labi zina, ka dievs par tām bijis nepārprotami nelāgos ieskatos un parastajā neveiklībā darījis, ko varējis, lai viņa laimīgie Bērni Paradīzes Dārzā pie tām netiktu.
Tātad Ādams un Ieva tagad zināja, kas ir ļaunums un kā to darīt. Viņi zināja, kā veikt visvisādus nelabus darbus, tai skaitā pašu galveno — to, kas, taisnību sakot, dievam arī bija prātā. Runa ir par dzimumsatiksmes mākslu un noslēpumu. Ādamam un Ievai tas likās lielisks atklājums, un nabaga jaunieši, pārstājuši bezmērķīgi klaiņāt apkārt, nodevās tam ar visu kvēli, aiz līksmes vai gavilēdami. *
Svētlaimīgās dzīres vēl netuvojās galam, kad viņi izdzirda, ka dievs, izgājis savā parastajā pēcpusdienas pastaigā, soļo pa krūmājiem, un šausmīgi nobijās. Kāpēc? Tāpēc, ka bija kaili. Agrāk viņi to nebija zinājuši. Toreiz viņiem bija vienalga un dievam tāpat.
Tajā neaizmirstamajā brīdī dzima netikumība, ko daži cilvēki līdz šim laikam vērtē visai augstu, kaut gan, protams, nevarētu paskaidrot — kāpēc.
Ādams un Ieva uzradās pasaulē kaili, nepazīdami kauna, — kaili un sirdsskaidri; un tāpat nākuši un nāk pasaulē visi viņu pēcteči. Nāk kaili, nepazīstot kauna, ar skaidrām sirdīm. Nāk tikumiski. Netikumība un netīras domas viņiem jāiegūst no citiem — tā ir vienīgā iespēja. Pirmais mātes kristietes pienākums i ir iedvest savam bērnam netīras domas, un viņa neatstāj šo pienākumu novārtā. Viņas puisēns izaug, kļūst par misionāru un dodas pie nevainīgajiem mežoņiem un civilizētajiem japāņiem iedvest šīs netīrās domas tiem. Tā nu arī tie kļūst netikumīgi, sāk slēpt savus ķermeņus un vairs nepeldas kopā kaili.
Cilvēku pieņemtajam rīcības veidam, ko nepamatoti godina par tikumību, nav vienota standarta, un tāds tam arī nevar būt, jo tas ir pretrunā ar dabu un saprātu — tātad mākslīgs izdomājums, kas pakļaujas jebkurai iegribai, jebkurai neveselīgai kaprīzei. Tā, piemēram, Indijā smalka dāma slēpj seju un krūtis, bet kājas, sākot no pašiem gurniem, atstāj kailas, turpretī smalka eiropiešu dāma slēpj kājas un atsedz seju un krūtis. Zemēs, ko apdzīvo vientiesīgie mežoņi, smalka eiropiešu dāma drīz vien f pierod, ka pieaugušie iezemieši staigā pilnīgi pliki, un to kailums vairs neaizvaino viņas jūtas. Astoņpadsmitajā gadsimtā kāds smalks franču grāfs un grāfiene, kas nebija pat attāli radinieki, pēc kuģa bojā ejas vienā naktsveļā tika izmesti neapdzīvotā salā-, kur drīz pazaudēja ari šo apģērba gabalu. Kaunēties sava kailuma viņi kaunējās — nedēļu. Pēc tam tas viņus vairs neuztrauca un beidzot pilnīgi piemirsās.
Jūs ne reizes neesat redzējuši apģērbtu cilvēku. Jāteic, ka tas nav absolūti nekāds zaudējums.
Atgriezīsimies pie dīvainajām ziņām, kas atrodamas bībelē. Jūs, protams, domāsiet, ka dievs savus draudus neizpildīja un Ādama un Ievas nepaklausība palika nesodīta, jo viņi taču nebija radījuši ne paši sevi, ne savu raksturu, tieksmes un vājības un šādā sakarā viņiem, patiesību sakot, nebija jāpakļaujas kāda pavēlēm un jāatbild par savu rīcību. Jūs izbrīnīsieties, uzzinājuši, ka draudus tomēr izpildīja. Ādamu un Ievu sodīja, un šī ļaundarība vēl šobaltdien atrod dedzīgus aizstāvjus. Nāves spriedums tika īstenots.
Kā jūs būsiet ievērojuši, vienīgais, kas bija vainojams nabaga pārīša pārkāpumā, izbēga no soda un ne tikai izbēga, bet kļuva arī par nevainīgo ļautiņu bendi.
Mūsu dzimtenē mēs, protams, varētu par tāda veida morāli pasmieties, bet šeit tāda rīcība būtu tīrā cietsirdība. Daudziem no šiem cilvēkiem piešķirta spriešanas spēja, taču, kad runa ir par reliģiju, neviens to neizlieto.
Cildenākie vīri jums teiks, ka cilvēkam, kas devis dzīvību bērnam, ir morāls pienākums maigi rūpēties par mazo, sargāt to no nelaimēm un slimībām, apģērbt, barot, pacietīgi panest sava dārguma untumus, sodīt, bet ne cietsirdīgi un tikai paša bērna labuma dēļ; nekad, nekādā gadījumā nepakļaut savu atvasi bezjēdzīgām mocībām. Dievs dienu un nakti rīkojas ar saviem zemes bērniem gluži pretēji, tomēr tie paši cildenie vīri dedzīgi attaisno šos noziegumus, aizstāv un aizbildina tos, un sašutuši atsakās vispār uzskatīt tos par noziegumiem, jo darītājs taču esot Viņš. Mūsu — eņģeļu kopējā dzimtene ir ļoti interesanta zeme, tomēr tajā nav nekā kaut pusi tik interesanta kā cilvēka saprāts.
Dievs tātad izdzina Ādamu un Ievu no Paradīzes dārza un pēc laika viņus vispār nogalēja, darīdams to visu tāpēc, ka tie nepakļāvās pavēlei, kuru viņam nebija tiesību dot. Taču, kā jūs redzēsiet, ar to viņam nepietika. Viņam ir viens morāles kodekss sev un pavisam cits — saviem bērniem. No tiem viņš prasa, lai tie apietas taisnīgi — un lēnprātīgi! — ar noziedzniekiem un piedod viņiem septiņdesmit septiņas reizes, bet pats ne ar vienu neapietas ne taisnīgi, ne lēnprātīgi un tā arī nepiedeva vieglprātīgajam, naivajam jauno cilvēku pārītim pat viņu pirmo mazcc pārkāpumu un nesacīja: «Šoreiz staigājiet laimīgi, došu jums iespēju laboties.»
Gluži otrādi! Par niecīgu pārkāpumu, ko citi izdarījuši jau sen pirms Ādama un Ievas dzimšanas, viņš nolēma uz mūžu mūžiem, līdz laika galam sodīt pat visus šo nabadziņu pēctečus. Un soda tos vēl šobaltdien. Vai lēnprātīgi kā tēvs? Ak nē, ar zvērisku cietsirdību.
Jūs, bez šaubām, domāsiet, ka tamlīdzīga Būtne gan nepelna sevišķus cildinājumus. Tā ir alošanās: pasaule viņu dēvē par Visutaisno un Visutaisnprātīgo, par Visužēlīgo un Visužēlsir- dīgo, par Visupatiesīgo, Visupiedodošo, Visumīlošo un visu Tikumisko Likumu Avotu. Sie sarkasmi dzirdami ik dienas visos šīs pasaules stūros. Taču ļaudis neapzinās, ka tie ir sarkasmi. Viņi domā tos nopietni un izrunā bez mazākā smīna.