SAVĀ laikā klīda ne mazums nostāstu, kuru varonis bija vecais kapteinis Džonss, saukts «Viesulis», no Klusā okeāna, — miers viņa pīšļiem! Diviem trim no mums, kas te ir klāt, bijusi laime viņu redzēt; es pazinu viņu īpaši labi, jo četrus reisus braucu uz viņa kuģa. Tas bija patiesi lielisks cilvēks. Viņš pat dzimis bija uz kuģa, savu trūcīgo izglītību salasījis pa kripatai no biedriem jūras braucējiem un, sākdams no kuģa puikas, galu galā uzkalpojies par kapteini. Vecais Džonss no saviem sešdesmit pieciem gadiem vairāk par piecdesmit bija nobraucis uz jūras; viņš bija izvagojis visus okeānus, redzējis visas zemes, un viņa ādu saule bija svilinājusi visos iespējamos platuma grādos. Ja cilvēks ir pusi gadsimta nodzīvojis uz jūras, tad skaidrs, ka viņš nezina nenieka ne par cilvēkiem, ne par dieva pasauli — izņemot to, ko redzējis paša acīm; viņam nav ne jausmas par cilvēka domas un vispasaules zinātnes attīstību, viņš pazīst tikai ābeces patiesības, un arī tās pašas, izgājušas caur neizglītota saprāta prizmu, ir apmiglojušās un izkropļojušās. Tāds cilvēks vienkārši ir sirms un bārdains bērns. Tāpēc ari vecais Džonss Viesulis bija šāds nevainīgs, mīļš, vecs zīdainis. Kad saprāts viņam mierīgi dusēja, viņš bija mīksts un maigs kā meitene, kad turpretī viņā kūsāja dusmas, viņš pārvērtās par viesuli — tomēr pat šī iesauka deva visai nepilnīgu priekšstatu par šā vīra raksturu. Bezgala drošsirdīgs un neparasti stiprs viņš kaujā kļuva par tīro biedu. No galvas līdz kājām viņu klāja zili un sarkani ietetovēti zīmējumi un uzraksti. Braucu ar viņu tanī reisā, kad viņš lika notetovēt pēdējo brīvo vietiņu ap kreisās kājas potīti. Trīs dienas viņš lampačoja pa kuģi ar pliku, satū- kušu kāju, un cauri izplūdušajam ķīniešu tušas mākonītim vīdēja sarkans un iekaisis uzraksts: «Tikums top atal-ts» (vairāk neatlika vietas).
Vecais Džonss bija dziļi ticīgs cilvēks, bet lamājās tikpat kā zivju sieva. Viņš neuzskatīja to par grēku: pavēli bez krep- tīga vārda atbalsta matroži gluži vienkārši nebūtu sapratuši. Džonss bija cītīgs bībeles pētnieks un tulkotājs, tas ir, viņš pats sevi par tādu uzskatīja. Viņš ticēja visam, kas bībelē rakstīts, bet pamatoja šo ticību katrreiz pa savai gaumei, ar paša metodēm. Kapteinis piederēja pie «progresīvo» domātāju skolas un izskaidroja visus brīnumus ar dabas likumiem — līdzīgi tiem, kas sešas pasaules radīšanas dienas pārvērš par sešām ģeoloģiskām ērām un tā tālāk. Pats to neapzinādamies, viņš bija diezgan indīga mūslaiku mācīto teologu karikatūra. Vai gan jāteic, ka tādam cilvēkam kā manam kapteinim līdz neprātam tīk pastrīdēties un patērgāt par savu meklējumu augļiem?
Kādā reisā uz kuģa bija garīdznieks; taču Džonsam nebija ne jausmas, ka tas ir garīdznieks, — pasažieru sarakstā šis fakts bija noklusēts. Vecais gaužām pieķērās cienījamajam misteram Pītersam un ilgi ar viņu runājās: stāstīja anekdotes, jocīgus notikumus, pikantus gadījumus no savas dzīves, piebārstīdams dīkās pļāpas ar daiļrunīgiem zaimiem — tie iedarbojās uz bālo, vienmu|o, grūtsirdīgo sarunu kā atsvaidzinoša duša. Reiz kapteinis jautāja:
— Pīters, vai esat kādreiz lasījis bībeli?
— M … hm … esmu.
— Pēc jūsu atbildes spriežot, laikam ne pārāk bieži. Ķerieties pie tās ar visu savu sirdsdegsmi un ticību, tad paši pārliecināsieties, ka tas ir ko vērts. Tikai nenolaidiet rokas, bet turieties dūšīgi līdz galam. Sākumā jūs neko nesapratīsiet, taču pamazām viss sāks iet kā pa šņori, un tad jūs no šās nodarbības pat ar varu nevarēs atraut!
— Jā, esmu dzirdējis, ka tā mēdzot notikt.
— Un tā arī ir. Ar bībeli nespēj sacensties neviena grāmata. Tā sit pāri visām, Pīters. Tajā ir grūtas vietas, rauj tevi kociņš, bet palasieties uzmanīgāk un palauziet galvu: ja šos riekstus pārkodīsiet, viss k|ūs skaidrs kā tinte.
— Vai brīnumi arī, kaptein?
— Jā, ser. Brīnumi arī. Jebkurš brīnums. Ņemsim kaut vai notikumu ar Baala priesteriem; jūs laikam nospriedāt, ka to jums mūžam neizprast, vai ne?
— Kā to teikt, nezinu, bet. ..
— Atzīstieties jau nu bez aplinkiem, ka tā bija. Un tas ir arī saprotams. Sāda mezgla atrisināšanai jums tak trūkst pieredzes! Rokas par īsām! Vai gribat — es jums visu paskaidrošu un parādīšu, kur suns aprakts?
— Protams, kaptein, ja tas jūs neapgrūtina.
Un kapteinis ņēmās stāstīt.
— Paskaidrošu jums visu ar lielāko prieku. Sākumā, redziet, •es tikai lasīju un lasīju, domāju un pārliku — kādi gan bijuši šie senie bībeles laiku ļaudis, bet beigu beigās, kad tiku jel kādā galā, viss kļuva skaidrs un saprotams. Paklausieties, kā es saliku visu stāstu par īzāku[16] un Baala priesteriem pa sastāvdaļām. Senos laikos ievērojamo ļaužu vidū pagadījušies daži trakoti manīgi. Viens no tādiem zibeņzeļļiem bijis Izāks. Trūkumu viņam bijis, cik uziet, un nav mans uzdevums tos notušēt. Viņš velnišķīgi veikli apstrādājis Baala priesterus, un savā ziņā viņam bijusi taisnība, ja ņem vērā, ka pretinieka spēki bijuši pārāki. Es viņu neaizstāvu, saku tikai vienu — nekāds brīnums tur nenotika; es to jums tūlīt pierādīšu, un jūs pats par to pārliecināsieties.
Tolaik priesteriem klājās arvien sērīgāk un sērīgāk, tas ir, īzāka ticības priesteriem. Draudzē bija četrsimt piecdesmit Baala priesteru un tikai viens prezbiteriānis, protams, ja vien īzāks patiešām bija prezbiteriānis, manuprāt, par to nav ko šaubīties, bet bībelē šai sakarā nekas nav sacīts. Baala priesteri, pats par sevi saprotams, bija sagrābuši savās rokās visu klientūru. Nu, jādomā, ka īzākam bija jāsajož siksna ciešāk, taču viņš bija īsts vīrietis un droši vien staigāja tik tālāk pa savu zemi, pravietodams un izlikdamies, ka viss ir labākajā kārtībā; tomēr nekas nepalīdzēja, — vai nu viens var cīnīties pret visiem! Drīz viņam nebija vairs galīgi kur dēties — karies vai augšā; tāpēc viņš sāka lauzīt galvu un pārdomāt gan tā, gan šitā. Un ko viņš galu galā izgudroja? Sāka izmest mājienus, ka viņa pretinieki esot, sak, gan tādi, gan šādi; neko noteiktu viņš neteica, taču priesteru labo slavu iedragāja, darīdams to turklāt paslepu. Visur sāka klīst baumas, kuras beidzot nonāca līdz paša valdnieka ausīm. Nu valdnieks prasa Izākam, kāpēc tas izplatot tādas valodas. Izāks saka: «Ta nē jau, es tāpat vien, taču interesanti — vai dievs pēc viņu lūguma aizdedzinātu upuri uz ziedokļa? Varbūt to nemaz nav tik grūti izlūgties, jūsu augstība, tomēr lai viņi pamēģina. Par citu jau arī nav runa.» Te nu valdnieks gauži satraucās, devās pie Baala priesteriem, bet tie, ne mirkli neapdomājušies, atsaka: būtu tikai ziedoklis, cits viņiem esot tīrais sīkums. Un pat piebilst, ka nebūtu slikti, ja ziedokli apdrošinātu.
Nākamajā rītā sanāca visi Izraēļa bērni ar saviem vecākiem un citiem ļaudīm. Vienā pusē Baala priesteru kā melna debess, i ābolam nav kur nokrist, otrā pusē šurp un turp staigā īzāks, viens kā koks, gatavojas cīņai. Nu, uzņēma laiku, Izāks izlikās mierīgs — viņam, tā sacīt, viss vienalga — un mudina pretinieku komandu: viņiem, rau, pirmā roka. Tie visi kā viens ķeras pie darba, visi četrsimt piecdesmit sanāk ap ziedokli un nu tik ņemas lūgties — pūlas, cik spēka, protams, paļaudamies uz savu dievu. Lūdzas stundu, lūdzas divas, tris, lūdzas līdz pašai pusdienai. Bet viss velti. Nezina, kur skriet, ko grābt. Protams, kauns no ļaudīm, vai nu ne. Kā, pēc jūsu domām, kārtīgs cilvēks tādā brīdī izturētos? Droši vien klusētu? Skaidra lieta. Bet ko darīja Izāks? Sāka Baala priesterus kaunināt, visādi par tiem ņirgāties un sacīja: «Brēciet skaļāk, jūsu dievs droši vien guļ vai varbūt izgājis pastaigāties! Skaļāk, skaļāk jāauro!» — iespējams, ka vārdi bija arī citādi, lāgā neatceros. Ievērojiet, es neaizstāvu Izāku, viņam bija savi trūkumi.
Tā nu Baala priesteri izmēģināja visvisādas lūgšanas, kādas tik zināja, arī pēc pusdienas, bet no debesīm nekrita ne mazākā dzirksts. Beidzot, jau īsi pirms saules rieta, viņi, galīgi zaudējuši spēkus, izlūdzās žēlastību un atstāja kaujaslauku.
Nu, bet ko īzāks? Tas pieiet pie ziedokļa un pavēl kādam no saviem draugiem: «Uzlejiet uz ziedokļa četras mucas ūdens!» Visi varen izbrīnījās — Baala priesteri taču bija lūgušies sausa un pat kaļķiem nobalsināta altāra priekšā. Ūdeni uzlēja. īzāks teic: «Gāziet vēl četras mucas!» Tad saka: «Lai iet vēl četras!» Divpadsmit mucas ūdens, vai varat aptvert — divpadsmit, ne pielikt, ne atņemt. Ūdens applūdina ziedokli, līst pa visām pusēm pāri malām un piepilda grāvi, kur saietu divas četrdesmit spaiņu mucas — «satas», kā bībelē sacīts; domāju, ka «sata» ir apmēram četrdesmit spaiņu liela muca. To redzot, ļaudis, protams, sāka ģērbties un izklīst, acīm redzot, nolēma, ka Izāks jucis. Slikti viņi pazina īzāku. Tas nometās ceļos un sāka pātarot: muld un muld kā pa ķešu — gan par pagāniem tālās zemēs, gan par radniecīgām baznīcām, gan par valsti un dzimteni vispār, gan par tiem, kuru rokās atrodas valdības groži, vārdu sakot, izklāsta parasto programmu, kamēr visi pagurst un katrs ņemas darīt savu; un tad nu, kad neviens nepievērš viņam nekādu uzmanību, pēkšņi izrauj sērkociņu, nočirkstina to pret pazoli, un — šššš! — pār ziedokli uzšaujas gaiša liesma, īsts ugunsgrēks! Jūs teiksiet — divpadsmit mucas ūdens? Petrolejas, ser, PETROLEJAS! Lūk, kas tas bija!
— Petrolejas, kaptein?
— Jā, ser: tanī valstī bija tik daudz petrolejas, ka tajā varēja gandrīz vai mazgāties. īzāks to zināja. Lasiet bībeli! Lai jūs nemulsina grūtākās vietas. Tās nemaz nav tik sarežģītas, ja vien kārtīgi palauza galvu un pagudro, kas un kā. Viss, kas rakstīts bībelē, ir skaidra patiesība. Tikai vajag pie tās ķerties ar lūgšanām un izpētīt, kā viņi tur darījušies.